Teoloģija – kas ir Sergejs Horužijs?

Teoloģija – kas ir Sergejs Horužijs?

 Guntis Elija Dišlers

 Pēdējos gados Latvijā manāma pastiprināta interese par Pareizticīgo Baznīcu. Apsveicami! Neraugoties uz dažu protestantisko autoru atpalikušo viedokli, luterisms un pareizticība tomēr ir divas pilnīgi atšķirīgas parādības, divi atšķirīgi skatījumi uz cilvēka un Dieva attiecībām. Savādi, bet fakts – teologi Latvijā nav spējuši atzīt vispārzināmu lietu, ka Pareizticība pārstāv Austrumu Baznīcas tradīcijas antropoloģijā, bet protestantisms ir Rietumu kultūras produkts. Tās ir divas atšķirīgas pasaules. Tas, kas notiek Latvijas kristiešu aprindās šobrīd, ir daļa no Rietumu pasaulē izplatītiem meklējumiem atrast citu antropoloģisko modeli. Acīmredzot tāpēc, ka līdz šim spēkā esošais tradicionālais antropoloģiskais modelis izrādījies neatbilstošs tam, kas notiek ar cilvēku 20. gs. beigās – 21. gs. sākumā.

Meklējumi Austrumu virzienā notiek jau vairākus gadus. Sākumā gluži intuitīvi, jaušot, ka «ar Rietumiem kaut kas nav kārtībā», ka līdzšinējie resursi ir izsmelti. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka Pareizticībā meklē savas garīgās mājas cilvēki, kuri savā līdzšinējā kristīgajā dzīvē protestantismā ir nonākuši pie atziņas – Rietumu antropoloģiskais skatījums nedarbojas. Ir pārāk liela atšķirība starp «teoriju» un «realitāti», kā rezultātā teoriju sludināšana kļūst virspusēja, atsvešināta no reālās cilvēka dzīves. Kā nesen man atzinās viens bijušais luterāņu draudzes loceklis: «Es gadiem ilgi gāju un klausījos sprediķus, līdz vienā brīdī sev pateicu – hei, bet es taču ar savām problēmām esmu turpat, kur pašā sākumā, nekas manī nav mainījies! Un es… no turienes aizgāju.» Tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Ir svarīgi piederēt Baznīcai, t.s. apustuliskās sukcesijas mantiniecei, ir nepieciešami pilnīgi sakramenti, ir nepieciešama svētdarīšanas mācība, kas nodrošina gan adekvātu izpratni tam, kas notiek ar cilvēku – ko apzinoties, Rietumi tikai bezpalīdzīgi noplāta rokas, ir vajadzīga Baznīcas vide, kurā valdītu veselīgs kopības gars.

Tāpēc ir dabiska pastiprinātā interese par Pareizticīgās Baznīcas milzīgo mantojumu – patristiku. Šis mantojums ir patiešām milzīgs. Diemžēl jāatzīst, ka tas mums maz zināms, lai gan formāli Baznīcas tēvu mantojums ir ielikts visu kristīgo konfesiju pamatā. Pa daļai tāpēc, ka Baznīcas tēvu (jeb Austrumu tēvu) mantojuma apgūšanai jāzina mūsu kaimiņu krievu valoda, kurā tas lielākoties pieejams (protams, tas pieejams arī angļu valodā, taču tas ir cits valodas kods, cita terminoloģija, kas atbilst atšķirīgai ģermāņu vai anglosakšu mentalitātei). Tā kā Latvijas brīvvalsts gados jauniešu zināšanas krievu valodā ir kļuvušas stipri vājākas, nekā agrāk, bet latviski šie darbi praktiski nav atrodami (izņemot «Labestības» saīsinātu izdevumu, kas kļuvis par bibliogrāfisku retumu), šī literatūra pieejama tikai dažiem. Žēl. Turklāt vispārējā Latvijas nostādne ir, ka mēs piederam Rietumeiropai, tātad Austrumi mums ir sveši. Žēl, ka politika tiek jaukta ar kultūru, bet vēl sliktāk, ja ar reliģisko dzīvi. Tādējādi mēs riskējam atcirst zaru, uz kura paši sēžam.

Taču valodas prasme, prasme pārcelt vārdus no vienas valodas otrā – tas vēl nav viss. Citā uzskatu pasaulē dzimušus jēdzienus grūti pārtulkot. Dažreiz tas pat nav iespējams. Ne velti mēs runājam par Rietumu antropoloģijas aizvirzīšanos prom no dzīves īstenības. Tas nozīmē, ka Austrumu tradīcijas jēdzieni, Baznīcas tēvu izpratne ir «jaunatklājums» mūsdienu cilvēkam. Kā šo mantojumu pārcelt mūsdienu valodā, kā izskaidrot modernā laikmeta cilvēkam? Pie tam izskaidrot tā, ka viņu mācības saturs netiek sašaurināts, vienkāršots? Uzdevums patiešām nav viegls. Ir jārada jauna valoda, ir jādzen citas saknes zemē, kuru saucam par mūsu Māti Baznīcu.

Krievu teologs, antropologs Sergejs Horužijs (dz. 1941) pēdējos gados ieguvis milzīgu publicitāti kā Baznīcas tēvu mantojuma pētnieks. Pateicoties grāmatām, kā arī internetā atrodamām publikācijām, viņa darbi kļuvuši populāri arī Latvijā. Sergejs Horužijs ir pareizticīgo askēzes pētnieks. Varbūt mazāk ir to, kuri zina viņa pamatizglītību – fiziķis teorētiķis un matemātiķis, zināms arī kā īru modernisma klasiķa Dž. Džoisa pasaulslavenā romāna «Uliss» tulkotājs krieviski. 1964. gadā Horužijs pabeidza Maskavas Universitātes Fizikas fakultāti, 1968. gadā pieņēma pareizticību. 1977. gadā viņam piešķirts fizikas un matemātikas zinātņu doktora grāds, viņš ir UNESCO goda doktors, paša dibinātā Sinerģiskās antropoloģijas institūta direktors. Tā kā padomju laikā, pēc viņa pārliecības, ar filozofiju nav bijis iespējams nodarboties, jo tā kalpoja ideoloģijai, viņš studēja eksaktās zinātnes. Taču ar teoloģiju nodarbojies ļoti nopietni, nevis tikai kā ar hobiju. Viņa interešu lokā ir krievu reliģiskā filozofija un Austrumu kristīgā mistika, Baznīcas tēvu antropoloģija un mūsdienu cilvēks. Īpašu vērību Horužijs pievērsis isihastu garīgajai praksei (krievu valodā to sauc par umnoje ģelaņije, latviski tātad «garīgā prakse»).

Horužijs savās intervijās – un to presē nav mazums, tās publicētas saistībā ar viņa viesošanos dažādās valstīs ar lekcijām, uzsvērta norobežošanās no Rietumu pieejas teoloģijai. Proti, Baznīcas tēvu studijas nav abstrakta teoloģizēšana, viņš saka, un piebilst pa kodīgai frāzei, sak’, mēs neesam katoļi, kas visu sīki klasificē pa punktiem. Horužija pētnieciskās metodes pamatā ir personiskajā pieredzē dziļi izprasts iekšējs baznīciskums, ko krieviski izsaka vārdā sobornostj, konciliārisms. Latviešu lasītājam, kas meklē Pareizticības īpašo vērtību, daudz ko nozīmēs fakts, ka Horužijs gājis līdzīgu ceļu – pats atradis Pareizticības vērtību, nevis piedzimis tajā kā gatavā silītē. Arī viņš nav dzimis ticīgu cilvēku ģimenē, vēl vairāk – ir bārenis, jo vecāki gājuši bojā kara laikā. Ticību, precīzāk, Pareizticību viņš atradis, saņemot atbalstu no saviem skolotājiem kristiešiem.

Pie Baznīcas tēviem Horužijs nonācis, iedziļinoties krievu t.s. sudraba laikmeta teologu Florenska, Florovska, Bulgakova, Berdjajeva u.c. uzskatos. «Ir jādod pienācīgā cieņa ‘sudraba laikmeta’ teologiem, bet palikt pie viņu uzskatiem nedrīkst. Viņu pozīcija ir jākoriģē, atgriežoties daudz senākā pagātnē, ciešāk palūkojoties uz Svēto tēvu tradīciju.» Citā vietā viņš saka: «Zinātnieks vienmēr iesāk garlaicīgi – ar metodi.» Tātad pirmā atziņa – mūsdienu teoloģija nav oriģināla, tā ir tikai sašaurināta, reducēta seno Baznīcas tēvu interpretācija.

Patristika ir kristietības pirmie seši, septiņi gadsimti. Šajā laikā kristietība atdalījās gan no vecā jūdaisma, gan – asās diskusijās ar grieķu un citiem filozofiem un maldu mācītājiem – no pagānu reliģijām un sektām, ieguva patstāvīgu un sistēmā izklāstītu skatījumu uz Dieva un cilvēka attiecībām. Ar ko kristietība atšķiras no citām tālaika Romas impērijas reliģijām? Šajā laikā tika nospraustas robežas tam, ko cilvēks var zināt par Dievu, kā viņš var Dievam tuvoties. Un te uzreiz piebilde, kas Baznīcas tēvu mantojumu atšķir no vēlākās Rietumeiropas sholastiskās tradīcijas – cilvēks var pazīt Dievu tikai atbilstoši savai iekšējai askētiskajai pieredzei. Tas uzreiz noliedz, ka ir vērtība teorētiskai spriedelēšanai par teoloģiskiem jautājumiem. «Pareizticība nekad nav izturējusies pret teoloģiskajiem uzskatiem un sevišķi pret Baznīcas tēviem kā pret atsvešinātu teoriju, kā tas ir Rietumos. Teoloģija tika uzskatīta par pieredzē dotu, par Tēvu pieredzes pārmantošanu,» viņš saka.

Tātad – saknes. Tātad – oriģināls.

Vai jūtat cēloni, kāpēc Horužijs tik populārs to cilvēku aprindās, kurus šķebina liberālās demokrātijas augļi Latvijas protestantismā? Sholastiskas spriedelēšanas bezvērtība? Subjektīvisma un koķetērijas gaisotne? Harizmātu «uzkarsēšanas» seansi, kas tiek saukti par dievkalpojumiem ar Svētā Gara dāvanām? Atbilde ir vārdos: «iekšējās pieredzes pārmantošana». Lūk, tā koka stumbrs, no kura atzāģēts zars nokalst. Lūk, tas īstais, kam gribas piederēt, paraugs, kuram sekot, kas valdzina un pievelk: dzīve kā liecība, uzskatu un rīcības vienība. Nevis ticība un dzīve – katra par sevi, bet viens nedalāms lielums. Rietumu prātam gribas spekulēt par to, kas nav pieredzē dots, bet patristikas mantojums šādu bezatbildību teoloģijā izslēdz. Ne velti Pareizticība izaugusi uz svēto mocekļu un asinsliecinieku varoņdarbiem. Liberāli demokrātiskajā Rietumu pasaulē, kuru apdzīvo cilvēki ar divām, trim, četrām sejām un kura virzās uz arvien liekāku toleranci un pašizpausmes brīvību, šāds personības un ticības modelis nevar nešķist konfrontējošs. Tas satur pārliecības kritērijus. Varbūt, ka Latvijai šie kritēriji būtu pavisam sveši, ja tās teritorijā nedarbotos dzīva Pareizticīgā Baznīca.

Taču Baznīcas tēvi – tā nav tikai vēstures lappuse, kas reiz pāršķirta un tagad aizmirsta, un nu pēkšņi tiek celta gaismā. Tā sakot, jauns modes kliedziens. «Kas ir dzīves garīgā pieredze pareizticības izpratnē? Tā ir askētiskā pieredze. Tas nozīmē – Tēvu mantojums netiek izprasts tā, kā patristiku izprot Rietumu izpratnē, kur tā ir teoloģisko tekstu korpuss, bet tie ir teksti, kas pavada, jeb, precīzāk, rada Dievā iegremdētu dzīves pieredzi. Tradīcija, kas pareizticīgam cilvēkam ir galvenā, nav vis patristika kā teoloģisks traktāts, bet patristika tās nesaraujamā vienībā ar askētiku.»

Tātad – dzīvesveids. Tātad – nevis sarakstītie folianti, bet dzīva liecība. Horužijs atzīst, ka «šai pareizticības pusei – askētikai – uzmanība pievērsta pārāk maz. Tā ir mana centrālā tēma». Šai sakarā viņš kā sevišķi nozīmīgu autoru piemin pareizticīgo teologu virspriesteri J. Meijendorfu (viņa lieldarbs «Baznīcas vēsture un Austrumu kristīgā mistika» latviski diemžēl nav tulkots), kurš arī patristiku nesaraujami saista ar askētiku.

Lai gan Horužija sacītais izklausās pēc jau zināmām patiesībām (jau dzirdu balsis, kas saka: «Lūk, mēs jau zinām, kurp pa šiem gadiem nogājusi kristietība! Paskatiet vien, cik daudz ir to, kuri kristīgo ticību valkājuši tikai kā masku! Sludina vienu, bet paskatieties, kā dzīvo... ai, kā dzīvo!...»), tās, protams, ir polemiskas, pat provokatīvas pārdomas. Provokatīvas arī tāpēc, ka mūsdienu Rietumu cilvēkam vārds «askētika» dzīves baudu kulta un ateistiskās propagandas ietekmē nereti asociējas ar miesas vārdzināšanu, sevis mocīšanu, negulēšanu, badošanos, atsacīšanos no dzimumattiecībām utt. Ar atsacīšanos no visa, kas patīkams, interesants, izklaidējošs. Visi šie kritēriji iznāk priekšplānā, raugoties uz askētiku no 21. gadsimta labklājības un komforta pozīcijām. Askētikas (no grieķu valodas «prakse», «vingrināšanās») pamatā ir garīgs ceļojums pretī Dievam, iedziļināšanās garīgos jautājumos, un tas nav iespējams, nesekojot lūgšanu, meditācijas (nejaukt ar transcendentālo meditāciju hinduisma stilā!), Dieva klātbūtnes apcerei. Askēzes ceļā var sasniegt tik augstu pakāpi, ka jutekliskās baudas atkāpjas otrajā plānā, līdz tās galu galā zaudē jebkādu vērtību. Tā cilvēks novelk robežu starp grēku un šķīstību. Šis varoņdarbs gan pa spēkam tikai retajam, tāpēc ar to nevajadzētu spekulēt. No otras puses, cilvēkam, kurš šo ceļu neiet, kurš nepazīst Baznīcas žēlastības līdzekļus, un noraugās uz šīm parādībām no malas, pieredze«kopā ar Dievu» paliek apslēpta. Tad par to nevajadzētu dīki spriedelēt. Ja cilvēks kā sektants izvēlas iet savu, personiski simpātiskāku ceļu, viņš askēzes būtību nav sapratis. Pirmsrevolūcijas Krievijā tādu ceļu gāja tolstojieši, mūsdienu Latvijā tādu ceļu iet iesaka protestantisma un pareizticības elementu jaucēji, tā dara Rietumu estēti, kas senos Bizantijas dziedājumus dzied, paši turēdamies protestantu rindās vai to darīdami tīri estētiskas baudas dēļ.

«Mūsdienās visos kultūras sabiedrības sektoros, nu jau pat žurnālistus ieskaitot, jūs dzirdēsiet formulu: antropoloģisks pavērsiens.. Līdz šim bieži uzskatīja, ka tam, kas notiek cilvēkā, nav patstāvīgas esamības, ka tam nav savas patstāvīgas dinamikas, jo tas viss ir sekundārs un izriet no augstākiem līmeņiem, jo pēc marksistiskās dogmas ‘cilvēks ir sabiedrisko attiecību objekts’.» Antropoloģija jeb «tas, kas notiek cilvēkā viņa attieksmē pret Dievu» viss ir citādi. Runa ir par cilvēka gribas piepūli. Cilvēkam vienmēr bijusi raksturīga tieksme pārkāpt robežas. Šai tendencei diemžēl pēdējā laikā ir negatīvs, pašnāvniecisks raksturs (suicidālais terorisms, tradicionālo normu noārdīšana u.c.). Piemēram, narkotikas – to lietošana nozīmē, ka mūsdienu cilvēks praktizē jebkādus līdzekļus, lai pārveidotu savu apziņu, nesmādējot arī personību graujošus un nāvējošus paņēmienus. Vēl tālāk iet ģenētiskie un dzimumu maiņas eksperimenti, kas ielaužas cilvēka ģenētiskajā programmā, cilvēka iekšējā kodā, dzimtas turpināšanas pamatmehānismos, turklāt tas notiek haotiski, bez plāna, neapjēdzot sekas. Secinājums ir viens – cilvēks sācis bīstami mainīties, mainīt sevi, un šīs izmaiņas un nesaprotamā dinamika acīmredzami kļūst par galveno virzītājspēku. (Nāk prātā Jāņa Pāvila II frāze, ka mēs dzīvojam «nāves kultūras apstākļos».) Šis ceļš ir postošs. «Pareizticīgo askētikas kodols ir isihastu tradīcija. Tas ir sevišķi nozīmīgs lauks mūsdienu teoloģiskajā pētniecībā, un ne tikai. Isihastu antropoloģija – nozīmīga nodaļa Pareizticības mācībā, kas ļoti daudz var dot daudzu problēmu risināšanā un mūsdienu cilvēka reabilitācijā šī vārda visplašākajā nozīmē. Tāpēc pareizticīgo askētika ir un paliek manu nodarbību centrā... Tie ir jautājumi, kas tiek risināti pieredzē, nevis teorētiski.»

Mūsu uzdevums – ierosināt meklēt šī autora darbus. Horužija darbus lasīt nav viegli, tam vajadzīgs zināms „rūdījums”. Tomēr gandarījums neizpaliks – lasītājiem atvērsies acis uz daudzām parādībām un iespējām dziedināt šķietami neārstējamas sabiedrības kaites. Noslēgumā – daži personiski novērojumi.

Interese par S.Horužiju un viņa t.s. sinerģētisko antropoloģiju – svaiga vēsma pie mums. Nav šaubu, ka daudziem viņa domu pasaule liksies kā atvērts logs. Vispirms tiem cilvēkiem, kuri meklē atbildes uz sev nozīmīgiem jautājumiem, tos cenšoties skatīt plašākā kultūrvēsturiskā un antropoloģiskā panorāmā (un nevis t.s. formālajiem kristīgiem). Paldies Dievam, ka viņi šo jauno cenšas ieraudzīt kristietības pasaulē, nevis pārmesties uz pseidobudismu, pseidohinduismu vai kādu okultu mācību. Viņiem adresētās Horužija grāmatas sniegs lielu intelektuālu gandarījumu. Viņa darbību atzinīgi novērtējusi arī Pareizticīgās Baznīcas vadība. Horužija jaunākais veikums (kas vēl gaida publicēšanu) ir visas isihastiskās literatūras bibliogrāfija. Šīs milzīgās literatūras apzināšanai viņš veltījis vairākus gadus, saņemot Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Patriarha svētību.

Atgriešanās «pie saknēm» – svētīga lieta. «Pavērsiens» – satraucoša. Izlasot, kā Horužijs skaidro savu zinātnisko interešu jēgu – un jēga taču ir? – uzvar pārliecība, ka runa noteikti nav tikai par vēsturisku interesi. Būtībā runa ir par resursiem cīņai pret cilvēka devalvāciju. «Ja mēs konstatējam, ka zināms modelis, kas agrāk kalpoja par darba modeli, vairs neder, tad pirmkārt mēs sākam skatīties apkārt un meklēt citus resursus, citus modeļus... /Blakus/ ir diezgan daudz visa kā, un pirmkārt tā ir Austrumu pareizticība. Un šajā virzienā notiek visaktīvākie meklējumi – turklāt vairākus desmitus gadu...» «Tradīcija», «pārmantošana», «pieredze» – tie Horužija leksikonā ir bieži lietoti vārdi. Ar šiem vārdiem viņš apraksta kristietības iekšējo kontinuitāti. Lai izteiktos precīzāk, jāpaskaidro galvenais: kristietība viņam nav teorētiska shēma, attiecībā pret kuru pētnieks paliek distancēts; kristietība ir «iekšēja», tā pastāv vienīgi tik ilgi un tur, kur ir tās īstenotāji jeb praktizētāji, askēti un isihasti. Ja šo nav, tad nav arī kristietības. Pie šādas katastrofas kristietību ir novedusi Rietumu liberālās demokrātijas spiediens.

Mēs Latvijā dzīvojam multireliģiskā vidē. Apkārt ir vecticībnieki, katoļi, luterāņi, baptisti, adventisti, vasarsvētnieki, un kur tad vēl nekristīgie, kuri sauc sevi par budistiem, hinduistiem vai citādi. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā bieži iznāk dzirdēt maldīgos apgalvojumus, ka Dievs ir viens un tas pats visādās reliģijās, visādās konfesijās. Tā var teikt tikai diletants ticības lietās. Zīmīgi, ka Horužijs praktiski nelieto vārdu «kristietība», tajā vietā jūs atradīsiet «pareizticība». Tas ir vajadzīgs, lai precizētu domu. Atgriešanās pie Pareizticības saknēm nozīmē skaidrību par savas ticības pamatiem, izrāda cieņu pirmajiem ticības lieciniekiem, tiem cilvēces ģēnijiem, kas prata savu ticības pieredzi aprakstīt, nodibinot Pareizticības askētisko mācību. Un tā ir arī skaidra apziņa, ka Pareizticīgā Baznīca šo nepārtraukto mantojumu glabā tā, kā neviena cita konfesija.

Vai un kā iespējams mainīt ticību, ja šie vārdi tevi iedrošina? Ticības maiņa ir iespējama, ja līdzšinējo esi atzinis par surogātu. Ir jābūt gatavībai novilkt robežu starp bijušo un atrasto. Tas iespējams, uzticoties Baznīcas pamatam (Horužijs runā par sobornostj, ko latviski, iespējams, vistuvāk atveido vārds «Pareizticīgais baznīciskums»), un tiem cilvēkiem, kuri iet tev pa priekšu un kuri ir uzņemti svētajā Tradīcijā kā liecinieki un mocekļi. Kā reiz sacīja mūsu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Metropolīts Aleksandrs: «Viņi (mocekļi) tik ļoti mīlēja šo dzīvi, tik skaidri apzinājās šīs savas dzīves vērtību, ka samaksāja ar to par mūžīgās dzīvības pērli. Un mira mocekļa nāvē, tā bija augstākā cena par to, un viņi to samaksāja.» Tāpēc mēģinājums jaukt kopā protestantisko dzīves un ticības veidu ar atsevišķiem «pareizticības elementiem» – ikonām, vīraka kūpināšanu, svaidāmo eļļu u.c. vērtējams kā estētisms un Pareizticības būtībai sveša poza. No vienas puses, tā ir tikai ārējā atribūtika, lietota «tmosfēras radīšanai». No otras puses, šis eklektisms parāda protestantisma iedzimto nabadzību un bada sajūtu. Bet pavisam liela bezatbildība ir ievest maldos cilvēkus, kuri šo eklektiku uzskata par «tīru mantu», sak, visas ticības vienādas. Tā saka nezinoši cilvēki. Divas atšķirīgas tradīcijas nav savienojamas, vienam celmam piesienot cita koka zariņus, tie tik un tā nesaaugs par vienu koku. Kā saka: «Jaunu vīnu lej jaunos traukos.» Tie, kas ienāk strauji un sekli, atnes sev līdzi protestantisko lepnību un dumpi. Steidzas protestantiskos kritērijus piemērot tai iekšējās askētiskās pieredzes pasaulei kā okeānam, par kuru līdz šim viņam ir tikai paviršs priekšstats. Jo – vai gan par jūru iespējams spriest no mazā krūzītē pasmelta ūdens? Nē. Tas, kam rokās krūze, par jūru lai mācās no savas pazemības.

Visbeidzot, Horužijs tāpat kā ikviens nozīmīgs domātājs (daži viņu sauc par krievu Kirkegoru) dod vielu plašai diskusijai. Par garīgās dzīves resursiem. Par garīgās krīzes cēloņiem, kas vēl nozīmīgāka par visu pasauli satricinājušo ekonomisko recesiju. Arī par presē dažkārt apspēlēto Rietumu un Austrumu (lasi – krievu) mentalitātes konfliktu. 2000. gadu sākumā mēs lasījām amerikāņu autora S.Hantingtona grāmatu «Civilizāciju sadursme» (Clash of Civilizations), kas aprakstīja Rietumu un islāma kultūru atšķirības. Tas bija nozīmīgi pēc Dvīņu torņu uzspridzināšanas Ņujorjkā. Pagājuši nepilni desmit gadi, un tagad problēma ir cita. Tagad pienācis laiks iztirzāt sadursmi jaunā gaismā, taču vairs ne Rietumiem draudīgā, nelaimi vēstošā intonācijā, bet cerīgā, jo ir par jaunu atklāts ceļš, kurp doties, lai nepazaudētu Baznīcas Tradīciju. Varbūt, ka Rietumu baznīcas ieklausīsies.

S. Horužija galvenie darbi (krievu valodā):

Диптих безмолвия. Аскетическое учение о человеке в богословском и философском освещении. 1978, опубл. М.1991

После перерыва. Пути русской философии. СПб.,1994

«Улисс» в русском зеркале. М.1994

Синергия. Проблемы аскетики и мистики Православия. Научный сб-к под ред.С.С.Хоружего. М.1995

К феноменологии аскезы. М.1998.

Философия и аскеза. Нью-Йорк, 1999

О старом и новом. СПб., 2000

Исихазм. Аннотированная библиография. Под общей и научной ред. С.С.Хоружего. М., 2004

Опыты из русской духовной традиции. М., 2005

Очерки синергийной антропологии. М., 2005

Феномен русского старчества и примеры из духовной практики старцев. 2006