Par kristiešu vārdiem
Cilvēki vienmēr bija pievērsuši ļoti lielu vērību vārdiem, kurus izraudzījās sev vai saviem bērniem, jo tas vārds, kas dots cilvēkam, nenoliedzami ietekmē viņa raksturu un caur to arī attiecības ar cilvēkiem, tieksmes un dzīves mērķi.
Pagānisma laikmetā dotā vārda nozīme norādīja ļaudīm ne tikai sabiedrisko slāni, no kura šis cilvēks cēlies, bet arī to amatu, kas viņam bija iecerēts no vecāku puses.
Bieži vien vārdi bija doti par godu kādam no dižiem, slaveniem dzimtas locekļiem vai cilvēkiem, lai bērns turētu sev par priekšzīmi tos, lai arī viņa pēcteči atcerētos, kam par godu doti senču vārdi, un censtos būt tiem līdzīgi.
Bet, kad cilvēkiem atspīdēja Prāta Saule - Kristus Dievs, kad ļaudis iepazina īsteno Dieva dotu ticību, viņiem bija mainījušies uzskati par to, pēc kādiem ideāliem jātiecas, kas ir jāņem par priekšzīmi.
Un viņi saprata, ka uz zemes slavenie, dižie cilvēki nevar būt par piemēru, kuram jāseko, jo to dzīve bija pilna grēka, neticības, un slavenie virs zemes dzīves galā iemantoja nevis debesu valstību, bet pazemi, kur nebeidzas sāpes, mokas un noskumšana.
Tāpēc jau pašā kristietības sākumā pamazām tapa jauna dievbijīga tradīcija dot bērniem un kristāmajiem pieaugušiem vārdus par godu svētiem. Šī tradīcija bija noformējusies jau IV gadsimta sākumā, kad to pieminēja svētais Jānis Zeltamute:
«... Nesāksim taču arī mēs nozīmēt bērniem nejaušus nosaukumus, nedosim viņiem tēvu, vectēvu, vecvectēvu un dižu cilšu cilvēku vārdus, bet dosim svēto cilvēku vārdus, kuri bija uzspīdējuši ar tikumību un saņēmuši lielu godu no Dieva.»
Un, ja mēs pievērsīsim savu uzmanību svēto dzīves aprakstiem, tad atradīsim ļoti daudz tā, kas mums būs derīgs.
Ja, piemēram, kāds ir nosaukts par Jāni par godu tā Kunga Priekštecim, tad vienmēr lai atceras un, cik vien ir spējīgs, lai atdarina savā dzīvē Kristītāja stingro atturību, nevainojamo sirdsskaidrību, dedzīgo tieksmi pēc dievbijības.
Bet, ja Jānis ir nosaukts par godu apustulim Jānim Dievvārdmācītājam - lai atdarina tā maigo mīlestību pret Jēzu Kristu, to mīlestību pret tuviniekiem, kas dedzīgi tiecas palīdzēt atpestīt dvēseles pat vislielākiem grēciniekiem. Un, cik tas ir iespējams pēc sava dzīves veida, atdarināt Apustuļa nevainojamo šķīstību.
Ja vārds ir dots par godu moceklim vai moceklei, par piemēru atdarināšanai ir visuuzvarošā mocekļu ticība, viņu dedzīgā mīlestība pret Jēzu Kristu, dzīva cerība, vispilnīgākā pašuzupurēšanās un ne ar ko nepārvaramā pacietība - tas viss ir piemērs atdarināšanai, cik tas vien ir iespējams.
Katrā svētā cilvēkā mēs atradīsim to, kā nav mūsu dvēselēs un kas ir jāņem par piemēru.
Bet ne tikai par piemēru cilvēkam ir svētais, kura vārds ir dots pie kristīšanas.
Svētais arī palīdz cilvēkam, kas ir nosaukts viņam par godu. Tā svētais brīnumdarītājs Nikolajs bija izglābis no bojā ejas jūras dzelmē viņa vārdā nosauktu mūku, bet no jaunekļa, kas arī bija nosaukts par godu svētajam, izdzina ļauno garu.
Svētais Georgs, pēc vecāku lūgšanām, kas bija veltījuši tam savu dēlu, izglāba jaunekli no bojā ejas visnāvējošākajā kaujā un atbrīvoja to pēc tam no gūsta.
Tāpēc dosim vārdus mūsu bērniem par godu svētiem un svinēsim vārda dienas tad, kad tas bija pieņemts no vissenākiem laikiem, tanī dienā, kad svētais beidza šo zemes dzīves ceļu, jo šī diena bija tam par vislielāko prieka dienu mūžā, un lūgsim, lai svētais, kura vārds ir dots, palīdzētu mums nodzīvot tā, lai šās dzīves pēdējā diena būtu arī mums par svētku dienu.
Nevajag samulst no tā, ka Baznīcas kalendārā vārda dienas ir citos datumos nekā laicīgā kalendārā - mēs svinam nevis kaut kādu nesaprotamu vārda dienu, bet konkrēta svētā cilvēka miršanas dienu. Un pati šī svinēšana miršanas dienā atgādina katram, kā jādzīvo, lai arī pašam būtu vislielākais prieks stāties tā Kunga priekšā.
Mēs, pareizticīgie, izvēlēsimies sev un saviem bērniem svēto vārdus, kā to dara visās Eiropas kristīgajās valstīs, bet mīlināmos vārdus lietosim sadzīvē, kā tas ir no senseniem laikiem kristiešu tradīcijā.