Svētā svētlaimīgā Maskavas Matrona
Svētā svētlaimīgā Maskavas Matrona
Svētlaimīgā Matrona (Matrona Ņikonova) dzimusi 1885. gadā Tulas guberņas Jepifānas apriņķa (tagad. – Kimovas rajona) Sebino ciemā. Šis ciems atrodas divdesmit kilometrus no ievērojamā Kuļikovas lauka. Viņas vecāki – Dmitrijs un Natālija – bija dievbijīgi cilvēki, godprātīgi strādāja, dzīvoja trūcīgi. Ģimenē bija četri bērni: divi brāļi – Ivans un Mihails, un divas māsas – Marija un Matrona. Matrona bija jaunākā no bērniem. Kad viņa piedzima, vecāki jau bija pusmūža gados.
Tajos trūcīgajos apstākļos, kādos dzīvoja Ņikonovi, ceturtais bērns varēja kļūt par lieku muti. Tādēļ nabadzības dēļ vēl pirms viņas dzimšanas māte nolēma no šī bērna atbrīvoties. Par bērna nogalināšanu mātes klēpī patriarhālā zemnieku ģimenē nevarēja būt ne runas. Tomēr pastāvēja neskaitāmas patversmes, kur nelikumīgi dzimušie un nenodrošinātie bērni tika audzināti par valsts vai labdaru ziedotiem līdzekļiem.
Matronas māte nolēma nākamo bērnu atdot kņaza Goļicina patversmē blakusesošajā Bučalku ciemā, bet redzēja zīmīgu sapni. Vēl nedzimusī meita parādījās Natālijai sapnī kā balts putns ar cilvēka seju un aizvērtām acīm, un nolaidās viņai uz rokas. Uztvērusi sapni kā zīmi, dievbijīgā sieviete atteicās no domas atdot bērnu patversmē. Meita piedzima akla, bet māte mīlēja savu „nelaimīgo bērnu”.
Svētie Raksti liecina, ka Visu Zinātājs Dievs reizēm izredz Sev kalpotājus vēl līdz viņu piedzimšanai. Tā Kungs sacīja Jeremijam: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju” (Jer. 1, 5). Kungs, izvēlējies Matronu īpašai kalpošanai, jau no paša sākuma uzlika viņai smagu krustu, kuru viņa ar padevību un pacietību nesa visu dzīvi.
Kristībās meitenīte tika nosaukta par Matronu par godu sirdsskaidrajai Konstantinopoles Matronai, V gadsimta grieķu garīgā varoņdarba veicējai, kuras piemiņa tiek svinēta 9. (22.) novembrī.
Par meitenes izredzētību liecināja tas, ka kristību laikā, kad garīdznieks gremdēja bērnu ūdenī, klātesošie virs jaundzimušā ieraudzīja smaržojošu vieglu dūmu stabu. Par to pavēstīja svētlaimīgās radinieks Pāvils Prohorovs, kurš piedalījās kristībās. Garīdznieks, tēvs Vasīlijs, kuru draudzē godāja kā taisnu un svētlaimīgu cilvēku, bija nedaudz pārsteigts: „es daudz esmu kristījis, bet ko tādu redzu pirmo reizi, un šis bērns būs svēts”. Vēl tēvs Vasīlijs sacīja Natālijai: „Ja meitenīte kaut ko lūgs, jūs noteikti vērsieties tieši pie manis, nāciet un sakiet tieši, kas ir vajadzīgs”.
Viņš piemetināja, ka Metrona stāsies viņa vietā un pat pavēstīs par viņa nāvi. Tā vēlāk arī notika. Reiz naktī Matrona sacīja mātei, ka tēvs Vasīlijs nomiris. Izbrīnītie un izbiedētie vecāki aizskrēja uz garīdznieka māju. Kad viņi ieradās, tad izrādījās, ka garīdznieks patiesi nupat nomiris.
Stāsta arī par ārēju, miesas zīmi, kas apzīmējusi Dieva izredzēto bērnu – uz meitenītes krūtīm bijis reljefs veidojums krusta formā, rokām nedarināts krustiņš. Vēlāk, kad Matronai jau bija seši gadi, māte reiz norāja viņu: „Kādēļ tu krustiņu noņēmi?” „Māmiņ, man ir savs krustiņš uz krūtīm,” – atbildēja meitenīte. Māte attapās: „Mīļo meitiņ, piedod man! Bet es tevi rāju...”.
Natālijas draudzene vēlāk pastāstīja, ka tad, kad Matrona vēl bijusi zīdainis, viņas māte esot žēlojusies: „Ko man darīt? Meitēns trešdienās un piektdienās krūti nezīž, guļ cauru dienu, nav pat iespējams pamodināt”.
Matrona nebija vienkārši akla, viņai acu nebija vispār. Acu dobumi bija pārklāti ar cieši aizdarītiem plakstiem kā tam baltajam putnam, ko viņas māte redzēja sapnī. Bet Kungs viņai Dāvbāja garīgu redzi. Vēl bērnībā viņa pa naktīm, kad vecāki gulēja, meitene lavījās uz svēto stūri, kādā neizprotamā veidā noņēma no plaukta ikonas, lika tās uz galda un nakts klusunā spēlējās ar tām.
Bērni bieži kaitināja Matronu, pat ņirgājās par viņu: meitenes pēra ar nātrēm, zinot, ka viņa neredzēs, kurš viņai dara pāri. Bērni grūda viņu bedrē un ar interesi vēroja, kā viņa ar taustes palīdzību rāpās ārā no tās un devās mājup.
No septiņu-astoņu gadu vecuma Matronai atklājās paredzēšanas un slimnieku dziedināšanas spējas.
Ņikonovu māja atradās netālu no Dievmātes Aizmigšanas baznīcas. Baznīca bija skaista, vienīgā uz septiņām-astoņām apkārtējām sādžām. matronas vecāki izcēlās ar īpašu dievbijību un mīlēja kopā apmeklēt dievkalpojumus. Matrona gluži vai izauga baznīcā, iesākumā devās uz dievkalpojumiem kopā ar māti, vēlāk pie katras izdevības devās turp viena. Nezinot, kur meita, māte parasti viņu atrada baznīcā. Viņai bija sava ierastā vieta – lreisajā pusē no ieejas durvīm pie rietumu sienas, kur viņa nekustīgi stāvēja visu dievkalpojuma laiku. Viņa labi zināja baznīcas dziedājumus un bieži dziedāja līdzi dziedātājiem. Acīm redzot, jau bērnībā Matrona iemantoja nepārtrauktas lūgšanas dāvanu.
Kad māte, žēlojot viņu, sacīja Matronai: „Ak tu mans nelaimīgais bērns!” – meitene brīnījās: „Es – nelaimīga? Tev Vaņa un Miša nelaimīgi”. Matrona saprata, ka viņai no Dieva dots daudz vairāk kā citiem.
Jau no agras bērnības Matrona bija Dieva apveltīta ar garīgas spriestspējas, gaišredzības, brīnumdarīšanas un dziedināšanas dāvanām. Tuvinieki sāka ievērot, ka viņai zināmi ne tikai cikvēku grēki un pārkāpumi, bet arī domas. Viņa juta briesmu tuvošanos, paredzēja stihijas un sabiedriskas nelaimes. Pēc viņas lūgšanām cilvēki saņēma dziedināšanu no slimībām un mierinājumu bēdās. Pie viņas sāka nākt un braukt apmeklētāji. Uz Ņikonovu māju devās ļaudis, brauca pajūgi, rati ar slimniekiem no apkārtējiem ciemiem un sādžām, no visa apriņķa, no citiem apriņķiem un pat guberņas. Veda guļošus slimniekus, kurus meitenīte piecēla kājās. Vēloties pateikties Matronai, ļaudis atstāja viņas vecākiem produktus un dāvanas. Tā meitenīte vietā, lai būtu par apgrūtunājumu ģimenei, kļuva par tās galveno barotāju.
Matronas vecāki mīlēja doties uz baznīcu kopā. Reiz svētkos Matronas māte apģērbās un sauca vīru sev līdzi uz baznīcu. Bet viņš atteicās un negāja. Mājās viņš lasīja lūgšanas, dziedāja. Arī Matrona bija mājās. Māte, atrodoties baznīcā, visu laiku domāja par vīru: „Tā arī neatnāca”, un pārdzīvoja. Liturģija beidzās, Natālija pārnāca mājās, bet Matrona viņai sacīja: „Tu, māmiņ, nebiji baznīcā”. „Kā nebiju? Es tikko pārnācu!” Bet meitene piebilda: „Lūk, tēvs bija baznīcā, bet tevis tur nebija.” Ar gara redzi viņa redzēja, ka māte baznīcā atradās tikai ar miesu.
Pusaudzes gados viņai radās iespēja ceļot. Vietējā muižnieka meita, dievbijīga un labestīga jaunava Lidija Jankova ņēma Matronu sev līdzi svētceļojumos: uz Kijevas Pečoru Lavru, Trijādības-Sergija Lavru, uz Pēterburgu un citām Krievijas pilsētām un svētvietām. Līdz mūsdienām saglabājies vēstījums par Matronas tikšanos ar tasno Kronštates Jāni, kurš pēc dievkalpojuma sv. Andreja katedrālē Kronštatē palūdza tautu palaist pie solejas nākošo četrpadsmitgadīgo Matronu, un visiem dzirdot sacīja: „Matronuška, nāc, nāc pie manis. Lūk, nāk mana maiņa – astotais Krievijas balsts”. Šo vārdu nozīmi Matrona nevienam nepaskaidroja, tomēr viņas tuvinieki uzminēja, ka tēvs Jānis paredzējis Matronas īpašo kalpošanu Krievijai un krievu tautai Baznīcas vajāšanu gados.
pagāja neilgs laiks, un septiņpadsmit gadu vecumā Matrona zaudēja spēju staigāt: viņai pēkšņi vairs neklausīja kājas. Pati Matrona norādīja uz slimības garīgo cēloni. Viņa gājusi pā baznīcu pēc Svētā Vakarēdiena saņemšanas un zinājusi, ka pie viņas pienāks sieviete, kura atņems viņai spēju staigāt. Tā arī notika. „es no tā nebēgu – tāda bija Dieva griba”.
Līdz savas dzīves dienu beigām viņa palika „sēdoša”. Un viņas sēdēšana – dažādās mājās un dzīvokļos, kur viņa rada pajumti, - turpinājās vēl piecdesmit gadus. Viņa nekad nekurnēja par savu slimību, bet pazemīgi nesa šo smago krustu, kuru viņai bija devis Dievs.
Vēl agrā jaunībā Matrona paredzēja revolūciju – kā „laupīs un ārdīs baznīcas, un visus pēc kārtas dzīs prom”.
Reiz Matrona lūdza pateikt garīdzniekam, ka viņa bibliotēkā tajā un tajā rindā atrodas grāmata at ikonas „Bojāgājušo Atradēja” attēlu. Priesteris ļoti izbrīnījās. Ikonas attēlu atrada, un Matrona sacīja mātei: „Māmiņ, es pasūtīšu šādu ikonu”. Māte noskuma – kā gan lai samaksā par šādu ikonu? Pēc tam Matrona sacīja mātei: „Man visu laiku rādās ikona „Bojāgājušo Atradēja”. Dievmāte vēlas pie mums uz baznīcu. Matrona svētīja sievietes vākt naudu ikonai pa visām sādžām. Citu ziedotāju vidū kāds vīrs negribīgi iedeva rubli, bet viņa brālis – vienu kapeiku. Kad naudu atnesa Matronai, viņa to pāršķiroja, atrada šo rubli un kapeiku, un sacīja mātei: „Atdod viņiem, šie man visu naudu bojā”.
Kad tika savākta nepieciešamā summa, ikonu pasūtīja māksliniekam no Jepifānas. Viņa vārds ir palicis nezināms. matrona vaicāja viņam, vai viņš spēs uzgleznot šādu ikonu. Viņš atbildēja, ka tas viņam ir zināms darbs. Matrona vēlēja viņam nožēlot grēkus, doties uz grēksūdzi un saņemt Svētās Kristus Dāvanas. Pēc tam viņa jautāja: „Tu tiešām zini, ka uzgleznosi šo ikonu?” Mākslinieks atbildēja apstiprinoši un sāka strādāt. Aizritēja ilgs laiks, visbeidzot viņš atnāca pie Matronas un sacīja, ka viņam nekas neizdodas. Bet viņa atbildēja: „Ej, izsūdzi grēkus” (ar gara acīm viņa redzēja, ka ir vēl viens grēks, kuru mākslinieks nav nožēlojis). Mākslinieks vēlreiz aizgāja pie garīdznieka, izsūdzēja un nožēloja grēkus, saņēma Svēto Vakarēdienu, palūdza Matronai piedošanu. Un Matrona viņam sacīja: „Ej, tagad tu uzgleznosi Debesu Ķēniņieni”.
Par savākto naudu ar Matronas svētību Bogorodickā tika pasūtīta vēl viena Dievmātes ikona „Bojāgājušo Atradēja”. Kad ikona bija uzglaznota, to Krusta gājienā no Bogordickas nesa līdz pašai baznīcai Sebino ciemā. Matrona devās sagaidīt ikonu četrus kilometrus pirms ciema. Pēkšņi viņa sacīja: „Neejiet tālāk, tagad jau drīz, viņi jau nāk, ir jau tuvu”. No dzimšanas aklā runāja kā redzīga: „Pēc pusstundas atnāks, atnesīs ikonu”. Patiesi, pēc pusstundas parādījās Krusta gājiens. Nokalpoja aizlūgumu un Krusta gājiens devās uz Sebino ciemu. Šī Dievmātes ikona kļuva par galveno vietējo svētumu un kļuva zināma ar daudziem brīnumiem.
Ļaudis pārsteidza arī tas, ka Matronai bija arī tāds pats priekšstats par apkārtējo kā redzīgiem cilvēkiem. Uz sev tuva cilvēka sacīto: „Žēl, ka Jūs neredzat pasaules skaistumu!” – viņa reiz atbildēja: „Dievs man reiz atvēra acis un parādīja pasauli un Savu radīto. Gan saulīti redzēju, gan zvaigznes debesīs, gan visu skaisto uz zemes: kalnus, upes, zaļo zāli, ziedus, putniņus...”.
Palīdzībai, kuru Matrona sniedza slimajiem, ne tikai nebija nekāda sakara ar vārdošanu, buršanos, tautas medicīnu, maģiju un citām maģiskām darbībām, kuru veikšanai „dziednieks” stājas sakarps ar tumšajiem spēkiem, bet tai bija pilnīgi savādāks, kristīgs raksturs. Tieši tādēļ taisnprātīgo Matronu tā neieredzēja burvji un dažādi okultisti, par ko liecina ļaudis, kuri pazina Matronu viņas Maskavas dzīves perioda laikā. Matrona lūdzās par ļaudīm. Būdama aizbildne Dieva priekšā, no augšienes apdāvināta ar garīgajām dāvanām, viņa izlūdza Kungam palīdzību vārgstošajiem. Pareizticīgās Baznīcas vēsture zin daudzus piemērus, kad ne tikai svētkalpotāji vai mūki-askēti, bet arī laicīgajā pasaulē dzīvojoši taisnie ar lūgšanas palīdzību dziedināja palīdzību alkstošos.
1925. gadā Mastrona pārceļas uz Maskavu, kur nodzīvo visas savas atlikušās dzīves dienas. Šajā milzīgajā galvaspilsētā bija milzums nelaimīgu, zudušu, no ticības atkritušu, garīgi slimu cilvēku ar saindētu apziņu. Gandrīz trīsdesmit gadus dzīvojot Maskavā, viņa veica to garīgo lūgšanu kalpošanu, kura daudzus paglāba no bojāejas un parādīja pestīšanas ceļu.
Abi Matronas brāļi, Mihails un Ivans, iestājās partijā, Mihails kļuva par lauku aktīvistu. Bija saprotams, ka svētlainīgās klātbūtne viņu mājā, lura visu dienu pieņēma ļaudis, ar darbiem un savu piemēru mācīja glabāt pareizticību, kļuva brāļiem nepanesama. Žēlojot viņus un vecākus-sirngalvjus (Matronas māte nomira 1945. gadā), Matrona pārcēlās uz Maskavu.
Tas bija jauns periods viņas dzīvē. Sākās klejojumi pa piederīgo un paziņu mājokļiem, pa mājiņām, dzīvokļiem, pagrabiem. Gadrīz visur Matrona dzīvoja bez pieraksta, vairākas reizes brīnumainā kārtā paglābās no aresta.Viņa kļuva par ceļinieci bez pajumtes. Reizēm viņai nācās dzīvot pie cilvēkiem, kas pret viņu izturējās naidīgi. Ar dzīvokļiem Maskavā bija grūti, nebija iespējams izvēlēties. Stāsta, ka dažas vietas Matrona pametusi steigā, paredzot tuvojošās nepatikšanas ar milicijas ierašanos, jo dzīvoja bez pieraksta. laiki bija grūti, un ļaudis baidījās viņu pierakstīt. Tādējādi viņa paglāba no represijām ne tikai sevi, bet arī ļaudis, kuri deva viņai pajumti.
Ārēji viņas dzīve ritēja vienveidīgi: dienā – cilvēku pieņemšana, naktī – l;ūgšana. Līdzīgi senajām garīgā varoņdarba veicējām, viņa nekad negulēja pa īstam, bet snauda, guļot uz sāniem, sarāvusies. Tā aizritēja gadi.
Kad sākās karš, Matrona lūdza visus, kuri nāca pie viņas, atnest vītla zariņus. Viņa tos lauza vienāda garuma gabaliņos, attīrīja no mizas un lūdzās. Viņas tuvinieki atcerējās, ka Matronas pirksti bija vienās brūcēs. Matrona spēja garīgi būt dažādās vietās, viņas garīgajai redzei robežu nebija. Matronabieži sacīja, ka neredzami ir klāt frontē, palīdz ievainotajiem. Viņa visiem pavēstīja, ka Tulā vācieši neieies. Un viņas pravietojums piepildījās.
Dienā Matrona pieņēma līdz četrdesmit cilvēku. ļaudis nāca ar savām bēdām, gara un miesas sāpēm. Viņa nevienam neatteica palīdzību, izņemot tos, kuri nāca ar ļauniem nodomiem. Citi Matronā saskatīja tautas dziednieci, kuras spēkos ir noņemt lāstu vai noskaudumu, bet pēc tikšanās ar viņu saprata, ka viņu priekšā ir Dieva cilvēks, un pievērsās Baznīcai, tās pestījošajiem sakramentiem. Viņas palīdzība ļaudīm bija nesavtīga, Matrona nekad cilvēkiem neko neprasīja.
Lūgšanas Matrona vienmēr lasīja skaļi. Tie, kuri viņu pazina tuvāk, stāsta, ka tās bijušas visiem zināmas, mājās un baznīcā lasītas lūgšanas: „Tēvreize”, „Lai Dievs ceļas”, deviņdesmitais psalms. Viņa vienmēr uzsvēra, ka palīdz ne pati saviem spēkiem, bet Dievs pēc viņas lūgšanām. „Vai tad Matrona ir Dievs? Dievs palīdz!” – viņa atbild uz lūgumu palīdzēt. Dziedinot vājiniekus, Matrona no viņiem prasīja ticību Dievam un grēcīgās dzīves izlabošanu.
Kāda palikusi Matrona tuvinieku piemiņā? Ar miniatūrām, gluži kā bērnam mazām rokām un kājām. Mīkstie mati pāršķirti taisnā celiņā. Cieši aizvērtas acis. Labestīga, gaiša seja. Mīļa balss. Viņa mierināja slimniekus, noglauda viņu galvas, apzīmēja ar krusta zīmi, reizēm jokoja, reizēm stingri atmaskoja un pamācīja. Viņa nebija stingra, ar iecietību izturējās pret cilvēku vājībām, bija līdzcietīga, līdzjūtīga, vienmēr priecīga, nekad nežēlojās par savām slimībām un ciešanām. Matrona nekad nesprediķoja, nepamācīja. Deva konkrētu padomu kā rīkoties tajā vai citā situācijā, lūdzās un svētīja. Viņa bija mazrunīga, uz jautājumiem atbildēja īsi.
Matrona mācīja nenosodīt tuvākos. Viņa sacīja: „Kādēļ nosodīt citus cilvēkus? Domā biežāk par sevi. Katra aitiņa tiks pakārta aiz savas astītes. Kas tev par daļu gar citu astītēm?” Viņa mācīja nodot savu gribu Dievam. Dzīvot ar lūgšanu. Biežāk apzīmēt sevi ar krusta zīmi un pārmest krustu apkārtējiem priekšmetiem, tādējādi norobežojoties no ļaunajiem spēkiem. „Aizstāvieties ar krustu, lūgšanu, svēto ūdeni, Svētā Vakarēdiena saņemšanu... Ikonu priekšā lai deg eļļas lampiņas”.
Tāpat viņa mācīja mīlēt un piedot veciem un nespēcīgiem. „ja jums kaut ko nepatīkamu vai apvainojošu saka veci vai slimi vai bezprātīgi ļaudis, neklausieties, bet vienkārši palīdziet viņiem. Slimajiem vajag palīdzēt no visas sirds, un viņiem jāpiedod, lai ko viņi arī teiktu vai darītu”.
Matrona neļāva piešķirt nozīmi sapņiem: „Nepievērs tiem uzmanību, sapņi ir no ļaunā – satraukt cilvēku, sajaukt domas”.
Lūk, viņas vārdi: „Pasaulē valda ļaunums un kārdinājumi, un kārdinājumi – dvēseles kārdinājumi – būs skaidri saskatāmi, uzmanieties”.
Cilvēku masveida novēršanās no Baznīcas, karojošais ateisms, ļaunuma un atsvešināšanās pieaugšana cilvēku vidū, tradicionālās ticības noliegšana un grēcīga dzīve bez grēku nožēlas noveda daudzus pie smagāk garīgām sekām. Matrona to labi saprata un juta.
Katra viņas nodzīvotā diena – atnākušo cilvēku bēdu un sāpju straume. Palīdzība, mierinājums un dziedināšana slimajiem. Ar abām rokām apņem raudošā galvu, pažēlo, sasilda ar savu svētumu, un cilvēks aiziet spārnots. Bet viņa bezspēkā vien nopūšas un lūdzas caurām naktīm.
Pēdējo šīszemes pajumti Maatrona atrada Piemaskavas Shodņas stacijā Kurgāna ielā 23, kur apmetās pie attālas radinieces. Un arī šurp plūda ļaudis ar savām bēdām un ciešanām. Tikai pirms pašas nāves, jau pavisam vārga, viņa ierobežoja pieņemšanu. Bet ļaudis vienalga nāca, un dažiem viņa nespēja atteikt palīdzību.
Līdz dzīves pēdējām dienām viņa izsūdzēja grēkus un saņēma Svēto Vakarēdienu no garīdznieku rokām, kuri viņu apmeklēja. Savā pazemībā viņa, tāpat kā parasti grēcīgi ļaudis, baidījās no nāves un neslēpa to no tuviniekiem. Pirms nāves viņas grēksūdzi pieņēma garīdznieks tēvs Dimitrijs. Viņa ļoti uztraucās, vai ir pareizi salikusi rokas. Garīdznieks vaicāja: „Vai tiešām arī Jūs baidāties no nāves?” „Baidos”.
1952. gada 2. maijā viņa aizmiga mūža miegā. 4. maijā, Mirrunesēju sievu svētdienā, klātesot nepārskatāmam ļaužu pulkam, notika svētlaimīgās Matronas apbedīšana. ievērojot viņas vēlēšanos, Matrona tika apglabāta Daiila kapsētā, lai „dzirdētu dievkalpojumu” (tur atradās viena no nedaudzajām atvērtajām Maskavas baznīcām). Matrona paredzēja: „Pēc manas nāves pie mana kapa nāks maz ļaužu, tikai tuvinieki, bet kad arī viņi nomirs, mans kaps aizaugs, tikai reizēm kāds pie manis atnāks... Bet pēc daudziem gadiem cilvēki atkal uzzinās par mani un nāks straumēm pēc palīdzības savās bēdās un ar lūgumu palūgties par viņiem Dievam Kungam, un es visus dzirdēšu un visiem palīdzēšu”.
Vairāk kā pēc trīsdesmit gadiem pēc Matronas nāves viņas kas Daniila kapsētā kļuva par pareizticīgās Maskavas svētvietu, kurp brauca cilvēki no visas Krievijas un airobežas ar savām bēdām un slimībām.
Svētlaimīgā Matrona bija pareizticīgs cilvēks šī vārda visdziļākajā un tradicionālajā nozīmē. Līdzcietība pret ļaudīm, kas nāca no mīlestības pārpilnas sirds, lūgšana, krusta zīme, uzticība pareizticīgās Baznīcas nolikumam – lūk, kas bija viņas saspringtās garīgās dzīves centrā. Viņas varoņdarba būtības saknes iestiepjas gadsimtiem senās tautas dievbijības tradīcijās. Tādēļ arī palīdzība, kuru cilvēki saņem, lūgšanās vēršoties pie svētās, nes garīgus augļus: ļaudis stiprinās pareizticībā, ieaug baznīcas dzīvē iekšēji un ārēji, pierod pie ikdienas lūgšanu dzīves.
Matronu zin desmitiem tūkstoši pareizticīgi cilvēki. Viņa, tāpat kā zemes dzīves laikā, palīdz cilvēkiem. To jūt visi, kuri ar ticību un mīlestību lūdz viņas aizstāvību un aizgādnību Kunga priekšā.
1998. gada 1. maijā, 46. nāves gadadienas priekšvakarā, šķirsts ar svētlaimīgās Matronas relikvijām tika pārnests uz Dievmātes Patvēruma sieviešu klosteri.
1999. gadā notika svētlaimīgās Maskavas Matronas iecelšana vietēji godājamo svēto kārtā, bet 2004. gadā Arhiereju Koncils pieņēma lēmumu ieskaitīt svēto Maskavas Matronu visas Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas godājamo svēto pulkā.