Svētais svētmoceklis Hermogens
Svētais svētmoceklis Hermogens,
Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs
Svētmoceklis Hermogens, Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs, dzimis aptuveni 1530. gadā. Par viņa dzīves agrīnajiem gadiem ir dažādas versijas. Par Patriarha dzīves pirmo periodu ir zināms, ka viņš bijis garīdznieks Kazaņas svētītāja Nikolaja baznīcā, bijis viens no galvenajiem dalībniekiem Kazaņas brīnumdarošās Dievmātes ikonas atrašanas 1579. gada 8. jūlijā dalībniekiem.
1587. gadā nākamais Patriarhs pieņēma mūka kārtu (iespējams, tas saistīts ar viņa kļūšanu par atraitni), bet 1589. gadā tika iecelts bīskapa kārtā un kļuva par pirmo Kazaņas metropolītu.
Svētnieka kalpošana Kazaņā bija kvēlas ticības un stingras baznīcas tradīcijas ievērošanas piepildīta. Viņš gādāja par ticības izplatību Kazaņas tatāru vidū, pulcēja jaunkristītos tatārus katedrālē un mācīja viņus ticībā. 1595. gadā ar svētnieka līdzdalību notika Kazaņas brīnumdarītāju svētītāja Gurija, pirmā Kazaņas arhibīskapa, un Varsonufija, Tveras bīskapa, relikviju atrašana un atvēršana. Svētais Hermogens pats sastādīja svētītāju Gurija un Varsonufija dzīvesstāstus.
Pateicoties izcilajām virsgana īpašībām, metropolīts Hermogens tika izvēlēts pirmsvētnieka katedrā, un 1606. gada 3. jūlijā svētītāju pulks viņu Maskavas Kremļa Dievmātes Aizmigšanas katedrālē iecēla Patriarha tronī. Metropolīts Izidors pasniedza Patriarham svētītāja Pētera, Maskavas brīnumdarītāja, zizli, bet cars Vasīlijs Šuiskis pasniedza jaunajam Patriarham ar dārgakmeņiem rotātu panagiju, baltu klobuku un zizli.
Svētmocekļa Hermogena valdīšanas laiks noritēja Nemieru laikos. Pirmsvētnieks visu savus spēkus veltīja kalpošanai Baznīcai un Tēvzemei. Šajā varoņdarbā Patriarhs Hermogens nebija viens: viņam līdzinājās un palīdzēja pašaizliedzīgie līdzbiedri. Ar īpašu iedvesmu Svētīgais Patriarhs cīnījās pret Tēvzemes nodevējiem un ienaidniekiem, kuri vēlējās Krievzemē ieviest uniātismu un katolicismu, un iznīdēt Pareizticību, paverdzinot krievu tautu. Svētmocekļa Hermogena vēstījumi liecina, ka Pirmsvētnieks pilsoņu kara apstākļos vispirms tiecās saglabāt Krievzemē Pareizticību un pareizticīgu valsts iekārtu.
Kas viltvārdis Viltus Dimitrijs II nonāca pie Maskavas un apmetās Tušinā, Patriarhs Hermogens nosūtīja dumpīgajiem krāpniekiem divus vēstījumus. Vienā no tiem viņš rakstīja: „...Jūs esat aizmirsuši mūsu pareizticības solījumus, pareizticības, kurā mēs esam dzimuši, kristījušies, audzināti un pieauguši, pārkāpuši solījumu un zvērestu, kuru devāt, skūpstot krustu, līdz nāvei stāvēt par Vissvētās Dievadzemdētājas namu un par Maskavas valsti, un pievērsušies jūsu viltus cariņam... Mana dvēsele sāp, sāpes plosa sirdi un miesu, es viss drebu; es raudu un vaimanājot saucu: apžēlojieties, apžēlojieties, brāļi un bērni, par savām dvēselēm un tuviniekiem, aizgājušajiem un dzīvajiem... Paskatieties, kā mūsu Tēvzemi izlaupa un izposta svešinieki, kā tiek zaimotas svētās ikonas un baznīcas, kā tiek izlietas nevainīgo asinis, kas brēc uz Dievu. Atcerieties, pret ko jūs paceļat ieroci: vai ne pret Dievu, kas jūs radījis? vai ne pret saviem brāļiem? Vai tā nav jūsu Tēvzeme, kuru jūs izpostāt? ... Lūdzu jūs Dieva Vārdā, atstājieties no saviem darbiem, kamēr vēl ir laiks, lai jūs neietu bijā pavisam”. Citā vēstījumā Pirmsvētnieks aicina: „Dieva dēļ, ielūkojieties sevī un atgriezieties, ieprieciniet savus vecākus, savas sievas un bērnus, un visus mūs; un mēs sāksim par jums lūgt Dievu...”.
Drīz vien Dieva taisnīgā tiesa sasniedza arī Tušinas zagli: viņš saņēma to pašu, ko viņa priekšgājējs: viņu nogalināja paša pietuvinātie ļaudis 1610. gada 11. decembrī.
Bet Maskavai turpināja draudēt briesmas, jo tajā atradās poļi un krāpnieki bajāri, kas bija uzticami Sigismundam III. Vēstījumi, kurus Patriarhs Hermogens izsūtīja pa pilsētām un ciemiem, modināja krievu tautu Maskavas atbrīvošanai no ienaidniekiem un likumīga krievu cara izraudzīšanai. Maskavieši sacēlās, un atbildot uz šo sacelšanos, poļi aizdedzināja pilsētu, bet paši paslēpās Kremlī. Kopīgi ar krievu nodevējiem viņi vardarbīgi gāza no Patriarha troņa Patriarhu Hermogenu un ieslodzīja viņu Čudovas klosterī (pazemē) sardzes uzraudzībā.
Savu pēdējo vēstījumu krievu tautai svētmoceklis Hermogens sūtīja jau no ieslodzījuma, svētot atbrīvošanas karu pret ienaidniekiem: „Visiem jums no manis svētība un atļauja šajā gadu simtā un nākamajā! Stāviet par ticību nesatricināmi, bet es par jums lūdzu Dievu!”. Un Svētīgais Patriarhs dod rīkojumu, lai novgorodieši dodas uz Maskavu, ņemot sev līdzi Dievmātes Kazaņas ikonu. Un šī svētītāja vēlēšanās, kā zināms, tika izpildīta: svētā ikona pavadīja Miņina un Požarska pulkus, kuri ar Debesu Ķēniņienes visspēcīgo palīdzību izglāba Krievzemi.
Pienāca 1612. gads. Vēsts par jaunu visas tautas sacelšanos Požarska vadībā satrauca iebrucējus. Poļi uzstājīgi pieprasīja Patriarham, lai viņš apstādina novgorodiešus. Cenšoties panākt savu, ienaidnieki sāka draudēt svētītājam ar nežēlīgu sodu. Bet svētītājs mierīgi un bezbailīgi kā patiess Kristus apliecinātājs atbildēja: „Ko jūs man draudat ar nāvi? Baidos vienīgi no Dieva, kas debesīs mājo”. Pēc tam, izstiepis rokas uz to pusi, no kurienes uz Maskavu devās Tēvzemes aizstāvji, svinīgi izsaucās: „Lai ar viņiem ir Dieva žēlastība un mana svētība! Pār jums, nodevējiem, - viņš vērsās pie apkārtesošajiem, - lai līst Kunga dusmas!”
Saniknotie poļi nolēma nobendēt „cīnītāju par pareizticību un krievu Tēvzemi” baisā, mokošā nāvē – bada nāvē. Vairāk kā deviņus mēnešus svētītājs mocījās smagajā ieslodzījumā, un 1612. gada 17. februārī mira mocekļa nāvē no bada.
Krievu tauta sekmīgi īstenoja Krievzemes atbrīvošanu, par kuru nesatricināmā vīrišķībā stāvēja svētītājs Hermogens. Svētmocekļa Hermogena miesas, kas sākotnēji tika apglabātas Čudovas klosterī, 1654. gadā pārnesa uz Dievmātes Aizmigšanas katedrāli. Patriarha Hermogena iecelšana svēto kārtā notika 1913. gada 12. maijā.