Metropolīts Venjamins (Fedčenkovs)
Metropolīts Venjamins (Fedčenkovs)
2011.gada 4.oktobrī (21.septembrī pēc vecā stila) aprit 50 gadu kopš mūžampieminamā metropolīta Venjamina(Fedčenko) nāves dienas.
Metropolīts Venjamins(laicīgajā pasaulē Ivans Fedčenkovs) dzimis 1880.gada 2.septembrī Tambovas guberņas Kirsanovas apriņķa Iļjinkas (Vjažļu) ciemā. Valdnieka tēvs Afanasijs Ivanovičs bija I.Baratinska dzimtzemnieks, pēc tam kalpoja pie viņa par kantora darbinieku. Māte, Natālija Nikolajevna, bija diakona meita no Orževskas ciema.
Bērnībā mazais Vaņa bieži slimoja. Vājās veselības dēļ viņu kristīja pašā dzimšanas dienā. Pusotra gada vecumā viņš bīstami saslima ar plaušu karsoni un māte deva solījumu Dievam: gadījumā, ja dēls paliks dzīvs, aiziet kopā ar viņu paklanīties svētītāja Voroņežas Mitrofana relikvijām. Bērns izveseļojās, un māte kopā ar viņu devās ceļā. Par to, kas notika tālāk, valdnieks pēc daudziem gadiem uzzināja no savas māsas. „Māte stāvēja sv. Mitrofana baznīcā. Viņai garām pagāja kāds mūks. Es, mazs bērns būdams, grozījos (bet varbūt arī bijīgi stāvēju) mātes tuvumā. Viņš svētīja mūs, bet par mani sacīja: „Viņš būs svētnieks!” Bet māte man nekad par to neieminējās”.
Pamatizglītību nākamais metropolīts ieguva zemstes skolā Sergijevkas ciemā tajā pašā Kirsanovas apriņķī, pēc tam divus gadus mācījās guberņas skolā (1891-1893). 1897.gadā beidza Tambovas garīgo skolu, bet 1903.gadā – Tambovas Garīgo semināru. Tika nosūtīts mācīties uz Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju, kuru pabeidza 1907.gadā ar teoloģijas kandidāta pakāpi.
1904.gada novembrī nākamais svētnieks kopā ar diviem akadēmijas biedriem pirmo reizi nonāca Kronštatē pie tēva Jāņa. Pēc savas iesvētīšanas hieromūks Venjamins vēlreiz apmeklēja Kronštates taisno un līdzkalpoja viņam Dievišķajā liturģijā. Pēdējo reizi tēvs Venjamins pie Kronštates Jāņa bija pusgadu pirms viņa nāves, kas notika 1908.gada 20.decembrī. Turpmāk viņš visas savas dzīves laikā vērsās pie svētā taisnā Jāņa darbiem, glabāja savā sirdī šī kvēlā lūdzēja tēlu.
1905.gada vasarā Ivans kopā ar diviem kursa biedriem pabija Valaamā. Priekšteča Jāņa skita iemītnieks starecs shimas mūks Ņikita ilgi sarunājās ar jaunekli, pravietiski nosauca viņu par „valdnieku” un svētīja uzsākt mūka ceļu.
Akadēmijā Ivans Fedčenkovs sastapa savu garīgo tēvu – arhimandrītu, vēlāk arhibīskapu Feofanu (Bistrovu; +1940), kurš tajos gados (1903-1907) bija Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas inspektors. Arhibīskaps Feofans veica viņa iesvētīšanu mūku kārtā 1907.gada 26.novembrī, Dievmātes ikonas „Zīme” svētku dienas priekšvakarā, nosaucot vārdu Venjamins, par godu svētajam moceklim diakonam Venjaminam (piemiņa 13. (26.) oktobrī/ un 31.martā/13.aprīlī).
Tā paša gada 3.decembrī akadēmijas rektors Jamburgas bīskaps Sergijs (Tihomirovs; +1940) iesvētīja mūku Venjaminu par hierodiakonu, bet 10.decembrī Ņevas Aleksandra lavras Trijādības katedrālē notika viņa hirotonija par hieromūku. Hirotoniju veica Sanktpēterburgas un Lādogas metropolīts Antonijs (Vadkovskis; +1912).
Pabeidzis 1907.gadā Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju, hieromūks Venjamins tika atstāts tajā kā profesūras stipendiāts Bībeles vēstures katedrā. Stipendiāta gada noslēgumā tika nozīmēts par Somijas un Viborgas arhibīskapa Sergija (Stargorodska; +1944) personīgo sekretāru.
1910-1911 gados tēvs Venjamins izpildīja docenta pienākumus Sanktpēterburgas akadēmijas Pastorālās teoloģijas, Homilētikas un Askētikas katedrā.
1911.gada 21.novembrī tēvs Venjamins tika nozīmēts par Taurijas Garīgā semināra rektoru, bet tā paša gada 26.decembrī Viborgā arhibīskaps Sergijs (Stargorodskis) viņu iecēla par arhimandrītu. 1913.gada 26.augustā arhimandrīts Venjamins tiek nozīmēts par Tveras Garīgā semināra rektoru.
Vasaras atvaļinājumus viņš bieži pavadīja klosteros sarunās ar stareciem un gara cīnītājiem: sirdsskaidro Zosimas Aleksiju (+1928), shimas igumenu Germanu (Gomzinu; +1923), sirdsskaidro Optinas Nektāriju (+1928) un savā grāmatā „Dieva ļaudis” («Божьи люди») izveidoja veselu “portretu galeriju”, kurā tika attēloti Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas gara cīnītāji XIX gadsimta beigās-XX gadsimta sākumā.
1917.gada februāra notikumu laikā tēvs Venjamins atradās Tverā. Viņš smagi pārdzīvoja pareizticīgās monarhijas krišanu, sēroja par Krievijas armijas zaudējumiem un “varas paralīzi”, kas draudēja valsti novest līdz haosam.
1917.gada oktobrī tēvs Venjamins bija Maskavā. 1917.gada vasarā notikušajā Eparhiālajā kongresā Tverā viņš tika izvēlēts par Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Vietējā Koncila delegātu un piedalījās tā darbā. Arhimandrīts Venjamins bija patriarhāta atjaunošanas piekritējs, piedalījās patriarha vēlēšanās, kurās par patriarhu tika ievēlēts svētītājs Tihons (+1925), kuru viņš ļoti cienīja.
1917.gada rudenī ar Taurijas Garīgā semināra korporācijas lēmumu viņš atkal tika ievēlēts par tās rektoru. No 1917.gada decembra līdz 1918.gada decembrim arhimandrīts Venjamins Taurijas eparhijas delegāta statusā piedalījās Visukrainas baznīcas Koncila darbā Kijevā, kur atbalstīja Baznīcas kanoniskās vienotības pozīciju un uzstājās pret baznīcas separātismu.
1919.gada 10.februārī arhimandrīts Venjamins tika hirotonizēts par Sevastopoles bīskapu, Taurijas eparhijas vikāru un iecelts par Hersonas klostera pārzini Odesā. Hirotonija notika Sevastopoles Dievmātes Patvēruma katedrālē, to vadīja arhibīskaps Dimitrijs (Abašidze).
Tajā laikā Sevastopoli ieņēma Krievijas Dienvidu Bruņotie Spēki. Vasarā pilsētu ieņēma sarkanie un vietējā “ārkārtas komisija” bīskapu Venjaminu arestēja, bet draudžu locekļa spiediena dēļ varas iestādēm drīz vien nācās viņu atbrīvot. 1920.gada pavasarī pēc ģenerāļa P. Vrangeļa uzaicinājuma bīskaps Venjamins vadīja Krievu Armijas armijas un jūras garīdzniecību. Kā Armijas un Flotes bīskaps viņš koordinēja armijas garīdznieku darbību, devās izbraukumos uz fronti, viņa vadībā tika īstenota laikraksta “Svētā Krievzeme” izdošana, Valdnieks sniedza palīdzību klēriķiem-bēgļiem un viņu ģimeņu locekļiem.
Ar Dienvidaustumkrievijas Augstākās Baznīcas Pārvaldes lēmumu bīskapam Venjaminam tika uzdots pārstāvēt Baznīcu ģenerāļa Vrangeļa valdībā. Valdnieks piedalījās vistautas grēknožēlas dienu organizācijas darbos, krusta gājienu organizēšanā, pūlējās, lai celtu sava ganāmā pulka garīgi-tikumisko līmeni. Viņš bija ar baltgvardiem līdz galam un atstāja Krieviju 1920.gada novembrī.
1920.gada beigās Konstantinopolē pēc bīskapa Venjamina ieteikuma un viņa aktīvā līdzdalībā tika izveidota Augstākā Baznīcas Pārvalde ārzemēs.
1920-1921. gadā dzīvodams Bulgārijā, Valdnieks Venjamins vadīja krievu Aizrobežu baznīcas dzīves organizācijas komisiju. Viņa vadībā Konstantinopolē notika “eparhiālais kongress”, kas sagatavoja Karlovicu Koncilu (Карловацкий Собор), kurš notika 1921.gada novembrī metropolīta Antonija (Hrapovicka; +1936) vadībā. Valdnieks Venjamins tiecās uz to, lai aizrobežu baznīcas vara darbotos svētītāja Tihona pakļautībā. Kad Karlovicos nonāca Svētīgākā Patriarha Lēmums par Karlovicu Visaizrobežu Augstākās Baznīcas Pārvaldes likvidāciju (№ 347 1922.g. 5.maijā), bīskaps Venjamins, vienīgais no Augstākās Baznīcu Pārvaldes sastāva, pieņēma rīkojumu izpildīšanai un nolēma doties uz Petkovicas (Svētās Paraskevas) klosteri netālu no Šabacas pilsētas Serbijā, kur sapulcināja vairāk kā 20 cilvēku no krievu bēgļu skaita.
1923.gada rudenī pēc arhibīskapa Savatija (Vrabeca; +1953) aicinājuma, kurš bija Konstantinopoles jurisdikcijas pakļautībā, bīskaps Venjamins kļuva par viņa vikāru Krievzemes Karpatos, kuri tajā laikā ietilpa Čehoslovakijas sastāvā. Savas astoņu mēnešu ilgās darbības laikā Valdnieks Venjamins šajā apgabalā Pareizticībai pievienoja 21 uniātu draudzi, bet 1924.gada maijā Dienvidslāvijas valdības spiediena rezultātā Čehoslovakijas varas iestādes izsūtīja bīskapu Venjaminu no valsts.
1924.gada vasarā bīskaps Venjamins dzīvoja Petkovicas klosterī, bet nevadīja to, veltot sevi mūka dzīvei un darbam pie teoloģiskajiem sacerējumiem, bet šā paša gada rudenī viņš kļuva par Biļečas pilsētas Donas Kadetu korpusa ticības mācības skolotāju.
1925.gada vasarā metropolīts Evlogijs (Georgijevskis; +1948) uzaicināja bīskapu Venjaminu uz Parīzi inspektora un pasniedzēja amatā sirdsskaidrā Sergija vārdā nosauktajā Parīzes teoloģiskajā institūtā.
1926.gadā bīskaps Venjamins pieņēma metropolīta Antonija (Hrapovicka) nosūtījumu strādāt par Teoloģiski-pastorālo kursu vadītāju un ticības mācības pasniedzēju Krievu Kadetu korpusā, kā arī izpildīt krievu draudzes pārziņa pienākumus Bela Cerkvas pilsētā Dienvidslāvijas ziemeļaustrumos, bet 1927.gada vasarā atkal devās uz Petkovicas klosteri. Šeit viņu sasniedza metropolīta Sergija (Stargorodska) ievērojamā „Deklarācija”. Neparastā jautājuma izlemšanā par pievienošanos vai atteikšanos pievienoties „Deklarācijai” Valdnieks vadījās ne tikai no baznīcas labuma apsvērumiem, viņš centās šo jautājumu atrisināt garīgi, veicot četrdesmit dienu Dievišķās liturģijas kalpošanu, vēršoties pēc padoma un svētības pie Svētā Atona kalna stareciem – shimas arhimandrīta Kirika, Panteleimona klostera garīgā tēva, un arhimandrīta Masiala (Sopegina).
Pievienojies „Deklarācijai”, bīskaps Venjamins vienlaikus caur metropolītu Evlogiju nodeva lūgumu par aiziešanu pelnītā atpūtā un, saņēmis no Maskavas atbilstošu lēmumu, devās uz svētā Serbijas Savvas vientulīgo skitu ievērojamā serbu Studeņicas klostera tuvumā, kur līdz 1928.gadam dzīvoja divatā ar serbu mūku-garīgā varoņdarba veicēju. 1929.gadā ar Šabacas bīskapa Mihaila (+1933) kļuva par Petkovicas klostera pārzini, bet jau šā paša gada rudenī metropolīts Evlogijs izsauca viņu uz Parīzi, kur atkal ieņēma agrāko inspektora un pasniedzēja posteni svētā Sergija teoloģiskajā institūtā.
1930.gadā pēc metropolīta Evlogija (Georgijevska) saišu saraušanas ar Maskavas Patriarhiju un viņa pāriešanu Konstantinopoles jurisdikcijā, Valdniekam Venjaminam institūts bija jāatstāj.
Pēc bīskapa Venjamina iniciatīvas Parīzē tika noorganizēta Patriarha pārstāvniecība, kuras galvenais altāris tika iesvētīts par godu Trijiem Svētniekiem. Valdnieks Venjamins to pamatoja ar savu cerību par to, ka „kā trīs pareizticīgo kristiešu partijas, kas katra centās uzsvērt sava vadītāja – Vasīlija Lielā, Grigorija Teologa un Jāņa Zeltamutes pārākumu, galu galā apvienojās, dodot vienādu godu svētītājiem, tā ar viņu lūgšanām arī šodienas ārzemju novirzieni, kas atšķēlušies no Mātes Baznīcas tīri laicīgu apsvērumu dēļ, atmetīs grēcīgos iesākumus un apvienosies ar mūsu Vienīgo, patriarha vadīto, Baznīcu”.
1933.gadā Valdnieks Venjamins tika nozīmēts par Aleutu un Ziemeļamerikas arhibīskapu, Maskavas Patriarhāta ekzarhu Amerikā. Viņam nācās ne mazums pūlēties, lai iegūtu to augsto autoritāti, kura viņam bija viņa kalpošanas beigās Amerikā. Pirmajā laikā viņam nācās gulēt uz grīdas, slaucīt ielas, paciest apvainojumus par uzticību Mātei Baznīcai.
Bet visās bēdās un pazemojumos, kas skāra viņu un viņa darbiniekus, Valdnieks nemainīgi pateicās Dievam un lūdzās par saviem vajātājiem un visiem, kuri viņam kaut kādā veidā „kaitēja”. Tā liecības ir viņa dienasgrāmatu un „sorokoustu” (četrdesmit dienu kalpošanas) lapaspuses. Tās liecina arī par to, cik dziļi un satriekti Valdnieks pārdzīvoja ikvienu konfliktu ar tuviniekiem, kā mācēja lūgt piedošanu, kā nosargāja savu iekšējo pasauli, gara harmoniju.
Nenogurstošais darbs baznīcas lietu kārtošanā prasīja no Valdnieka ārkārtēju garīgo un miesas spēku sasprindzinājumu. Viņš bieži apmeklēja amerikāņu un kanādiešu draudzes, kalpoja dievkalpojumus, sprediķoja. Pēc dievkalpojumiem maltīšu laikā viņš mīlēja vadīt sarunas par garīgām lietām, kuras, tāpat kā viņa sprediķi, klausītājiem palika atmiņā uz ilgiem laikiem.
Lielā Tēvijas kara gados metropolīts Venjamins kļuva par vienu no varenās patriotiskās kustības iedvesmotājiem, kas aptvēra visus krievu emigrācijas slāņus. 1941.gad 22.jūnijā metropolīts Venjamins sacīja iedvesmojošu sprediķi Patriarha vadītās Krievu Baznīcas Serafima klostera pārstāvniecībā. Šajā sprediķī viņš izteica savu ciešo paļāvību tam, ka gaidāmie smagie pārbaudījumi ir Dievišķās Providences pieļauti „mūsu Pareizticīgās Baznīcas un Dzimtenes labā”, bet pēc tam nokalpoja pirmo aizlūgumu visiem Krievzemes Svētajiem par uzvaras dāvāšanu krievu pareizticīgajai tautai. Jau pirmajā kara dienā viņš paziņoja: „Viss beigsies labi!” Un no tā brīža valdnieks nenogurstoši darbojās patriotiskā darba laukā, savienojot savu baznīcas kalpošanu ar sabiedrisko. Viņš uzstājās ar lekcijām auditorijās, kur notika naudas līdzekļu vākšana Krievijai, uzstājās ar runām mītiņos dažādās Amerikas pilsētās. Īpašu iespaidu uz klātesošajiem atstāja viņa runa, sacīta ārkārtīgi plašā mītiņā Ņujorkas Medisonskvērgardenā 1941. gada 2.jūlijā. „Ikviens zina, - toreiz sacīja Valdnieks, - ka iestājies pats baisākais un atbildīgākais brīdis visai pasaulei. Var sacīt un jāsaka, ka no notikumu atrisinājuma Krievijā atkarīgs pasaules liktenis... Krievzeme ir sacēlusies! Nepārdosim sirdsapziņu un Dzimteni! ”
1944.gada decembrī metropolīts Venjamins saņēma ielūgumu no Maskavas ierasties uz Vietējo Koncilu, un 1945.gada sākumā, pēc 25 prombūtnes gadiem, atkal spēra kāju uz dzimtās zemes. Viņš piedalījās Vietējā Koncila darbā (1945.gada 31.janvāris – 2.februāris), Svētīgākā Patriarha Aleksija I (Simanska; +1945) ievēlēšanā un intronizācija, kalpoja dievkalpojumus Maskavas baznīcās, tikās ar tautu, ar garīdzniekiem un hierarhiem.
1948.gada 18.februārī Valdnieks atgriezās Dzimtenē pavisam un tika norīkots uz Rīgas eparhiju. „Priecājieties, vienmēr priecājieties, arī bēdās priecājieties”, - šādiem vārdiem viņš sveica savu jauno draudzi. Šeit Valdniekam Venjaminam radās bieži konflikti ar Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas lietu vietējo pilnvaroto. 1951.gada 22.februārī Valdnieks sacīja Padomes priekšsēdētāja vietniekam: „Kad es no Amerikas braucu šurp, tad man bija pārliecība par to, ka PSRS patiesi ir zināma brīvība attiecībā uz Baznīcu. Diemžēl, atrodoties šeit trīs gadus, es nonācu pie cieša slēdziena, ka šādas brīvības šeit nav, bet, tieši otrādi, notiek Baznīcas vajāšana”. Pēc varas iestāžu prasības Valdnieks tika pārcelts uz Rostovas katedru, kur atradās līdz 1955.gada beigām. Šajos gados viņš īpaši satuvinājās ar svētītāju Lūku, Simferopoles un Krimas arhibīskapu (+1961).
Ar Svētīgākā Maskavas un visas Krievzemes Patriarha Aleksija I (Simanska) rīkojumu 1955.gada 30.novembrī, metropolītam Venjaminam tika noteikts būt par Saratovas un Balašovas metropolītu.
Šajā laikā Valdnieka veselība strauji pasliktinājās, viņš pārcieta insultu, bieži slimoja, bet jauno Baznīcas vajāšanu gados, ko 50-to gadu beigās uzsāka varas iestādes, aicināja savu draudzi cieši stāvēt par ticību un Baznīcu.
1958.gada februārī Valdnieks atstāja kalpošanu un apmetās Dievmātes Aizmigšanas Pleskavas Pečoru klosterī, kur pavadīja savas zemes dzīves pēdējos gadus. Kad to atļāva veselības stāvoklis, valdnieks kalpoja klostera baznīcās, sprediķoja, saveda kārtībā savu bagātīgo garīgi-literāro mantojumu. Šajos pēdējos gados viņš piedzīvoja smagu pārbaudījumu – viņš zaudēja spēju runāt.
Metropolīts Venjamins kā garīgais rakstnieks atstājis bagātīgu mantojumu, pēc viņa personīgajiem aprēķiniem – ap 18 000 lappušu mašīnrakstā. Viņa darbu vidū ir teoloģiski traktāti, darbi par Liturģikas tēmu, apoloģētiska satura darbi. Līdz mums ir nonākuši arī apbrīnojamā „Četrdesmit dienu kalpošana” («Сорокоусты») – savdabīgu dienasgrāmatu veidā pierakstītas domas un pārdzīvojumi, kurus Valdnieks izjutis četrdesmit dienu kalpošanas laikā, ik dienas kalpojot Dievišķo liturģiju – pašā smagākajā savas daudziem darbiem vainagotās dzīves laikā. Valdnieks Venjamins sacīja: “Mē šajā pasaulē neesam nekas un nevienam neesam vajadzīgi kā vien Dievam”.
Mīlestība pret svētumu, pret Baznīcu, baznīciskumu, tiekšanās uz to pozitīvo ideālu, ar kuru kristietis sastopas svēto dzīves aprakstos, vedināja hierarhu-rakstnieku pievērsties hagiogrāfiskajam mantojumam, kuru bijīgi glabā Pareizticīgā Baznīca. Darbi, kurus tajā vai citā pakāpē var pieskaitīt dzīves aprakstu žanram, sastāda ievērojamu daļu Valdnieka Venjamina atstātajā literārajā mantojumā.
Valdnieks Venjamins aizmiga Dieva mierā 1961.gada 4.oktobrī, svētītāja Rostovas Dimitrija – diženā svēto dzīves stāstu apkopotāja un radītāja – piemiņas dienā, un tika apglabāts Dieva radītajās Pleskavas Pečoru klostera alās. Viņa apbedīšanas vieta ir klosterbrāļu un dievbijīgu svētceļnieku cieņas un mīlestības ieskauta.