Sirdsskaidrais Sviras Aleksandrs

Sirdsskaidrais Sviras Aleksandrs

(piemiņas diena 17./30. aprīlis; 30. augusts/12.septembris)

Sirdsskaidrais Sviras Aleksandrs dzimis 1448. gada 15. jūnijā, pravieša Amosa piemiņas dienā, un Kristību laikā nosaukts par godu viņam. Visu dzīvi atrazdamies tālu no vēsturiskiem notikumiem, sirdsskaidrais Aleksandrs, mūku dzīves gaismeklis, Krievzemes ziemeļu mežu dzīlēs radīja citu, garīgu vēsturi, kļūdams īpašu Svētā Gara dāvanu cienīgs.

Viņa vecāki, Stefans un Vassa (Vasilisa) bija zemnieki un dzīvoja Manderas ciemā pie Lādogas ezera, Ojatas – Sviras upes pietekas – krastā. Viņiem bija divi bērni, kuri jau bija pieauguši un dzīvoja atsevišķi no vecākiem. Bet Stefans un Vassa ļoti vēlējās vēl vienu dēlu. Viņi no sirds lūdzās un izdzirda balsi no augšienes: „Priecājieties, labie laulātie, jūs dzemdēsiet dēlu, ar kura piedzimšanu Dievs dāvās mierinājumu Savām Baznīcām”.

Amoss bija īpašs bērns. Viņš vienmēr bija paklausīgs un rāms, izvairījās no rotaļām, smiekliem un ļaunām runām, nēsāja trūcīgu apģērbu un tā novārdzināja sevi ar gavēni, ka māte kļuva nemierīga. Pēc pilngadības sasniegšanas viņš reiz satikās ar Valaamas mūkiem, kuri bija atnākuši uz Ojatas piekrasti, lai iegādātos klosterim nepieciešamas lietas un citu saimniecisku nepieciešamību dēļ. Valaama šajā laikā jau bija pazīstama kā augstas dievbijības un stingras mūku dzīves klosteris. Sācis sarunu ar viņiem, jauneklis ieinteresējās par viņu stāstiem par inoku dzīvi skitos un vientulībā. Zinot, ka vecāki vēlas viņu apprecināt, jauneklis 19 gadu vecumā slepus devās uz Valaamu. Ceļabiedra izskatā viņam parādījās Dieva Eņģelis, kurš norādīja ceļu uz salu.

Amoss septiņus gadus dzīvoja klosterī kā paklausībnieks, ievērojot skarbu dzīvesveidu. Dienās viņš strādāja, bet naktis pavadīja nomodā un lūgšanās. Reizēm, kails līdz jostasvietai, odu un mazu mušiņu pārklāts, lūdzās mežā līdz atskanēja putnu dziesmas rītausmā.

1474. gadā Amoss pieņēma mūka kārtu ar vārdu Aleksandrs. Pēc dažiem gadiem vecāki no karēļiem, kuri bija atnākuši uz Manderu, nejauši uzzināja, kur pazudis viņu dēls. Sekojot dēla piemēram, arī vecāki drīz vien devās uz klosteri un pieņēma mūku kārtu ar vārdiem Sergijs un Varvara. Pēc viņu nāves sirdsskaidrais Aleksandrs ar klostera igumena svētību apmetās uz dzīvi vientuļā klostera salā, kur klints plaisā ierīkoja celli un turpināja savus garīgos varoņdarbus.

Tālu izplatījās slava par viņa varoņdarbiem. 1485. gadā sirdsskaidrais devās prom no Valaamas un, pēc norādījuma no augšienes, izvēlējās vietu mežā, brīnišķīga ezera krastā, kuru vēlāk sāka dēvēt par Svēto. Tur sirdsskaidrais uzcēla sev būdu (vēlāk šajā vietā pie Svētā ezera, 36 verstis no nākamās Oloncas pilsētas un 6 verstis no Sviras upes, sirdsskaidrais Aleksandrs nodibināja Dzīvudarošās Trijādības klosteri, bet 130 asis no tā, Roščinas ezera krastā, iekārtoja sev „aiziešanas tuksnesi”, kura vietā pēc tam radās Sviras Aleksandra klosteris) un nodzīvoja vientulībā septiņus gadus, pārtiekot vienīgi no tā, ko savāca mežā. Šajā laikā svētais izjuta baisas mokas, ko radīja bads, aukstums, slimības un sātana uzbrukumi. Bet Kungs nepārtraukti atbalstīja taisnā mūka miesas un gara spēkus. Reiz, kad, smagu ciešanu pārņemts, sirdsskaidrais ne tikai nevarēja piecelties no zemes, bet arī pacelt uz augšu galvu, viņš gulēja un dziedāja psalmus. Tad viņam blakus piestāja kāds brīnišķīgs vīrs. Uzlicis roku uz slimās vietas, viņš apzīmēja svēto ar krusta zīmi un izdziedināja viņu.

1493. gadā aļņa medību laikā sirdsskaidrā dzīvesvietu netīšām uzgāja kaimiņu zemes īpašnieks Andrejs Zavaļišins. Taisnā izskata satriekts, Andrejs pavēstīja viņam par gaismu, kuru agrāk redzējis pār šo vietu, un lūdza sirdsskaidro pastāstīt par savu dzīvi. No tā laika Andrejs bieži sāka apmeklēt sirdsskaidro Aleksandru un, visbeidzot, pēc viņa padoma, pats devās uz Valaamu, kur pieņēma mūka kārtu ar vārdu Adrians. Vēlāk viņš dibināja Ondrusovas klosteri un kļuva slavens ar savu svēto dzīvi (piemiņa 26. augustā un 17. maijā; † 1549).

Andrejs Zavaļišins nespēja klusēt par gara varoņdarba veicēju, neskatoties uz viņam doto solījumu. Slava par taisno vīru izplatījās plašā apkārtnē, un pie viņa sāka pulcēties inoki. Tad sirdsskaidrais nošķīrās no visiem brāļiem un 130 asu attālumā no kopējās dzīves vietas ierīkoja sev nomaļu vietu, kur lūgties. Tur viņu sagaidīja neskaitāmi kārdinājumi. Ļaunie gari pieņēma zvēru tēlu veidus, šņāca kā čūskas, mudinot sirdsskaidro bēgt. Bet svētā vīra lūgšana kā ugunīga liesma dedzināja un izdzenāja ļaunos garus.

1508. gadā, kad sirdsskaidrais jau 23. gadu dzīvoja viņam nolemtajā vietā, viņam parādījās Dzīvudarošā Trijādība. Sirdsskaidrais naktī lūdzās aiziešanas tuksnesī. Pēkšņi atmirdzēja spoža gaisma, un sirdsskaidrais ieraudzīja, ka pie viņa ienāk Trīs Vīri, tērpti gaišās, baltās drānās. Debesu gaismas apmirdzēti, Viņi mirdzēja skaidrībā spožāk kā saule. Katrs no viņiem turēja rokās zizli. Sirdsskaidro pārņēma bailes, bet atguvies, viņš paklanījās līdz zemei. Paņēmuši viņu aiz rokas, Vīri sacīja: „Paļaujies, svētlaimīgais, un nebaidies”. Sirdsskaidrais saņēma pavēli uzcelt baznīcu un ierīkot klosteri. Viņš atkal nokrita uz ceļiem, sakot, ka nav tā cienīgs, bet Kungs uzcēla viņu un pavēlēja izpildīt norādīto. Sirdsskaidrais vaicāja, kā vārdā jābūt baznīcai. Kungs sacīja: „Mīļotais, kā redzi ar tevi Runājošo Trīs Personās, tā arī cel baznīcu Tēva un Dēla, un Svētā Gara, Vienbūtīgās Trijādības, vārdā. Es atstāju tev mieru un dāvāšu tev Manu mieru”. Un tajā pašā mirklī sirdsskaidrais Aleksandrs ieraudzīja Kungu ar izplestiem spārniem gluži kā pa zemi staigājošu, un Viņš kļuva neredzams. Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas vēsturē šī Dievišķā parādīšanās ir zināma kā vienīgais šāds notikums. Pēc šīs parādības sirdsskaidrais sāka domāt, kur celt baznīcu. Reiz, lūgšanas laikā Kungam, viņš izdzirda balsi no augšienes. Palūkojies augšup, sirdsskaidrais ieraudzīja Dieva Eņģeli mantijā un kukolā, līdzīgi kā redzēja Pahomijs Lielais. Eņģelis, stāvot gaisā ar izplestiem spārniem un paceltām rokām, sacīja: „Viens ir Svēts, Viens ir Kungs Jēzus Kristus, par slavu Dievam Tēvam, āmen”. Un pēc tam vērsās pie sirdsskaidrā: „Aleksandr, šajā vietā lai tiek celta baznīca Kunga, Kurš parādījās tev Trīs Personās - Tēva un Dēla, un Svētā Gara, Vienbūtīgās un Nedalāmās Trijādības, vārdā”. Un trīs reizes pārkrustījis vietu, Eņģelis kļuva neredzams.

Tajā pašā gadā tika uzcelta koka Dzīvudarošās Trijādības baznīca (1526. gadā tās vietā tika uzcelts mūra dievnams). Tūlīt pēc baznīcas uzcelšanas brāļi sāk lūgt sirdsskaidro pieņemt priesterības kārtu. Viņš ilgi atteicās, uzskatot sevi par necienīgu. Tad brāļi sāka lūgt svētītāju Serapionu, Novgorodas arhibīskapu († 1516; piemiņa 16. martā), lai viņš pārliecina sirdsskaidro pieņemt priesterību. Tajā pašā gadā sirdsskaidrais brauca uz Novgorodu, kur viņu svētītājs iesvētīja. Drīz vien pēc tam brāļi izlūdzās, lai  sirdsskaidrais kļūst par igumenu.

Pie viņa pēc garīga padoma nāca daudzi ļaudis, un satiekoties ar viņiem, sirdsskaidrais parādīja neparastu gaišredzību: no kāda Grigorija viņš nepieņēma dāvanas, atmaskojot viņu mātes apvainošanā; bagātajam zemniekam Simeonam viņš deva padomu, kuram nesekojis, tas nomira noteiktajā dienā; bajāru Timofeju Apreļevu, kurš vēlējās dēlu,  pamācīja līdzināties viesmīlībā Ābrahamam un Sārai, un pēc gada Timofejs saņēma lūgto. Saviem garīgajiem bērniem svētlaimīgais Aleksandrs bija patiess dvēseļu dziednieks un vājību dziedinātājs. Pēc sirdsskaidrā lūgšanām zvejnieks vairoja savus lomus, bet tirgotājs – savu īpašumu.

Kļuvis par igumenu, sirdsskaidrais kļuva vēl pazemīgāks kā iepriekš. Viss viņa apģērbs bija vienos ielāpos, gulēja viņš uz kailas grīdas. Pats gatavoja ēst, jauca mīklu, cepa maizi. Reiz pietrūka malkas, un ekonoms lūdza igumenu aizsūtīt tos inokus, kuri neko nedara, pēc malkas. „Es neko nedaru”, - sacīja sirdsskaidrais un sāka cirst malku. Citu reizi tāpat viņš sāka nest ūdeni. Bet naktī, kad visi gulēja, sirdsskaidrais bieži citu vietā mala graudus ar rokas maltuvi. Naktīs sirdsskaidrais apstaigāja celles un, ja kaut kur dzirdēja tukšas sarunas, viegliņām pieklauvēja pie durvīm un devās projām, bet no rīta pamācīja brāļus, uzliekot vainīgajiem epitīmiju.

Savas dzīves beigās sirdsskaidrais Aleksandrs iecerēja uzcelt Dievmātes Patvēruma mūra dievnamu. Tika ielikts baznīcas pamatakmens. Reiz vakarā, pēc akafista Vissvētajai Dievadzemdētājai, sirdsskaidrais apsēdās cellē atpūsties un pēkšņi sacīja māceklim Afanasijam: „Bērns, esi uzmanīgs un nomodā, tādēļ ka šajā stundā būs brīnumains un baiss apmeklējums”. Atskanēja balss, līdzīga pērkona dārdiem: „Te Kungs nāk un Viņu Dzemdējusī”. Sirdsskaidrais steidzās uz celles priekšnamu, un viņu apspīdēja spoža gaisma, kas izpletās pār visu klosteri spožāk par saules stariem. Palūkojies, sirdsskaidrais ieraudzīja uz Dievmātes Patvēruma pamatiem altāra daļā, gluži kā ķēniņieni tronī sēdošu, Visšķīsto Dievadzemdētāju. Viņa Savās rokās turēja Dievbērnu Kristu, bet neskaitāms pulks eņģeļu kārtu, mirdzēdami neizsakāmā gaismā, stāvēja ap Viņu. Sirdsskaidrais nokrita, nespēdams izturēt spožo gaismu. Dievmāte sacīja: „Celies, Mana Dēla un Dieva izvēlētais! Jo ierados apmeklēt tevi, Mans mīļotais, un aplūkot Manas baznīcas pamatus. Bet par to, ka lūdzies par saviem audzēkņiem un savu klosteri, no šī laika tas visiem nesīs dāsnus augļus; un ne tikai tavas dzīves laikā, bet arī pēc tavas aiziešanas, Es neatkāpšos no tava klostera, neizsīkstoši dāvājot visu vajadzīgo. Skaties un vēro uzmanīgi, cik daudz inoku sapulcējušies tavā draudzē, kurus tev jāvada uz pestīšanas ceļu Svētās Trijādības Vārdā”. Sirdsskaidrais piecēlās un ieraudzīja daudzus inokus. Dievmāte atkal sacīja: „Mans mīļotais, ja kāds kaut vienu ķieģeli atnesīs Manas baznīcas celtniecībai, Jēzus Kristus, Mana Dēla un Dieva Vārdā, viņa atalgojums neies postā”. Un Viņa kļuva neredzama.

Dziļā vecumā, kad sirdsskaidrais Aleksandrs pa savu tikumu garīgajām kāpnēm jau tuvojās Kungam, viņš sasauca brāļus, uzticēja viņus Dievmātes gādībai un izvēlējās četrus priestermūkus, lai svētītājs Makārijs izvēlētu no viņiem igumenu. Līdz pašai savas aiziešanas stundai viņš nepārtraukti pamācīja brāļus glabāt pazemīgu gudrību un mīlēt nabadzību. 

Pirms savas nāves sirdsskaidrais izrādīja apbrīnojamu pazemību. Viņš sasauca brāļus un pavēlēja tiem: „Sasieniet manu grēcīgo ķermeni pie kājām ar virvēm un aizvelciet uz purva akaci, un, ierakuši sūnās, mīdiet ar savām kājām”. Brāļi atbildēja: „Nē, tēvs, mēs to nevaram izdarīt”. Tad sirdsskaidrais noteica viņu apglabāt nevis klosterī, bet aiziešanas tuksnesī, pie Kunga Apskaidrošanās baznīcas. Nodzīvojis 85 gadus, sirdsskaidrais 1533. gada 30. augustā stājās Kunga priekšā.

Sirdsskaidrais Sviras Aleksandrs bija slavens ar brīnumainiem darbiem savas dzīves laikā un pēc nāves. 1545. gadā sirdsskaidrā māceklis un darba turpinātājs, igumens Herodions, sastādīja viņa dzīvesstāstu. 1547. gadā sākās sirdsskaidrā vietēja godināšana un tika izveidots dievkalpojums viņam. 1641. gada 17. aprīlī, veicot Kunga Apskaidrošanās baznīcas pārbūvi, tika atrastas sirdsskaidrā Sviras Aleksandra netrūdošās relikvijas un noteikta vispārēja viņa godināšana: nāves dienā – 30. augustā, un relikviju iegūšanas dienā – 17. aprīlī[1].