Lielmoceklis Soluņas Dimitrijs
Lielmoceklis Soluņas Dimitrijs
(piemiņas diena 26. oktobris/8. novembris)
Lielmoceklis Dimitrijs dzimis Tesalonikas (tag.-Saloniku (Soluņas)) pilsētā Grieķijā. Vecāki, slepeni kristieši, viņu kristīja un mācīja ticībā. Viņa tēvs, Romas prokonsuls, nomira, kad Dimitrijs sasniedza pilngadību. Imperators Maksimiāns Galerijs, kurš tronī kāpa 305. gadā, iecēla Dimitriju tēva vietā par Tesaloniku apgabala pārvaldītāju un karavadoni. Galvenais Dimitrija pienākums bija aizstāvēt savu apgabalu no ārējiem ienaidniekiem, bet imperators no viņa vēl prasīja, lai viņš iznīcinātu kristiešus. Tā vietā Dimitrijs sāka iznīdēt pagānu paradumus, bet pagānus pašus pievērst Kristus ticībai.
Imperatoram drīz vien tika paziņots, ka prokonsuls Dimitrijs ir kristietis. Atgriežoties no karagājiena pret sarmatiem (ciltis, kuras apdzīvoja stepes pie Melnās jūras), Maksimiāns apstājās Soluņā. Gatavojoties nāvei, Dimitrijs izdalīja savu bagātību nabagajiem, bet pats pievērsās lūgšanai un gavēnim. Imperators ieslodzīja prokonsulu cietumā un sāka izklaidēt sevi un Soluņas iedzīvotājus ar gladiatoru cīniņiem cirkā. Tika meklēti kristieši un ar varu vilkti uz arēnu. Gladiatoru vidū ievērojamais bravūrīgais Lijs cīņā viegli uzveica lēnprātīgos kristiešus un, skanot zvēriskā pūļa līksmajām gavilēm, meta tos uz kareivju šķēpiem.
Jauneklis Nestors, kristietis, apmeklēja Dimitriju cietumā, un Dimitrijs viņu svētīja cīņai ar Liju. Dieva stiprināts, Nestors uzveica lepno gladiatoru un uzmeta viņu uz kareivju šķēpiem. Nestoru kā uzvarētāju vajadzēja apbalvot, bet tā vietā viņu kā kristieti sodīja (mocekļa Soluņas Nestora piemiņa tiek svinēta 27. oktobrī/9. novembrī).
Pēc imperatora pavēles cietuma sardze Dimitriju 306. gadā ar nodūra šķēpiem. Lielmocekļa Dimitrija miesas tika izmestas zvēriem apēšanai, bet soluņieši slepus tās apglabāja. Dimitrija kalpos Lups paņēma mocekļa asiņaino tērpu un gredzenu un sāka ar tiem dziedināt vājiniekus. Arī viņš tika sodīts. Imperatora Konstantīna Lielā (324 – 337) valdīšanas laikā virs lielmocekļa Dimitrija kapa tika uzcelta baznīca, bet pēc simts gadiem tika iemantotas viņa netrūdošās relikvijas. Pie lielmocekļa Dimitrija šķirsta notika brīnumi un dziedināšanas.
Vairākas reizes Soluņas brīnumdara godinātāji centās pārnest viņa relikvijas vai to daļas uz Konstantinopoli, bet svētais Dimitrijs vienmēr noslēpumainā veidā izrādīja savu vēlēšanos palikt par savas dzimtās pilsētas aizbildni un aizstāvi. Vairākas reizes pilsētai uzbrūkošos slāvu pagānus no Soluņas sienām padzina bargs, mirdzošs jauneklis, kurš apstaigāja pilsētas sienas un iedvesa šausmas uzbrucējos. Varbūt tieši tāpēc svētais Soluņas Dimitrijs tika īpaši godināts slāvu tautās pēc viņu apgaismošanas ar Evaņģēlija patiesību. Savukārt grieķi svēto Dimitriju uzskatīja par slāvu svēto.
Ar svētā lielmocekļa Soluņas Dimitrija vārdu pēc Dieva paredzējuma saistītas pirmās krievu hronikas lapaspuses. Kad Viedais Oļegs sakāva grieķus pie Konstantinopoles (907), „nobijās grieķi un sacīja: tas nav Oļegs, bet svētais Dimitrijs, kas sūtīts pret mums no Dieva” – vēsta hronika. Krievzemes karavīri vienmēr ticējuši, ka viņi atrodas īpašā svētā lielmocekļa Dimitrija patvērumā. Svētā Dimitrija piemiņa jau izsenis senajā Krievzemē saistīta ar karavīra varoņdarbu, patriotismu un Tēvzemes aizstāvību. Svētais ikonās tiek attēlots kā kareivis spalvainās bruņās ar šķēpu un zobenu rokās. Vēlākajos atveidos tīstoklī tika rakstīta lūgšana, ar kuru svētais Dimitrijs vērsās pie Dieva par dzimtās Soluņas glābšanu: „Kungs, nepazudini pilsētu un ļaudis. Ja pilsētu glābsi un ļaudis – ar viņiem arī es tikšu glābts, ja pazudināsi – arī es pazudīšu līdz ar viņiem”.
7. novembris – Dimitrija mirušo piemiņas sestdiena
Dimitrija mirušo piemiņas sestdienu, savos iesākumos kā pareizticīgo kareivju piemiņas dienu, iedibinājis lielkņazs Donas Dimitrijs. 1380. gada 8. septembrī uzvarējis Kuļikovas kaujā Mamaju, Donas Dimitrijs atgriežoties no kaujas lauka, apmeklēja Trijādības Sergija klosteri. Sirdsskaidrais Radoņežas Sergijs, klostera igumens, iepriekš bija svētījis kaujai ar neticīgajiem un no sava brāļu pulka devis līdzi divus inokus. Abi inoki kaujā krita. Pieminējis Trijādības klosterī Kuļikovas kaujā kritušos pareizticīgos kareivjus, lielkņazs piedāvāja Baznīcai šo pieminēšanu veikt ik gadus sestdienā pirms 26. oktobra (7. novembra), svētā Soluņas Dimitrija piemiņas dienā – paša Donas Dimitrija Debesu aizbildņa piemiņas dienā.
Liels bija uzvaras prieks, bet tūkstošiem kristiešu ģimenēs ienāca zaudējuma bēdas un šī diena Krievzemē kļuva par plaši atzīmētu piemiņas dienu.
Vēlāk pareizticīgie kristieši šajā dienā sāka pieminēt ne tikai pareizticīgos kareivjus, kuri atdevuši savu dzīvību kaujās par ticību un Tēvzemi, bet, kopā ar viņiem, arī visus pārējos mūža miegā aizmigušos kristiešus.
Šajā dienā, tāpat kā citās mirušo piemiņas dienās (gaļas ēšanas beigu sestdienā un Trijādības sestdienā, Lielā gavēņa 2., 3. un 4. nedēļas sestdienās), pareizticīgie kristieši lūdzas par mūža miegā aizmigušajiem kristiešiem, pārsvarā par vecākiem. Bet Dimitrija sestdienai ir īpašs raksturs: iedibināta pēc Kuļikovas kaujas, šī mirušo piemiņas sestdiena mums atgādina par visiem tiem, kuri gājuši bojā, cietuši Pareizticības dēļ.