Sv. Nikodēms Svētkalnietis. Par jutekļu savaldīšanu.

Sv. Nikodēms Svētkalnietis

Par jutekļu savaldīšanu

Priekšvārds mūsdienu lasītājiem

                Neviens neatsacītos nokļūt Debesīs un baudīt neizsīkstošo svētlaimi, ja vien to varētu sasniegt bez pūliņiem un askētiskiem varoņdarbiem. Ikviens no mums ir gatavs būt kopā ar Kungu Viņa slavas spožumā, taču maz būs to, kuri saglabās Viņam uzticību arī bēdās un apsmieklā. Un pat, ja jūs jau esat pieņēmuši lēmumu sekot Kristum, tad, saduroties ar pirmajām grūtībām, mūsu vecais cilvēks sāk brēkt par savu “tiesību” pārkāpšanu un to, cik šāds ceļš ir nepanesams. Līdzīgi senajiem izraēliešiem, viņš ir gatavs atgriezties atpakaļ pie Ēģiptes “gaļas katliem”, gatavs atskatīties pār plecu kā Lata sieva. Cik gan milzīgas tad nepieciešamas pūles, lai viņu savaldītu, lai saglabātu uzticību Kungam un neizlaistu no rokām satverto krustu! Lai šī grāmatiņa ir kā ceļa maize un stiprinājums tiem, kuri jūt ko līdzīgu. Debesu Valstībā mēs varam ieiet tikai pa šauro ceļu. Vien pieliekot pūles, kā to savos patiesajos vārdos uzsvēris Kungs, tikai izciešot daudz bēdu, tikai aizliedzot sevi un ienīstot savu grēcīgā nešķīstībā izvārtījušos dvēseli, mēs savu krustu spēsim aiznest līdz galam.

                Taču nereti kaunpilnas mazdūšības brīžos ir lietderīgi padomāt par to, kur rod prieku un baudu šī neprātīgā, mūsu vecajam cilvēkam tik pievilcīgā pasaule. Kas ir šis avots? Tērpšanās greznās drānās, kas pēc savas būtības nav nekas cits kā vien mūsu grēcīguma liekulīga piesegšana. Tā paša grēcīguma, ko mēs esam mantojuši no Ādama, jo mūsu pirmtēvi taču paradīzē bija kaili un no tā nekaunējās (1.Moz.2,25). Kas vēl ir pasaulīgās laimes pamatā? Garšīgu un apjomīgu maltīšu baudīšana, iepriecināšana, miesas lutināšana mīkstās drēbēs, izdabāšanai ožai ar aromātiskām smaržām un tā tālāk un tā joprojām. Un tik vien? Bet tas nav nekas cits kā nobaltēti kapi (sal:Mt.23, 27). Tas taču ir ārējs spožums, kas apslēpj iekšējo tukšumu un puvumu. Un mūsdienu pasaulē tas šķiet kārdinoši lielākajai cilvēces daļai! Vai tiešām ir jātraucas līdzi šai bojāejas virzienā joņojošajai, trokšņainajai un plašajai straumei? Taču vecais cilvēks var iebilst, ka ne jau visi ir tādi, ka ir arī cilvēki, kas sevi veltījuši zinātnei, mākslai, ģimenei... Un kas no tā? Vai viņi ir atraduši laimi? Pamēģiniet atrast šajā pasaulē laimīgos – jūs neatradīsies nevienu! Viedais Zālamans iepazina visas pasaulīgās baudas, ieguva visu šās pasaules slavu un nonāca pie secinājuma – “Niecību niecība, viss ir niecība!”(Sāl.Māc.1, 2).

                Vai vērts ko piebilst – visi mūsu plāni ir tukši un pārejoši. Pasaulē ir bijis ne mazums izcilu iekarotāju, pazīstamu dzejnieku, bet atmiņas par lielāko daļu no tiem ir pagājušas. Tie visi nu ir zem zemes. Tukši un trūdoši ir visi cilvēku pūliņi, izņemot tos, kas tiek veikti Dieva dēļ un ar Dieva palīdzību, tādējādi kļūstot mūžīgi un nemirstīgi kā Pats Dievs. Tu tam netici? Nu, raugi – laimīgs laulātais pāris audzina bērnus: līdzīgi tam kā rūpestos un tukšrocībā lemts novecot vecākiem, tāpat arī darbos un bēdās pagaisīs atmiņas par viņu bērniem. Taču, ja tas viss ir Dieva klātbūtnes svētīts, tad gan vecāki, gan arī bērni gūs prieku un mierinājumu Kungā un pēc nāves iemantos Mūžīgo Dzīvību. Tieši tāpat arī visās pārējās lietās: vienīgi Dievā un ar Dieva palīdzību veiktie mūsu darbi gūst jēgu un no pārejošiem kļūst par nemirstīgiem.

                Tātad, neatskaties atpakaļ, dvēsele, bet, satvērusi savu krustu, ej savu ceļu, esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz to Kungu! (Ps.27, 14). Lai arī tavs ceļš ir šaurs un bēdu pilns, taču pa to ir gājis Pats Kungs un visi svētie, kuri arī šobrīd noraugās tavā gājumā un palīdz tev. Protams, ir jāpievar sevī vecais cilvēks, jāienīst grēcīgums un tukšrocībā – tad dēļ Dievišķā un Debešķīgā augšāmcēlies tavs mironis, tava dvēsele. Tad nu atradīsi patiesu un neatņemamu prieku tajā, lai mīlētu Radītāju un Viņa radību, lai pildītu Dieva labo gribu.

                Arī jums tagad ir skumjas. Bet es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems (Jņ.16, 22). Lai tā būtu.

Par jutekļu savaldīšanu

“Piecu jutekļu pārvaldīšana var šķist ļoti vienkārša lieta, bet es tev saku, ka tas, kurš spēj valdīt pār piecām maņām, tas spēj valdīt arī pār visu pasauli ar tās sastāvu, jo tieši to (t.i. piecu maņu) dēļ mēs esam tādi, kādi esam. Bet tas, kurš to spēj, tas sevi ir nodevis Dieva    vadībai un it visās cietās pilnībā pakļaujas Viņa gribai. Tādējādi tiek iemantota Dieva   Valstība un atjaunota sākotnējā lietu kārtība”.   

Kāpēc prāts ir nonācis verdziskā atkarībā no jutekliskām kaislībām

                Tam, ka prāts ir nonācis juteklisko kaislību verdzībā, ir divi iemesli. Pirmais un galvenais iemesls ir tāds, ka pēc Ādama grēkā krišanas visu cilvēcisko būtni ir cauraudusi kaisle. Kaisles brīdī cilvēks tiek ieņemts un tālāk attīstās mātes ķermenī, kā par to runā pravietis Dāvids: „Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts un grēkos māte mani ir ieņēmusi”(Ps.51, 7).

 Otrs iemesls ir sekojošs: savas prāta nepilnības dēļ cilvēks bērna gadus aizvada nespējā valdīt pār jutekļiem un nevēršot tos garīga baudījuma virzienā. Šajā laikā maņas jeb jutekļi pakļaujas ķermenim, kurš jutekļus izmanto ne vien tajā, kas dzīvei nepieciešams, bet arī izdabājot savām kaislībām, un tādējādi pakļauj savu nepilnīgo un neapdomīgo prātu jutekliskai baudīšanai. Un apmēram līdz piecpadsmit gadu vecumam, kad cilvēks sasniedz pilnbrieda attīstību, prāts pakļaujas maņām: acis pierod ar kaislīgumu raudzīties uz miesas kailumu, ausis gūst baudu no patīkamas melodijas, deguns pierod saost aromātu saldmi, mēle un mute alkst pēc izmeklētiem ēdieniem, āda pierod pie mīkstu un ķermenim patīkamu apģērbu sataustīšanas.

                Un kā gan lai pēc tā visa cilvēku pārliecina, ka ne jau te ir rodams patiesais prieks, ka šis nav garīgs, bet miesisks un dzīvniecisks baudījums? Un kas gan cilvēkam spēj palīdzēt atbrīvoties no šādas sevis paverdzināšanas maņām? Vai prāts? Tiesa, prāts saprot, ka šāds stāvoklis ir raksturīgs ar runāt spēju neapveltītajiem dzīvniekiem, taču pirmajos savas dzīves gados pieradis būt atkarībā no jutekļiem un atzīdams šādu pakļaušanos par labu esam, arī brieduma gados izrādās šo piecu jutekļu varas saistīts, kā iekalts dzelzs važās. Sākotnēji radīts kā ķermeņa ķēniņš, prāts cieš no tā, ka ir kļuvis par tā (ķermeņa) vergu, un vienalga, gribot vai negribot, sliecas izdabāt jutekļiem.

                Kas gan spēs cilvēku pārliecināt par nepieciešamību izrauties no šāda nožēlojama stāvokļa? Taču arī tā ir pārpildīta ar kaisli uzbudinošiem tēliem un juteklisku baudu elkiem. Iztēle ar to ir bijusi aizpildīta tik ilgus gadus, ka fantāzija drīzāk uzbudinās prātā un jutekļos, saldas atmiņas to sakarā, nekā pretosies vēlmei iegrimt tajās no jauna. Bet varbūt sirds? Ak, vai, arī sirds pati ir pilna juteklisku iegribu un zināmā mērā vedina gan prātu, gan iztēli, gan ķermeni uz to (t.i. iegribu) apmierināšanu.

                Bet tas nav viss. Pats sātans, būdams visu miesisko iekāru pavēlnieks, ir tas, kurš kutina gan prātu, gan sirdi, gan arī visus jutekļus jeb maņas.

Kā prāts atbrīvojas no jutekliskām iekārēm

Tā nu, atstājot bērnu gadus aiz muguras, prāts iegūst briedumu. No Svētajiem Rakstiem un Svēto Tēvu darbiem tas uzzina, ka ir cita, viņam radniecīga – nevis miesiska, bet garīga bauda. Būdams pēc dabas laba mīlošs, tas nespēj paciest to, ka viņa miteklim – ķermenim piemītošie jutekļi ir nonākuši verdziskā atkarībā no kaislībām. Kā arī viņš pats ir to varā un no kunga un ķeizara kļuvis par vergu un gūstekni.

                Bet, savas Radītāja dāvātās ķeizara un kunga tiesības pār ķermeni apjēdzis, tas ar visu savu spēku, visu gribu un visu sapratni, Dieva žēlastībai līdzdarbojoties, tiecas izraut no saviem jutekļiem šos daudzu gadu garumā iesīkstējušos paradumus. Tādējādi atbrīvojoties ne tikai no kaislību tirānijas, bet arī pakļaujot tās paša gribai.

                Bet kā un kādā veidā notiek jutekļu atbrīvošana un to pakļaušana prātam? Ieklausies. Ja kāds ķēniņš grib bez grūtībām iekarot ar mūriem apjoztu pilsētu, viņš nošķir tās iemītniekus no it visiem barības avotiem un tādējādi spiež tos padoties. Līdzīgu paņēmienu cīņā pret jutekļiem izmanto arī prāts: viņš maz pamazām „nogriež” no ikkatra jutekļa tam ierastās kārības, neļaujot vairs tās apmierināt, un tādā veidā viegli un ātri pārņem tos savā varā. Tai pat laikā prāts nekļūst bezrūpīgs, bet ieguvis brīvību no miesiskām baudām, vēršas pēc viņa iedabai dabiskās un piemērotās garīgās barības. Šī barība ir Svēto Rakstu lasīšana, tikumu iemantošana, Kunga baušļu pildīšana, lūgšana, pārdomas par redzamās un neredzamās pasaules radīšanu.

                Taču tas nav viss. Prātam, cik iespējams, jāpretojas miesiskajām maņām, ceļot tās augšup, lai arī tās pierastu pie garīgām baudām, tāpat kā agrāk arī pats tas smēla prieku jutekliskajās baudās. Proti, jāpanāk, lai arī ķermenis kļūtu garu saturošs.

                Svētie Tēvi apliecina, ka visnotaļ bēdīgās mūsu pirmtēva Ādama krišanas pamatā bija tas, ka viņš (t.i. Ādams) novērsās no garīgās barības un baudas un krita – ak vai! – miesiskā un jutekliskā baudīšanās. Bet, savukārt, no Ādama arī mēs esam mantojuši šo pirmtēva tieksmi pēc jutekliskā. Laba un ļauna atzīšanas koks – tā ir jutekliskās baudas iepazīšana: Izgaršojuši labo, t.i. miesisko baudu, sentēvi iepazina arī ļauno – ar to nesaraujami saistītās ciešanas.

                Šī iemesla dēļ – lai mūs atrautu no jutekliskas pieķeršanās un pietuvinātu garīgajai saldmei, tad arī pasaulē ieradās Jaunais Ādams – Jēzus Kristus. Un šo mērķi viegli sasniedz tie, kas apslāpējuši miesiskās iekāres un, alkdami pēc garīgā salduma, ir pametuši pasauli un aizbēguši uz tuksnesi. Tur, nerodot iemeslus juteklisku kaislību uzbudināšanai, tie viegli pakļauj jutekļus prātam un īsā laikā sasniedz Dievišķīgu un mierpilnu saldmes stāvokli.

                Tieši to es arī no tevis lūdzu, mīļotais, lai tu, balstoties uz Svētajiem Rakstiem, izzinātu, ka prātam dabiska ir tieši garīga bauda, ko var gūt uzņemot garīgu baudu. Savukārt, jutekliska bauda ir prātam pretdabiska. Vēl vairāk – saskaņā ar Svētā Kallista mācību, vienīgi garīgā bauda ir tā vērta, lai to dēvētu par baudu, jo, to baudot un saņemot no tās piesātinājumu, cilvēks kļūst priecīgs. Bet jutekliskā un miesiskā bauda īstenībā nav nekāda bauda, jo gan to izjūtot, gan arī pēc tam, tā spēj izraisīt tikai sāpes sirdī. Nav vārdam vietas: miesiskā bauda līdzinās mušai medū, kas, izgaršojusi tā saldumu, pielipa pie medus augšējās kārtas un noslīka. Tā līdzinās indei, kas ir salda pēc garšas, bet nāvējoša, kā to apliecina Zālamans: “Svešas, netiklas sievas lūpas ir saldas kā medus un viņas rīkle, tai runājot, ir glumāka par labāko eļļu; bet pēc tam tās rūgtās kā vērmeles un asas kā abpusēji griezīgs zobens.”(Sāl.pam.5, 3-4).

                Bet tā kā tavi jutekļi gadu gaitā atradušies miesisko baudu verdzībā, un arī prāts, pamezdams tad dabisko, garīgo barību, nonācis to pakļautībā, tad tavai rīcībai būtu jābūt sekojošai: Ar ārkārtīgu uzmanību ir jādzīvo askētiska dzīve, lai, cik vien iespējams, savaldītu savas piecas maņas, dodot tām vienīgi to, kas nepieciešams miesas uzturēšanai un atņemot visu lieko un baudu veicinošo. Tādā veidā tu kļūsi par kungu savām kaislībās, spēsi attīrīt savus jutekļus no neīsta salduma un, atsvabinājis prātu no miesiskām iegribām, pacelsi to līdz viņam kārotajai garīgajai saldmei.

Par redzes savaldīšanu

                Sv. Vasīlijs Lielais cilvēka acis salīdzina ar divām bezmiesīgām rokām, ar kuru palīdzību dvēsele sajūt tālumā esošo. Tātad, acīm ir jāaizliedz aplūkot miesisko daiļumu, jo tas dvēselei liek sliekties uz nepiedienīgu kaisli. Līdzīgu padomu sniedz arī Sālamans: “Lai tavas acis raudzītos taisni tev priekšā esošajā tālumā, un tavu acu plakstiņi lai cilātos tava, tieši uz priekšu esošā ceļa virzienā.”(Sāl.pam.4, 25). Un arī Ījabs saka ko līdzīgu: „Es ar savām acīm esmu slēdzis ciešu norunu, ka es iekārodams neuzlūkošu nevienu jaunavu.”(Ījaba 31, 1). Visu savu uzmanību vērs uz redzes atturību, jo šis maņu orgāns līdzinās zagli,: tas tik ātri satver prātu, ka no viena kaislīga skatiena atmiņā acumirkli iespiežas elka tēls. Dvēsele no tā gūst saldmi un sirds pēc tā kāro. Tādējādi cilvēks grēko, kā par to runājis Kungs: „..ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī”(Mt.5, 28) Tieši tāpēc arī Sālamans dod mums bausli sargāt acis: “Neiekāro savā sirdī viņas skaistuma un nesapinies, un lai viņa tevis nesagūsta ar savu acu plaktu tīkliem!”(Sāl.pam.6, 25).

                Bet, ja šis zaglis tomēr pieveiks un satvers tevi, tad veltī visus pūliņus tam, lai Afrodītes tēls, t.i. pretīgā iekāre neatstātu nospiedumu tavā dvēselē. Kā? Piesaucot Dievu, jo psalmu autors ir teicis, ka no Tā Kunga nāk palīdzība (Ps.3, 9). Vai arī vēršot savu uzmanību uz garīgu tēlu[1], lai tēlu satriektu ar tēlu un iztēli ar iztēli. Bet, ja sātans turpina tevi satraukt ar tavā iztēlē iespiedušos elku, tad Svētais Jānis Zeltamute un taisnprātīgā Sinklitikija iesaka pielietot šādu līdzekli: domās izrauj šim elkam acis, noplēs tam ādu, nogriez lūpas – un tad tu redzēsi, ka pāri palikušais ir kaut kas tik šausmīgs, ka cilvēks nespēj uz to noraudzīties bez riebuma un drebēšanas, jo tur nav nekā cita kā vien asiņaina gaļa un kauli.

                Rūpīgi sargi savas acis, jo redzes elki atmiņā iespiežas dziļāk nekā tie, kas rodas no citu jutekļu iedarbības. Par to mēs varam pārliecināties no pašu pieredzes: no citiem jutekļiem iztēlē iespiedušos tēlus mēs varam izdzēst vieglāk, bet redzes tēli saglabājas uz tik ilgu laiku, ka pat pieliekot ilgstošu piepūli mēs nespējam no tiem atbrīvoties. Tie nepārstāj mūs vajāt nomoda stāvoklī, bet miega laikā tie pie mums ierodas ar sapņu starpniecību. Tādējādi, mēs kopā ar tiem gan novecojam, gan arī mirstam [2].

                Vēro sevi, un, ja vien ir iespējams, nesatiecies un nesarunājies ar tiem, kas tevi var ievilkt domu kaujā. Ja tev ir nepieciešams sarunāties ar sievietēm, tad nodur savas acis vai arī aizver tās vispār un domās atkārto psalmu autora vārdus: „Es To Kungu vienmēr turēšu acu priekšā; ja Viņš man ir pa labo roku, es nešaubīšos”(Ps.16, 8). Piedevām vēl, lai ar tevi kopā ir arī viens vai divi brāļi – tādējādi naidniekam tiks laupīta brīvība.

                Reiz abba Isidors devās uz Aleksandriju, lai satiktu patriarhu Teofīlu. Viņam atgriežoties, sapulcējās mūku apmetnes brāļi un pajautāja: „Abba, kas notiek pasaulē?”Kas nodarbina cilvēku prātus?” Bet viņš atbildēja: „Izņemot patriarha seju, es citas cilvēku sejas neredzēju, jo piespiedu sevi uz ļaudīm neskatīties.” Un visi nobrīnījās par viņa atturību (no Svēto Tēvu dzīves aprakstiem). No šī piemēra tu vari saprast, cik bīstami ir ļaut acīm vaļu. Tālab arī Simeons Jaunais Teologs māca neskatīties ne tik vien uz sievietēm un jaunajiem, bet arī uz sirmgalvjiem. Tātad, valdi savas acis, lūdzot Kungu kopā ar Sīrahu: „Manas dzīvības Kungs Tēvs un Dievs, neļauj paaugstināties manām acīm un atbrīvo mani no iekāres”(Sīr.23, 4) (Latviskajos Vecās Derības tekstos šī grāmata nav iekļauta – tulk.piez.). Un, protams, pieraugi, lai nebūtu jāskatās uz tām sejām, pret kurām tev jau iepriekš sirdī ir iezagusies iekāre. Raugoties uz tām, tu izcīni divkāršu cīņu ar velnu: gan no iekšienes – kam pamatā ir kaislība no iepriekš uzņemtās iekāres, gan arī no ārienes – no patreizējās šo seju skatīšanas.

                Sargi jel savas acis, jo caur tā ienāk liels skaits laupītāju un sagrābj tavu dvēseli. Jo, ja mūsu pirmtēvi būtu valdījuši savas acis, tie nebūtu padzīti no paradīzes. Ja sodomieši  būtu spējuši kontrolēt savas acis, tad tie neieraudzītu divus Eņģeļus un netiktu iznīcināti. Tāpat arī Dāvids nebūtu kritis divkāršā noziegumā – laulības pārkāpšanā un slepkavībā, ja nebūtu ieraudzījis Virsaviju mazgāšanās laikā. Pēc tam gan, bēdīgās pieredzes mācīts, lūdza, lai Kungs novērš viņa acis no nederīgā skaistuma: „Nogriez manas acis no nīcīgā”(Ps.119, 37).

                Vai vērts velti muti dzesināt? Tā ir vispārzināma patiesība, ka no uzlūkošanas rodas iekārošana un otrādi: kur nav bijusi uzlūkošana, tur arī neradīsies iekārošana, kā par to raksta Sīrahs: „Sieviešu netiklība ir acu paaugstināšanā”(Sīr.26, 11). Tālab arī acs ir plakstiņu apņemta, lai kā meiča (grieķu valodā acu zīlīte ir meiča) patvertos no nepiederošajiem savās iekšējās telpās. Par to ir labi izsacījies svētais Jānis Pakāpnieks: „Cik vien ir spēka vairīsimies, lai neredzētu un neko nedzirdētu par to augli, ko esam apsolījušies nemūžam neēst; jo būtu pārsteidzoši, ja mēs uzskatītu, ka esam stingrāki par pravieti Dāvidu”(„Kāpnes”; 15. Pamācība, 64. Izteikum

Par dzirdes savaldīšanu

                Griez prom savas ausis no izlaidīgu dziesmu klausīšanās, jo par tām tīksminoties, tava dvēsele kļūst nejūtīga attiecībā pret garīgu baudījumu un neapjēdz savu neapskaužamo stāvokli. Tas ir tāds stāvoklis, kur no iekāres piesātinātām dziesmām prāts atstāj kaislīgu tēlu nospiedumus iztēlē, bet sirds savukārt sliecas uz to pieņemšanu.

                Pazīstama leģenda liecina, ka negribēdams iet bojā un tāpēc vairīdamies no sirēnu saldajām dziesmām, Odisejs savas ausis aizbāza ar vasku. Arī mums ir „jāaizslēdz”  savas ausis, lai mēs sevi pasargātu no izlaidīgu dziesmu klausīšanās un nekas netiktu šo nāvi nesošo saldkaisles sirēnu netverti. Tālab arī Ksenokrāts mācīja jauniešus nēsāt ausīs aizbāžņus, lai tādējādi tie pasargātu savu dzirdi no samaitātām un nepiedienīgām runām.

Par ožas sašaurināšanu

                Ir nepieciešams pasargāt savu ožu no smaržu un aromātu baudīšanas; pretējā gadījumā dvēsele sevi izlutina, prāts kļūst sekls un labprātāk nosliecas uz izvirtību. Pravietis Amoss saka: „Bēdas jums, kas ziežaties ar visdārgāko eļļu”(Salīdz. ar Amosa 6, 6). Arī pravietis Jesaja piedraud tiem, kuri savu miesu svaida ar smaržīgām zālēm: „Tad būs smalko smaržu vietā puvuma smaka”(Jes.3, 24). Godājama galminieka amatā pabijušais sirdsskaidrais Arsēnijs, nobīdamies no šāda lāsta, pēc tam, kad kļuva par mūku, nekad nemainīja to ūdeni, kurā mērcēja palmu zarus. Tā rezultātā ūdens kļuva visnotaļ smirdīgs. Kad viņam pajautāja, kāpēc viņš tā dara, sirdsskaidrais atbildēja, ka viņš tā rīkojas, lai sevi sodītu par tām smaržām, ar kurām viņš sevi iezieda, dzīvodams galmā. Tātad, brāli, ja tu gribi, lai tava miesa smaržotu, tad nevadi laiku dīkā, bet ik dienas veic gan piecdesmit, gan simts paklanīšanās ar pieri līdz zemei. Tādā veidā tu panāksi to, ka no tava ķermeņa tiks izvadīts viss liekais, smirdoņu radošais šķidrums, un šādi izkaltētais ķermenis iegūs patīkamu smaržu. Jo mēs taču varam novērot, ka visi fiziski strādājošo un vēl jo vairāk mūku ķermeņi nesmird, bet smaržo.

Par garšas apvaldīšanu

                Kaut arī fiziologu tabulās garšas juteklis ir minēts kā ceturtais pēc skaita, taču dēļ savas spēcīgās ietekmes uz cilvēku, tas ir jāliek pirmajā vietā starp citām maņām. Kur meklējama visu šo bagātīgo mielastu un izmeklēto ēdienu sākotne? Protams, ne jau tajā apstāklī, ka tas būtu nepieciešams miesai, bet vienīgi vēlme izdabāt rīklei. Bet kas gan no visiem šiem dārgajiem ēdieniem rodas? Skaidrs, ka nekas labs; tik vien kā miesiskas un dvēseliskas kaislības. Vēdera apsēstība dzemdē pārēšanos, pļēgurošanu, aptaukošanos, podagru, netiklību un arī visas citas savu sākotni vēderā radušās miesiskās kaislības.

                Svētajos Rakstos par jūdiem ir teikts, ka tie paēduši un iedzēruši, cēlās līksmoties (2.Moz.32, 6), ar to domājot netiklību un visa veida nešķīstību. Kāds no vecajiem sacīja, ka, ja Nebukadnēcara galvenais pavārs[3] Nebusaradans nebūtu ieradies Jeruzalemē, tad Kunga templis netiktu nopostīts. Ar to viņš gribēja uzsvērt, ka „prāts var tikt pasargāts no ļauna garu uzbrukuma vien tajā gadījumā, ja vēdera apsēstība neņem virsroku pār dvēseli.”

                Bet tas nav viss. Nesātība ēšanā neļauj dzimt dievbijībai, kā par to liecina šis izraēliešus raksturojošais citāts: „(Israēls) aptaukojās un niķojās, - palika resns, tukls un izlaidīgs, tad viņš atstāja Dievu, kas bija viņu radījis, un nicināja savas pestīšanas klintis”(5 Moz.32, 15). Tāpat arī apustulis Pāvils vēstulē Filipiešiem par Krusta ienaidniekiem dēvē tos, kam „Dievs ir vēders, un kauns viņiem ir gods”(Fil.3, 19). Nesātība ēšanā ir īpaši kaitīga jaunajiem, kuriem asinis jau tā ir karstas, bet no stipra ēdiena viņu nabaga ķermeņi pārvēršas par „Bābeles cepli”. Tālab pieradini sevi pie vienas ēdienreizes dienā: tā rezultātā tavs ķermenis kļūs vieglāks un veselīgāks, bet prāts – tīrāks un spējīgāks uz garīgām pārdomām. Taču arī tad, es tevi lūdzu, nepārēdies. Jo pēc svētā Gregora Sinajieša vārdiem, pastāv trīs izsalkuma apmierināšanas pakāpes: ATTURĒŠANĀS – kad pēc maltītes vēl saglabājas izsalkuma sajūta, PIETIEKAMĪBA – kad nav jūtama ne izsalkuma sajūta, nedz arī apgrūtinājums vēderā, un SĀTS – kad ir neliela apgrūtinājuma sajūta. Ja tu nespēj ievērot pirmās trīs pakāpes, tad nu centies vismaz nepārēsties, paturot prātā Kunga vārdus: „Bēdas jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit!” (Lk.6, 25). Un kā to bagātnieku, kurš dzīroja dienu no dienas – lai tevi nepiemeklētu viņa liktenis, jo dēļ šajā laicīgajā dzīvē gūtā apmierinājuma, tas zaudēja vietu Ābrahāma klēpī un lūdzās, lai viņam atveldzētu rīkli ūdenī iemērktu pirkstu. Svētītājs Vasīlijs Lielais jaunajiem dod padomu ne tik vien neēst līdz sātīguma pakāpei, bet arī vairīties no pietiekamības.

                Tātad, ikreiz, kad tu ēd vai dzer, atsauc atmiņā psalmu autora vārdus: „Kāds labums Tev būtu no manām asinīm, ja es grimtu kapā?”(Ps.30, 10). Atkārto šos vārdus pēc iespējas biežāk – tādējādi tu spēsi atbrīvoties no pārmērībām gan ēšanā, gan dzeršanā.

                Tāpat arī vairies no smiešanās, paturot prātā Kunga vārdus: „Bēdas jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!”(Lk.6, 25) un: „Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti”(Mt.5, 4). Tātad, vairīsimies no smiekliem, jo tie gatavo mūžīgas asaras un pieradināsim sevi pie raudāšanas, jo tā kļūs par cēloni nebeidzamam priekam.

Par taustes savaldīšanu

                Kaut arī par taustes orgānu lielākoties tiek uzskatītas rokas, taču īstenībā šī maņa ir raksturīga visai ķermeņa virskārtai, jo ikviena ķermeņa daļa un ikviens ķermeņa loceklis spēj kļūt par taustes objektu. Tātad, ir jāvairās no maigiem rokasspiedieniem, jo jūtas, kas rodas pieskārienu rezultātā, daudz ātrāk spēj ieraut grēkā. Ielāgo, ka no taustes dzimušās kaislīgās jūtas uzvarēt ir grūti. Sakopo visus savus spēkus, lai no tā izvairītos. Arī citu jutekļu iedarbība ir nozīmīga, kaut dažkārt arī šķiet, ka tie vēl ir tālu no grēka; bet par tausti var teikt, ka tas jau ir grēka iesākums.

                Pielūko, lai tu ne ar roku, nedz ar kāju netuvinātos cita, jo īpaši, gados jauna cilvēka ķermenim. Neļauj savām rokām, ka tās bez vajadzības pieskartos paša ķermenim, pat lai paskatītos. Ar šādu šķietami nenozīmīgu pieskaršanos nelabais ir ieradis nosliekt cilvēkus uz grēkiem un iztēlē vedina zīmēt nepiedienīgus, domu šķīstību apgānošus kaislīgus tēlus. Tālab arī svētais Īzaks piekodina: „Ar viengabalainu šķīstību dodies kārtot dabiskās vajadzības, it kā kaunoties no tevi sargājošā Eņģeļa. Dari to tā, lai ne uz mirkli tevi nepamestu bailes no Dieva”(9.pamācība).

                Tauste mūs vedina nēsāt mīkstus un greznus apģērbus. Vairies jel no elegantām drēbēm un allaž paturi prātā, ka drēbes ir pastāvīgs atgādinājums par padzīšanu no paradīzes un sodiem dēļ pārkāptā baušļa. Jo, uzturoties paradīzē zem svētības jeb žēlastības paklāja, mūsu pirmvecākiem apģērbs nebija nepieciešams. Tikai pēc nepaklausības, kas viņiem laupīja svētības pilno pārklāju, radās vajadzība piesegt kailumu ar lapām. Sv. Vasīlijs Lielais atgādina, ka drēbes mums ir nepieciešamas, lai sasildītos ziemā un paglābtos no svelmes vasarā. Pat Sālamans, kam bija visgreznākie apģērbi, beigu beigās nodēvēja to visu par niecību un vēja ķeršanu (sal.: Sālamans mācītājs 1, 14).

                Brāl, netveries jel pie šī tukšuma. Ielāgo, ka, runājot apustuļa Pāvila vārdiem, šīs pasaules iekārta beidzas (1 Kor. 7, 31) un ka viss redzamais ir pārejošs, bet neredzamais – mūžīgs. Atnāk nāve, tai seko tiesa, bet pēc tiesas – elle un bezgalīgas mokas. Bet, atnākot nāvei, beigsies gan jaunība, gan rosīšanās, un izmeklētie apģērbi nevienam nebūs vajadzīgi.

                Tauste liek mums meklēt arīdzan mīkstas gultas, kas izlutina miesu, paildzina miegu un iekvēlina iekāri. Ir svēto dzīves apraksts, kur kāds brālis jautā starecam: „Abba, kā lai es tieku vaļā no miesiskās iekāres?” Tas atbild: „Esi atturīgs ēšanā, nevienu nenosodi un vairies no visa tā, kas uzkurina iekāri.” Taču brālis neliekas mierā: „To visu es esmu ievērojis, taču vienalga netieku galā ar šo kaislību.” Un viņš tik ilgu laiku nedeva starecam mieru, ka tas devās uz viņa celli un, ieraugot mīksto gultu, kurā brālis gulēja, iesaucās: „Lūk, lūk kur ir tavas kaislības cēlonis, brāl!”

Par visu jutekļu savaldīšanu vispār

                Nenovērs uzmanību no saviem jutekļiem, jo tie līdzinās durvīm, pa kurām dvēselē ienāk vai nu nāve vai dzīvība. Dzīvība ienāk tad, kad mēs ar tiem apejamies prasmīgi un neļaujam dvēselē iezagties ierastajām kaislībām. Savukārt, nāve pielavās ikreiz, kad dvēselē ir tikušas ielaistas nāvi nesošas un dvēselei kaitējošas kaislības. Centies attīrīt savu dvēseli no tās nešķīstības, ko maņas no ārienes ievazā iekšienē. Jo taču līdzīgi tam kā no krastiem izgājušas, mutuļojošas straumes lietus laikā aizslauka savā ceļā akmeņus, kokus un visu pārējo, tāpat arī jutekļi – tiklīdz tie paliek bez prāta uzraudzības, tā nekavējoties metas uz visu juteklisko. Tie uztver ikvienu nejauku ainiņu, ikvienas lamas un jēlības – vienu vārdu sakot, ikvienu iekāres pilnu nešķīstību, bet pēc tam ienes to nelaimīgajā dvēselē, padarot to par laupītāju midzeni. Par šīm mutuļojošajām straumēm, savulaik bēdās vēršoties pie Kunga, izsaucās pravietis Dāvids: „Nāves bangas man vēlās virsū, iznīcības straumes mani biedēja”(Ps.18, 5).

                Centies savaldīt savus jutekļus, jo tie virza uz ļaunu, apgānot dvēseli ar neķītrām iegribām, kā par to izsakās svētītājs Gregors Teologs. Svētais Īzaks Sīrietis to apstiprina, piebilstot, ka velns nepārtraukti mūs novēro, un tiklīdz mēs atveram kāda jutekļa durvis, tas ienāk dvēselē un to nonāvē.

                Pasaules kārdinājumu ielenkumā dzīvojošajiem paškontroles ziņā ir jābūt uzmanīgākiem nekā vientuļniekiem. Pēdējo dzīvesvietas, kas ir ļaužu acīm nepieejams, kalpo tiem par mūri, jo paglābj no nepiedienīgām scēnām, jēlām sarunām un cita veida nešķīstības. Tādēļ vientuļniekus var salīdzināt ar kareivjiem, kas karo no slēpņa, bet tev ar ienaidniekiem ir jācīnās aci pret aci; lodes spindz no visām pusēm – ik uz soļa tu sastopies ar iemeslu sagrēkot. Vientuļniekus var pielīdzināt cilvēkiem, kuri atrodas tālu no kaujas, bet tu esi kā tās malā stāvošs. Abba Pimens ir teicis: „No pasaules tālumā dzīvojošie līdzinās cilvēkiem, kas ir tālu no bezdibeņa, un ikreiz, kad sātans tos sāk stums aizas virzienā, tie sauc palīgā Dievu, un Tas ierodoties, viņus atsvabina. Savukārt, pasaulē dzīvojošie ir kā tādi, kam mājās atrodas bezdibeņa mala. Tāpēc, sātana satverti, viņi nepaspēj vērsties pie Dieva un iet bojā”(No Svēto Tēvu dzīves aprakstiem). Tā kā tu stāvi kraujas malā, tad nekādā gadījumā nolaidības dēļ nedrīksti atslābināt kādu no saviem jutekļiem, jo tā tu vari sevi pazudināt. To nosargāšanai veltī visus savus spēkus. Jo, runājot taisnprātīgās Sinklitikijas vārdiem, „mūsu maņas tiek apzagtas arī bez mūsu vēlmes. Vai gan iespējams, ka mājā ar atvērtām durvīm neiekļūst ielas dūmi?”(no viņas Dzīves apraksta).

                Aristoteļa aksioma apliecina: „Nekas nevar iekļūt cilvēka prātā, ja visupirms neiezagsies ar jutekļu starpniecību.” Šī aksioma ir kļūdaina tādos gadījumos, kad runa iet par labo, jo arī prātu Radītājs ir radījis labu tāpēc, ka viss Dieva radītais bija ļoti labs (1 Moz. 1, 31). Ja mēs sev iztēlosimies, ka cilvēka prātā neiekļūst neviena laba ideja, kuras izcelsme būtu meklējama jutekļos, un, ka tas (prāts) mēdz būt vienkāršs, kā neaprakstīta tāfele, tad šī vienkāršība nu arī ir prāta galvenā priekšrocība. Prāts tika radīts vienkāršs un bez tēliem, līdzinoties Vienkāršajam un Beztēlainajam tā Radītājam, pēc Mūsu tēla un līdzības(1 Moz. 1, 26). Tāpēc, pretēji virspusējiem prātotājiem, kuri savam prātam liek apgūt dažādas idejas un zināšanas par dabu un cilvēku, askēti visu cīņu un rūpes velta tam, lai atbrīvotu prātu no jebkādiem tēliem, formām un idejām, kas tajā iespiedušies. Šo pūliņu mērķis ir panākt to, lai prāts atbrīvotos no tēliem, un šajā savā vienkāršībā savienoties ar Dievu un atgrieztos savā sākotnējā stāvoklī, par ko Kungs ir sacījis: „Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā”(Mt.18, 3). Sirdsskaidrais Sinajas Nils par to izsakās šādi: „Svētīgs ir tas prāts, kurš lūgšanas laikā mēdz būt nemateriāls un nemantkārīgs, un kurš attiecībā pret visu ir pilnīgi nejūtīgs”(Filokālija). Savukārt, ja runājam par ļaunu, tad Aristoteļa aksioma izrādās pilnīgi pareiza: tā kā ļaunums ir pretdabisks un prāta iedabai svešs, jo tā (prāta iedaba) ir radīta kā laba, tad ļaunums nekādā veidā nespēj ienākt prātā, kā vienīgi no ārienes – ar jutekļu starpniecību. Tāpat arī Ādama gadījumā; ne jau ar viņa paša domām ielavījās grēka ideja, bet gan no ārienes – ar jutekļu starpniecību un velna kūdīšanu.

                Bet kas no tā izriet? Ka ikviens ļaunums un kaislība dvēselē ienāk ar jutekļu starpniecību un ka bez jutekļu savaldīšanas nav iespējams iznīdēt kaislības. Bet kā gan to var savaldīt? Klausies: Sālamana tempļa logi bija apvilkti ar tīkliem, lai caur tiem iekšā neiekļūtu nešķīstie kukaiņi; tas simbolizēja to, ka ikvienam, kurš grib pasargāt savu dvēseli no netīrām, jutekliskām iekārēm, ir jāapjož jutekļu logus ar tīkliem – ar nāves, mūžīgo moku un atskaites Pastarajā Dienā paturēšanu prātā. Tas ir veids, kā cilvēks spēj aizdzīt iekāres un grēkus ar kuriem saduras viņa jutekļi. Pamācot, kā jutekļus iespējams pasargāt no iekārēm, svētais Pelūzijas Isidors saka, ka prātam esot jāturas kā ķeizaram un monarham; tam jābūt bruņotam ar tādām domām, kādas mēdz būt stipriem un bruņotiem karavīriem, jo to uzdevums ir apsargāt jutekļu vārtus un nelaist ienaidniekus iekšā. Cīņa nav grūta, kamēr pretinieks vēl ir ārpusē, bet, tam iekļūstot iekšienē, uzvara kļūst apšaubāma. Tādējādi tu ne tik vien pasargāsi sevi no ārējām dvēseliskajām kaislībām, bet pakāpeniski novājināsi un ar laiku pilnībā uzveiksi arī iekšējās dvēseliskās kaislības. No agrākajiem iespaidiem izveidojušās, tās sāks strauji nīkuļot, tiklīdz beigsies pieeja jutekliskajām iekārēm. Par to pašu runā arī sirdsskaidrais abba Pimens: „Kā čūska aizvērtā traukā ar laiku iet bojā no barības trūkuma, tāpat arī mūsu sirdī apslēpušās kaislības novājēs un ies bojā, paliekot bez piebarošanas ar jutekļu ienestajiem tāliem”(no Svēto Tēvu pamācībām).

                Bet pēcāk ies bojā arī velns, paliekot bez sev ierastās barības – kaislībām un iekārēm. Ījābs par to runā šādi: „Ja vecam lauvam pietrūkst laupījuma, tad tas nobeidzas”(Ījaba 4, 11). Svētais Nils šos vārdus skaidro tā, ka iesākumā ikviena kaislība šķiet sīka kā skudriņa, bet pēc tam kļūst milzīga kā lauva. Vai redzi kādus pretiniekus tev jāuzveic? Vai saproti, ka gan kaislības, gan arī velnu tu spēsi uzvarēt vien tad, kad pieveiksi jutekliskās iekāres? Taču šī kaislību pieveikšana un uzvara nedosies tev rokā bez cīņas, jo arī ārējā kaujā uzvara bez tās nav iedomājama. Protams, tevi gaida grūta cīņa ar grēcīgo ieradumu un velnu, taču stāvi vīrišķīgi, nepakļaujoties ienaidnieka gribai. Allaž paturi prātā svētā Gregora Teologa vārdus: „Sliņķi par varoņiem nekļūst, jo gods veidojas no uzvarām.” Vīrišķīgi pretojoties tavu jutekļu iegribām, liec ienaidniekam saprast, ka tu tiešām esi uzticīgs kalps kaislības un sātanu uzvarētājam Kristum. Ļauj pretiniekam ikreiz pārliecināties, ka tu neesi savu jutekļu vergs, bet gan ķēniņš un kungs. Pierādi, ka neesi vienkārši miesa un asinis, bet arī Dieva dāvāts saprāts, kam jāvalda pār bezvaldonīgām ķermeņa kaislībām.

                Cīnoties ar sliktu ieradumu, atsauc atmiņā viedo parunu: „Labais atradina no ļaunā.” Un tad saki sev: „Ja nu reiz esmu savus jutekļus tik ļoti pieradinājis pie iekāres, ka tie jau ir nonākuši slikto ieradumu varā, tad kāpēc gan es tagad nevaru tev iemācīt pretējo – lai no labas mācības rastos labs ieradums? Vai sākumposmā man nebūs jāizcieš sāpēs un jāpanes grūtības? Lai arī ieradumu radošie pirmie soļi un pūliņi jutekļiem izrādās sāpīgi un rūgti, tomēr šā labā paraduma augļi ir saldi un viegli.”

                Vienu vārdu sakot, lūk ,neredzamā veidā klātesoši ir debesu Eņģeļi ar uzvaras vainagiem rokās, lūk, sēž Vainagu Dāvātājs Kristus – un, cik reižu tu izcīnīsi uzvaru šajā cīņa, nepakļaujoties jutekliskām iekārēm, tikpat reižu arī tiksi apbalvots ar nevīstošiem vainagiem. Taču, ja arī vienu otru reizi tiksi sakauts, cīņu nepārtrauc, bet sauc palīgā Dievu, un, ja tā rīkosies, palīgā tev tūdaļ steigsies Dieva žēlastība un nepieļaus, lai tu neatgriezeniski ietu bojā. Neiedomājies, ka te ir iespējama viegla un ātra uzvara. Paturi prātā, mīļotais, ka uzvara pār kaislību un juteklisku iekāri ir diženāka nekā uzvara pār simtiem ienaidnieku. Tāpat arī jutekļu pakļaušana prātam ir augstāk vērtējama par lielu valstu iekarošanu. Tieši tāpēc arī dēļ savas uzvaras pār pasauli apjūsmotais Maķedonijas ķēniņš Aleksandrs ir prātīgi iebildis: „Veltīgas būs visas manas uzvaras, ja es nespēšu gūt uzvaru pār sevi.” Ar to viņš gribēja uzsvērt, ka daudzi, pasaules pavēlnieki būdami, tā arī nav varējuši izrauties no savu kaislību verdzības.

Par iztēles iegrožošanu

                Iztēle – tā ir plata tāfele, uz kuras attēlojas viss tas, ko mēs esam redzējuši ar acīm, par ko esam dzirdējuši ar ausīm, ko esam sajutuši un sataustījuši. Aristotelis iztēli dēvēja par kopējo jutekli: kopējo – tā kā tas ietver sevī visu piecu jutekļu iespaidus; jutekli – tāpēc, ka to pašu iespaidu, ko dara ikviens juteklis atsevišķi, spēj radīt iztēle. Piemēram, ja kāds ēd citronu, bet cits stāv līdzās un to vēro, tad viņam mutē sāk rasties siekalas. Tieši to pašu sajūt arī tas, kurš tikai iedomājas citronu savā iztēlē.

                Tālab, iemīļotais, tāpat kā nepieciešams sargāt ārējos jutekļus no kaislīgiem iespaidiem, tāpat arī jābūt uzmanīgam, lietojot iekšējo jutekli, t.i. iztēli, neļaujot tai uzburt ne kaislīgus tēlus, ko redzējušas acis, ne nepiedienīgus vārdus, ko dzirdējušas ausis, ne aromātus, ko saodis deguns, ne izmeklētus ēdienus, ko izgaršojusi mute, nedz arī kaislīgus pieskārienus, ko izbaudījusi tauste. Jo kāda gan jēga būtu valdīt ārējos jutekļus un nenosargāt iztēli, kas sevī ietilpina visu iekāri uzbudinošo jutekļu iespaidus, un kas tādu pat satraukumu rada arī dvēselē?

                Iztēles iegrožošanai mums būtu jāvelta vēl lielāka uzmanība, jo, ja ārējās maņas „ieslēdzas” tikai juteklisku lietu iespaidā, tad iztēle – gluži pretēji. Pat tajā gadījumā, kad cilvēks viens ir ieslēgts mājā vai dzīvo tuksnesī, - atverot iztēles grāmatu, viņš uzbur tēlus, runas un tamlīdzīgas lietas. Iztēli ir nepieciešams iegrožot, jo, aizraujoties ar uzradušos tēlu, tā „izraisa līdzjūtību” arīdzan ārējos jutekļos (kā to spilgti demonstrē piemērs ar citronu).

                Jāņem vērā arī tas, ka iztēle ir ātrāka par visām pārējām maņām; tā uztver grēcīgos tēlus, pēc tam izceļ tos priekšplānā, liekot gūt no tiem baudījumu. Šī iemesla dēļ to būtu jākontrolē ar vislielāko uzmanību. Iespiežot apziņā kādu tēlu, iztēle pēc savas iedabas nespēj to aizmirst, bet neizbēgami iznes to virspusē. Tā, piemēram, izdzirdot vārus Marta, Sofija, iztēle nekavējoties uzzīmē Martas un Sofijas tēlus un piemeklē tiem atbilstošu attieksmi.

                Mēdz būt tā, ka mēs pazīstamu cilvēku jau esam apglabājuši, esam ar rokām skāruši viņa atdzisušo miesu, taču neprātīgā iztēle mūsu apziņā turpina viņu zīmēt kā dzīvu un izsauc apjukumu. Un visu beidzot, velns, gribēdams apmānīt cilvēku, no visiem mūsu dvēseles spēkiem vistuvāk ir spējis piekļūt tieši iztēlei. Jo viņš, kopš radīšanas brīža būdams vienkāršs un beztēlains prāts, tāpat kā pārējie Eņģeļi iztēlojās, ka spēj līdzināties Visaugstākajam un no gaismas Eņģeļa kļuva par tumšo velnu. Ar iztēles palīdzību viņš tik veikli sagrozīja Ādamam galvu, ka tas iedomājās sevi esam līdzīgu Dievam, bet līdz grēkā krišanai cilvēka prāts bija bez iztēles. Taču ne tikai Ādams, bet arī visi cilvēki kopumā, kuri jebkad krituši grēkā vai pašapmānā, darījuši to būdami iztēles pievilti.

                Tālab arī es tevi lūdzu, mīļotais, sargi iztēli, cik vien ir tavos spēkos, lai tajā neiespiestos caur jutekļiem ienākoši, dvēseli pazudinoši tēli. Taču, ja tie jau ir pietauvojušies tev, tad vairies no to pieņemšanas un ielaišanas sirdī, bet ar sirsnīgu lūgšanu nekavējoties vērsties pēc palīdzības pie Kunga.

                Iztēlojoties nāvi, Baigo Tiesas Dienu un mūžīgās mokas, steidz iemantot satriektību, pazemību un sirds aizkustinājumu. Tāpat tu šo kopīgo jutekli vari likt lietā, domājot par pasaules radīšanu, par mūsu Kunga Jēzus Kristus iemiesošanos, par viņa Piedzimšanu, kristīšanu, Krustā Sišanu, Apbedīšanu un Augšāmcelšanos. Un ikreiz, kad ienaidnieks tev uzmācas ar neķītrām fantāzijām, liec tām pretī labus un garīgus tēlus.

                Nebīsties un nešausminies no pretīgajiem iztēles augļiem, bet ienīsti tos un ignorē kā tukšu vietu. Tie ir mānīgi, nestabili un realitātei neatbilstoši. Iztēles uzzīmētos tēlus tu spēsi viegli uzveikt, ja vien būsi iemācījies ignorēt pašu iztēli. Tu bez grūtībām spēsi tikt galā ar iztēles radītajiem tēliem, ja būsi iemācījies ignorēt pašu iztēli. Liec aiz auss šo atziņu – ja tu uz savas iztēles tāfeles būsi attēlojis brīnišķīgus un labestīgus tēlus, tad Tiesas dienā, kad viss nāks gaismā, tiksi uzslavēts. Taču saņemsi sodu, ja būsi zīmējis neķītras un netikumīgas bildes. Svētītājs Vasīlijs Lielais par to izsakās šādi: „Gleznotājs, sēžot apslēptā vietā, glezno bildi. Tiklīdz viņš to ir pabeidzis un nodod skatītāju un pircēju vērtējumam, tiek uzslavēts par to, ka ir izvēlējies gleznai atbilstošu objektu un prasmīgi to uzgleznojis. Un gluži otrādi, tiek nopelts, ja gleznas objekts vai priekšmets ir bezgaumīgi izvēlēts un arī slikti uzgleznots. Tāpat arī ikviens cilvēks pēc nāves stāsies Dieva tiesas priekšā un tiks Dieva, Eņģeļu un svēto cildināts un aplaimots, ja vien būs izdaiļojis savu prātu un iztēli ar gaišiem, Dievišķiem un garīgiem tēliem”(Pamācība par jaunavību).

Par prāta un sirds uzraudzīšanu

                Nu tev ir zināms, kā sargāt jutekļus un iztēli. Lai tad tev kļūst skaidrs arī tas, kā pasargāt dvēseles mītni – sirdi. Svētā Sinklitikija izsakās, ka kuģis var grimt vai nu jūras viļņu dēļ, vai arī tāpēc, ka tā iekšienē ūdens iekļūst pa spraugu.  Līdzīgi ir ar dvēseli; tā cieš vai nu no ārējās ietekmes – jutekliskām lietām, vai arī no iekšienes – no ļaunām domām un sirds kaislībām.

                Sirds ir cilvēka dabiskais centrs, jo tā ir orgāns, kas cilvēka ķermenī rodas ātrāk par visiem citiem un vēlāk par citiem iet bojā. Sirds ir arī visu juteklisko un mentālo dvēseles spēku sakne.

                Sirds ir arī pārdabiskais centrs, jo Svēto Kristību laikā dāvāto pārdabisko svētību mēs ietilpinām sirdī. To apstiprina arī Svētie Raksti. Tā. Piemēram, Kungs saka: „Dieva Valstība ir jūsu iekšienē”(Lk.17, 21), bet apustulis Pāvils: „...Dievs ir sūtījis Sava Dēla garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba – Tēvs!”(Gal.4, 6), un citā vietā: „...mūsu sirdīs ir izlieta Dieva mīlestība” (Rom.5,5). To pašu apliecina arī svētā Diadoha rakstītais: „Pētot Dievišķos Rakstus, es esmu sapratis, ka līdz Kristībām svētība dvēseli steidz nosliekt uz labo no ārpuses, bet sātans mitinās sirds dzīlēs. Savukārt, kopš jaunpiedzimšanas brīža svētība iemājo sirdī, bet velns paliek ārpusē.”

                Tāpat sirds ir arī zemdabiskais centrs, jo visas par dabiskajām zemākās kaislības, visas zaimojošās lepnības pilnās un divkosīgās domas un visas ļaunās vēlmes dzimst un uzturas sirdī. Līdzīgi tām, kā pelni slēpj uguns dzirksteles, tāpat kaislības slēpj Svētajā Kristībā saņemto Dievišķo žēlastību, kā par to izsakās svētais Kallists. Tur ir sakne un aizsākums visiem tiem grēkiem, kuros mēs krītam pēc Kristībām. Bet turpat ir arī sātans – ja ne sirds dzīlēs (jo tur taču ir svētība), tad tās augšpusēs. Arī Pats siržu Radītājs izsakās līdzīgi: „No sirds iziet ļaunas domas; slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Viss tas sagāna cilvēku”(Mt.15, 19–20).

                Bet tāpēc ir nepieciešama prāta un sirds uzraudzīšana. Ar jutekļu un iztēles savaldīšanu, atbrīvojot prātu no visām ārējām lietām, to ir nepieciešams atgriezt savā sirdī un nepārtraukti vingrināties Jēzus lūgšanā. Arī gribasspēks ir jāpiespiež izrunāt lūgšanu ar patiesu vēlēšanos un mīlestību. Turklāt prātam ir jābūt bezveidīgam un beztēlainam, jo arī Dievs ir ārpus visa jutekliskā un iedomājamā.

                Par šāda vingrinājuma augli kļūs prāta ieradums uzturēties sirdī. Arī tas, ka prāts ienīdīs jutekliskās iekāres un iedomas un pārstās savienoties ar divkosīgajām un ļaunajām domām. Uzturoties sirdī, prāts tur ieraudzīs iekšējā cilvēka kroplīgumu, kas sevi apgānījis ar pretīgajām ainām, ko tas skatījis un ar ļaunajiem vārdiem, ko tas dzirdējis. Tā nu cilvēks, gribot vai negribot, kļūst pazemīgāks un sāks apraudāt savu grēcīgumu. Un kā gan viņam neraudāt, redzot, ka prāts čum un mudž no lepnām, nešķīstām un zaimojošām domām? Kā lai viņš nelej asaras, redzot, ka viņa griba ir nonākusi netīru vēlmju gūstā? Kā lai viņš neraud un nelej asiņainas asaras, kā lai žēlabaini nevēršas pie Jēzus, lūdzot atbrīvošanu un dziedināšanu? Jo prāts taču redz savu sirdi daudzu jo daudzu kaislību savažotu, redz, ka viss viņa iekšējais cilvēks nav vairs Dieva templis, bet laupītāju midzenis. Un, pamanījis šīs asaras un satriektību, Kungs viņu atbrīvos no kaislībām un ļaunajiem gariem.

                Par lūgšanas augli kļūst iedabas attīrīšanās un šķīstībai dāvātā Svētā Gara pārdabiskā žēlastība. Jo svētie tēvi taču lūdzoties, gavējot, cīnoties ar miegu, krītot uz ceļiem, atturoties no pārmērībām, un, ar citu askēžu palīdzību atbrīvojoties no kaislībām, atklāj arī dabisku paņēmienu, kā prātu atgriezt sirdī. Tas ir nepieciešams, lai cilvēks vieglāk un ātrāk attīrītu gan prātu, gan arī sirdi un, tādējādi, kļūtu spējīgs ietilpināt pārdabisko Dieva žēlastību.

                Sālamans piekodina: „Pāri visam kas jāsargā, sargi savu sirdi” (Sāl.pamāc.4, 23), jo sirds taču ir visu dvēseles spēku un jutekļu centrs. Attīrīt sirdi, iepriekš neattīrot visas maņas, nav iespējams. Ja tiek apgānīta viena no maņām vai viens no dvēseles spēkiem, tad šī nešķīstība nonāk sirdī, bet no sirds tā izplatās uz citām maņām jeb jutekļiem. Taču ar prāta veicamās lūgšanas palīdzību tava sirds, Dievs svētības dzirksteli sevī apslēpusi, attīrīsies no nešķisto kaislību pelniem. Un tad tu ieraudzīsi gan to uguni, ko Kungs atnākdams atnesis uz sirds zemes un priecāsies ar tik neaprakstāmu prieku, ka liesi pat siltas prieka asaras. Un pēc tam, pildot Dieva baušļus un vingrinoties citos tikumos, tu savā sirdī aizdegsi Dievišķu uguni. Šī uguns, savukārt, ar savu svelmi sadedzinās visas kaislības un padzīs tevi mocījušos dēmonus. Tā tavā sirdī izlies saldmi, dāvājot tev prieku, mieru, mīlestību uz Kungu un mīlestību uz tuvāko. Tad tavu prātu apņems gudrības (vieduma) un saprātīguma gaisma. Šādā veidā, ar šīs prāta darbības starpniecību, viss tavs iekšējais cilvēks atjaunosies par Svētā Gara dievnamu: sirds – par altāri un upurvietu; prāts – par priesteri; vēlme ievirze – par upuri; bet no sirds nākusī lūgšana – kā vīraka smarža. To tad nu arī lai visi sasniedzam ar mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, dāsnumu un cilvēkmīlestību. Viņam lai ir gods mūžīgi. Āmen.

No krievu valodas tulkojis Isidors (Kārlis) Kalvišs

(преподобный Никодим Святогорец "О хранении цувств" Москва 2000)