Natālija Suhiņina. Nodzīvot līdz pirmdienai jeb Viens nav karotājs

Natālija Suhiņina.

Nodzīvot līdz pirmdienai jeb Viens nav karotājs.

            Esiet svētītas jūs, nākamās pirmdienas! Cik daudz jūsos slēptu iespēju, blīvi sapresētas līdz noteiktam laikam, līdzīgi enerģijai, kura kā saspiesta atspere tā vien gaida, kad atlaidīs... Un šīs pirmdienas atvērsies pretī jauniem darbiem, jauniem sasniegumiem un noteikti arī jaunām uzvarām. Nākamajās pirmdienās ir īpaša laika izjūta. Liekas, tajās nebūs tukšas laika šķiešanas, kad minūtes velkas mokoši lēni, un nebūs arī pretējā – laikrāža bultiņu neprātīgās steigas, kad tās gluži kā vajātas skrien uz riņķi vien, uz riņķi vien... Bet kas tad būs šajās pirmdienās? Tajās būs daudz kā. Un vispirms jau rītu caurspīdīgi kristāliskais mirdzums, dāvājot cerību dzīvot citādi.

            O, cik nožēlojamas jūs – aizvadītās pirmdienas! Droši spērušas soli pāri starta līnijai, jūs neizlēmīgi apstājaties pašu niecīgāko, pašu nevainīgāko dzīves kolīziju priekšā: nevēlams telefona zvans, sāpošs kakls, aizsērējusi izlietne... Un kur palikusi jūsu drosme un daudzsološie plāni? Jūs vienā mirklī sagumstat, lepni pacelto galvu nomaina nolaisti pleci un svārstīga gaita. Un šajā gaitā jūs dodaties pa dzīves azimuta noteikto ceļu – uz otrdienu, trešdienu, ceturtdienu... Un apbrīnojami: mēs nemācāmies pat no savas pieredzes. Cik gan nākamo pirmdienu esam izauklējuši savās sirdīs, cik aizvadīto pirmdienu no savas sirds izmetuši kā izlietotu sabiedriskā transporta biļeti? Un tomēr gaidām nākamo – slepenā cerībā sākt dzīvot no jauna.

            Un tagad pienācis īstais laiks sapurināt spilgtās ilūzijas, ļaut sapņainajai dvēselei pieklust jaunu sasniegumu priekšnojautās, – tās, iepriekšējās reizes, ir pagājībā, tagad noteikti viss būs citādi.

Un varbūt tiešām būs? Varbūt mēs paši esam vainīgi, ka uzveļam pirmdienām savu slinkumu, savu nesavāktību, savu svārstīgumu un neaprēķināmos plānus, savu māksliniecisko viltību un gadiem izloloto divkosību? Bet tās savā dedzībā arī uzņemsies smago nastu, kuru nesot, tām aizrausies elpa un tās saļims zem neizmērojamā smaguma. Tautā saka: „Viens nav karotājs.” Pareizi saka. Tautas gudrība, tāpat kā tautas dziedniecība, gadsimtos pārbaudīta, gadsimtos apstiprināta. Tikai, manuprāt, tās jēga ir daudz dziļāka. Viens – tas nozīmē bez Dieva, bez lūgšanas Viņam, Viņa brīnumdarītājiem un aizbildņiem. Viens – tātad bez Dievmātes aizstāvības. Tādā gadījumā, protams, viens nav karotājs. Ne laukā, ne jūrā, ne paša personīgajā zemes pleķītī ārpilsētas mājā.

Un, pavadot „pēdējā ceļā” mūsu nenotikušās, mūsu nožēlojamās, tukšās un nederīgās pirmdienas, nežēlosimies, bet mēģināsim noskaidrot, kādēļ daudzi no mūsu plāniem nav īstenojušies, daudzas cerības nav attaisnojušās. Kādēļ laime ir pagājusi garām, lai arī kā mēs vilinātu savos mājokļos, solītu tai siltu mājvietu un bagātīgu mielastu.

Zvana paziņa, žēlojas:

- Vairs nav spēka. Veselu gadu pūlējos – gribējām ar dēlu dārzā mājiņu uzcelt. Bet tikai tagad pamatus ielējām un arī ķieģeļus ar pūlēm dabūjām.

Bet piepilsētas vilcienā bārdains klostera brālis ar koka kastīti uz krūtīm pazemīgi noliec galvu pēc katra ziedojuma:

- Mūsu baznīca sagrauta, kalpojam priekšnamā. Katra jūsu kapeiciņa no svara.

Pie loga sēdošais vīrelis nodilušā trušādas cepurē smejas:

- Tev, dēliņ, šīs kapeiciņas visā mūžā nesavākt. Šodien kā sper soli, tā – miljons...

- Bet mēs ar Dievpalīgu, – smaida klostera brālis.

Ar Dievpalīgu. Ar to viss neiespējamais kļūst iespējams un neiedomājamais iedomājams. Kunga karapulks un Viņa svētie Kungam kalpo, mums palīdzot un saprātu dāvājot. Viens no viņiem, svētītājs Belgorodas Joasafs[1], kā reiz „pārzina celtniecības jomu”. Pie viņa ar lūgšanu vēršas pareizticīgie ļaudis, kuri nolēmuši uzsākt celtniecības darbus. Kādēļ pie viņa? Tādēļ, ka savā svētnieka dzīvē uzcēlis daudzus dievnamus. Bet kurš, izdomājis savā zemes gabalā uzcelt jaunu mājvietu, negribēs parunāt ar pieredzējušu cilvēku? Un kur vēl zinošāku kā svētais Belgorodas Joasafs – noslēpumus neslēps, dāsni dalīsies, kristīgi. Tikai lūdzies no sirds, neslēpjot „ūsās” ironisku smaidiņu: labi, pamēģināšu, kas būs – būs, tikai vispār jau tās ir vienas vienīgas muļķības... Tādai lūgšanai būs arī atbilstoša palīdzība, tad nu nenosodiet. Lūk, jums darbs gaidāmajām pirmdienām. Pirms sākt vest ķieģeļus, dodieties uz tuvāko baznīcu, nokalpojiet aizlūgumu svētītājam Joasafam, palūdzieties. Neziniet lūgšanu – saviem vārdiem, jo ne vārdi ir galvenie, bet sirds, kas vērsta lūgšanā. Un, saņēmuši svētību, ķerieties pie darba.

Bet ja nu nams jau uzcelts? Ja epopeja ar ķieģeļiem, slinkiem strādniekiem, bezmiega naktīm, kad tik kāds neaizved tikko nopirktos logu rāmjus, aiz muguras? Acis priecē jaunais nams. Atslēga durvīs, tikko nokrāsota terase, acis priecē skaistas tapetes. Ko darīt? „Aicināt viesus uz sālsmaizi” – jūs teiksiet. Nē, agrāk, vēl pirms pacelt rokās glāzes? Ielaist mājā kaķi! Kaķim pirmajam jāizstaigā svaigi izkrāsotās grīdas jaunajā mājā... Nē un vēlreiz nē. Lieciet mierā kaķi. Paraža ar kaķi nav mūsu, tas nav kristīgā garā, tajā ir kaut kas no pagānisma, kaut kas, piedod Kungs, no buršanās. Un kaut kā nav īsti labi: uzcēlām māju, bet pirmais tajā ieies kaķis. Labāk darīt taisnīgi: paši uzcēlām, paši arī ieiesim. Un, tikko ieiesim, palūgsimies taisnajam Jāzepam[2], tam pašam Jāzepam, kurš kļuva par Visšķīstās Jaunavas Marijas saderināto. Tieši viņam gadsimtu garumā lūdzas pareizticīgie ļaudis, ieejot jaunā mājā. Bet pēc tam uzaicināsim garīdznieku, lai iesvēta māju, nolasa lūgšanas nama visās četrās debess pusēs, slacina ar svētīto ūdeni, svētī dzīvot tajā un priecāties. Šeit arī īstā vieta šampanietim. Jauna dzīves vieta, svētki!

Svētie aizbildņi – apbrīnojami ļaudis. Nodzīvojuši zemes dzīvi darbos, rūpēs, trūkumā, viņi arī debesīs nesēž saliktām rokām. Steidz palīgā ikvienam, kurš to lūdz savās lūgšanās. Reizēm mums pat neienāk prātā lūgt svēto – tik niecīgas un nebūtiskas liekas mūsu rūpes. Bet ļaunā iedvestā doma – tik izveicīga – klāt kā saukta: „Nav ko svētos nieku dēļ traucēt.” Bet vajag. Vienkārši nepieciešams traucēt. Citādi nekā laba nebūs. Viens nav karotājs, bet ar svētajiem mēs esam stipri, mēs neesam vieni, mēs esam drošā aizsardzībā.

Gads – tas ir pietiekami liels laika sprīdis. Skat, kāds biezs kalendārs guļ uz galda mūsu priekšā, gatavs „varoņdarbiem”. Tur būs viss. Mums pagaidām nezināmās dienas nostāsies mūsu priekšā visā savā īstenībā. Mēs pūlēsimies savas dienišķās maizes labad, agri celsimies, vēlu pārnāksim, nogursim, dusmosimies, vilsimies cilvēkos. Audzināsim bērnus un vēlēsim viņiem labāku likteni. Bērni – mūsu galvenās rūpes. Ja tiem viss nebūs labi, nepriecēs mūs ne jauna māja, ne medus pilna drava.

Bet lai mūsu bērni augtu gudri un saprātīgi, lūgsim par to moceklim Neofītam un, protams, diženajam aizgādnim Radoņežas Sergijam.[3] Nepadevās mācības pusaudzim Varfolomejam (nākamajam Sergijam), viņš palūdza nejauši mežā satiktā sirmgalvja mūka svētās lūgšanas. Starecs palūdzās, un brīnums – Varfolomejs ātri apguva Psalmu grāmatu, par izbrīnu vienaudžiem un prieku vecākiem. Sirdsskaidrā Sergija ikoniņai jābūt ikvienā pareizticīgo mājā. Pie viņa relikvijām Svētās Trijādības-Sergija Lavrā steidz ļaudis no visas pasaules. Visus dzird, visiem dāvā saprātu, visiem palīdz. Vai tiešām mūs un mūsu bērnus atstās bez savas aizstāvības?

Mazi bērni – mazas bēdas. Bet izaugs, un klāt jaunas rūpes. Kura māte gan negribēs, lai viņas meita veiksmīgi izietu pie vīra? Bet kura māte zina, ka šo viņas „problēmu” labprāt uzņemsies svētītājs Nikolajs?[4] Bet par mūsu bērnu labklājību sabiedrībā lūdzas svētītājam Mitrofanam, Voroņežas bīskapam.[5] Varbūt gadās, ka jūsu bērnam pazūd kāda lieta. Iemāciet, lai nenoskumst, bet lūdzas. Arī šajā sadzīviskajā vajadzībā mums ir savi palīgi. Viens no viņiem ir Joanns Kareivis.[6] No IV gadsimta „noslēpumainas zādzības” atklāj arī moceklis Trifons[7]. Par Trifonu ir īpašs stāsts. Caram Ivanam Bargajam bija putnu pārzinis Trifons Patrikejevs. Un gadījās nelaime – no Trifona aizlaidās cara mīļākais vanags. Cars ilgi nedomāja: „Divu dienu laikā neatradīsi, nogalināšu.” Trifons staigāja, klīda pa Piemaskavas mežiem, nogurums viņu pārvarēja, un viņš aizmiga zem krūma. Un redz viņš sapni: pār viņu noliecies viņa debesu aizbildnis moceklis Trifons: „Neskumsti, atradīsi putnu.” Atmodās, neticēja savām acīm: sēž zarā, tikai pastiep roku – cara mīļotais vanags. Patrikejevs saķēra viņu un steidzās pie cara, sak, brīnums... Cars ticēja brīnumiem. Pavēlēja vietā, kur putns tika atrasts, uzcelt baznīcu. Tā arī šodien atrodas turpat. Blakus metro stacijai „Rižskaja”, un tiek dēvēta mocekļa Trifona vārdā. Tajā atrodas šķirstiņš ar viņa relikvijām un viņa ikona.[8] Starp citu, kopš tā laika mocekli Trifonu nereti sāka attēlot ar vanagu uz pleca. Tātad, ja gadās ko pazaudēt, bet mūsdienās tā gadās bieži – tad lūgšanās jāvēršas pie mocekļa Trifona un mocekļa Joanna Karotāja.

Jā, mēs esam pieraduši paļauties uz personīgajiem spēkiem. Cilvēks – tas skan lepni. Un tas nozīmē – viņš, cilvēks, var visu. Bet pienāk laiks, kad no lepnā viņš pārvēršas par nožēlojamu, bezpalīdzīgu. Ne visu varējis, ne visu pārvarējis, dzīves spēki jau tuvojas izsīkumam, vairs nevaru... Un varbūt tieši tad, pilnībā un neatgriezeniski sapratis, ka uz saviem spēkiem vairs nevar paļauties, cilvēks, aizmirsis par lepnumu un citām galvā iedzītajām muļķībām, instinktīvi/neapzināti izteiks pašus pazemīgākos un tādēļ arī patiesākos vārdus: „Kungs, palīdzi, Kungs, apžēlojies.”

Cik vien dzīvojam, tik arī ceram. Uz labāku atalgojumu, uz veiksmi, uz to, ka nākamais gads piepildīs aizvadītā gada zaudējumus. Ikviena darba sākums – lūgšana. „Lūdzieties bez mitēšanās,” pamācīja apustulis Pāvils. Un tieši pie viņa vēršas pareizticīgie, sākot ikvienu jaunu lietu un darbu. Tādēļ ka „visu vari ar Kristus Dieva tev doto varu”. Apustulis Pāvils tiešām varēja daudz. Nesa pasaulē Dieva vārdu, apgaismoja pasauli, mācīja ļaudis. Bet tajā pašā laikā pārtika no savu roku darba augļiem, bija pazemīgas paklausības piemērs. Lūk, kādēļ viņu piesauc palīgā tie, kuri, iecerējuši kādu lietu, vēlas to uzsākt. Protams, ja šis darbs ir labs. Mūsdienās pieņemts darboties, lai visu paspētu, bet šajā darbošanās kņadā reizēm zūd robežas starp labo un slikto, ļauno un patieso, Dieva doto un...

Darbi mēdz būt dažādi. Piemēram, tirdzniecība. Daudzi ar to nodarbojas, pat tie, kuri vienmēr to uzskatījuši par sev nepieņemamu. Tirdzniecībā nav nekā slikta. Gadsimtu garumā ir pastāvējusi tirgošanās, apgūti jauni tirdzniecības ceļi, nostiprināti savstarpējie sakari, un tirgošanās nekad nezaudēs savu cieņu, ja cilvēks pats to nemazinās ar savu viltu, negodīgu rīcību, netaisnīgiem iedzīvošanās paņēmieniem. Bet godājami tirgoņi, pauninieki, uzņēmēji, biznesmeņi par savu debesu aizbildni uzskata un godā svēto lielmocekli Joannu Jauno.[9] Viņš bija tirgonis, „dievbijīgs un prasmīgs tirgotājs”, un cīnījās par Pareizticību. Par to arī cieta XIV gadsimtā.

Lūk, cik daudz viņu, Kristus kareivju, kuri gatavi līdz ar mūsu lūgšanām celties aizstāvībai, pasargāt, palīdzēt, novērst no ļaunā, svētīt uz labu. Kā gan neatcerēties viņus ar pateicību par jau izrādīto palīdzību, ar cerību lūgšanās uz gaidāmo palīdzību. Galvenais – saprast, pieradināt sevi pie domas, ka viņi ir mūsu palīgi. Tie, bez kuriem mēs vienkārši nevaram iztikt. Ikviens darbs, kam nav Dieva svētības, galu galā izrādīsies nekam nederīgs. Kaut lien vai no ādas laukā, kaut sasprindzini muskuļus līdz sāpēm. Tieši tajā un tikai tajā ir visu mūsu bijušo bēdu un likstu cēlonis. Veiksme ir izvairīga ne tādēļ, ka kaprīza. Bet tādēļ, ka mēs esam pārāk pašpārliecināti un lepni. Mēs pārāk ticam sev, pavisam aizmirstot, ka mūsu sirds ir vāja. Es pats, es zinu labāk, viss būs brīnišķīgi, viss būs „okey”. Bet „okey” neizdodas. Un tieši tādēļ, ka viens nav karotājs. Un tieši tādēļ, ka paliek neizmantota to dārgā un nenovērtējamā pieredze, kuri, devušies no zemes dzīves mūžīgajā dzīvē, cēlušies sargāt senos – kā pati pasaule – Dieva rakstītos baušļus.

Tādēļ atliek tikai viens – jāatver sava sirds patiesai un kvēlai lūgšanai. Kā to panākt? Nepateikšu, jo nezinu. Zinu tikai vienu, droši zinu: mūsu sirdis iepakotas tādās blīvās un necaurspīdīgās cinisma bruņās, ka mums, pat lūdzoties, izdodas mānīties. Jā, nomocījis reimatisms, naktīs tirpst rokas, spēka nav: palūgšos Dievmātes ikonai „Trīsroku”, bet ja nepalīdzēs, došos pie dziednieka/ekstrasensa. Skat, avīzē nodrukāts: „Caur fotogrāfiju ārstēju dažādas slimības.” Labāk pat tā: „No sākuma pierakstīšos rindā pie ekstrasensa, bet, kamēr pienāks rinda, palūgšos Dievmātei. Gan jau kaut kur izdosies...” Netērējiet velti laiku. Nepalīdzēs šāda lūgšana. Mēs varam apmānīt jebkuru, aptīt ap pirkstu, pārspēt viltībā. Bet Dievmāte redz ne tikai mūsu rīcību, mūsu nopūtas. Viņa redz mūsu sirdis. Melīgas, nejūtīgas, viltīgas, divkosīgas – ikvienu. Un arī skaidru sirdi. Tikai – kur to skaidro sirdi ņemt...

Mūsdienās, kad atveras arvien jauni dievnami, kad iegūstam ikonas vienu pēc otras, mēs esam sākuši skraidīt uz dievnamu kā uz aptieku: „Man kaut ko pret galvassāpēm, lūdzu!” Nu, protams, Jāņa Kristītāja ikona – viņam lūdzas „par galvu”. Acis sāp, grūti skatīties televizoru, asaro? Tad pie Dievmātes Kazaņas ikonas – okulistu ļoti iecienīta. Visur sāp, tirpst, nav nevienas veselas vietas? Tad obligāti pie dziedinātāja Panteleimona. Viņš gluži kā galvenais ārsts, viņa brīnumi attiecas uz visu mūsu izmocīto organismu... Tā vai tomēr – ne tā? Arī zivtiņa bez darba paliks dīķī nenoķerta. Bet darbs ir neparasts, lūgšanu darbs, gandrīz kā varoņdarbs, pat ne gandrīz – vienkārši varoņdarbs. Bet ļaudis, kas uzsāk šo darbu – varoņi. Bet, no otras puses, viņi ir un paliek cilvēki. Tātad, ne bezgrēcīgi. Tādēļ, cenšoties izvairīties no šāda garīga patērnieciskuma, tajā pašā laikā nepagursim lūgties svēto ikonu priekšā.

Un lai kā mēs neizliktos, lai kā netēlotu šīs pasaules varenos, mēs varam tikai to, ko varam. To saprast – tas nozīmē uz visiem laikiem reabilitēt pirmdienas, piepildīt tās – visas kopā un katru atsevišķi – ar tik brīnišķīgo cilvēces esības jēgu, ko neesam izdomājuši paši.

fragments no grāmatas „Nepārdodiet pērļu kaklarotu”

Visu tekstā minēto svēto dzīvesstāsti izlasāmi www.days.pravoslavie.ru