1.decembris / 2016

Nikolajs Pestovs „Kā pārciest bēdas un ciešanas”

Nikolajs Pestovs „Kā pārciest bēdas un ciešanas”

 

BĒDU IEMESLI

 

„Mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu...” (Rom. 2, 9)

„Caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā” (Ap.d. 14, 22)

 

 

            Pēc grēkā krišanas cilvēka dzīve piepildījās ar darbu, slimībām un ciešanām. Un tādēļ kristietim noteikti ir nepieciešams pacietības tikums (ar pilnīgu pacietību saprotot labprātīgu ciešanu un bēdu pārciešanu).

         Ciešanām ir dažādi veidi, iemesli un mērķi: bez ciešanām, kuras sūta Dievs, ir arī ciešanas, kas rodas pašas no sevis (spontānas), un savas ciešanas ir jāmāk atšķirt un izprast.

         Bēdas* un ciešanas var bojāt gan miesu, gan dvēseli, gan garu. Miesa cieš no slimībām, bada, aukstuma, nepanesami smaga darba un visa miesai nepieciešamā trūkuma. Dvēseli tās satriec ar skumjām, grūtsirdību, ciešanām gan ieslodzījuma, gan šķiršanās dēļ utt. Visbeidzot, gars var ciest no sirdsapziņas mokām, no līdzi ciešanas tuvinieku bēdām, no skumjām par viņu grēkiem utt.

         Ir daudz iemeslu, kādēļ mums tiek sūtītas bēdas un ciešanas. Turklāt, nekad nedrīkst domāt, ka mūsu ciešanas, nelaimes un bēdas mums ir ļaužu sūtītas: visi pārbaudījumi ir Dieva Kunga doti, Kurš ir gan neizsakāmi žēlsirdīgs, gan neizsakāmi vieds.

         Viens no cēloņiem, kādēļ mums tiek sūtītas ciešanas, ir mūsu grēcīgums. Šajā gadījumā ciešanas mums tiek sūtītas kā līdzeklis, kas darbojas kā pretinde tam kaitējumam, ko mūsu dvēselēm nes grēks un tam piemītošās kaislības un tieksmes.

Kā raksta tēvs Jānis S. (sv. taisnais Kronštates Jānis – tulk. piez.): „Kamēr mūsos darbosies kaislības, kamēr vecais cilvēks mūsos dzīvos un nenomirs, tikmēr mums dzīvē nāksies daudz ciest no dažādiem kārdinājumiem, no vecā cilvēka cīņas ar jauno.”

Ciešanas var uzskatīt par garīgām zālēm pret grēka indi. Ciešanas (piemēram, slimības veidā) bieži pārtrauc grēka darbību: „Kas ir sācis ciest miesā, tas pārstājis grēkot”, - raksta apustulis Pēteris (1 Pēt. 4, 1). Ciešanas par grēkiem ir Dieva balss, kas apskaidro grēkojošo cilvēku: tas ir sitiens pa roku, kas dara nelikumību.

Vienlaikus ar to ciešanas mīkstina grēka vainu, kaut kādā veidā to līdzsvarojot pēc atmaksas un taisnīguma likuma.

Tādēļ, vispārīgi runājot, varam sacīt, ka tos, kuri cieš šajā pasaulē, sagaida daudz vairāk laba nākamajā dzīvē, nekā tos, kas dzīvo vieglu dzīvi. Par to runā Pats Kungs līdzībā par bagātnieku un Lācaru (Lk. 16, 19-31).

Tādēļ daudz vairāk ir jābēdājas par tiem, kuri šeit mīt pilnīgā labklājībā, pārticībā, komfortā un vada dīku dzīvi, un mazāk par tiem, kuri šeit iet pa smago vajadzību un ciešanu ceļu.

Varbūt rodas šaubas par ciešanu kā izpirkšanas faktora nepieciešamību, ja Kristus upuris ir pietiekams, lai pārklātu visas pasaules grēku vainu?

Patiesi, pestīšana no Kunga tiek dota „par velti” (Rom. 3, 24). Bet tā tiek dota tiem, kuri pēc savas vēlēšanās to meklē, un neglābj visus cilvēkus automātiski. Un ja cilvēks ar sirdi nevēršas pie Kristus pēc palīdzības un grēku piedošanas, bet dzīvo dīku dzīvi, nepievēršot uzmanību Dieva baušļiem, tad viņu neglābs Kristus izpirkuma upuris: viņš pats [cilvēks] it kā atsakās no tā, atsakās no piedāvātajām zālēm un nesaņem grēku piedošanu, noniecinot grēknožēlas noslēpumu.

Par to apustulis Pāvils kolosiešiem rakstīja: „Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis, Savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā, ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā.” (Kol. 1, 21-23)

Kā no iepriekšminētā redzams, izpirkšanas spēks pār mums izplatās tikai tad, ja mēs esam „nesatricināmi ticībā un ceram uz labās vēsts piepildīšanos”.

Bet tā kā mēs visi neizturamies pietiekami uzmanīgi pret saviem grēkiem, nemeklējam un pilnā mērā neizmantojam grēknožēlas noslēpumu, tad arī mums visiem vajadzīgas ciešanas mūsu grēku seku atvieglošanai.

Lūk, kādēļ par ciešanu un bēdu nepieciešamību kristietim sacīja arī Kungs – „pasaulē jums ir bēdas” (Jņ. 16, 33) –, apustuļi un visi svētie tēvi: „Caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā”, sacīja apustulis Pāvils (Ap.d. 14, 22).

„Nav bēdu – nav arī pestīšanas”, sacīja sirdsskaidrais Serafims. Bet sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs māca: „Kā apģērbu, notraipītu ar netīrumiem un apgānītu ar jebkādu nešķīstību, nav iespējams iztīrīt, ja nemērcē ūdenī un ilgi nemazgā, tā arī dvēseles tērpu, apgānītu ar grēcīgo ciešanu gļotām un strutām, savādāk nevar attīrīt, kā tikai ar daudz asarām, kārdinājumu un bēdu pārciešanu.”

Saskaņā ar sv. Jāņa Zeltamutes vārdiem kristietim ir trīs pestīšanas pakāpes: a) negrēkot, b) sagrēkojušam nožēlot izdarīto, c) kurš slikti nožēlo, tam ciest uzbrūkošās bēdas.

Bet kurš var sacīt, ka viņš pietiekami patiesi nožēlo?

Tātad atbrīvošanās ceļš no ciešanām par saviem grēkiem ir grēku nožēla. Nožēlas spēkam ir jāatbilst grēka smagumam.

Nožēla kā brīvprātīgas ciešanas (spēja pārvarēt savu patmīlību grēksūdzes laikā) samierina ar Dievu un noņem negribētas ciešanas. Ja nav pietiekamas grēka apziņas, nav spēka patiesi un dziļi nožēlot, tad ar pazemību jāpieņem sūtītās ciešanas un jāpateicas par tām kā par žēlastību, kā par Dieva gādības zīmi par mums.

Optinas Varsonufijs sacīja: „Nepārtrauktas bēdas, kuras cilvēkam sūta Dievs, ir īpaša Dieva nodoma zīme par cilvēku”. Lūk, kādēļ ciešanas un nelaimes garīgi cilvēki dēvē par „Dieva apmeklējumu”. Bet kad grēcinieks dzīvo vieglu, mierīgu dzīvi, viņi tajā saskata Dieva pamestu cilvēku, kuram draud briesmīgs sods aizkapa dzīvē.

Cik bieži dvēseles, kuras cieš, lūdz Kungam, lai Kungs pārtrauktu viņu ciešanas! Bet vai to vajag prasīt? Vai tas nav grēks, kas atrodas ciešanu pamatā? Un ja tas būtu novērsts ar patiesu nožēlu, tad tiktu novērstas arī ciešanas. Kad pie Kunga atnesa triekas ķerto, tad vispirms Viņš piedeva viņa grēkus un tikai pēc tam dāvāja dziedināšanu kā piedošanas sekas (Mt. 9, 2-8). Citos gadījumos ciešanas tiek sūtītas nevis par grēkiem, bet lai pasargātu no grēka vai novirzītu kristieti no vieglas un izklaidīgas dzīves uz koncentrētu pilnskanīgu dzīvi, uz dzīvi Dievā. Tādos gadījumos tiek sūtīta ilgstoša slimība, izsūtījums, ieslodzījums u.tml. Tas pilnībā izmaina dzīvi, dod cilvēkam iespēju aizdomāties par to, dažiem – pabūt vienatnē.

Šādi cietēji, kuri sākumā smagi pārdzīvojuši sava likteņa izmaiņas, vēlāk vai arī savas dzīves beigās kvēli pateikušies Kungam par kādreiz viņiem sūtītajām smagajām dzīves pārmaiņām (skatīt, piemēram, shimūķenes Nektārijas, kņaza Meņšikova un citu dzīvesstāstus).

Par trešo iemeslu, kāpēc ļaudīm tiek sūtītas ciešanas, sirdsskaidrais Makārijs Lielais saka: „Dievs zina cilvēka vājības, zina, ka cilvēks drīz kļūs lepns, tādēļ apstādina viņu un pieļauj, ka viņš atrodas nepārtrauktā saspringumā un uztraukumā... Dievs, zinot tavu vājumu, pēc Sava ieskata sūta tev bēdas, lai tu kļūtu pazemīgs un dedzīgāk tiektos pie Dieva.”

Par to pašu raksta bīskaps Venjamins Milovs: „Bēdas padara patiesi pazemīgu cilvēcisko lepnumu un izārda patmīlas un augstprātības pamatu, uz kura cilvēks balstījies.”

Tas, kurš daudz cietis, pārstāj grēkot. Viņš apzinās savu niecību un neapzināti meklē savu apliecinājumu Dieva spēkā un ar lūgšanu atklāj sevi Dieva svētības uzņemšanai. Bēdas maina cilvēka grēcīgo un noslēgto noskaņojumu uz svēto un atvērto Dievam, un atved atpakaļ ikvienu pazudušo dēlu Dieva Tēva namā.”

Ceturtajā gadījumā kristieši tiek pārbaudīti ticībā un taisnīgumā. Kā raksta svētais Varsonufijs Lielais: „Vīrs, kurš nav pārbaudīts ar kārdinājumiem, nav uzskatāms par pārbaudītu.”

Ādams pēc radīšanas iesākumā bija bezgrēcīgs un, būdams sirdsšķīsts, redzēja Dievu, un sarunājās ar Viņu. „Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” (Mt. 5, 8). Bet mēs zinām, ka viņš nebija stiprs tikumā un krita grēkā.

Arī bērni pirmajā laikā ir sirds šķīsti, bet pēc tam visi tiek grēka sabojāti (visi tiek pakļauti grēkam). Tādēļ sirdsšķīstība bez tās nesatricināmības pārbaudes nav pilnvērtīga. Lūk, kādēļ Dievs pasaulē ir pieļāvis kārdinājumus un maldus. Kungs tādēļ saka: „Apgrēcībai gan jānāk” (Mt. 18, 7).

Sirdsskaidrais Antonijs Lielais raksta: „Neviens bez kārdinājumiem nespēj ieiet Debesu Valstībā; nebūtu kārdinājumu, neviens netiktu pestīts.”

Par to pašu liecina shiarhimandrīts Sofronijs: „Cilvēka ceļš pie Dieva ir piepildīts ar lielām cīņām. Cīnītāja gars, kas tiecas pie mūžīgās Dievišķās mīlestības, lai patiesi spētu šo mīlestību saprast un pieņemt, nenovēršami iziet cauri dažādiem pārbaudījumiem.”

Kā raksta igumens Jānis: „Vai zemes dzīve nav viens liels pārbaudījums? Tā ir nebeidzama pārbaudījumu un eksāmenu virkne mūsu mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem, mūsu ticībai, mūsu skaidrībai, mūsu taisnībai – izšķīšanai Dieva gribā, spējai būt harmoniskiem ar Dieva Valstību.

Un tikai tie, kuri pārbaudīti maldos, kuriem bijis garīgs spēks tos pārvarēt (kaut arī ne uzreiz), tie var uzskatīt, ka sasnieguši garīgu briedumu.”

Kā raksta tēvs Jānis S. (sv. taisnais Kronštates Jānis): „Mūsu sirds tik dažādās grēcīgās iegribas Kungs pārbauda dažādos veidos: vienu (skopo) pārbauda ar naudas vai kāda īpašuma daļas zaudējumu, pieļauj zagļiem apzagt; citu – ar ugunsgrēku, citu – ar veltīgiem izdevumiem neveiksmīgās lietās; citu – ar slimībām un izdevumiem ārstēšanās vajadzībām; citu – ar tuvinieku zaudējumu, citu – ar bezgodu.” Visi tiek pārbaudīti dažādos veidos, līdz katrā atklājas viņa sirds vājās, sāpīgās vietas, un ikviens iemācās sevi pārveidot. Ļoti daudziem caur viņu sirdīm iziet zobens, lai atklātos viņu siržu slēptie nodomi.

Tādēļ, lai kādu triecienu nesaņemtu tavs īpašums, tici, ka tā ir Kunga griba un saki: „Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” (Īj. 1, 21).

„Pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts”, saka Kungs Atklāsmes grāmatā (3, 18).

Apustulis Pāvils raksta: „Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama” (1 Pēt. 1, 6-7).

Kāds mūks zaudēja spēkus spēcīgā cīņā ar kārdinājumiem. Viņa garīgais tēvs viņam jautāja: „Gribi, es palūgšos Kungu, lai šis kārdinājums tiek noņemts?” – „Nē, tēvs”, atbildēja viedais mūks, „lūdzies tikai par to, lai Kungs stiprinātu mani cīņā ar kārdinājumiem. Ja tas man tiks atņemts, tad es neiegūšu to garīgo labumu, ko es redzu manā cīņā.”

Piektais ciešanu iemesls var būt, ja cilvēks nepilda Dieva doto aicinājumu, novirzās no tā ceļa vai uzdevuma, kas cilvēkam ir Dieva paredzēts. Tās ir pravieša Jonas ciešanas vaļa vēderā. Šīs ciešanas beidzas tad, kad kristietis saprot, ko no viņa prasa Kungs un kur slēpjas viņa novirzīšanās no viņam paredzētā ceļa.

Šīs ciešanas bieži vien piemeklē Dieva izredzētos, kad viņi uzsāk ceļu, ko Dievs viņiem nav paredzējis. Tās viņiem tiek sūtītas arī tad, kad viņiem parādās īpaša tieksme un aizraušanās ar kaut ko laicīgu vai novērojama viņu dedzības uguns atslābšana, Dieva mīlestības apdzišana, novirzīšanās no iesāktās kalpošanas. Visas šīs ciešanas beidzas, kad kristietis atstāj aizraušanos, atgriežas uz iepriekšējā kalpošanas ceļa vai no jauna iekvēlojas garīgās dedzības ugunī.

Optinas Ambrozijs uzskatīja: „Kad cilvēks iet taisnu ceļu, viņam arī nav nesamā krusta. Bet, kad atkāpjas no tā un sāk svaidīties no vienas puses uz otru, lūk, tad parādās dažādi apstākļi, kuri viņu atkal uzved uz taisnā ceļa. Šie grūdieni tad arī veido cilvēka krustu. Tie, protams, ir dažādi, kādi nu kuram vajadzīgi.”

 

 

TAISNO CIEŠANAS

 

„Jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest” (Fil. 1, 29).

„Kur Svētais Gars, tur kā ēnas seko vajāšanas un karš” (Sirdssk. Makārijs Lielais).

 

 

         Nav jādomā, ka ciešanas ir tikai grēcinieku, svārstīgo un no Dieva gribas atkāpušos daļa.

         Tēvs Aleksijs Zosimovskis par to ir teicis: „Kurš tev sacījis, ka Dievs kādu soda par grēkiem, kā tas pie mums pieņemts sacīt, kad redzam tuvāko, kuru pārņēmušas bēdas vai slimība? Nē, Kunga ceļi ir neizdibināmi. Mums, grēciniekiem, nav dots zināt, kādēļ Visspēcīgais Kungs pasaulē pieļauj bieži vien cilvēka prātam neaptveramas it kā netaisnības. Kungs visu redz, visu pieļauj, bet, kāpēc Viņš to pieļauj, mums, grēcīgajiem, pat nevajag zināt.”

         Patiesi, dzīves pieredze parāda, ka bēdas piemeklē gan taisnus, gan svētus cilvēkus. Vēl vairāk, svētlaimīgais Augustīns uzskata: „Kristiešiem pienākas ciest vairāk kā citiem cilvēkiem; taisnajiem pienākas ciest vēl vairāk; bet svētajiem nenovēršami nākas pārciest vislielākās ciešanas. Un jo tuvāk cilvēks Dievam, jo vairāk krustu [ciešanu] viņam tiek sūtīti.”

         Pēc Optinas Varsonufija vārdiem taisnums vispār nesaraujami saistīts ar ciešanām. Viņš saka, ka „ja tu slikti dzīvo, tad tevi neviens arī neaiztiek, bet ja sāc dzīvot labi – uzreiz klāt bēdas, kārdinājumi, apvainojumi”.

Ja mēs paskatīsimies uz svēto dzīvēm, tad ieraudzīsim, ka viņi visi tikuši pārbaudīti pārbaudījumu un kārdinājumu ugunī: tajā slēpjas viņu gara spēks un varoņdarba skaistums. Un par uzvaru viņi ir Kunga vainagoti.

Tā ar ciešanām tika pārbaudīts Vecās Derības Ījabs, lai sekotu viņa apbalvošana par viņa nelokāmību pārbaudījumu izciešanā. Patriarhs Ābrahams tika pārbaudīts ar to, ka viņam tika pavēlēts upurēt savu vienīgo dēlu. Jāzeps tika paaugstināts, bet tikai pēc tam, kad pārcieta ilgstošu verdzību Ēģiptē, apmelojumus un ieslodzījumu cietumā. Ķēniņš Dāvids, kaut arī bija svaidīts, līdz savas valdīšanas sākumam pārcieta daudz pāridarījumu, vajāšanu, darbu un briesmu.

Tāds pat mērķis bija arī sirdsskaidrā Antonija Lielā pārbaudījumiem, kad viņu mocīja ļaunie gari. Atcerēsimies Kunga atbildi uz Antonija jautājumu: „Kādēļ Tu neatnāci agrāk, lai atbrīvotu mani no ciešanām?” – „Antonij, Es visu laiku biju šeit, bet gaidīju, vēlēdamies redzēt tavu vīrišķību.”

Sirdsskaidrie tēvi saņēma lielas brīnumdarošas spējas, bet tikai pēc tam, kad viņi ar diženiem varoņdarbiem un visdziļāko pazemību pierādīja savu ticību un mīlestību uz Dievu.

Kā raksta sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks: „Ikviens cilvēks, par kuru Kungs īpaši gādā, atpazīstams pēc viņam nepārtraukti sūtītajām bēdām...

Kad savā ceļā redzi nemainīgu pasauli, tad baidies, jo esi tālu no pareizā ceļa, kuru ieminuši daudzcietušie svētie. Tā kā tu pašreiz vēl esi ceļā, par pazīmi tam, ka tuvojies Dieva pilsētai, lai tev kalpo turpmākais: tevi sagaida spēcīgi kārdinājumi, un jo vairāk tuvojies un gūsti sekmes, jo vairāk vairojas tev uzbrūkošie kārdinājumi.

Cik lielā mērā dvēselei nav pietiekošu spēku lieliem pārbaudījumiem, tik lielā mērā tā nav gatava arī lielām dāvanām. Un ja tai liegti lieli pārbaudījumi (ciešanas), tad tai tiek liegtas arī lielas dāvanas, jo Dievs nedod lielas dāvanas bez lieliem pārbaudījumiem.”

Pārbaudījumu spēks svētajiem bija tāds, ka sirdsskaidrais Varsonufijs Lielais par tiem rakstīja: „Ja es tev rakstīšu par tiem kārdinājumiem, kurus es pārcietu, tad tev tas liksies neticami, bet šajā laikā varbūt arī kā neiespējami” (13 atbilde).

Un tā – no pārbaudījumiem izbēgt nespēj neviens kristietis. Un kad viņš krīt kārdinājumā, lai nebrīnās par tiem, lai nenovēršas no tiem, bet pateicas par tiem Kungam kā par labumu un viņam pievērsto uzmanību.

Kā sacījis kāds taisnais: „Kad Kungs izvēlas dvēseles un paredz tās lieliem darbiem, Viņš tās apzīmogo ar Savu zīmogu: krusts – tā ir Kunga zīme.”

Citā gadījumā ciešanas tiek sūtītas arī tikumīgiem cilvēkiem. Tas notiek tādēļ, lai viņus Debesu Valstībā vainagotu par ciešanām, kuras ciestas bez vainas, un spēju paciest visu bez kurnēšanas.

Šādu bezvainīgu ciešanu piemērs sastopams Novgorodas svētā, sirdsskaidrā Hutinas Varlaama (piemiņa 6./19. novembris), dzīvesstāstā.

 Sirdsskaidrais gājis pa Novgorodas tiltu tajā laikā, kad no tā Volhovā metuši kādu noziedznieku: šādi Novgorodā tika izpildīts nāvessods.

Noziedznieks, ieraudzījis visu novgorodiešu cienīto igumenu, lūdzis sirdsskaidro viņu glābt. Sirdsskaidrais piedāvājis uzņemties atbildību par noziedznieku un ņemt to pie sevis klosterī, un arī saņēmis tam piekrišanu. Vainīgais savas dzīves dienas beidzis klosterī kā labojies mūks.

Citu reizi sirdsskaidrais gājis pa tiltu, un atkal Volhovā tika mests noziedznieks. Viņa mācekļi sākuši lūgt sirdsskaidro glābt arī šo cilvēku, bet šajā reizē sirdsskaidrais nav prasījis, un nāvessods tika izpildīts.

„Tēvs, kādēļ tu šoreiz neglābi cilvēku?” jautāja sirdsskaidrā Varlaama mācekļi. Viņš tiem atbildēja: „Pirmajā reizē sodīja īstenu noziedznieku, kurš vēl nebija nožēlojis un nebija gatavs nāvei. Tādēļ es arī prasīju viņu pie sevis uz klosteri, lai viņš ar nožēlu atlikušās dzīves laikā varētu glābt savu dvēseli. Šoreiz sodīja nevainīgu cilvēku, un es redzēju vainagu, kas viņam bija sagatavots kā nevainīgam cietējam. Kā gan es varēju atņemt viņam šo vainagu?”

Taisnus cilvēkus uz ciešanām ved arī pilnīga otrā baušļa par mīlestību izpildīšana: „mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Mk. 12, 31). Jo kvēlāka šī mīlestība, jo dziļāk tuvinieku bēdas ienāk kristieša sirdī, jo vairāk viņš cieš par tuviniekiem un īpaši par viņu grēkiem un kaislībām, par viņu krišanu, atkarībām un nepilnīgumu. Īpaši izredzētiem ir iespējamas īpašas Dieva sūtītas ciešanas – tās ir ciešanas Kristus dēļ un par ticību Kristum. „Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs”, sacīja Kungs Saviem mācekļiem (Jņ. 15, 20). „Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem”, raksta apustulis Jānis (1 Jņ. 3, 16).

Bet sirdsskaidrais Makārijs Lielais raksta: „Kur Svētais Gars, tur kā ēnas seko vajāšanas un karš... patiesībai jābūt vajātai.”

Tās ir pašas svētlaimīgākās un priecīgākās no ciešanām, kuru cienīgi tapuši tikai tie izredzētie, kurus Kungs īpaši grib apbalvot Debesu Valstībā. Atcerēsimies, ka svētības baušļi noslēdzas ar Kunga vārdiem: „Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņu ir Debesu Valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un nepatiesi par jums runā visu ļaunu Manis dēļ” (Mt. 5, 10-11).

Tās ir ticības apliecinātāju un mocekļu un visu to ciešanas, kuri pasaulē cieš apliecināšanas un Kristus gribas un baušļu izpildīšanas dēļ. Kungs uzsver balvas īpašumu par līdzīgām ciešanām. „Esiet priecīgi un līksmi”, Viņš saka šādiem cietējiem, „jo jūsu alga ir liela debesīs”.

Kad kristieti piemeklē līdzīgas ciešanas, tad viņam tās jāuztver nevis kā nelaime, bet kā īpaša Dieva žēlastība pret viņu. Protams, kristietis nevar izvairīties no līdzīgām ciešanām, tāpat kā nevar izvairīties no īpaša pagodinājuma.

Sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks saka: „Dārgākas par jebkuru lūgšanu un upuri Kunga priekšā ir ciešanas par Viņu un Viņa dēļ, un smaržīgāka par visu ir šo ciešanu sviedru smarža.”

Bet apustuļi raksta: „Mīļie, nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties” (1 Pēt. 4, 12-13).

„Mēs esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti. Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums” (Rom. 8, 16-18).

Pilnībai tuvu esošiem kristiešiem ciešanas var būt arī kā izpirkšanas upuris – līdzdalība Kristus ciešanās; šāds stāvoklis pamatojas uz apustuļa Pāvila teiktajiem vārdiem: „Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa” (Kol. 1, 24).

Un tie kristieši, kuri piedalās tādās godbijīgās ciešanās, it kā turpina un piepilda diženo Kristus darbu – to grēku izpirkšanu, kurus veic Karojošās Kristus Baznīcas locekļi.

Pie uzrakstītā varētu minēt vēl veselu rindu ciešanu iemeslu, kurus norādījis sv. Jānis Zeltamute un kas attiecas tikai uz taisnajiem. Svētais Jānis raksta:

„Es varu norādīt astoņus dažāda veida un izcelsmes iemeslus ciešanām, kas piemeklē svētos, tādēļ īpaši sasprindziniet savu uzmanību, zinot, ka mums nebūs nekāda attaisnojuma un piedošanas, ja mēs šaubīsimies par notiekošajām nelaimēm.

Pirmais iemesls – Dievs pieļauj, ka viņi cieš nelaimes, lai viņi vēlāk savu nopelnu un brīnumu rezultātā nekļūtu lepni.

Otrais – lai citi par viņiem nedomātu vairāk kā raksturīgs cilvēka dabai un nedomātu, ka viņi ir dievi, nevis cilvēki.

Trešais iemesls – lai Dieva spēks parādītos varenāks, uzvarošāks un sludināšanu vairojošāks caur vājiem un sasaistītiem cilvēkiem.

Ceturtais – lai skaidrāk atklātos viņu pašu pacietība kā cilvēkiem, kuri kalpo Dievam nevis balvas dēļ, bet parāda par Dievu tādu domas dziļumu, ka arī pēc vislielākajām nelaimēm spēj rast mīlestību uz Viņu.

Piektais – lai mēs domātu par augšāmcelšanos...

Kad tu ieraudzīsi, ka taisns cilvēks cieš nelaimes bez gala un tā aiziet no šīs pasaules..., tad acīmredzot Dievs negribēs atlaist nevainagotus tos, kuri tik daudz centušies, un atņemt viņiem atalgojumu par darbiem. Tādēļ noteikti ir nepieciešams laiks pēc šejienes nāves, kurā viņi arī saņems atmaksu.

Sestais iemesls ir tajā, lai visiem, kas pakļauti nelaimēm, būtu pietiekams mierinājums un atvieglojums, lūkojoties uz viņiem (t.i., nelaimīgajiem taisnajiem) un atceroties par nelaimēm, kas ar viņiem notikušas.

Septītais – lai, kad mēs aicinām jūs līdzināties taisnajiem viņu darbos, jūs viņu lielo nopelnu dēļ nepadomātu, ka viņi ir bijuši citādāki, kā jūs, un nebaidītos viņiem līdzināties.

Astotais – lai, kad vajadzētu slavināt un līdzi just, mēs zinātu, kuru vajag uzskatīt par svētlaimīgu, bet kuru par nožēlojamu un nelaimīgu...”

Kā raksta arī sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks: „Neiespējami, ka, ejot taisnības ceļu, mēs nesastaptu skumjas, ķermeni nemocītu slimības un ciešanas un viss paliktu nemainīgs, līdz iemācīsimies dzīvot tikumībā.”

Arsēnijam Lielajam kāds no inokiem prasīja: „Kādēļ dažreiz labi cilvēki pirms nāves tiek pakļauti milzīgām ciešanām miesas slimības dēļ?”

„Tādēļ,” atbildēja starecs, „lai mēs, kā ar sāli iesālīti šeit, aizietu uz turieni tīri.**”

 

 

CIEŠANAS, KAS RODAS PAŠAS NO SEVIS (SPONTĀNAS CIEŠANAS)

 

„Dievs īpaši mīl tos, kuri brīvprātīgi dodas

ciešanās Kristus dēļ” (Starecs Aleksijs Zosimenko).

 

Visi iepriekšminētie ciešanu veidi cilvēkam ir Dieva sūtīti. Cits ciešanu avots var būt pats cilvēks. Šajā gadījumā ciešanas būs spontānas (tādas, kas radušās pašas no sevis).

Jāuzsver, ka šādu ciešanu vidū ir tādas, kuras nenes mums labumu un par kurām mūs nevar žēlot ne Dievs, ne cilvēki. Tās ir ciešanas, kuru pamatā ir mūsu kaislības un iegribas.

Tādas, piemēram, ir ciešanas skaudības dēļ, neapmierinātas godkāres un alkatības dēļ, ciešanas savu iegribu neapmierināšanas dēļ, piemēram, neiespējamības skaisti apģērbties, komforta vai dzīvokļa trūkuma dēļ u.c. Patiesi, bēdas tam, kurš tā cieš.

Bieži dzīvē ir sastopamas ciešanas, ko rada gan antipātijas, gan ienaids, gan dažādas nesaskaņas u.tml. Šādu ciešanu cēlonis ir mīlestības trūkums pret tuvākajiem, nevēlēšanās pakalpot viņiem, piekāpties, paciest viņu trūkumus utt.

Lai kristietis šādos gadījumos uzmanīgi ieskatās pats sevī. Viņš vienmēr ieraudzīs, ka ir vainīgs un pats ir nesaskaņu, antipātiju un ienaida avots.

Kā raksta tēvs Aleksandrs Jeļčaņinovs: „Daudzas mūsdienu kristiešu nesaprašanas atrisinātos, ja mēs patiesi būtu kristieši vistiešākajā evaņģēliskajā nozīmē, tajā skaitā atrisinātos arī jautājums par ciešanu jēgu: „kā Kungs cieš”... Un daudz kas cits. Pie mūsu alkatīgās, neapdomīgās pieķeršanās šīs pasaules labumiem, kad pati šī pieķeršanās rada neskaitāmas ciešanas, par kādu mūsu dzīves reliģisko jēgu, tostarp arī par mūsu ciešanu jēgu, mēs varam runāt?”

Jāuzsver, ka, pēc tēva Aleksandra Jeļčaņinova paustā viedokļa, pie ciešanām, kuru pamatā ir egoisms, pieder arī ciešanas par tuvinieku nāvi.

Tēvs Aleksandrs raksta: „Pašas lielākās bēdas par mirušiem ir bēdas par sevi, tās ir egoistiskas, personīgas bēdas. Taisnie, pazemīgie, svētie šajā gadījumā neskumst.”

 Tādas ir cilvēku ciešanas, kas rodas pašas no sevis, no cilvēku rīcības. Citādas būs ciešanas pēc savas gribas tiem cilvēkiem, kuri dzīvo ar Svēto Garu. Visaugstākās un visbrīnišķīgākās no šīm ciešanām ir brīvprātīga moceklība Kristus dēļ.

Apustulis Pāvils saka: „raudiet ar tiem, kas raud...” (Rom. 12, 15). Bet tos, kuri aiz līdzcietības pret nelaimīgajiem viņus baro, apģērbj, apmeklē cietumā un slimnīcā, Kungs apsola Taisnajā Tiesā nolikt Sev pie labās rokas, taisno vidū.

Tikpat svētīgas dvēselei ir arī nožēlas ciešanas. Apzinoties savu grēku, kristietis pats sevi soda un ar brīvprātīgām ciešanām atbrīvo sevi pilnībā vai daļēji no negribētām ciešanām.

Apustulis Pāvils raksta: „Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti” (1 Kor. 11, 31-32).

Starecs Parfēnijs no Kijevas Lavras reiz prasīja Kijevas metropolītam Filaretam: „Man ir šaubas, Valdniek, par tā ceļa, pa kuru eju, pareizību. Apustuļi saka, ka visi, kuri dzīvo Kristū, tiks vajāti, bet es neizjūtu nekādas vajāšanas.”

„Kādēļ tevi vajāt, ja tu pats sevi vajā?” starecam-askētam atbildēja metropolīts Filarets.

Un šo „pašvajāšanas” ceļu gājuši sirdsskaidrie, gavētāji, Kristus dēļ neprātīgie, vientuļnieki, tuksneša iemītnieki un citi Kristus varoņdarba veicēji: ejot savas miesas „apspiešanas” ceļu, viņi glāba savas dvēseles. Slava tiem viedajiem kristiešiem, kuriem ir spēks un kvēla vēlēšanās kaut nelielā mērā sekot viņiem brīvprātīgo ciešanu ceļā. Šīs ciešanas agri vai vēlu nemainīgi pārdzims lielā garīgā priekā – svētīgās asarās, aizkustinājumā, sirds klusumā un priekā, dvēseles mierā.

Par šīm ciešanām viņi saņem garīgas balvas: viņos kā smaržīgi ziedi izplaukst ticības, mīlestības, pazemības, lēnprātības un daudzi citi tikumi.

Kopā ar to viņi saņem spēju vadīt savu dzīvi vienā mierā pa šauro kristieša dzīves ceļu, paliekot, pēc apustuļa Pāvila vārdiem, „lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā... ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas” (2 Kor., 6, 4-10).

 

CIEŠANU LIETDERĪGUMS

 

„Ja mēs pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdzi valdīsim” (2 Tim., 2, 12)

Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas,

 dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību (2 Kor., 4, 17)

„Ciešanas un kārdinājumus Svētie Raksti un svētie tēvi atzīst

par lielāko Dieva Dāvanu” (svt. Ignātijs Brjančaņinovs)

„Ciešanas ir kā svētīgs vējš, kas piepūš mūsu

gara buras” (tēvs Aleksandrs Jeļčaņinovs)

 

Lai kāds arī nebūtu mums sūtīto ciešanu cēlonis, tās visas nemainīgi kalpo mūsu labumam – mūsu dvēseles glābšanai, mūsu grēku piedošanai, bet kristieša nevainīguma gadījumā – par ciešanām saņemtajam vainagam Debesu Valstībā.

Kā sacījuši stareci Varsonufijs Lielais un Jānis: „Viss, kas notiek ar cilvēku, kalpo viņa pārbaudīšanai un glābšanai, lai viņš ciestu un visā vainotu sevi kā necienīgu.

Laba zīme, ka tu skumsti: vai tu nezini, kad kāds lūdz tēvus lūgties par viņu vai lūdz Dievu pēc palīdzības, tad skumjas un pārbaudījumi vairojas viņa pārbaudīšanai.

Un tādēļ, nemeklē miesīgu mieru, ja Dievs tev to nesūta, jo Kungam netīkams ir miesas miers, un Kungs ir sacījis: „Pasaulē jums ir bēdas” (Jņ. 16, 33). Zini, ka tie, kuri vēlas mieru visā, reiz izdzirdēs: „Tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams” (Lk. 16, 25).

Ja kāds nespēj pārciest nepatiku, neieraudzīs arī slavu. Vai nezini, ka „daudz nelaimju vajā taisnīgos” (Ps. 34, 20) un ar tām viņi rūdās kā zelts ugunī?

Tādēļ, ja mēs esam taisnīgi, tad tiksim pārbaudīti ar ciešanām; ja tieši pretēji – grēcīgi, tad pacietīsim, kā tās pelnījuši, jo „ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību” (Rom. 5, 3-4).

Atsauksim atmiņā visus svētos un atcerēsimies, ka viņi cieta, darot labu… viņi bija neieredzēti un cilvēku apvainoti līdz pašai viņu nāvei... iemīli jebkuras ciešanas, lai būtu svēto dēls, un, ja tevi piemeklē ciešanas vai vajadzības, vai vajāšanas, vai slimības un grūtības, par visu, kas tevi piemeklē, pateicies Dievam.”

Kā raksta sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks: „Dievs negribēja, ka Viņu mīlošie dzīvotu mierā, kamēr viņi ir miesā, bet gribēja, lai viņi, kamēr ir pasaulē, izjūt bēdas, smagumu, darbu, nabadzību, vientulību, vajadzības, slimības, apvainojumus, satriektu sirdi un miesas apgrūtinājumu.

Kungs zina, ka, dzīvojošiem miesas mierā, nav iespējams atrasties Viņa mīlestībā. Kad slimība, trūkums, miesas vārgums un bailes no miesai kaitīgā satrauc tavas domas un pretojas tavas paļāvības uz Kungu un Viņa gādības apzināšanās priekam, tad zini, ka tevī dzīvo miesa, nevis Kristus. Tādēļ par ikvienu mums bēdīgu notikumu, kas ar tevi notiek atklāti vai slepus, ar vislielāko piesardzību, tālu no iedomības, apzinies, ka tas viss ar tevi notiek pēc tiesas un taisnības. Un par visu pateicies.”

Tātad visos gadījumos ciešanas ir lietderīgas. Taču var runāt ne tikai par ciešanu lietderīgumu, bet arī par to nepieciešamību cilvēkam. Par to N. Fioletovs raksta: „Cilvēka dvēsele, kura nav cietusi, nav izjutusi ne vētras, ne satraukumus un cīņas, pati bieži vien pārklājas ar nīcīguma, banalitātes, pašapmierinātības garozu, un tai rodas draudi ieslīgt inerces stāvoklī un nāvējošā mierā.

Ikdienas piemēros mēs varam redzēt, cik bieži cilvēki, kuri neko nav izjutuši, nespēj saprast citu cilvēku pārdzīvojumus, ir vienaldzīgi pret viņu ciešanām, cik bieži viņi zaudē augstākā mērķa un dzīves jēgas apziņu un ieslīgst sīkumainības duļķēs. Šis pilnīgas pašapmierinātības un truluma stāvoklis mietpilsoniska cilvēka apziņā bieži tiek jaukts ar laimi.”

Tādējādi mēs varam uzskatīt, ka Dieva sūtītās ciešanas nav pasaules harmonijas jaukšana, bet tieši pretēji, tās apliecinājums, taisnīguma atjaunošana un grēka novēršana. Visos gadījumos ļaužu ciešanas ir viena no Dievišķā Nodoma neatslābstošās darbības formām, Dieva Mīlestības un Žēlsirdības pierādījums pret kritušo cilvēci. Un ņemot vērā Dieva labestību un gudrību, citādi, protams, nevar būt.

Bīskaps Bugo rakstīja: „Dvēseles diženums un skaistums sakārtots pa pakāpieniem pēc ciešanu spēka. Kurš gan daudzos piemēros nav redzējis, ka bieži vien sadzīviska laime ne tikai nav derīga cilvēka tikumiskai attīstībai, bet pat posta to?”

Būtībā kristietim būtu jāatsakās no vārda „nelaime” sadzīviskās izpratnes, jo „jebkādas bēdas, savienotas ar pacietību, ir labas un derīgas”, raksta sirdsskaidrais Damaskas Pēteris.

Pasaulē, kurā valda Vislabais Kungs Dievs, nav „nelaimju”, un tas, ko ļaudis dēvē par nelaimi, ir žēlsirdīga pamācība, pārliecināšana no Dieva Tēva vai Viņa sūtītā kristieša ticības pārbaude. Kā raksta apustulis Pāvils – kristietī „ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā” (Rom. 5, 3-5).

Svētītājs Toboļskas Jānis par to pašu saka tā:

„Ja cilvēka griba būtu vērsta uz tikumiem un būtu patiesi padevīga un saskanētu ar Dieva gribu, tad darbi, slimības, bēdas un citas nepatikšanas, ar kurām katrs cilvēks sastopas savā dzīvē, nebūtu viņam kā sods, jo viņš tās pārciestu ar priecīgu un pateicīgu sirdi, mīlot Dievu, saprotot un cieši ticot, ka tās viņu pārņēmušas pēc Dieva gribas un pieļautas ar viņam (cilvēkam) nezināmu, bet labu mērķi.”

Vēl vairāk, svētie un taisnie sasniedza tādu stāvokli, ka, saprotot ciešanu svētīgo nozīmi cilvēka dvēselei, viņi tās pārdzīvoja ne tikai labestīgi, bez kurnēšanas un mulsuma, bet ar prieku, un sāka tiekties pēc tām un meklēt tās. Tā viedā igumene Arsēnija raksta: „Pēc tam, kad Kungs palīdz atteikties no kaislībām, dvēselei prieku rada dzīves bēdas; viņa ir augstāka par tām, viņa nejūt, bet tikai apzinās un redz un jūt diženo Dieva palīdzību, kas stiprina garu bēdās un dzīves kārdinājumos; redz neizmērojamo Viņa ceļu gudrību, kas cilvēku caur ciešanām ved brīvībā un pašās sāpēs attīra viņu, izved no nepareiza stāvokļa un vienmēr noliek uz pareizā ceļa.

Tad dvēsele jūt gan spēku, gan prieku un pateicas Dievam par skumjām, un tās tai liekas niecīgas, salīdzinot ar tiem labumiem, kurus Viņš tai dāvājis caur bēdām.”

Lūk, kādēļ kāda taisnā sacīja: „Par visiem priekiem pasaulē vislielākais ir ciešanu prieks.”

Bet taisnais garīdznieks Jānis rakstīja: „Mums ir visas tiesības žēloties, kad mums nav ciešanu, jo nekas mūs nedara līdzīgus Kungam, kā Viņa Krusta nešana.”

Tādējādi būs saprotams arī garīgā filozofa Ekharta aforisms: „Klusa un mierīga dzīve, pavadīta Dievā, – labi; dzīve, pilna vētru, nodzīvota ar pacietību, – labāk; bet atrast mieru dzīvē, kas pilna sāpju, – vislabāk.”

Tomēr mums vienmēr jāatceras, ka samierināšanās ar ciešanām iespējama tikai ar Dieva palīdzību un ir dāvana kristietim no Dieva. Par to sirdsskaidrais Damaskas Pēteris raksta: „Paciest apvainojumus ar prieku un lēnprātīgi, darīt labu ienaidniekiem, savu dvēseli atdot par tuvāko un tamlīdzīgi – tās ir Dieva dāvanas, kas sūtītas tiem, kas pēc tām tiecas, lai saņemtu tās no Dieva ar savām ciešanām.”

Tātad tikai tas var sevi apgrūtināt ar „nelaimēm” un „bēdām”, kurš neuzticas Dievam, neapzinās savu grēcīgumu, nejūt nepieciešamību pēc savas sirds attīrīšanas, savas dvēseles pestīšanas un neapzinās savu bezspēcību sasniegt to saviem spēkiem.

Kā raksta starecs Siluāns: „Ja tevi piemeklē nelaime, tad domā – „Kungs redz manu sirdi, un, ja Viņam tā labpatīk, tad būs labi arī man un citiem” –, un tā tava dvēsele vienmēr būs mierīga. Bet ja kāds kurnēs – „Tas nav tā, un tas nav labi” –, tad nekad nebūs miera dvēselē, kaut arī viņš gavētu, vai gavētu un daudz lūgtos. Cits daudz cieš no nabadzības un slimībām, bet nesamierinās, un tādēļ no ciešanām nav nekāda labuma...

Samierinoties tu ieraudzīsi, ka tavas bēdas pārvēršas mierā, un tu pats ieraudzīsi un sacīsi: kādēļ gan es agrāk tā mocījos un skumu? Bet tagad tu priecājies, jo samierinājies un atnāca Dieva svētība.”

Tas pats starecs runā arī par to, ka „..bēdas nenovēršami pavada mīlestību un pieaug dvēselē tādā mērā, kā dvēselē aug mīlestība uz Kristu. Tas ir saprotami: mīlestība uz Kristu (kristieša dvēselē) aptver visu pasauli un patiesi un sāpīgi pārdzīvo visas pasaules bēdas, kā tās pārdzīvoja arī Kristus, kad Viņš raudāja, skatoties uz Jeruzālemi, paredzot visu tās nākamo postu” (Lk. 19, 41).

Tādēļ, kā raksta shiarhimandrīts Sofronijs: „Dievu mīlošais iziet caur ciešanām, kuras neiztur un garīgi saslimst tas, kuram nav dziļas ticības uz Dievu.” Bet – „no dziļas ticības un mīlestības dzimst arī liela vīrišķība.”

Kā raksta sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks: „Kurš bez bēdām dzīvo savos tikumos, tam atvērtas lepnības durvis.”

Bet Kunga gādība un palīdzība cilvēkam pazemības attīstīšanā izplatījusies visā pasaulē. Un, kā saka igumens Jānis: „Visi zemes dzīves apstākļi un fakti paredzēti, lai cilvēku darītu pazemīgāku, samaltu viņu, noberztu viņa jūtu un saprāta lepnumu, apgaismojot viņu ar Dievišķās žēlastības apziņu vai sitot viņa pašpietiekamību, patstāvību, pašapmierinātību.

Šeit visa dzīves svētlaime, visas dzīves veiksmes un šeit arī visu neskaitāmo slimību, nāves pazīmju, tikumisko pazemojumu, nabadzības un atkarības būtība, sava nespēka apzināšanās būtība gan attiecībā uz pagātni, gan arī uz nākotni un tagadni... Šeit aizsākas pateicība Dievam un šeit arī – visu veltīgo ticību, visu nīcīgo cerību un viltus ideālu bojāeja...

Ar kādu šaušalīgu lepnumu piepildītos cilvēks, ja viņu nedarītu lēnprātīgu viss tas, kas viņu tagad dara pazemīgu uz zemes: nāve, slimības, fiziskas ciešanas, bezpalīdzīgums (daudzos gadījumos), vājums, garīgas mokas un ciešanas, pazemojumi, darbs, visgrūtāko zinību apgūšana jebkurā jomā, neaudzinātība, neprātības, iekšējo kaislību nekrietnas izpausmes, sirdsapziņas tiesa...”

Bet bīskaps Varlaams Rjašencevs papildina iepriekš sacīto: „Tikai tad sākas mūsu novērtējums debesīs, kad mēs kā Dieva sodību un pārbaudījumu kaut ko ciešam ar vislielāko pazemību, nekurnēdami. Ar to dvēsele attīrās no garīgā pagrimuma. Bez nevainīgām un dziļām ciešanām, bez krusta neviens neieies paradīzē. Dieva ceļš ir ikdienas krusta nešana.”

Par to pašu raksta arī tēvs Aleksandrs Jeļčaņinovs: „Man bieži vien liekas, ka visus mūsu dzīves ērkšķus un asumus mums sagādājis Dievs tieši mūsu dvēseles dziedināšanai.

Ar ciešanām tiek mazināti mūsu grēki, „nav ciešanu – nav arī pestīšanas” (sirdsskaidrā Serafima vārdi). Ne tikai ciešanas, kuras sūta Dievs, bet jebkāda garīga piepūle, jebkura brīvprātīga atsacīšanās, jebkurš atteikums un upuris nekavējoties pārvēršas garīgā bagātībā mūsu iekšienē: jo vairāk mēs zaudējam, jo vairāk iegūstam. Lūk, kādēļ „grūti bagātam ieiet Debesu Valstībā”, tādēļ, ka viņos nenotiek šī zemes, laicīgo, trūdošo labumu pārvēršanās netrūdošajos debesu labumos.

Tādēļ bēdas un rūgtums laimīgajiem, paēdušajiem, smejošajiem, – tie nogrims pilnīgā garīgā nabadzībā.

Vīrišķīgas dvēseles instinktīvi meklē upurus, ciešanas un garīgi stiprinās pārbaudījumos. Neskaitāmi apliecinājumi tam atrodami Evaņģēlijos un apustuļu darbos, īpaši daudz – apustulim Pāvilam. To zina pat kristietībai nepiederīgas reliģijas, kādām mokām sevi pakļauj faķīri, jogi, derviši, taču viņiem tas ir skaidrs aprēķins.

Mums jālūdz Dievs, lai Viņš dotu mums pārbaudījumus, un biežāk jāskumst, kad dzīvojam labklājībā. Bērni, izauguši siltumā, bezrūpībā un pārticībā, izaug garīgi tukši. Un pretēji – tie, kuri pārcietuši slimības, trūkumu, garīgi izaug, „jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību” (2 Kor. 4, 17).

Kungs bezgalīgi mūs žēlo, bet sūta mums ciešanas: tikai tad, ja mūs piemeklē nelaimes un katastrofas, mēs varam sevī atrast kaut kādas dzirksteles, kaut kādu svēto uguni.

Tādēļ esi pacietīgs savās bēdās: bez ciešanām nedzīvo pat zemākās radības, bet jo augstāks cilvēks, jo vairāk viņš cieš.

Man daudz iemācījusi slimība. Tā vēl vairāk pārliecināja, ka, ja ar Kristu, tad arī ar ciešanām, un ka kristietim nav cita ceļa, kā caur iekšējām un ārējām sāpēm. Un, domājot par bezgalīgajām pasaules sāpēm, es domāju, ka, lūk, no tādām, ne ar ko nepelnītām nevainīgām ciešanām, tiek veidota neredzamā Debesu Valstība, radīta un veidota Viņa ciešanu pārņemtā Miesa – Kristus Baznīca. Dižens ir ciešanu šķīstījošais spēks un tā būtība. Mūsu garīgā izaugsme galvenokārt ir atkarīga no tā, kā mēs panesam ciešanas. Vīrišķība to priekšā, gatavība tām – lūk, „pareizas” dvēseles pazīme. Tomēr ciešanas nevajag meklēt un izdomāt.”

Bieži Kungs lielas ciešanas sūta pirms miesas nāves. Arī šeit vērojama īpaša šādu ciešanu lietderība: jo vairāk ciešanas dvēsele atstājusi uz zemes, pārejot tajā pasaulē, jo lielāks „svētlaimīgās dusas” prieks viņsaulē.

Šeit jāatceras arī Kunga vārdi: „Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga! Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksiet! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsiet un raudāsiet!” (Lk. 6, 24-25).

Lūk, kādēļ garīgi cilvēki tā žēlo tos, kuri pasaulē grēko, nenožēlo grēkus un dzīvo vieglu, dīku dzīvi, pilnu izklaidēm un baudām. Par viņiem saka: „Kungs viņus ir atstājis.” Bet par tiem, kuri cieš nelaimes, saka: „Kungs viņus piemeklējis.”

Kā rakstīja P. Ivanovs („Pazemība Kristū”) (П. Иванов «Смирение во Христе»): „Pie kā nāk laime (sadzīviskā), tas zaudē dzīves kompasu, tas ir pats nelaimīgākais cilvēks: viņa personīgā dzīve ir briesmās.

Tādēļ gan senlaiku, gan mūsdienu gudrie, ne tikai kristieši, pat centās izvairīties būt laimīgi, un viņos citas pasaules izjūtas bija pārākas pār visu redzamo, un atbildības sajūta par dzīvi bija neparasti attīstīta... Gudri cilvēki necenšas ērtāk iekārtoties savā dzīves darba laukā, lai neaizmigtu un nepalaistu garām Līgavaini, Kurš nāks pusnaktī.”

Kristieša saprātam nav jāmulst, sastopoties arī ar nevainīgu bērnu ciešanām. Arī šeit nepastarpināti klātesoša ir Dieva gudrība, labestība un lietderība. Visbiežāk Kungs caur nevainīgu bērnu ciešanām vēlas pārliecināt viņu vecākus vai tuviniekus, novērst viņus no grēka ceļa un uzvest uz nožēlas ceļa.

Paši bērni vēlāk (varbūt, aizkapa dzīvē) saņems daudz lielāku Dieva mierinājumu, nekā bija viņu īslaicīgās ciešanas.

Kopā ar visu iepriekšminēto jāatceras arī Kunga vārdi sirdsskaidrajam Antonijam Lielajam. Sirdsskaidrais Antonijs reiz ilgi prātoja par to, cik daudz nelaimju un kārdinājumu piemeklē cilvēkus, par nevainīgu bērnu ciešanām un par citiem, cilvēka prātam neaptveramiem jautājumiem. Tad viņš izdzirdēja: „Antonij, tie ir Dieva doti likteņi. Izzināt tos ir kaitīgi dvēselei. Ņem to vērā.”

 

KĀ KRISTIETIM UZTVERT BĒDAS

 

„Ilgstoša pacietība – visu labumu māte”

(Sirdsskaidrais Varsonufijs Lielais)

 

Tiekoties ar bēdām, sāpēm, ciešanām vai pārdzīvojumiem, vai kristietis var lūgt Dievu atbrīvot viņu no tiem vai lūgt (aicināt) citus lūgties par viņu?

Uz šo jautājumu sirdsskaidrie Varsonufijs Lielais un Jānis atbild tā: „Pilnīgie neizvairās no Dieva dusmām, tādēļ ka paļaujas uz Dievu; bet mēs, kā miesīgas būtnes, kurām vēl vajadzīgas laicīgas lietas, nosodīsim paši sevi kā sagrēkojušus un novērsīsim no sevis Dieva dusmas ar lūgšanu un psalmu dziedāšanu, lūdzot Dievu, lai Viņš mums piedod, un turpmāk centīsimies pateikties Kungam.

Jo vēlāk, kad tas pāries, mūsu grēki mums sagādās vēl lielāku ļaunumu, jo bez nožēlas un žēlastības nav iespējams pārtraukt mums uzbrūkošās nelaimes.”

Kā redzams no sirdsskaidro atbildes, var būt divi gadījumi. Garā vājākajiem nepieciešams lūgties un nožēlot grēkus (kaut vai neapzinātus), lai mīkstinātu Dieva dusmas un novērstu no sevis varbūt vēl citas un smagākas bēdas.

Bet kristieši, kuri spēcīgāki garā, neuzskata par iespējamu izvairīties no bēdām, kā no Dieva gribas – vienmēr labas, lai kā tā neizpaustos.

Sirdsskaidrais Antonijs Lielais par to raksta: „Tāpat kā nevietā ir nepateikties ārstiem par miesas dziedināšanu arī tad, ja viņi mums dod tikai rūgtas un netīkamas zāles, tā nevietā ir palikt nepateicīgiem Dievam par to, kas mums liekas apbēdinošs, nesaprotot, ka viss notiek pēc Viņa nodoma un par labu mums.”

 Bet sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks par taisno saka: „Ja viņu piemeklē bēdas, tad viņš ir pārliecināts un tieši zina, ka bēdas viņu vainagos, un pacieš tās ar vislielāko prieku, uzņem tās ar līksmību un iepriecinājumu. Jo viņš zina, ka Pats Dievs vislabāko iemeslu dēļ Savā slēptajā, mums neizprotamajā, nodomā viņam tās paredzējis.”

Lūk, viens no šādiem piemēriem:

Kāds inoks nāca ievērojama stareca cellē un zaga viņam dzīvei nepieciešamos krājumus. Starecs to redzēja, bet neatmaskoja brāli, tikai vēl cītīgāk nodarbojās ar rokdarbiem, sacīdams: domāju, šim brālim vajag. Un starecs nesa smagu bēdu nastu, paciešot lielu maizes trūkumu.

Kad starecs mira, brāļi sapulcējās ap viņu. Viņš, ieraugot viņu vidū brāli, kurš pastāvīgi viņam zaga maizi, sacīja viņam: „Pienāc pie manis, brāli.” Kad brālis pienāca, starecs saņēma viņa rokas un sāka tās skūpstīt, sacīdams: „Pateicos šīm rokām, ar to palīdzību es ceru ieiet Debesu Valstībā.” Inoks attapās, nožēloja un kļuva par stingru mūku.

Tā padevība Dieva gribai un sūtītajām bēdām nesa lielu labumu gan pašam starecam, gan inokam, kurš sagrēkoja.

Pie stareca Optinas Leonīda atnāca podnieks, viens no viņa garīgajiem bērniem, kuram nozaga riteņus vezumam, ar kuru viņš veda uz tirgu izgatavotos podus. Viņš sacīja starecam, ka zina, kurš ir zaglis, un var sameklēt riteņus.

„Rimsties, Semjon, nedzenies pēc saviem riteņiem,” atbildēja starecs, „Dievs tevi sodīja, tu arī paciet Dieva sodu, un tad ar mazām bēdām izvairīsies no lielākām. Bet ja negribi paciest šo mazo kārdinājumu, tad tiksi sodīts vēl vairāk.”

Podnieks paklausīja starecu, un, pēc viņa liecības, pēc tam viņam draudējušas vēl lielākas nelaimes, bet Kungs vienmēr viņu no tām izglābis.

Nevar cerēt, ka izdosies atvairīt bēdas bez lūgšanām un nožēlas, ar kaut kādu svētumu starpniecību, meklējot no tām glābšanos līdzīgi, kā pagāni izmanto talismanus.

Tā kādā ģimenē atkārtojās ģimenes nelaimes. Dzīvesbiedri atbrauca uz Optinas klosteri un vērsās pēc palīdzības pie sava novadnieka – priestermūka Gabriela. Viņš bija nodomājis palīdzēt viņiem ar sauju ķerubu vīraka, bet pirms tam aizgāja pēc svētības pie stareca Leonīda.

„Tu gan esi dīvainis,” viņam sacīja starecs, „vai šeit palīdzēs ķerubu vīraks? Kur Dieva dusmas, tur Kungs netaupa arī Savus svētumus. Šeit palīdzēs patiesa grēku, par kuriem sūtīts Dieva sods, nožēla un labošanās.”

Un kad bēdas rodas kā grēka sekas, tad vienīgais līdzeklis, (komatu) kā atbrīvoties no tām, ir nožēla un brīvprātīga soda – epitīmijas – pārciešana.

Vienlaikus ar to, kā sacījis svētītājs Ignātijs Brjančaņinovs, „nelaimju gadījumos nemeklē cilvēku palīdzību. Netērē dārgo laiku, neizlieto savas dvēseles spēkus šīs bezspēcīgās palīdzības meklēšanā. Gaidi palīdzību no Dieva: pēc Viņa mājiena, savā laikā, atnāks cilvēki un palīdzēs tev.”

Kad nepietiek spēka, lai paciestu, svētie tēvi mums iesaka dažādus veidus, lai sevī vairotu pacietību ciešanās. Jāatceras savas dzīves visgrūtākie un smagākie brīži un jāsalīdzina ar tiem grūtības, kuras ciet pašlaik. Var atsaukt atmiņā tās lielās nelaimes un ciešanas, kuras cieš citi cilvēki (piemēram, ieslodzījumā vai nedziedināmas, smagas slimības pārņemti, bada nāvē mirstošie u.c.), un tad savas personīgās ciešanas var likties nenozīmīgas.

Kā sacījis sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks: „Paturi vienmēr prātā skumstošo un nīsto smagākās ciešanas, lai pats spētu pateikties par mazajām un niecīgajām bēdām, kas piemeklējušas tevi, un spētu tās panest ar prieku.”

„Vienlaikus ar to,” raksta tēvs Aleksandrs Jeļčaņinovs, „nav cita mierinājuma ciešanās, kā aplūkot tās uz „tās pasaules” fona; tas arī pēc savas būtības ir vienīgais patiesais skatu punkts. Ja ir tikai šī pasaule, tad viss tajā notiekošais ir viena vienīga nejēdzība: šķiršanās, slimības, nevainīgo ciešanas, nāve. Tas viss aplūkojams gaismā, ko izstaro mūsu neredzamās dzīves okeāns, kas apskalo mūsu zemes dzīves nelielo saliņu. Kurš sapņos vai lūgšanās nav izjutis vēsmas „no turienes”? Kad cilvēks atrod sevī spēkus piekrist pārbaudījumiem, kurus sūta Dievs, viņš savā dzīvē sper milzīgu soli uz priekšu.

Mūsu grūtības un bēdas, ja mēs tās paciešam brīvprātīgi – pieņemam tās –, baro un stiprina dvēseli, tās vistiešākajā veidā pārvēršas garīgajās bagātībās, „jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību” (2 Kor. 4, 17); tas ir svētīgais vējš, kas piepūš mūsu gara buras...

Un tajā brīdī, kad cilvēks ar pateicību pieņem no Dieva viņam sūtītās ciešanas, viņš no tām uzreiz nonāk tādā mierā un laimē, ka viss ap viņu kļūst gaišs un priecīgs. Vajag tikai to vēlēties – un Dievs sūtīs.

Tādēļ vīrišķīga dvēsele instinktīvi meklē upurus, iespēju ciest un garīgi stiprinās pārbaudījumos. Mums jālūdz Dievs, lai Viņš dotu mums pārbaudījumus, un gandrīz jāskumst, kad dzīvojam labklājībā. Bērni, izauguši siltumā, bezrūpībā un pārticībā, izaug garīgi tukši. Un pretēji – tie, kuri pārcietuši slimības, trūkumu, izaug garā.”

Vienlaikus ar to kristietim ir jāatceras, ka gan prieki, gan bēdas pasaulē ir īslaicīgas un vieni nomaina otrus. Par to Maskavas metropolīts Filarets rakstījis: „Kādēļ jūs domājat, ka prieks ir tālu? Tas ir tuvu, aiz bēdām, kā dziesmu Dziesmā – „līgavainis aiz sienas tuvu līgavai”. „Vakars nes raudas, bet rīts prieku”.”

Metropolīts Filarets raksta: „Svēto raudas par īslaicīgu šķiršanos nav nosauktas par Dievam tīkamu upuri, bet mūsu ilgstošā un rūgtā vaimanāšana ir ne tikai Dievam netīkama, bet ir pat grēcīga. Mums sacīts: „neskumstiet, kā tie, kuriem nav uz kā paļauties.”

Mūsu uzdevums ir nest uzliktos krustus ar mīlestību, bērna pazemību un kristīgu pacietību, bet ne mērīt to lielumu un salīdzināt ar citiem, nevaimanāt par zaudējumiem, bet gan būt nomodā un stiprināties, lai nekļūtu nespēcīgi un mums netiktu atņemta sagatavotā balva.

Tādēļ – ja ciet bez vainas, pateicies Dievam. Vārdos „bez vainas” slēpjas liela dziedināšana pret ciešanām.”

Kā sacījis bīskaps Ignātijs Brjančaņinovs: „Vingrināšanās pašpārmetumos iemāca spēju pārmest sev. Kad šo iemaņu apguvušo piemeklē ciešanas, viņā uzreiz sāk darboties šī spēja un ciešanas tiek uzņemtas kā pelnītas.”

Bet kā raksta bīskaps Teofans Vientuļnieks: „Par visām nepatikšanām pateicies Dievam, atceroties, ka tās sūtītas tavam labumam.”

„Galvenais jebkādu šaubu avots, ja mēs uzmanīgi vērojam,” saka sirdsskaidrais Abba Dorotejs, „ir tas, ka mēs nepārmetam sev. Tādēļ rodas dažādi satraukumi: šī iemesla pēc mēs nekad nerodam mieru.”

„Tas, kurš sev pārmet, lai kur arī ietu,” sacījis arī svētais Pimens Lielais, „un lai kas arī ar viņu nenotiktu – posts vai negods, vai kādas bēdas –, jau priekšlaikus uzskata sevi par visa netīkamā cienīgu un nekad nešaubās. Vai var būt kas mierīgāks par šo stāvokli?”

Tomēr, ņemot vērā iepriekšminēto, jābrīdina, ka sev pārmest drīkst tikai par grēkiem, nevis par jebkādām sadzīves kļūdām vai neveiksmēm, kas izraisījušas tās vai citas nelaimes.

Starecs Zosima no Trijādības-Sergija Lavras par to raksta tā: „Nelaimes un postu mums sūta Providence mūsu pārbaudījumam, lai stiprinātu mūs pašaizliedzīgai dzīvei.

Lielākais varoņdarbs – bez kurnēšanas līdz savas dzīves galam paciest visu, kas mums tiek sūtīts šajā zemes dzīvē, pilnā skumju un asaru. „Kurš cietīs līdz galam, tiks pestīts.”

Tomēr nekad nevajag vainot sevi smagos gadījumos, kas notikuši ar tevi vai taviem tuviniekiem. Nē, tas viss nav no sevis, bet tiek sūtīts tev kā krusts.

Nes to labprātīgi, gaišas cerības un stingras ticības iedvesmots, ka tur, „kur nav ne slimības, ne skumju, ne nopūšanās”, tur, mūžīgajā dzīvē, bēdas, pārciestas šeit ar paļāvību un pacietību, sniegs tev un taviem tuvākajiem tādu prieku un tādu tuvumu pilnīgajai Mīlestībai un Patiesībai, kuru cilvēks pat nevar iedomāties.

Ja tu bēdas pārciet ar pacietību, tu parādi savu uzticību Kristum, savu padevību Pestītājam un savu mīlestību uz Augšāmcēlušos no mirušiem un pie Sevis mūs visus saucošo.”

Pārdzīvojot bēdas, nekad tajās nedrīkst vainot savu tuvāko.

Par to arhibīskaps Varlaams Rjašencevs rakstīja tā: „Ciet apvainojumus, nepatikšanas, netaisnīgumu, neuzdrošinies savā lepnībā tajās vainot savu tuvāko. Vaina meklējama tevī, nevis viņā: Kungs vēlas šķīstīt tevi no taviem grēkiem un, lūk, sūta tev it kā nepelnītus pāridarījumus un bēdas, bet tos nopelnījis esi tu ar saviem dažādajiem grēkiem, gan tagadējiem, gan agrākajiem.

Un pieņem bēdas ar prieku, kā attīrošas zāles no Paša Kunga, bet pāridarītāju uzskati par debesu draugu, tavas dvēseles dziedinātāju.

Bīsties nosodīt pāridarītāju, pārmest viņam u.tml. – viņš ir tavs labdaris, kuru sūtījis Dievs tavu grēku šķīstīšanai, tavai pazemībai un pacietībai.”

Un tādējādi – ir pilnīgi nepieļaujams, ka kristietis, pārvarot ciešanas un nedienas, kurnētu un izteiktu savu neapmierinātību.

Svētie tēvi aizliedz žēloties pat par laiku, sacīt „pārāk auksti” vai „pārāk karsti”.

Atcerēsimies arī, ka Kungs mūs neatstāj nekad. Un Viņš ir kopā ar mums pašos skumjākajos, bezcerīgākajos brīžos. Atcerēsimies psalma vārdus: „Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām ... un parādīšu viņam Savu pestīšanu!" (Ps. 91, 15-16)

Par to raksta arī apustulis Pāvils: „Jo, kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu” (2 Kor. 1, 5).

Un patiesi, sirdsskaidrais Sīrijas Īzaks liecina: „Kad dvēsele padzirdīta ar savas cerības Dieva līksmības prieku, tad miesa nejūt bēdas, būdama vāja; nes lielu smagumu – un nepagurst, bet izbauda un rada baudījumu dvēselē, kaut arī vāju. Tā notiek, kad dvēsele nonāk Gara priekā.”

Tas ir liels ieguvums kristietim, kad viņš visu, kas no Kunga tiek sūtīts, iemācās pieņemt vienādi – saldo un rūgto, vieglo vai smago, priecīgo vai bēdīgo –, un ar neizmērojamu pateicību Dievam sev saka: „Es neesmu pelnījis arī to, ar ko šobrīd mani apveltījis Kungs.”

Tomēr, pēc stareca Siluāna vārdiem, ciešanas nabadzības un slimības dēļ nenesīs labumu, ja cilvēks nesamierināsies.

Kā raksta arī tēvs Aleksandrs Jeļčaņinovs: „Pastāvīga parādība (nenožēlojošiem grēciniekiem), ka ciešanas nevērš dvēseli pie Dieva, tās dvēseli neauglīgi nospiež un nenes nekādu labumu.

Tad cilvēks nelaimju iespaidā it kā notrulinās. Un ir skaidrs, kādēļ – cilvēks alkatīgi tiecas dzīvot, tiecas pēc laimes, noliek to augstāk par visu, par Baznīcu, Dievu un mīlestību uz Kristu, un pār viņu gāžas nelaimes, pārņem pilnībā, sadusmo, notrulina.

Sviedri, asaras, asinis... Ja sviedri tiek lieti ar iekšēju pretošanos, dusmām, lāstiem; ja asaras – no apvainojuma, dusmām; ja asinis (slimība) – bez ticības, tad dvēsele neko labu neiegūst...

Kādēļ tik pestījošas bija pazudušā dēla ciešanas? Kādēļ viņš, „nācis pie atziņas”, atrada pestīšanas ceļu? Tādēļ, ka viņš atcerējās Tēva mājas, tādēļ, ka viņš cieši ticēja, ka šīs mājas ir; tādēļ, ka viņš tās mīlēja, tādēļ, ka, atmetot tēlainus izteicienus, šis grēcinieks ticēja Dievam. Lūk, kas mūs glābj ciešanās. Lūk, kas mums atver Debesu Mājokļa vārtus, vienīgos vārtus, pie kuriem ir vērts klauvēt.

Tādēļ ciešanas no garīgās izaugsmes viedokļa ir vērtīgas nevis pašas par sevi, bet pēc to rezultāta. Atņemot zemes laimi, tās noliek cilvēku aci pret aci ar augstākajām vērtībām, liek viņam atvērt acis uz sevi un pasauli, vērš viņu pie Dieva.

No iepriekšminētā varam secināt, ka zemes laime, kas saistīta ar nepārtrauktu atmiņu par Dievu un neizslēdz garīgās dzīves spriegumu, ir neapšaubāms labums; tieši tāpat kā ciešanas, ja tās sadusmo vai pazemo cilvēku, neapskaidrojot viņu, un nerada labvēlīgu reakciju, ir vislielākais ļaunums.

Šī ir atbilde uz ļoti izplatīto pieņēmumu, ka Baznīca un Evaņģēlijs nosoda jebkādu zemes laimi un aicina uz ciešanām ciešanu pašu dēļ.”

Tādējādi mēs varam rezumēt, ka cilvēka spējas uzņemt ciešanas ir rādītājs viņa tuvībai ar Dievu un viņā mītošajiem kristīgajiem pamattikumiem – ticībai, pazemībai un padevībai Dievišķajam Nodomam par viņu.

 

 

 

_________________________

 

 

 

* Krievu valodā, tāpat kā latviešu, bieži vien vienam vārdam ir vairāki sinonīmi. Krievu valodas vārds „скорбь” latviski tiek tulkots dažādi – sēras, skumjas, bēdas, tādēļ tekstā tiek izmantoti dažādi vārda „скорбь” tulkojumi, kuru nozīme ir vienāda – tulk.piez. 

 

** T.i. - lai mēs, šķīstījušies pārbaudījumu ugunīs šeit, uz zemes, Debesu Valstībā nonāktu tīri un apskaidroti (sal. Rom. 8, 16-18)tulk.piez.