Virspr. N.Tihomirovs. Konstantinopoles Patriarhāts, vēsture, šodiena, nākotne.
KONSTANTINOPOLES PATRIARHĀTS VĒSTURE, ŠODIENA, NĀKOTNE
Konstantinopoles Vispasaules Patriarhāts pēdējos gados saista uzmanību sakarā ar notikumiem Igaunijā, kur mērķtiecīgās darbības rezultātā jau gandrīz 10 gadus turpinas Pareizticīgās Baznīcas šķelšanās.
Daudzi laicīgi ļaudis neizprot Konstantinopoles Patriarhāta patieso lomu un stāvokli Vispasaules Pareizticīgājā Baznīcā. Daudzus pilnīgi nepamatoti mulsina nosaukums "Vispasaules Patriarhāts", kurš it kā ietver zināmu pārākumu vai pat varu pār citām Vietējām Pareizticīgām Baznīcām vai pareizticīgo diasporu. Tāda maldīga iespaida rašanos lielā mērā veicina Konstantinopoles patriarhijas un tās pārstāvju nekanoniskā darbība, kā arī vēsturiskas asociācijas ar gadsimtiem senām realitātēm, kuras jau sen pieder vēsturei un kurām nav galīgi nekā kopīga ar mūsdienu dzīvi.
Lai noskaidrotu to visu un tiktu vaļā no uzbāzīgi piedāvātām ilūzijām, jāatskatas uz Konstantinopoles Patriarhāta vēsturi.
No Svēto Apustuļu Darbu grāmatas mēs zinam, ka pirmās kristīgās Baznīcas dibināja paši Apustuļi, kuri tām arī iecēla bīskapus. Tā dibinājās pirmās Vietējās Baznīcas. Pirmā un galvenā bija Jeruzalemes Baznīca. Laika gaitā veidojās arhibīskapijas. Apustulisko arhibīskapiju formēšanās beidzās jau pirmajos trīs g.s. pēc Kristus Piedzimšanas.
Kristīgo Baznīcu vidū izcēlās Aleksandrijas, Romas un Antiohijas Baznīcas. Šeit, kā arī Mazāzijā formējās kristīgās teoloģijas centri. Bizantijas pilsētā nebija ne arhibīskapijas, ne teoloģijas centra. Kristīgajā pasaulē šī pilsēta ne ar ko neizcēlās.
Pēc Konstantīna Lielā uzvaras un Romas Impērijas sadalīšanās par Austrumu Romas valsts galvaspilsētu kļuva svarīgs saimnieciskas dzīves centrs pilsēta Bizantija nākamā Konstantinopole.
Saskaņā ar imperātora vēlēšanos tika dibināta arhibīskapija. Tadejādi Baznīcas katedra izveidojās pēc laicīgās varas lēmuma. Ieverojamais Baznīcas vēsturnieks profesors Bolotovs, salīdzinādams Romas un Konstantinopoles bīskapus, rakstīja: "Romas augstpriesteri neradās no nekā, kā tas bija ar Konstantinopoles patriarhiem" (Болотов В.В. Лекции по истории древней Церкви, т.3 СПб, тип. Меркушева, 1913).
Tāda izcelšanās no nekā radīja virkni grūtību - jaunajai arhibīskapijai nebija savas kanoniskas teritorijas un tā neietvēra nevienu bīskapa katedru, tāpēc Baznīcas dzīves jautājumi, kuri bija lemjami bīskapu Koncilā, nebija risināmi kanoniskā ceļā. Kopīgu lēmumu pieņemšanai pieaicināja bīskapus, kuri apmeklēja imperatora galmu.
Konstantinopoles pilsēta atradās Grieķijas teritorijā, bet Grieķija sākotnēji neietilpa Konstantinopoles arhibīskapijā. Arhibīskapija ietvēra tikai galvaspilsētu. Gadsimtu gaitā laicīgās varas darbības rezultātā Konstantinopoles katedras kanoniskajā teritorijā tika iekļauti apgabali, kuri nekad tai nebija piederējuši.
Tā izveidojās Konstantinopoles Patriarhāts.
Pēc Romas krišanas sākot ar 5. g.s. Rietumos iestājās gadsimtiem gars kultūras un teoloģijas pagrimums. Renesanse 12. g.s. gan iezīmēja kultūras un teoloģijas atdzimšanu ar dižiem sasniegumiem pasaulīgajā mākslā, tomēr teoloģiska doma nesasniedza Austrumu līmeni.
Nenoliedzami, Konstantinopoles Patriarhātam bija izcila loma kristīgajā pasaulē. Tur dzīvoja svētais Jānis Zeltamute, svētais vislīdzīgais Teodors Studits, daudzi dievbijīgi asketi un ievērojami teoloģi.
Līdz turku iebrukumam Konstantinopole bija svarīgākais pareizticības un Eiropas kultūras centrs, taču pēc krustnešu laupīšanām 13. g.s. sākās pakāpenisks Bizantijas Impērijas pagrimums. Turku iebrukums ne vien iznīcināja kristīgu valsti, bet iezīmēja arī Konstantinopoles Patriarhāta norietu.
Osmaņu Impērijā kristiešu stāvoklis bija smags. Pareizticīgos kristiešus spieda pieņemt islamu, daudzi mocekļi bija gan laicīgu ļaužu, gan garīdznieku, mūku un bīskapu vidū. Pat Konstaptinopoles patriarhi nesa mocekļa krustu. Patriarhu Grigoriju V pakāra patriarhijas vārtos.
Daudzi dievnami, to skaitā, Konstantinopoles Sofijas katedrāle (12 Apustuļu katedrāle) tika pārvērsti pār mošejām.
Pareizticīgie grieķi vairākus gadsimtus vīrišķīgi aizstāvēja pareizticību un to saglabāja.
Tacu Konstantinopoles patriarhija izdarīja traģisku kļūdu: nenotika apustulisks misijas darbs turku musulmāņu starpā, neveidojās turku draudzes, nenotika dievkalpojumi turku valodā.
Citas Vietējas Baznīcas, kuras atradās ne mazāk sarežģītos tā paša osmāņu jūga apstākļos tomēr attīstīja misijas darbu.
Ievērojamu Antiohijas Baznīcas draudzes daļu sastāda arābi, ieverojamu Aleksandrijas Baznīcas draudzes daļu sastāda afrikāņi, arābi un grieķi. Līdzīgs stāvoklis ir visās Āfrikas pareizticīgajās un monofizītu Baznīcās, kur kalpošana notiek vietējo iedzīvotāju valodā.
19. g.s. vidū Stambulā vairākums bija turku tautības iedzīvotāji, taču patriarhāts savā kanoniskajā teritorijā neveica misijas darbu un pareizticīgu turku draudžu nebija.
Tāpēc, kad Grieķija ieguva valstisku neatkarību, izveidojās Elādas autokefālā Baznīca ārpus Konstantinopoles Patriarhāta. Grieķija nav Konstantitiopoles Patriarhāta kanoniska teritorija.
Elādas, Serbijas, Bulgārijas un Čehoslovākijas autokefālo Baznīcu veidošanas rezultātā Konstantinopoles Patriarhāts būtībā izira: tas zaudēja praktiski visu kanonisko teritoriju.
Izveidojās paradoksāls stāvoklis, kad tajā valstī, kura ir Vispasaules Patriarhāta kanoniska teritorija, praktiski nebija pareizticīgo kristiešu, pareizticīgi bija tikai samērā mazskaitlīgas grieķu kopienas pārstāvji.
20. g.s. sākumā Konstantinopoles Patriarhāta kanoniskajā teritorijā dzīvoja 200 000 pareizticīgo, bet patlaban Stambulā dzīvo mazāk par 1500 pareizticīgo un visā Turcija ne vairak kā 5000, kas ir mazāk par vienu vidēju Latvijas pareizticīgo draudzi.
Vispasaules Patriarhāta kanoniska teritorija ietver arī vairākas grieķu apdzīvotas Vidusjūras salas un Atosa kalnu. Tā arī ir visa kanoniska teritorija.
Autokefālās Baznīcas teritorijai pēc kanoniskiem likumiem jāsakrīt ar valstiski-admnistratīva formējuma teritoriju. No šāda viedokļa Konstantinopoles Patriarhāts nemitīgi zaudē savu kanonisko teritoriju.
Ar dziļu nožēlu jāsecina, ka Konstantinopoles Vispasaules patriarhija nevarēs vairs ilgi atrasties Stambulā, no kurienes viņu aktīvi izspiež un kur to apspiež.
Pat Vispasaules Patriarhāta garīgās skolas ir pārceltas uz Grieķiju, uz citas autokefālās Baznīcas kanonisku teritoriju. Garīgo skolu Halki salā izdevās nosargāt tikai pateicoties ASV valdības spiedienam uz Turcijas valdību.
Vispasaules Patriarhāts ietver arī Somijas autonomo Baznīcu un virkni diasporas draudžu un eparhiju.
Vispasaules Konstantinopoles Patriarhāta stavokli sodien var raksturot kā lēnās izdzišanas kanoniskajā teritorijā pēdējo stadiju. Perspektīvā iespējama situācija, ka Vispasaules Patriarhāts apvienos tikai diasporu un tam nebūs savas kanoniskas teritorijas, bet tādu stāvokli neparedz kanoni. Rodas nekanoniska Karlovacu veidojuma analogs.
Galvenais iemesls ir tas, ka nenotika vietējo iedzīvotāju kristianizēšana, kā arī tas, ka ilgstošas osmāņu apspiešanas rezultātā radās noslēgta mazskaitlīga grieķu kopiena pretnostādīta turku pamatiedzīvotājiem.
Neintegrētība ar vietējiem iedzīvotājiem veicināja ne vien ticības vajāšanu, bet noveda arī pie grieķu, kā sabiedrībai svešas nācijas, vajāšanas un etnisko grieķu padzīšanas no Turcijas teritorijas. Grieķu aiziešanas process joprojam turpinas un Patriarhāts nespēj viņus aizsargāt.
Traģiskas nacionālās nošķirtības un atšķirtības rūgtā pieredze ir īpaši pamācoša mums Latvijā, kur mēs veidojam integrētu mūsdienu demokrātisku sabiedrību. Konstantinopoles Patriarhāts, kura vēsture raksturojas ar nacionālu nošķirtību, mums nevar mācīt būvēt integrētu sabiedrību. Pierādījums tam ir stāvoklis Igaunijā, kur Konstantinopoles Patriarhāta darbība izraisīja dziļu un traģisku šķelšanos Pareizticīgajā Baznīcā, kam seko noslāņošanās arī kaimiņvalsts laicīgajā sabiedrībā.
Ļoti simptomātiski, ka krievu emigrācija vairuma gadījumos nevēlējās pakļauties Kopstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijai, bet deva priekšroku Maskavas Patriarhāta Mates Baznīcas vai nekanoniskai Karlovacu jurisdikcijai, jo Vispasaules Patriarhāta jurisdikcija draudēja ar identitātes zaudēšanu Matei Baznīcai, bet grieķu hierarhijas un jaungrieķu tradīciju piespiedu ieviešana bija pilnīgi nepieņemama.
Konstantinopoles Patriarhāts patvaļīgi, pārkāpdams kanonus, sevi ir pasludinājis par visu diasporu centru, kaut gan neviens viņam tādu varu nav piešķīris. Rezultātā ir apgrūtināts jaunu Vietēju Autokefālu Baznīcu formēšanas process. Piemēram, Amērikā ir Amērikas Autokefālā Baznīca, kuras draudzi iedībināja Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas misionāri un krievu emigranti. Pamatojoties uz kanonien, Krievzemes Pareizticīgā Baznīca, kura pirmā sāka misijas darbu Ziemeļamērikā, 1970. gadā piešķīra kanonisku autokefāliju Amērikas Baznīcai, turpretī Vispasaules Patriarhāts neveicina pareizticīgo vienotību Amērikas Pareizticīgās Baznīcas jurisdikcijā. Tā rezultātā ASV un Kanāda vairāki dažādi pareizticīgās diasporas formējumi, kas kavē vietējas autokefālijas attīstību.
Diasporas pakļaušanās deļ ir pilnīgi izjaukts jaunu teritoriālu autokefāliju formēšanas process.
Ar nožēlu jāpiezīmē, ka Konstantinopoles patriarhija savā darbībā nereti ignorē Svētās Pareizticības Kanonus, graudama Vispasaules Pareizticības vienotību un nedalamību.
Konstarttinopoles Patriarhāta ekspansija slēpj sevī turku iespaida izplatības draudus. Nedrīkst aizmirst, ka Rietumeiropā ir daudz turku imigrantu un Turcijas politiskas ietekmes paplasināšanās nav gluži nevainīgs process. Latvija drīz iestāsies Eiropas savienībā, tā sekas būs brīva darba speka pārvietošanās un nemaz nav izslēgta arī nekvalificēta darba spēka pārvietošanās uz Latviju, kas lielā mērā ir arī turku imigranti. ... Un tas viss notiek uz visai politizēta Konstantinopoles Patriarhāta fona.
Vispasaules Patriarhs ir ļoti norūpējies par ekoloģijas un apkārtējas vides problēmām, un tas ir labi, bet vēl labāk būtu vairāk uzmanības veltīt vietējo iedzīvotāju evanģelizācijai, turku draudžu radīšanai un savas zemes integrācijai.
Reizēm nākas dzirdēt domas par nepieciešamību Latvijas Pareizticīgai Baznīcai pāriet Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā. Kā galvenais arguments parasti tiek minēts Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pāriešana Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā 1936. gadā. Tāds salīdzinājums ir galīgi nevietā, jo toreiz Krievzemes Pareizticīgā Baznīca aiz "dzelzs priekškara" tika nežēlīgi vajāta. Pa visu PSRS 1940. gadā bija tikai 100 draudzes un 4 bīskapi, sakari ar Patriarha vietvaldi nebija iespējami.
Pat tik smagos apstākļos pāreja Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā nebija kanoniska, to apliecina Serbijas Pareizticīgās Baznīcas atteikšanās pieņemt Latvijas Pareizticīgo Baznīcu savā jurisdikcijā bez Maskavas Patriarhāta atlaišanas raksta, turpretī Vispasaules Patriarhāts pārkāpa kanonus. Tādi ir vēstures fakti.
Latvijas Pareizticīgās Baznīcas jurisdikcijas statusa maiņa nebūtu pieņemama lielākai daļai garīdznieku un laicīgo ļaužu, veidotos dziļa šķelšanās, kuru, bez šaubām, pavadīs nodalīšanās laicīgā sabiedrībā un daudzas nekārtības: dievnamu ieņemšana, tiesu darbi un var būt arī traģiski notikumi, stāvoklis būtu līdzīgs tam, ko mēs šodien redzam Igaunijā. Latvijas Baznīca patlaban ir mierā, kas veicina sabiedrības vienotību. Būsim savas Dzimtenes patrioti un pat domās nepieļausim situāciju, kas varētu kaitēt mūsu Valsts prestīžam un Latvijas pilsoniskās sabiedrības vienotībai un integritātei.
Konstantinopoles Patriarhāts patvaļīgi pasludinājis tiesības pakļaut sev visu pareizticīgo diasporu. Reizēm gadās sastapt terminu "diasporas patriarhs", un tas atbilst patiesībai, jo diaspora sastāda lielāko daļu Konstantinopoles Patriarhāta ganāma pulka.
Jēdziens "diaspora" attiecas uz cilvēkiem, kuri dzīvo svešumā ārpus savas Dzimtenes un savā mītnes zemē ir mazākumā salīdzinot ar pamatiedzīvotājiem. Tādas diasporas ir gandrīz visām Vietējām Pareizticīgām Baznīcām un viņas pieder tās Mātes Baznīcas klēpim, no kuras tās cēlušās.
Latvijas Pareizticīgā Baznīca nav Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas diaspora, bet gan Baznīca, kuras lielāko daļu sastāda vietējie pamatiedzīvotāji.
Nonākusi diasporas Patriarhātā, mēs de-jure un de-facto būsim diasporas stāvoklī. Tas būs saistīts ar sabiedrības noslāņošanos un dezintegrāciju un šo tendenču nostiprināšanos cilvēku apziņā caur reliģisku jurisdikciju. Pareizticīgs latvietis var izjust atsvešināšanos no Dzimtenes sakarā ar piederību pie amorfas diasporālas jurisdikcijas strukturas.
Uz tāda pamata var veidoties oficiālai reliģiskai diasporai piederīgās pareizticīgo kopienas pretnostātījums laicīgai sabiedrībai, izraisot pēdējā garīgu spriedzi.
Grūti izprast Konstantinopoles Patriarhāta dziļas politizētības iemeslus, kā arī Vispasaules Patriarhāta simbolikas nepatiesumu interneta saitā, kur attēlota Konstantinopoles Sofijas katedrāle kādreiz patiesi diženais Vietējas Baznīcas simbols, kura jau gandrīz 500 gadus kalpo kā mošeja.
Neviens garīdznieks neuzdrošināsies pāriet Konstantinopoles jurisdikcijā, jo tādas pārejas gribētāju garīdznieku un laicīgo ļaužu vidū praktiski nav. Neviens patriotiski domājošs cilvēks neuzdrošināsies šķelt savas Dzimtenes laicīgo sabiedrību un kaitēt tās prestīžam, tad kāpēc lai mēs pieļautu līdzīgas darbības?
Katram no mums svarīgākais ir tas, ka Konstantinopoles jurisdikciju pilnīgi noraidīja svētais svētmoceklis arhibīskaps Jānis (Pommers). Viņš ziedoja visus spēkus, lai saglabātu Latvijas Pareizticīgo Baznīcu Maskavas Patriarhāta Mātes Baznīcas klēpī. Tas ir Latvijas zemes Svētā novēlējums mums.
Latvijas Pareizticīgai Baznīcai, kura saņēmusi patstāvību un neatkarību, ir neierobežotas kanoniskas attīstības, pareizticības stiprināšanas un saglabāšanas Latvijā iespējas, nesot sabiedrībā mieru, savstarpēju saprašanu, veicinot neatkarīgās Latvijas labklājību un uzplaukumu.
Virspr. N.Tihomirovs