Pareizticīgās Baznīcas sociālās koncepcijas pamati
/Fragmenti/
Tulkojusi Dace Marija Dolace
XI. Personības un tautas veselība
XI.1. Cilvēka dvēseles un miesas veselība no laika gala ir bijusi Baznīcas rūpju lokā. Taču no Pareizticības viedokļa fiziskās veselības uzturēšana atrauti no garīgās veselības nav atzīstama par neapstrīdamu vērtību. Kungs Jēzus Kristus, sludinādams vēsti vārdos un darbos, dziedināja cilvēkus, rūpējoties ne tikai par viņu ķermeni, bet galvenokārt par dvēseli, lai rezultātā būtu dziedināta personība tās veselumā. Paša Pestītāja vārdiem sakot, „es visu cilvēku esmu darījis veselu” (Jņ. 7,23). Dziedināšanas gadījumus pavadīja Evaņģēlija pasludinājums kā zīme Kunga varai piedot grēkus. Dziedināšana bija arī apustuliskā pasludinājuma neatņemama sastāvdaļa. Kristus Baznīca, kuru tās Dievišķais Dibinātājs ir apveltījis ar Svētā Gara dāvanu pilnību, jau no paša sākuma ir bijusi dziedināšanās kopiena, un arī šodien Baznīca grēksūdzes sakramentā atgādina saviem bērniem, ka viņi ir atnākuši uz dziednīcu, lai izietu no tās veseli.
Bībeles attieksme pret medicīnu vispilnīgāk ir izteikta Sīraha gudrības grāmatā: „Godā ārstu – viņš ir vajadzīgs, Kungs ir radījis arī viņu: no Visaugstākā taču ir dziedināšana... Ārstniecības līdzekļus no zemes ir radījis Kungs. Par tiem neviens saprātīgs cilvēks nav dusmojies... Cilvēkiem māku ir dāvājis Kungs, lai būtu viņos godāts savu brīnumaino darbu dēļ, ar kuriem var dziedināt un sāpes remdēt, no kuriem aptiekārs gatavo maisījumu. Nebeidzami ir Kunga darbi. Viņā pār zemi ir miers. Slimojot, bērns, neraugies ar aizdomām! Bet lūdz Kungu – un Viņš dziedinās tevi. No pārkāpuma atstājies, savā rīcībā labojies un savu sirdi dari skaidru no visiem grēkiem!... Un ļauj rīkoties ārstam! Arī viņu ir radījis Kungs. Arī viņš ir vajadzīgs. No tevis lai neaiziet! Ir brīži, kad sekmīgs iznākums ir atkarīgs no ārstu rokām, jo arī viņi lūdz, lai Kungs dara sekmīgu gan atpūtu, gan ārstēšanu dzīvības glābšanai” (Sīr. 38, 1-2,4,6-10,12-14). Senās medicīnas izcilākie pārstāvji, kas pieskaitīti svēto pulkam, īstenoja īpašu svētuma veidu – darbošanos nesavtīgi, bez atlīdzības un spēju darīt brīnumus. Ļoti daudzi no viņiem tika pagodināti arī tāpēc, ka savu dzīvi beidza kā mocekļi, taču viņi visi ir nozīmīgi ar to, ka savu ārsta aicinājumu bija pieņēmuši kā kristīgās žēlsirdības pienākumu.
Pareizticīgā Baznīca ar ārkārtīgi dziļu cieņu attiecas pret ārstniecību, kuras pamatā atrodas mīlestības kalpošana, kas vērsta uz cilvēka ciešanu novēršanu un atvieglošanu. Slimības skartās cilvēciskās būtnes dziedināšana ir tiešā sakarā ar Dieva nodomu pie cilvēka: „Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai” (1. Tes. 5,23). Ķermenis, kas ir atbrīvots no grēka kaislību verdzības un to sekām – slimībām, ir radīts, lai kalpotu dvēselei, bet dvēseliskie spēki un spējas, pārveidojoties Svētā Gara žēlastības ietekmē, tiecas uz cilvēka augstāko mērķi un aicinājumu – dievišķošanos. Katra patiesa ārstnieciskā darbība ir aicināta uz līdzdalību tajā dziedināšanas brīnumā, ko veic Kristus Baznīca. Taču vienlaikus ir svarīgi prast atšķirt Svētā Gara žēlastības dziedinošo spēku, ko caur Baznīcas sakramentiem un lūgšanām iemanto ticošie uz Vienīgo Kungu Jēzu Kristu, no buršanās, apvārdošanas, ekstrasensu manipulācijām un citām maģiskām darbībām un māņticības.
Daudzas slimības ir neizdziedināmas, tās kļūst par ciešanu un nāves iemeslu. Sastopoties ar tādām slimībām, pareizticīgajam kristietim jāpaļaujas uz žēlastības pilno Dieva gribu, atceroties, ka esamības jēga tiecas daudz tālāk par šo laicīgo dzīvi uz zemes, kura mums dota, lai sagatavotos mūžībai. Ciešanas ir ne tikai personisko grēku sekas, bet arī cilvēka dabas vispārējās samaitātības un ierobežotības rezultāts, un tāpēc tās jāpanes ar pacietību un cerību. Kungs labprātīgi uzņemas ciešanas cilvēciskā dzimuma glābšanas dēļ: „Ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (Jes. 53,5). Tas nozīmē, ka Dieva nodoms bija padarīt ciešanas par glābšanas un šķīstīšanās līdzekli, kas var kļūt iedarbīgs pie katra, kas ciešanas pārdzīvo pazemībā un uzticībā Dieva labvēlīgajai gribai. Pēc svētā Jāņa Zeltamutes vārdiem, „tas, kurš iemācījies Dievam pateikties par savām slimībām, nav tālu no svētuma.” Teiktais nenozīmē, ka ārstam vai slimniekam nav jāpieliek pūles, lai kaiti uzveiktu. Taču, kad cilvēciskie līdzekļi ir izsmelti, kristietim jāatceras, ka Dieva spēks parādās cilvēka nespēkā un ka pašās ciešanu dzīlēs cilvēkam ir dota iespēja sastapties ar Kristu, kurš „nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev” (Jes. 53, 4).
XI.2. Baznīca aicina gan garīdzniekus, gan draudžu locekļus dot kristīgu liecību veselības aizsardzības darbiniekiem. Ir svarīgi iepazīstināt medicīnas mācību iestāžu pasniedzējus un studējošos ar kristīgās mācības pamatiem un pareizticīgi orientētu biomedicīnisko ētiku. Dvēseļkopšana, kas vērsta uz Dieva Vārda pasludinājumu, kā arī Svētā Gara žēlastības atklāšanu un sniegšanu slimniekiem un viņu aprūpētājiem, ir Baznīcas darbības būtisks virziens veselības aizsardzības jomā. Te noteicošā vieta ir atvēlēta glābjošo Sakramentu pasniegšanai, lūgšanu atmosfēras radīšanai ārstniecības iestādēs un visādu veidu labdarības īstenošanai. Baznīcas misija medicīnas laukā ir jāīsteno ne tikai svētkalpotājiem, bet arī pareizticīgajiem medicīnas darbiniekiem, kas ir aicināti sniegt reliģisku mierinājumu slimniekiem, kuri tieši vai netieši izsaka šādu lūgumu. Ticīgam mediķim ir jāsaprot, ka cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība, sagaida ne tikai atbilstošu ārstēšanu, bet arī garīgu atbalstu, īpaši no ārsta, kura pasaules uzskats atklāj ciešanu un nāves noslēpumu. Būt pacientam par žēlsirdīgo samarieti no evaņģēlija līdzības, - tas ir katra pareizticīga medicīnas darbinieka pienākums.
Baznīca svētī pareizticīgās žēlsirdīgās brālības un žēlsirdības māsu apvienības īstenot kalpošanu klīnikās un citās veselības aizsardzības iestādēs, kā arī veicina slimnīcas kapelu un Baznīcas un klosteru slimnīcu izveidi, lai medicīniskā palīdzība visos ārstēšanas un rehabilitācijas posos noritētu kopā ar pastorālo aprūpi. Baznīca aicina lajus savu spēku robežās sniegt slimajiem palīdzību, lai cilvēku sāpes un ciešanas tiktu apklātas ar žēlsirdīgu mīlestību un rūpēm.
XI.3. Personības un tautas veselība Baznīcai nav tikai ārēja sociāla problēma, - tā ir nedalāmi saistīta ar Baznīcas sūtību pasaulē, kas ir grēka un slimību ievainota. Baznīca sadarbībā ar valstiskajām struktūrām un ieinteresētajām sabiedrības grupām ir aicināta veidot tādu nacionālās veselības aizsardzības koncepciju, saskaņā ar kuru katrs cilvēks var īstenot savas tiesības uz garīgo, fizisko un psiholoģisko veselību, kā arī sociālās labklājības un maksimāla dzīves garuma nodrošinājumu.
Ārsta un pacienta attiecībām jābalstās uz personības veseluma, brīvas izvēles un cieņas atzīšanu. Nav pieļaujam manipulēšana ar cilvēku pat vislabāko nodomu vārdā. Nevar nepriecāties par dialogu, kas mūsdienu medicīnā ir izveidojies starp ārstu un slimnieku. Šāda pieeja, neapšaubāmi, balstās kristīgajā tradīcijā, kaut arī pastāv vilinājums to novienkāršot līdz parastam savstarpējas vienošanās līmenim. Taču arī tradicionālais „paternālistiskais” mediķa un pacienta attiecību modelis, kurš pēdējā laikā izpelnījies taisnīgu kritiku, jo attaisno ārsta patvaļu, atsevišķos gadījumos var iemiesot patiesu, Baznīctēvu mācībai atbilstošu pieeju slimniekam, taču šo izdošanos nosaka ārsta ētiskā stāja.
Tādēļ Baznīca nedod priekšroku nevienam no medicīniskās palīdzības sniegšanas modeļiem, bet uzskata, ka galvenais nosacījums palīdzības organizēšanā ir tās maksimālais iedarbīgums un pieejamība visiem sabiedrības locekļiem, neatkarīgi no viņu materiālajiem ienākumiem un sociālā stāvokļa. Tas attiecināms arī uz ierobežotu medicīnisko resursu sadali. Lai šāda sadale būtu patiesi taisnīga, „dzīvības vajadzību” kritērijam jādominē pār „tirgus attiecību” kritēriju. Ārsts savu atbildību par medicīniskās palīdzības sniegšanu nedrīkst padarīt atkarīgu no materiālā atalgojuma lieluma, pārvēršot profesiju par iedzīvošanās līdzekli. Tajā pašā laikā, cienīga atalgojuma nodrošināšana medicīnas darbiniekiem ir ārkārtīgi svarīgs sabiedrības un valsts uzdevums.
Atzīstot, ka mūsdienu medicīnā dominējošā tendence padarīt medicīnu par profilaktisku un prognostisku nesīs iespējami pozitīvus rezultātus, kā arī apsveicot veseluma koncepciju parādīšanos slimības un veselības izpratnē, Baznīca tomēr brīdina no jebkuriem medicīnisko teoriju absolutizācijas mēģinājumiem un atgādina par garīgo prioritāšu respektēšanu cilvēka dzīvē. Balstoties savā daudzu gadsimtu garajā pieredzē, Baznīca brīdina arī no tā, ka „alternatīvās medicīnas” aizsegā medicīnas laukā var tikt ieviesta okultisma un maģijas prakse, kas pakļauj cilvēka gribu un apziņu dēmonisko spēku iedarbībai. Katram cilvēkam ir tiesības un reāla iespēja nepieņemt metodes, kam tiek pakļauts viņa organisms, ja tās ir pretrunā viņa reliģiskajai pārliecībai.
Baznīca atgādina, ka ķermeņa veselība nav pašpietiekama, jo tā ir tikai cilvēka veseluma viena daļa. Taču vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka personības veselības uzturēšanai ir nepieciešama veselības profilakse un tās ietvaros - nodarbošanās ar fizisko kultūru un sportu. Sporta dabisks elements ir sacensību gars. Taču nav pieļaujama sporta komercializēšanās, lepnības kults, veselību graujošas manipulācijas ar dopingu un sacensības, kurās sportistiem tīši tiek nodarīti smagi miesas bojājumi.
XI.4. Krievu Pareizticīgā Baznīca ar satraukumu konstatē, ka sabiedrība, kas tradicionāli gadsimtiem ilgi atradusies Baznīcas aprūpē, šobrīd piedzīvo dziļu demogrāfisko krīzi. Strauji samazinājusies dzimstība un vidējais mūža ilgums, iedzīvotāju skaits nemitīgi samazinās. Draudus sagādā epidēmijas, sirds-asinsvadu, psihisko, venērisko un citu saslimšanu pieaugums, narkomānija un alkoholisms. Pieaug bērnu saslimstība, t.sk., garīgā atpalicība. Demogrāfiskās problēmas izraisa sabiedrības struktūras deformāciju un tautu radošā potenciāla krišanos, kā arī ir viens no ģimenes novājināšanās cēloņiem. Par galvenajiem tautu depopulācijas un kritiskā veselības stāvokļa cēloņiem 20. gs. uzskatāmi kari, revolūcija, bads, masveida represijas. Tas viss ir padziļinājis gadsimta beigu sociālo krīzi.
Demogrāfiskās problēmas atrodas pastāvīgā Baznīcas uzmanības lokā. Tās uzdevums ir sekot likumdošanas un administratīvajiem procesiem, lai nepieļautu tādu lēmumu pieņemšanu, kas vēl vairāk padziļina situācijas nopietnību. Nepieciešams uzturēt pastāvīgu Baznīcas dialogu ar valsts varām, kā arī ar plašsaziņas līdzekļiem, lai darītu zināmu Baznīcas pozīciju demogrāfiskās pozīcijas un veselības aizsardzības jautājumos. Cīņa pret depopulāciju ietver aktīvu Baznīcas atbalstu zinātniski-medicīniskām un sociālām programmām, kas rūpējas par mātes un bērna, augļa un jaundzimušā aizsardzību. Valsts tiek aicināta ar visiem tai pieejamajiem līdzekļiem atbalstīt bērnu dzimšanu un pienācīgu audzināšanu.
XI.5. Psihiskās saslimšanas Baznīca uzskata par vienu no cilvēka dabas vispārējās grēcīgās samaitātības izpausmēm. Iezīmējot cilvēka personības uzbūvē trīs strukturālos līmeņus: garīgo, dvēselisko un ķermenisko, svētie tēvi izšķīra slimības, kas ceļas „no dabas”, kaites, ko radījusi dēmoniskā iedarbība un cilvēka dvēseli paverdzinošās kaislības. Pastāvot šādam iedalījumam, nekādi nav attaisnojama ne visu psihisko saslimšanu attiecināšana uz apsēstību, kas rezultātā noved pie nepamatotas slimnieka pakļaušanas eksorcisma (ļauno garu izdzīšanas) rituālam, ne arī mēģinājumi visus garīga rakstura traucējumus novērst tikai ar klīniskām metodēm. Psihiatrijas jomā visauglīgākā ir pastorālās un ārstnieciskās palīdzības vienotība darbā ar psihiski slimiem cilvēkiem, turklāt, pienācīgi nodalot ārsta un priestera kompetences sfēras.
Psihiskā saslimšana nemazina cilvēka cieņu un vērtību. Baznīca liecina, ka arī garīgi slims cilvēks ir Dieva tēla nesējs, tādējādi mūsu brālis, kuram nepieciešama mūsu līdzcietība un palīdzība. Ētiski nepieļaujamas ir tādas psihoterapeitiskās pieejas, kas balstās uz slimnieka personības apspiešanu un viņa cieņas pazemošanu. Pareizticība kategoriski noraida psihes ietekmēšanas okultās metodikas, kas reizēm maskējas zem zinātniskās psihoterapijas. Īpašos gadījumos psihiski slimo cilvēku ārstēšana prasa arī izolāciju un citu piespiešanas formu pielietojumu. Tomēr, izvēloties medicīniskās iejaukšanās formu, jāvadās pēc principa vismazākajā mērā ierobežot pacienta brīvību.
XI.6. Bībelē teikts, ka „vīns iepriecina cilvēka sirdi” (Ps. 104,15) un „vīns, savā laikā un ar mēru dzerts, ielīksmo dvēseli” (Sīr. 31,28). Taču Svētajos Rakstos un svēto tēvu darbos rodam arī stingrs nosodījums dzeršanas netikumam, kas, nemanāmi iesācies, velk sev līdzi lielu daudzumu postošu grēku. Ļoti bieži dzeršana kļūst par ģimenes sairšanas cēloni, sagādājot milzīgas ciešanas gan pašam grēka kaislības upurim, gan tuviniekiem, īpaši bērniem.
„Dzeršana, - tas ir naids ar Dievu... Dzeršana, - tas ir labprātīgi piesaukts velns... Dzeršana aizdzen projām Svēto Garu,” – raksta svētītājs Bazils Lielais. „Dzeršana ir visu ļaunumu sakne... Dzērājs ir dzīvs mironis... Dzeršana jau pati par sevi kalpo jebkura nosodījuma vietā, piepildot dvēseli ar nemieru, aptumšojot prātu, darot dzērāju par vergu, pakļaujot viņu neskaitāmām slimībām, iekšējām un ārējām... Dzeršana, - tas ir daudzveidīgs un daudzgalvains zvērs. Te viņam izaug netiklības galva, tur – dusmas; te – prāta un sirds trulums, tur – apkaunojoša mīlestība ... Neviens nav tik iztapīgs velna ļaunajai gribai kā dzērājs,” – māca svētais Jānis Zeltamute. „Piedzēries cilvēks ir spējīgs uz visādām ļaundarībām, viņš krīt visdažādākajos kārdinājumos... Dzeršana savu piekritēju padara nespējīgu veikt jebkādu darbu,” – apliecina svētītājs Aizdonas Tihons.
Vēl postošāka ir plaši izplatītā narkomānija – kaislība, kas savus vergus dara ārkārtīgi neaizsargātus pret tumsas spēku iedarbību. Ar katru gadu arvien vairāk cilvēku nonāk šīs briesmīgās kaites varā, kas atņēmusi jo daudzas dzīvības. Visvairāk narkomānijai ir pakļauta jaunatne, un tas ir īpašs drauds sabiedrībai. Narkobiznesa savtīgās intereses īpaši jauniešu aprindās ietekmē īpašas „narkotiskas” pseidokultūras veidošanos. Nenobriedušiem cilvēkiem tiek uzspiesti uzvedības stereotipi, kas narkotiku lietošanu uzskata par „normālu” un pat obligātu saskarsmes atribūtu.
Galvenais cēlonis mūsu laikabiedru bēgšanai uz alkohola un narkotiku radīto ilūziju valstību ir garīgais tukšums, dzīves jēgas zudums un tikumisko orientieru trūkums. Narkomānija un alkoholisms kļūst ne tikai par atsevišķas personas, bet par visas sabiedrības garīgas saslimšanas izpausmi. Tā ir maksa par patērētājkultu, par materiālās labklājības kultu, par garīguma un patiesu ideālu atmešanu. Attiecoties pret dzeršanas un narkotiku upuriem ar pastorālu līdzcietību, Baznīca sniedz viņiem garīgu atbalstu atkarības pārvarēšanā. Nenoliedzot medicīniskās palīdzības nepieciešamību narkomānijas smagākajās stadijās, Baznīca īpašu uzmanību velta profilaksei un rehabilitācijai, kas ir visefektīvākās tad, kad cietēji apzināti iesaistās euharistiskajā kopienas dzīvē.
XIII.1. Pareizticīgā Baznīca, apzinoties savu atbildību par pasaules likteni, ir dziļi norūpējusies par problēmām, kuras radījusi mūsdienu civilizācija. To vidū svarīgu vietu ieņem ekoloģiskās problēmas. Šodien zemes izskats tiek izkropļots planetāros mērogos. Ir sagandētas zemes dzīles, augsne, ūdens, gaiss, augu un dzīvnieku pasaule. Mums apkārtesošā daba praktiski pilnībā tiek iesaistīta cilvēka dzīves nodrošināšanā. Un cilvēkam vairs nepietiek ar dabas daudzveidīgajām veltēm, - viņš nesātīgi ekspluatē veselas ekosistēmas. Cilvēka darbība, kas jau sasniegusi biosfērisku procesu mērogus, nemitīgi paplašinās, pateicoties pieaugošajiem zinātnes un tehnikas attīstības tempiem. Visaptveroša dabas vides piesārņošana ar ražošanas atkritumiem, nepareiza agrotehnika, mežu un augsnes virskārtas iznīcināšana noved pie dzīvības bioloģiskās aktivitātes krišanās un pie nenovēršamas dzīvības ģenētiskās daudzveidības samazināšanās. Tiek izsmelti zemes dzīļu minerālresursi, mazinās dzeramā ūdens krājumi. Parādās milzīgs skaits kaitīgu vielu, no kurām daudzas neiekļaujas dabiskajā apritē un uzkrājas biosfērā. Ir izjaukts ekoloģiskais līdzsvars; cilvēks ir nostādīts fakta priekšā: dabā ir radušies neatgriezeniski postoši procesi, ieskaitot traucējumus tās dabiskās pašatražošanās procesos.
Tas viss notiek uz neredzēti apjomīgas un neattaisnojamas ekonomiski attīstīto valstu sociālā patēriņa bāzes, kur pārticība ir kļuvusi par dzīves normu. Šāda situācija rada šķēršļus taisnīgai dabas resursu sadalei, kaut arī šie resursi pieder visai cilvēcei. Ekoloģiskās krīzes sekas ir likušas ciest ne tikai dabai, bet arī cilvēkam, kas atrodas ar dabu organiskā vienotībā. Rezultātā Zeme atrodas globālas ekoloģiskas katastrofas priekšā.
XIII.2. Attiecības starp cilvēku un apkārtējo vidi tika sapostītas vēl pirmsvēstures laikos, un iemesls tam bija cilvēka grēkākrišana un atsvešināšanās no Dieva. Grēks, kura aizmetnis atradās cilvēka dvēselē, atstāja destruktīvu ietekmi ne tikai uz pašu cilvēku, bet arī uz visu apkārtējo pasauli. Apustulis Pāvils raksta: „Radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes” (Rom. 8, 20-22). Dabā kā spogulī kļuva redzams pirmais cilvēka pārkāpums. No grēka sēklas, kas bija iesējusies un uzdīgusi cilvēka sirdī, visa zeme, kā liecina Svētie Raksti, piepildījās ar „ērkšķiem un dadžiem” (1. Moz. 3,18). Tā pilnīgā organiskā vienotība starp cilvēku un dabu, kāda pastāvēja pirms grēkākrišanas, vairs nebija iespējama (1. Moz. 2, 19-20). Cilvēku attieksmē pret dabu sāka dominēt patērētājattieksme un arvien pamanāmāka egoistiska motivācija. Viņi sāka aizmirst, ka vienīgais Visuma Valdnieks ir Dievs (Ps. 24,1), Kuram „pieder debesis un debesu debesis, zeme un viss, kas uz tās ir” (5. Moz. 10,14), kamēr cilvēks, kā saka Jānis Zeltamute, ir tikai „nama pārvaldnieks, kam uzticēta pārraudzībā pasaules bagātība. Šo bagātību – gaisu, sauli, ūdeni, zemi, debesis, jūru, gaismu, zvaigznes – Dievs ir vienlīdzīgi sadalījis starp visiem kā starp brāļiem.” Dieva uzdevums cilvēkam „pakļaujiet zemi un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi”(1. Moz. 1,28) nebūt nenozīmē visatļautību. Svētītāja Nīsas Gregora vārdiem sakot, šīs pavēles liecina, ka cilvēks ir debesu Valdnieka tēla nesējs, un kā tāds viņš savu ķēnišķo godību parāda nevis valdonīgumā un varmācībā pret apkārtējo pasauli, bet majestātiskās dabas valstības „kopšanā” un „sargāšanā”(1. Moz. 2,15), par ko viņš ir atbildīgs Dieva priekšā.
XIII.3. Ekoloģiskā krīze liek pārskatīt mūsu attiecības ar apkārtējo pasauli. Šodien arvien noteiktāk tiek kritizēta cilvēka valdonība dabā un cilvēka patērētājattieksme attiecībā pret dabu. Sapratne, ka mūsdienu sabiedrība par civilizācijas labumiem maksā pārāk augstu cenu, ir aktualizējusi pretdarbību valdošajam saimnieciskajam egoismam. Atklātībā tiek celti tie darbības veidi, kas nes kaitējumu apkārtējai videi. Vienlaikus tiek izstrādāta vides aizsardzības sistēma, pārskatītas saimniekošanas metodes, parādās pirmie mēģinājumi radīt resurstaupīgās tehnoloģijas un bezatkritumu ražotnes, kas būtu spējīgas iekļauties organiskajā dabas apritē. Sāk attīstīties ekoloģiskā ētika. Sabiedriskā apziņa, kas veidojusies šīs ētikas iespaidā, nostājas pret patērētājfilozofiju un dzīvesveidu, pieprasa noteikt stingrāku ētisko un juridisko atbildību par dabai nodarītu kaitējumu, aicina ieviest ekoloģisko apmācību un audzināšanu, uzsver nepieciešamību apvienot spēkus dabas aizsardzībai plašas starptautiskās sadarbības līmenī.
XIII.4. Pareizticīgā Baznīca augsti vērtē darbu, kas vērsts uz ekoloģiskās krīzes pārvarēšanu, un ir gatava aktīvai līdzdalībai sabiedriskās akcijās, kas būtu veltītas Dieva radības aizsardzībai. Taču vienlaikus Baznīca atzīmē, ka šāda veida centieni būtu daudz auglīgāki, ja pamatiem, uz kuriem balstās cilvēka attiecības ar dabu, būtu ne tikai humānistisks, bet arī kristīgs raksturs. Baznīcas attieksmē pret ekoloģijas jautājumiem viens no galvenajiem ir Dieva radītās pasaules vienotības un veseluma princips. Pareizticība neuzlūko cilvēkam apkārtesošo dabu kā kaut ko nošķirtu, kā noslēgtu struktūru. Augu, dzīvnieku un cilvēku pasaules ir savā starpā cieši saistītas. Kristīgajā izpratnē daba nav resursu noliktava, kas domāta bezatbildīgai un egoistiskai patērēšanai. Daba drīzāk ir māja, kurā cilvēks ir nevis saimnieks, bet nama pārzinis, vai arī – daba tiek skatīta kā templis, kurā cilvēks ir priesteris, kurš kalpo, starp citu, nevis dabai, bet vienīgajam Radītājam. Dabas kā tempļa izpratnes pamatā ir teocentrisma ideja: Dievs, kurš „pats dod visiem dzīvību, elpu un visu” (Apd. 17,25), ir visas esamības Avots. Tādēļ pati dzīvība tās daudzveidīgajās izpausmēs ir svēta, jo ir Dieva dāvana, un tās noniecināšana ir izaicinājums, kas mests ne tikai Dieva radītās dzīvības, bet arī Paša Dieva sejā.
XIII.5. Ekoloģiskajām problēmām būtībā piemīt antropoloģisks raksturs, jo tās ir radījis cilvēks, nevis daba. Šī iemesla dēļ atbildes uz daudziem jautājumiem, kurus radījusi apkārtējās vides krīze, nemaz nav atrodamas ekonomikas, bioloģijas, tehnoloģijas vai politikas jomās. Daba patiesi pārtop vai arī iet bojā nevis pati no sevis, bet cilvēka iedarbības rezultātā. Te būtiska loma ir cilvēka garīgumam, kas atstāj uz apkārtējo vidi labvēlīgu ietekmi ne tikai caur cilvēka ārējo iedarbību uz dabu, bet arī tāpat, bez ārējas darbības starpniecības. Baznīcas vēsture ir bagāta ar piemēriem, kad kristīgo askētu mīlestība pret dabu, viņu lūgšana par apkārtējo pasauli, viņu līdzcietība pret radību atsaucās uz dzīvajām būtnēm ar neizsakāmu svētību.
Antropoloģijas un ekoloģijas savstarpējā saistība ļoti skaidri izgaismojas tieši mūsdienās, kad pasaule pārdzīvo vienlaikus divas krīzes: garīgo un ekoloģisko. Modernajā sabiedrībā cilvēks zaudē ne tikai izpratni, ka dzīvība ir Dieva dota dāvana, bet bieži arī izpratni par esamības jēgu vispār, tādējādi pazeminot dzīvi līdz fiziskai eksistēšanai. Pie šādas dzīves attieksmes apkārtējā vide vairs netiek uztverta kā māja un kur nu vēl kā templis! Tā vietā parādās tādi jēdzieni kā „dzīves vide, dzīvojamā vide.” Garīgi degradējoša persona noved pie degradācijas arī dabu, jo nav spējīga uz radošu un pārveidojošu attieksmi pret pasauli. Grēka apstulbinātajai cilvēcei nevar palīdzēt arī iespaidīgās tehniskās iespējas, - ja tiek ignorēta dzīvības jēga, noslēpums, brīnums, tehnikas sasniegumi nedod pilnvērtīgu labumu, un dažreiz tie rada tieši ļaunumu. Cilvēkam, kura darbība nav garīgi orientēta, tehnikas varenība likumsakarīgi rada utopisku paļāvību uz cilvēciskā saprāta neierobežotajām iespējām un uz progresa spēku.
Nav iespējams pilnībā pārvarēt ekoloģisko krīzi, ja tas notiek garīgās krīzes apstākļos. Šis apgalvojums nebūt nenozīmē, ka Baznīca aicina samazināt dabas aizsardzību. Baznīcas vēlme ir apliecināt saistību starp pozitīvām izmaiņām cilvēka un dabas savstarpējās attiecībās un sabiedrības tiekšanos uz garīgo atdzimšanu. Ekoloģisko problēmu antropogēnais pamats rāda, ka mēs mainām apkārtējo pasauli atbilstoši savai iekšējai pasaulei, un tādēļ dabas pārveidošanai jāsākas ar dvēseles pārveidošanu. Sirdsskaidrais Maksims Apliecinātājs pauž domu, ka cilvēks var pārvērst par paradīzi visu zemi, bet tikai tad, ja viņš paradīzi nesīs pats sevī.