RĪGAS GARĪGAIS SEMINĀRS
Deviņpadsmitā gadsimta vidus Baltijā iezīmējās ar ar bezprecedenta masveidīgu latviešu un igauņu pāriešanu pareizticībā.
Zemnieki - latvieši un igauņi, kurus nesaudzīgi ekspluatēja vācu muižnieki, atradās šausmīgā nabadzībā un pazemojumā. Dižais krievu rakstnieks F. Dostojevskis raksturoja latviešu zemnieku stāvokli kā ievērojami sliktāku, nekā nēģeru vergu stāvokli amērikāņu plantācijās.
Vienīgajam garīgajam patvērumam viņiem bija jābūt baznīcai. Taču valdošā luterāņu baznīca bija pilnīgā atkarībā no kungiem muižniekiem.
Neražas bada 1841. gadā 9. jūnijā zemnieku grupa, meklējot aizstāvību un taisnību, griezās pie bīskapa Irinarha (Popova, 1836 - 1841), pirmā Rīgas vikāra Pleskavas eparhijā, pēc palīdzības, un viņš, sekodams Kristus bauslim ‘‘pabarot badā cietušos’’ deva viņiem žēlastības dāvanu un izteica līdzjūtību, dāvinādams žēlsirdību.
Šī vienkāršā un žēlsirdīgā ‘‘labā bīskapa’’ izturēšanās noveda pie tā, ka jau jūlijā zemnieki no visas Vidzemes iesniedza bīskapam Irinarham ap 30 lūgumu par aizsardzību un pāreju pareizticībā no vairākiem tūkstošiem zemnieku.
Valdnieks Irinarhs iestājās par zemniekiem, taču tādēļ iesaistījās nevienlīdzīgā cīņā ar Vidzemes ģenerālgubernatoru Palenu, kas savukārt izpildīja vācu muižnieku un luterāņu mācītāju gribu, kuri tiecās latviešus atstāt jūgā.
Palens ar žandarmu šefa vācieša Benkendorfa (arī Vidzemes muižnieka) palīdzību no imperatora Nikolaja I izprasīja bīskapa Irinarha slepenu arestu un izraidīšanu uz Pleskavas - Pečoru klosteri. Tas notika 1841. gada 12. oktobrī.
Nācās meklēt bīskapam Irinarham cienīgu pēcteci. Maskavas metropolīta Filareta (Drozdova), kas uzmanīgi sekoja šiem notikumiem, izvēle krita uz viņa audzēkni ‘‘Filaretiku’’, kā viņu bija iesaukuši Maskavas Garīgajā akadēmijā - arhimandrītu Filaretu (Gumiļevski), Maskavas Garīgās akadēmijas rektoru.*
Šī tolaik jau pazīstama teologa un vēsturnieka nozīmēšana uz Rīgas katedru liecināja par to, ka pats svētais metropolīts Filarets saprata - ‘‘pareizticības saknēm Vidzemē jādzen asni’’.
Filareta kā Rīgas bīskapa hirotonija notika Sanktpēterburgas Kazaņas katedrālē 1841. gada 21. decembrī, kad jaunais bīskaps tika stādīts priekšā imperatoram. Nikolajs I uzlika viņam par pienākumu rīkoties piesardzīgi un ar civilās varas piekrišanu.
1842. gada 20. jūnijā nonācis Rīgā, Filarets atrada pareizticības darbu gandrīz bojā gājušu. No bīskapa Irinarha pievērstiem apustuliskai kalpošanai vairāk nekā puse bija atkrituši. ‘‘Nu es pošos ceļā, klaiņot pa vācu Vidzemi, lai sameklētu nabaga pareizticību, kas slēpjas tās nostūros, kā putniņš bargā vētrā’’, - raksta valdnieks Filarets.
Gudri un piesardzīgi rīkojoties, bīskaps Filarets pakāpeniski pārliecināja par latviešu tautas nodomiem Sinodes oberprokuroru un imperatoru. Viņš rakstīja referātā par latviešiem, kas vēlas pievienoties pareizticībai: - ‘‘un lai dievkalpojums ritētu latviešu valodā’’.
1845. gada 21. aprīlī Filarets no hernhūtiešu** biedrības svinīgi pievienoja 10 latviešus, bet pēc tam arī dievkalpojumus sāka noturēt latviešu valodā. Tie notika Rīgas Dievmātes Patvēruma baznīcā. Dievkalpojumus vadīja tēvs Jēkabs Mihailovs, kas nācis no Piebalgas. Piedalījās lasītāji Kārlis Ernsts un Dāvids Balodis*** no Madlienas.
Iespaids bija neaprakstāms. Baznīcā nevarēja iekļūt visi atnācēji.
Biskaps Filarets izvirzīja atzinumu, ka latviešu garīgo vadību jānodod to skolotāju un garīdznieku rokās, kuri nāk no latviešu vidus.
*Bijušais Rīgas, bet vēlāk Àerņigovas arhibīskaps Filarets (pašlaik tiek gatavoti materiāli viņa kanonizācijai).
** Hernhūtieši - protestantu sekta.
*** Dāvids Balodis (@ 2. 1864) - pirmais latviešu Îaudonas draudzes (Vidzemē) dibinātājs, pirmais pareizticīgais priesteris - latvietis.
Šā jautājuma praktisko risinājumu apgrūtināja tas, ka ļoti trūka garīdznieku, kas zināja latviešu vai igauņu valodu. Bīskaps Filarets griezās ar lūgumu Pleskavas eparhijā, un ar 1843. gadu Pleskavas Garīgajā seminārā tika ieviesta latviešu valodas mācīšana. Bez tam viņš izsūtīja ielūgumus Maskavas Garīgās akadēmijas studentiem braukt uz Rīgu, lai kalpotu pareizticībai šai novadā.
Metropolīts Filarets (Drozdovs) nosūtīja viņam palīgā nākamo Rīgas Garīgās skolas pirmo rektoru, Maskavas Garīgās akadēmijas (MGA) 1844. g. absolventu, priesteri V. Nazarevski.
Pēc 4 gadiem atbrauca seši MGA 1848. gada absolventi, kuru skaitā priesteris Vasīlijs Kareļins (nākamais Rīgas bīskaps Benjamins). Atbrauca arī Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas absolventi.
Kaut gan situāciju sarežģīja Pareizticības slēpta un atklāta vajāšana, bīskaps Filarets panāca Sv. Sinodes lēmumu par Rīgas latviešu - igauņu Garīgās skolas nodibināšanu, kas sāka savu darbību ar 1847. gada 1. septembri. Tā bija pirmā pareizticīgā mācību iestāde, kurā zemnieku bērni varēja iegūt diezgan pamatīgu izglītību dzimtajā valodā.
Par to, cik plaši izvērtās pievienošanās pareizticībai latviešu un igauņu vidū, visspilgtāko ainu sniedz statistika. 1844. gada beigās bīskapa Filareta pārziņā bija 25 draudzes ar 20686 draudžu locekļiem, bet 1848. gadā bija jau 98 draudzes ar 138416 draudzes locekļiem.
Tik darbīga Rīgas vikāra pozīcija, viņa popularitāte vienkāršo ļaužu vidū izcauca pretdarbību no Baltijas vāciešu puses. Tomēr, par spīti visām viltībām, sakompromitēt bīskapu neizdevās. Taču izeja atradās. No Pēterburgas atnāca ziņa (ne bez lūguma no Rīgas) par Filareta (Gumiļevska) pārcelšanu uz augstāku Harkovas katedru.
Šai laikā novadā jau bija atvērtas 33 latviešu un 39 igauņu draudzes, uzceltas 10 baznīcas, ierīkoti, kur nebija, dievnami, lūgšanu mājas, atvērtas 15 draudžu skolas.
Bīskapa Filareta vietā tika norīkots Kovenas bīskaps Platons (Gorodeckis, 1848 - 1867), Lietuvas eparhijas vikārs.
1850. gada 1. jūlijā Rīgas vikariāts ar Visaugstākā lēmumu tika pārveidots patstāvīgā eparhijā, bīskaps Platons paaugstināts arhibīskapa kārtā, bet 1851. gada 1. oktobrī latviešu - igauņu Garīgās skolas vietā tika atvērts Rīgas Garīgais seminārs.
Rīgas Seminārā programmas pamatā bija likta garīgo semināru programma, kura tika papildināta ar vietējās vēstures priekšmetu, latviešu un igauņu valodām tādēļ, lai priesteri savās draudzēs brīvi pārvaldītu šīs valodas.
Bija noteikts augstākas klases atvērt pakāpeniski, tāpat pakāpeniski palielināt pasniedzēju skaitu, par valsts naudu izaudzināt 120 cilvēku no nabadzīgākajām latviešu un igauņu ģimenēm. Algu likmes, lai uzturētu pasniedzējus un audzēkņus, tika nozīmētas visaugstākās valstī, un tas deva iespēju piesaistīt semināram labākos pasniedzējus.
Par pirmo semināra rektoru kļuva Polockas semināra rektors arhimandrīts Nikanors (Brovkovičs), vēlāk Hersonas arhibīskaps.
Seminārā sāka izdot garīgo žurnālu ‘‘Dievbijības skola’’ krievu, latviešu un igauņu valodā, kurā piedalījās semināra audzēkņi un pasniedzēji.
Lai paaugstinātu semināristu zināšanu līmeni, pēc arhibīskapa Platona neatlaidīgas prasības, semināra vadība izstrādāja Rīgas Garīgā semināra pārveides projektu un iesniedza to apstiprināšnai Sv. Sinodē.
Projektā tika paredzēts mācīties senebreju un sengrieķu valodu, lai pamatīgāk studētu Sv. Rakstus, hermeneitiku, patristiku, baznīcas arheoloģiju, tāpat lai semināra audzēkņi spētu ‘‘... pareizi pārtulkot dievkalpojumu grāmatas igauņu un latviešu valodās un pienācīgi izlabot tos tulkojumus šajās valodās, kas veikti ne gluži apmierinoši un kurus nepieciešams pārskatīt’’.
Seminārā tika paredzēts ieviest franču valodu: semināristiem nevajadzētu palikt kaunā izglītības ziņā salīdzinājuma ar ģimnāzijas absolventiem, bet gan gūt zināšanas no grānatām šajā valodā, turklāt būt luterāņu mācītāju līmenī, kuri pārvaldīja šo valodu.
Sevšķa vērība tika veltīta svētbilžu glezniecības jautājumiem, mākslinieciski - radošo spēju attīstībai svētbilžu glezniecībā. Bija svarīgi lai svētbildes gleznotu ‘‘... svētkalpotāji, kas apguvuši svētbilžu glezniecību seminārā labu audzinātāju vadībā’’. Šai priekšmetā seminārā bija trīs stundas nedēļā, un semināristi varēja to apgūt visu laiku kopš mācījās seminārā. Glezniecību, zīmējumu, svētbilžu glezniecību mācīja tik augstā līmenī, ka daži absolventi turpināja savu izglītību Imperatora Mākslas akadēmijā.
Mācību procesā visnopietnākā uzmanība tika pievērsta dziedāšanas pasniegšanai. Šeit formējās diezgan augsta līmeņa dziedāšanas skola. To neapšaubāmi sekmēja augsti profesionāla, atbildīga un radoša dziedāšanas mācīšanas mostādne. Tā 80. gados pēc bīskapa Filareta (Filaretova, 1877 - 1882) iniciatīvas seminārā sāka strādāt imperātora galma kapelas absolvents Rīgas Pētera - Pāvila katedrāles reģents. Viņš sagatavoja daudzus talantīgus reģentus, kas izveidoja lieliskus korus lauku baznīcās. Dziedāšanu seminārā pasniedza vēl viens Impertora galma kapelas absolvents K. Kurlests. Dziedāšanas pasniedzējs A. Asets, beidzis Rīgas Garīgo semināru, vēlāk bija paša izveidotas Rīgas Pareizticīgās garīgās dziedāšanas biedrības igauņu nodaļas direktors.
Rīgas Garīgā semināra inspektors I. Vozņesenskis bija ievērojams senās pareizticīgās dziedāšanas pazinējs. Viņa darbā ‘‘Par pareizticīgās grieķu - krievu Baznīcas dziedāšanu’’ atspoguļojušies jautājumi par zīmju dziedājuma izveidi un attīstību.
Raksts izsauca apspriedi par pareizticīgā garīgā dziedājuma stāvokli un tā pasniegšanu mācību iestādēs un draudžu skolās. Šos jautājumus apsprieda Rīgas Garīgajā semināra, un rezultāti bija jūtami semināristu kora darbībā, kurš apguva seno pareizticīgo dziedājumu. Tieši seminārā 80. gados tika izveidots viens no pirmajiem latviešu vīru koriem ‘‘Pērkona koris’’.
Pēc arhibīskapa Arsēnija (Brjanceva, 1887 - 1897) iniciatīvas seminārā ieviesa medicīnas priekšmetu, lai audzēkņiem iemācītu sniegt pirmo palīdzību nelaimes gadījumos, veikt sanitāro atveseļošanas darbu iedzīvotāju vidū. Šī priekšmeta pasniegšana bija tik augstā līmenī, ka daži semināra absolventi iestājās medicīnas fakultātē.
Arī semināristu attieksmē pret mācībām norisa pārmaiņas. Arvien lielāku nozīmi ieguva patstāvīgas nodarbības, pašizglītība, īpaši teoloģiskos priekšmetos, daiļrunības, vēstures un citu humanitāru priekšmetu studijās. Tam jo daudz palīdzēja semināra bibliotēkas darbība. Tajā sevišķu dalību ņēma bīskaps Filarets (Filaretovs), kas to organizēja pēc sava plāna un dāvāja tai milzum daudz grāmatas no savas bibliotēkas. Grāmatas dāvāja arī citi Rīgas virsgani.
Formējās panākumu atzīmju sistēma. Semināra sākumā ik gadus katrā klasē tika sastādīts ‘‘kategoriju saraksts’’. Atkarībā no atzīmēm audzēkņi tika sadalīti divās grupās. Pirmo kategoriju parasti izpelnījās daži cilvēki. Pārējos ieskaitīja otrajā. Bija arī tādi, kuriem kategorija netika piešķirta. Viņiem vai nu piedāvāja iespēju kārtot eksāmenus no jauna, vai arī viņus atskaitīja no semināra.
Izlaiduma kursā labākajiem no labākajiem piešķīra ‘‘studenta’’ nosaukumu. Šo augsto atzīmi 1902. gadā izpelnījās absolventi: J. Bekets, J. Sabas, V. Zlatinskis, P. Aronets, A. Ilesons. Viņiem tā bija rekomendācija iestāties augstākajā mācības iestādē.
Dievkalpojumu prakse - svarīgākā svētkalpotāju sagatavošanas daļa, tāpēc tika mainīts tās vērtējums. Ar to arī izskaidrojama t.s. ‘‘kārtas’’ ieviešana (t.i., saraksta, kad jāpiedalās dievkalpojumos).
Stingrākas prasības izvirzīja semināristu dievkalpojumu darbības atestācijai. Novērtējumu veica pēc dievkalpojumu žurnāla, kurā grupu atbildīgie veica savus ierakstus, bet dievkalpojumu prakses pasniedzēji izlika atzīmes. Dažādi šo dokumentu veidi vēl šobaltdien tiek pielietoti mācību iestāžu praksē.
Pēc arhibīskapa Platona iniciatīvas semināra apmācību laiku palielināja no 5 līdz 6 gadiem. Seminārā tika atvērta divgadīgā ķesteru klase. Tajā mācījās ne vairāk par 10 cilvēkiem, tai skaitā tie semināristi, kas pēc savas vispārējas attīstības un zināšanām nevarēja pienācīgā līmenī apgūt pirmā un otrā apmācību gada apgūstamos priekšmetus. Klasē varēja gūt arī elementāras zināšanas pedagoģijā, lasīt- un rakstītprašanas pasniegšanas metodikā, rēķināšanā un rakstīšanā. Pēc beigšanas audzēkņi varēja pasniegt lauku pareizticīgajās pamatskolās.
Seminārā darbojās svētdienas un vispārizglītojošā pareizticīgā pamatskola.
Ārkārtīgi svarīgs notikums bija tas, ka 1874. gadā Rīgas bīskaps Benjamins (Kareļins) izveidoja speciālu komisiju, lai tulkotu un izdotu dievkalpojumu grāmatas latviešu un igauņu valodās. Dažādos laikos tajā strādāja semināra rektors virspriesteris Mihails Drekslers, inspektors hieromūks Aleksandrs (Zaķis), Rīgas Garīgās skolas uzraudzītājs Adriāns Ruperts un citi. Drukāšanas izdevumus sedza Rīgas eparhija un pareizticīgās draudzes.
Semināram nācās risināt daudzas problēmas, bet īpašas grūtības izsauca zemnieku bērnu ieskaitīšana šajā mācību iestādē. Iestājoties seminārā, viņiem vai viņu radiniekiem par viņiem bija jāmaksā galvas nauda. Gadījuma, ja galvas nauda netika iemaksāta, varas orgāni pieprasīja izslēgt audzēkni no semināra, lai viņš pats strādātu un maksātu par sevi. Sevišķi šī jautājuma atrisinājunā papūlējās bīskaps Filarets (Filaretovs). Pateicoties viņa neatlaidībai, galvas nauda tika atcelta.
Stājās spēkā dažādas materiālas formas lai palidzētu semināristiem no maznodrošinātajām ģimenēm, kuri nevarēja samaksāt par apmācību. Zīmīgi, ka šī problēma tika atrisināta par labu latviešiem un igauņiem, kas mācījās seminārā. Viņiem vēl arhibīskaps Platons izgādāja 120 valsts stipendijas. Pateicoties bīskapa Filareta (Filaretova) lūgumam, seminārs saņēma vēl papildus stipendijas. 90. gados pēc arhibīskapa Arsēnija svētības stipendijas, kas netika iztērētas garīgai kārtai, sāka nodot semināristiem no krievu un baltkrievu ģimenēm. Rūpējās arī par tiem, kas neiekļuva stipendiātu skaitā. Viņiem tika paplašināta kopmītne, kur viņi par ļoti zemu samaksu varēja saņemt dzīvojamo platību un pilnīgu apgādību.
Semināra absolventiem ārkārtīgi svarīgi bija tas, ka semināram tika dota iespēja pilna kursa beidzējus sūtīt uz vadošajām valsts augstskolām. Latviešiem um igauņiem vēl 1864. gadā tika izgādātas 10 stipendijas Krievijas augstskolās. Tas neapšaubāmi veicināja inteliģences palielināšanos latviešu un igauņu tautu vidū. Minētie atvieglojumi saglabājās līdz pat Pirmajam pasaules karam.
Pirmais semināra rektors bija arhimandrīts Pāvils. Analizējot sociālo spriedzi starp vietējo zemniecību un vācu varas orgāniem, viņš uzrakstīja rakstu ‘‘Par latviešu un igauņu pareizticību’’ un ievietoja to paša sagatavotajā latviešu pareizticīgajā kalendārā (1855. g.). Tas izsauca vētrainu sašutumu. Mācītāji aizliedza savu draudžu locekļiem turēt pie sevis šo kalendāru.
Rektors Nikanors (Brovkovičs) bija semināra žurnāla ‘‘Dievbijības skola’’ redaktors. Vēlākā laika rektoru vidū bija teoloģijas kandidāts, homilētikas, liturģikas un kanonisko tiesību pasniedzējs I. Levickis. Pareizticības vēsturē redzamas pēdas atstājis rektors virspriesteris Mihails Drekslers. Mūsu gadsimta sākumā viņam Rīgā bija paredzēts uzcelt pieminekli, kam pat sāka vākt ziedojumus.
No 1895. gada par rektoru klūst viens no autoritatīvākajiem Rīgas garīdzniecības pārstāvjiem virspriesteris A. Aristovs, semināra pasniedzējs kopš 1880. gada, Kijevas Garīgās akadēmijas absolvents, teoloģijas kandidāts - viņš daudz paveicis semināra kā vispār atzīta garīgā centra tapšanā.
Rīgas garīgā semināra inspektors tāpat arī bija igumens Benjamins (Kazanskis), vēlāk Pēterburgas un Gdovas metropolīits, ko Arhiereju Koncils pieskaitīja svētajiem 1992. gadā.
Dažādos gados seminārā strādāja sevišķi talantīgi audzinātāji, izcili Pareizticības darbinieki. Šeit savulaik inspektors bija tēvs Benjamins (Kareļins), vēlāk Rīgas un Jelgavas bīskaps. Viņš mācīja psiholoģiju, loģiku, patristiku, hermeneitiku, grieķu un latīņu valodu, bet sevišķi aizrautīgi viņš pasniedza Svētos Rakstus.
Semināra pasniedzējs un pārvaldes loceklis pagājušā gadsimta beigās bija baznīcas - bībeles vēstures, baznīcas arheoloģijas un kanonisko tiesību profesors V. Kņazevs - Rīgas Kristus Piedzimšanas vārdā nosauktās katedrāles pārzinis.
Gandrīz visiem, kas strādāja seminārā, bija augstākā garīgā izglītība, vairumam bija zinātniskie grādi. Teoloģijas kandidāts, Maskavas Garīgās akadēmijas absolvents N. Brjancevs bija semināra inspektors, pasniedza filozofijas vēsturi, psiholoģiju, didaktiku.
Semināra pasniedzējs M. Tareijevs pabeidza Maskavas Garīgo akadēmiju 1891. gadā. Būdams latīņu valodas pasniedzējs seminārā, viņš vienlaikus iesaistījās zinātniskajā darbā. Presē parādījās viņa raksti: ‘‘Jēzus Kristus kārdinājums’’, ‘‘Jēzus Kristus pazemošana’’, ‘‘Evanģēlija vēstijuma filozofija’’, ‘‘Dzīves mērķis un jēga’’ un citi. Maskavas Garīgās akadēmijas padome uzlūdza viņu ekstraordināra profesora postenī.
P. Mecs, Rīgas Garīgās skolas un semināra audzēknis, 1873. gadā pabeidza Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju ar maģistra grādu. Atgriezies Rīgā, trīsdesmit gadus pasniedza dzimtajā seminārā Bībeli, vadību draudžu ganiem, Krievu Pareizticīgās Baznīcas vēsturi, igauņu valodu. Viņu ievēlēja par igauņu dziedāšanas biedrības ‘‘Imanta’’ priekšsēdētāju.
Īpaši cienīts padagogs bija F. Kaprianovičs - Kijevas Garīgās akadēmijas absolvents ar maģistra grādu. Viņš seminārā ieradās 1878. gadā. Pasniedza vispārējo krievu civilo vēsturi, Svētos Rakstus un grieķu valodu. Bez atlīdzības vadīja semināra bibliotēkas darbu. Savu darbību šai laukā viņš sāka ar katras grāmatas apskati, katalogu pārbaudi un papildināšanu, lasītāju zāles un paša bibliotēkas darbības organizāciju.
Pēc desmit gadiem semināra fundamentālo bibliotēku vislabākajā stāvoklī saņēma inspektora palīgs, Sanktpēterburgas akadēmijas absolvents, teoloģijas kandidāts P. Dāvs. Šī pedagoga zinātnisko interešu sfērā bija Pareizticīgās Baznīcas vietējās vēstures pētniecība. Viņš ņēma aktīvu dalību Rīgas eparhijas vēsturiski - statistiskā apraksta sastādīšanā. Viņa rakstos atspoguļojās vietējās garīdzniecības bērnu izglītošanas, eparhijas skolu vēstures, Bībeles biedrības darbības jautājumi.
Augsts izglītības, pedagoģijas meistarības un nesavtīgās garīgas darbības līmenis bija raksturīgs daudziem semināra pedagogiem un audzinātājiem. Tas pilnā mērā attiecās uz tādiem mūsu gadzimta pedagogiem kā N. Dagajevs, teoloģijas maģistrs (Svētie Raksti), I. Mališkins, kandidāts (krievu rakstniecība un literatūras vēsture), priesteris I. Ščukins, kandidāts (grieķu valoda), P. Mihkelsons, teoloģijas magistrs (ebreju valoda, fizika, matemātika), virspriesteris K. Liberovskis, kandidāts (liturģika, homilētika, prakses vadība draudžu ganiem), A. Josifovs, kandidāts (pamata, dogmatiskā un tikumiskā teoloģija), A. Šustovs, meistarisks mākslinieks (glezniecība, zīmēšana un svētbilžu glezniecība) un daudzi citi.
Šais gados seminārā Dievmātes Patvēruma baznīcas biktstēvs un priesteris bija cienījamais Rīgas pilsētas garīdzniecības pārstāvis K. Šahovs.
Semināra goda uzraudzītāja pienākumus dedzīgi izpildīja Rīgas pirmās ģildes tirgonis M. Ņesterovs, par ekonomu strādāja titulārpadomnieks A. Teļicins, semināra ārsts bija koleģijas padomnieks N. Jakovļevs.
Semināra lepnums bija tā audzēkņi. Līdz Pirmajam pasaules karam bija par sešdesmit izlaidumiem. Daļa no absolventiem tika nozīmēti uz vakantajām priesteru vietām. Citi kalpoja garīgās un laicīgās iestādēs, trešie stājās augstskolās. Daļa kļuva semināra audzinātāji, semināra skolu skolotāji.
Semināristus latviešus, kā rakstīja Andrejs Pommers ****, aizrāva tas, ka tautā nostiprinājās nacionālās tradīcijas. Šos centienus viņi praktiski visur arī realizēja latviešu vidū, ieņemot priesteru un skolotāju vietas.
Semināra absolventi deva nenovērtējamu ieguldījumu, paaugstinot jau arī tā augsto tautas kora kultūras līmeni. Dziedāšanas skola, kuru viņi bija guvuši, deva viņiem ne tikai milzīgas zināšanas daudzu gadsimtu pareizticīgās dziedāšanas mantojuma jomā, ļāva apgūt dziedāšanas meistarību, bet arī spēja izraisīt milzīgu interesi un mīlestību uz pareizticīgo mūziku un dziedāšanu. Nav brīnums, ka daudzi no tiem, kas izgājuši šos mācību gadus, turpmāk visas dzīves gaitā kļuva atzīti reģenti un dziedoņi, piekritēji visas tautas dziedāšanai, kas tika ieviesti dievnamos, draudzēs, sadzīvē.
Jau semināra pirmie izlaidumi dāvāja pazīstamus Pareizticības darbiniekus. Rīgas semināru savulaik pabeidza Augstisvētītais Aleksandrs, Polockas un Vitebskas eparhijas bīskaps (laicīgajā dzīvē A. Zaķis). Semināra absolventi bija M. Drekslers -
**** Andrejs Pommers, grāmata ‘‘Pareizticība Latvijā’’ autors, izd. Rīgā 1931.. gadā.
Rīgas Garīgā semināra rektors, A. Ruperts - Rīgas Garīgās skolas uzraudzītājs un citi.
Nozīmīgu ieguldījumu novada pareizticīgajā dzīvē deva bijušie semināristi, Rīgas konsistorijas locekļi: virspriesteris A. Kangers, virspriesteris P. Mednis, virspriesteris Līcis (Straumīts).
Garīgo semināru beiguši latviešu rakstnieks V. Eglīts, Augstākās zemnieku tiesas darbinieks Skars, pirmais Igaunijas prezidents Pjatss, Latvijas ministri Zālītis, Bite, Aronets, Arājs un citi.
Viscienīgāko semināra absolventu vidū sevišķu vietu ieņem savas tautas dēls, izcils Latvijas garīdzniecības pārstāvis, Patriarha Tihona līdzgaitnieks un cīņu biedrs, Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis Pommers (1876 - 1934). Viņa dzīve un mocekļa nāve parādīja nepieredzētu gara spēku, ticību, vīrišķību un nelokamību upurdarbību.
Labākais periods semināra dzīvē bija laiks līdz Pirmajam pasaules karam. Tad sekoja nelaimes un satricinājumi. Vienā brīdī tika atņemta gan semināra (tagad Medicīnas akadēmija), gan Rīgas Garīgās skolas ēka (nu Skolnieku pils). Nodarbības atsākās 1926. gadā grūtos apstākļos - pielāgotās telpās. No 1926. līdz 1936. gadam Rīgas Garīgā semināra rektors bija virspriesteris Jānis Jansons, izcils latviešu garīdzmieks. No 1936. līdz 1940. gadam semināra vietu ieņēma Pareizticīgais teoloģiskais institūts Latvijas universitātē.
Līdz Otrā pasaules kara sākumu nodarbības tika pārtrauktas un pēc tam vairāk par pusgadsimtu Rīgas Garīgais seminārs faktiski bija aizliegts.
Cerības uz tā atdzimšanu radās 90. gadu sākumā, bet tam nebija burtiski nekā: ne telpu, ne pasniedzēju, ne mācību grāmatu, bet, kas vissvarīgāk, pat minimālu līdzekļu. Tāpēc nav brīnums, ka pat 1993. gada vasaras vidū nebija vienota viedokļa - atvērt semināru, vai neatvērt. Tomēr semināra darbība tika atjaunota. Tika izstrādāti semināra statūti un reģistrēti Reliģijas lietu departamentā. Sinodē sākās dokumentu pieņemšana, bet 1994. gada 21. janvārī notika pieņemšanas komisijas pirmā sanāksme.
Rīgas Garīgā semināra atklāšanas sakarā tika noturēts aizlūgums Trijādības Sergeja klosterī 29. martā.
1994. gada 29. martā sākās nodarbības. Tās notika Rīgas 24. vispārizglītojošās skolas telpās, kur nelielas platības dēļ varēja izvietoties tikai divas galdu rindas un krēsli. Pirmais gads bija ārkārtīgi grūts un sarežģīts. Vajadzējas gan iztiku, gan mācību līdzekļus. Semināristi, neskaitot mācību nodarbības, saimnieciskos paklausības darbus, ik dienu piedalījās Rīgas trīs dievnamu dievkalpojumos un veica Visu Svēto semināra baznīcas atjaunotnes darbu. Tajā viņi bija gan psalmotāji, gan piekalpotāji dievkalpojumos, dziedātāji un palīgstrādnieki: kurināja krāsnis, tīrīja un sargāja dievnamu.
Lai gan laika bija ārkārtīgi maz, mācību gads tika pabeigts visai apmierinoši: 1995. gada 18. jūnijā, svētdien, Visu Svēto baznīcā tika noturēts aizlūgums sakarā ar nodarbību beigām. Svinīgajā aktā tika nolasīts pedagoģiskās sapulces lēmums. Pirmo kursu pabeidza un uz otro pārgāja 25 cilvēki. Viņu vidū ne tikai jaunekļi, bet arī meitenes, nākamās Ticības mācības skolotājas un baznīcas koru reģentes.
Vasaras brīvdienās semināra darbība neaprāvās. Jūlijā semināristi devās Krusta gājienā pa Latgali. Viņi nesa sev līdzi Dievmātes svētbildi ‘‘Patiesi pienākas’’ ar tajā ieliktām Kunga Dzīvudarošā Krusta, kā arī Apustuļa Andreja Pirmsauktā, Marijas Magdalēnas, lielmocekļa Panteleimona relikviju daļiņām. Šo godāto svētbildi uz Rīgu vairāk nekā simt gadus atpakaļ atsūtīja mūki no svētā Afonas kalna Grieķijā. Bet 1995. gada vasarā šo godāto svētbildi redzēja daudzu pašu attālāko Latvijas vietu iedzīvotāji, pateicoties Rīgas Garīgā semināra Krusta gājienam.
Vasaru daļa semināristu pavadīja Rīgā. Viņi remontēja telpas, nodarbojās teritorijas labiekārtošanā, dažādiem saimnieciskiem darbiem. Noritēja gatavošanās jaunajam mācību gadam, grūtībām, kuras jāparvar. Tam vajadzēja ne mazums pacietības, gudrības, īpašas atbildības, jo mācošiem un tiem kas mācās, cerot uz Dieva visspēcīgāko palīdzību, soli pa solim jāatjauno kādreizējais Rīgas Garīgā semināra - kā ticības un godbījības skolas - prestižs.
Mēs ceram, ka visi, kam dārga cilvēku garīgā atjaunotne - pirmkārt bērnu un jauno cilvēku, visi kas saprot īpašo garīgās apgaismes nozīmi mūsu sarežģītajā pasaulē, atradīs iespēja morāli un materiāli palīdzēt uzsāktajam labajam darbam.
Aleksandrs, Rīgas un Visas Latvijas Metropolīts.