Svētā slavētā un visgodātā Apustuļa Andreja Pirmsauktā dzīvesstāsts
Svētais Andrejs, Kristus Pirmsauktais Apustulis, dzimis Palestīnā, Galilejas apkārtnē, nelielajā Betsedas pilsētiņā Ģenacaretes ezera krastā, kuru senatnē tā ievērojamā lieluma dēļ dēvēja arī par Galilejas jūru. Betsedas iedzīvotāji pārsvarā bija zvejnieki, un arī pats pilsētas nosaukums tulkojumā nozīmē „zvejas vieta”. Mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus zemes dzīves laikā šajā pilsētā dzīvoja zvejnieks, vārdā Jona, kurš bija no Simeona dzimtas. Divi Jonas dēli – vecākais Pēteris un jaunākais, Andrejs – kļuva par Kristus Apustuļiem.
Jaunības gados sv. Andrejs kopā ar tēvu un vecāko brāli nodarbojās ar zivju zvejošanu. Viņu nesaistīja ģimenes dzīve un laicīgie ikdienas prieki. Nicinot šīs pasaules kaislības, viņš laulības dzīves vietā izvēlējās šķīstību. Kad svētā Jāņa Kristītāja vēstītie vārdi sasniedza Jordānas krastus, Andrejs atstāja visu, sekoja Kristītājam un kļuva par viņa mācekli.
Reiz sv. Jānis Kristītājs kopā ar saviem mācekļiem stāvēja Jordānas krastā. Tajā laikā Kungs Jēzus Kristus pēc četrdesmit dienu gavēņa tuksnesī un uzvaras pār kārdinātāju atgriezās no savas prombūtnes vientulībā. Un Jānis sacīja: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir, par ko esmu sacījis: pēc manis nāk Vīrs, kas mani pārspējis, tāpēc, ka Viņš bija pirmāk nekā es. Es Viņu nepazinu; bet, lai Viņš kļūtu zināms Israēlam, tāpēc es nācu, kristīdams ar ūdeni.” Un Jānis liecināja, sacīdams: „Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa. Es Viņu nepazinu, bet Tas, kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam, tas ir Viņš, kas kristīs ar Svēto Garu. Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls.” (Jņ. 1, 29-34) Nākamā dienā, kā vēsta Evaņģēlijs, sv. Jānis Kristītājs ar diviem saviem mācekļiem – un tie bija nākamie apustuļi Andrejs un Jānis – no jauna ieraudzīja staigājam Jēzu Kristu un vēlreiz iesaucās: „Redzi, Dieva Jērs!” (Jņ. 1, 36). Šie vārdi bija īpašs norādījums Kristītāja mācekļiem, un viņi tajā pašā brīdī atstāja savu skolotāju un sekoja Jēzum. „Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: "Ko jūs meklējat?" Tie Viņam atbildēja: "Rabi – tulkojumā „mācītājs” -, kur Tu mājo?" Viņš tiem sacīja: "Nāciet, tad redzēsit." Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa.” (Jņ. 1, 38-39). Tas bija pirmais Kristus aicinājums apustuļiem, tādēļ svēto Andreju godā par Pirmsaukto. Uzzinājis par Pestītāju, Andrejs steidzās pie sava brāļa Pētera, lai pavēstītu viņam šo priecīgo ziņu. Svētītājs Jānis Zeltamute par to raksta šādi: „Andrejs, kad atrada Kungu kā kādu pasaules dārgumu, iesaucās, vēršoties pie sava brāļa Pētera: - „Mēs atradām Mesiju”.
O, brāļu mīlestības pārspēks! Ak, neparedzētā kārtības maiņa! – Andrejs nāca pasaulē pēc Pētera, bet pirmais atveda Pēteri pie Evaņģēlija, un – notvēra viņu: „Redzi, mēs atradām Mesiju”. Tas tika teikts ar prieku, saistītu ar dievbijīgu līksmību. Mēs atradām Mesiju, par Kuru pravietoja pravieši, par Kuru likums mums vēstīja ar savu mācību, mēs atradām Mesiju, Kuru senatnē attēloja zīmes, Kuru Miha redzēja slavas tronī, Kuru Jesaja redzēja uz sērafiem, Kuru Ecehiēls redzēja uz ķerubiem, Kuru Daniels redzēja mākoņos, Kuru Nebukadnecars redzēja tajā ceplī, Kuru Ābrahams uztvēra par telti – Viņu mēs atradām, beziesākuma dzemdināto un parādījušos pēdējās dienās” (Sv. Jānis Zeltamute. Slavas vārdi svētajam Apustulim Andrejam Pirmsauktajam). Tā svētais Andrejs notvēra savu vecāko brāli Pēteri un pirmo reizi atveda viņu pie Kristus.
Pēc šī notikuma Kungs Andreju un Pēteri aicināja vēlreiz. Tas notika pie Ģenacaretes ezera pēc brīnumainās zivju zvejas, kad Kristus sacīja brāļiem: „Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem” (Mt. 4, 19). Tad viņi „atstāja visu un gāja Viņam līdzi” (Lk. 5, 11). No tā laika svētais Andrejs nepārtraukti bija kopā ar Kungu. Kad pieci tūkstoši cilvēku brīnumaini tika pabaroti ar piecām maizēm, tieši Viņš pavēsta Jēzum par esošajām piecām maizēm un divām zivīm (Jņ. 6, 8-9), bet notikumā ar grieķiem, kuri bija atnākuši uz Jeruzālemi, lai svinētu Pashu, Apustulis Filips, pie kura viņi vērsās vispirms, nodeva viņu lūgumu Andrejam Pirmsauktajam un viņi kopā devās pie Kristus (Jņ. 12, 21-22). Kopā ar apustuļiem Pēteri, Jēkabu un Jāni sv. Andrejs Eļļas kalnā uzklausīja Pestītāja vēstīto par tuvojošos pasaules galu (Mk. 13, 3). Apustulis Andrejs, būdams viens no 12 mācekļiem, piedalījās Noslēpumu Pilnajā Vakarēdiena Iestādīšanas vakarā, piedzīvoja Kristus parādīšanos Apustuļiem pēc Augšāmcelšanās, bija klāt, kad notika Pestītāja Pacelšanās debesīs un kad nonāca Svētais Gars Piecdesmitajā dienā.
Pēc Vasarsvētkiem svētais Andrejs daudzus gadus izplatīja Kristus labo vēsti, apmeklēja daudzas pilsētas un valstis, visur sludinot par Augšāmcēlušos Kristu un vedot pie patiesās ticības daudzus ļaudis. Viņš veica trīs lielus apustuliskus ceļojumus. Pirmajā ceļojumā viņš devās kopā ar savu brāli Apustuli Pēteri. Izgājuši no svētās pilsētas Jeruzālemes, Apustuļi devās uz ziemeļiem un sasniedza Antiohijas pilsētu Sīrijā. Pēc sludināšanas šeit viņi devās uz Mazāziju, kuru šķērsoja no ziemeļiem līdz dienvidiem un nonāca Paflagonijas valstī, grieķu pilsētā Sinopā Melnās jūras krastā. Tā Andrejs Pirmsauktais pirmo reizi sasniedza Melno jūru, kuras krastos viņš sludināja ilgus gadus un dažādās vietās. Kopā kalpojuši Sinopā, svētlaimīgie brāļi izšķīrās – Pēteris devās uz rietumiem, bet Andrejs – uz austrumiem, uz Amisas pilsētu, kura arī atradās Melnās jūras krastā. Šajā pilsētā viņš sludināja šeit dzīvojošajiem jūdiem un pagāniem, daudzus no kuriem viņš atveda pie Kristus, un izveidoja šajā vietā pirmo kristiešu baznīcu. No Amisas Apustulis devās uz tolaik vareno pilsētu Trapesundu, kur tās daudzskaitlīgajiem iedzīvotājiem viņš pirmo reizi sludināja par Augšāmcēlušos Kristu, bet pēc tam, pirmo reizi apmeklējis Ibērijas valsti (Gruziju), atgriezās Jeruzālemē.
Savā otrajā ceļojumā svētais Andrejs atkal devās uz Mazāziju, uz Efesas pilsētu Egejas jūras krastā. Laikā, kad Apustulis Andrejs sludināja Efesā, viņam parādījās Kungs Jēzus Kristus, kurš pavēlēja viņam doties uz Skitiju – valsti tālu ziemeļos, kura atradās uz ziemeļiem no Melnās jūras aiz Romas impērijas robežām. Šo pavēli Apustulis izpildīja sava trešā ceļojuma laikā. Otrā ceļojuma laikā viņš devās uz Betānijas provinci, kura atradās Marmora un Melnās jūras krastos. Apstaigājot Betānijas apdzīvotās vietas, Andrejs nonāca arī tās galvenajā pilsētā – Nīkejā. Šeit viņš paveica daudzus brīnumus, no kuriem viens bija briesmīgā pūķa nonāvēšana, kurš mita alā netālu no pilsētas un uzbruka ļaudīm. Stiprināts ar Dieva spēku, svētais Apustulis bezbailīgi devās uz drūmo alu, kurā mitinājās briesmonis un nonāvēja to ar savu šķēpu, parādot kristiešiem, kā viņiem pienākas uzvarēt iedomāto pūķi, kurš nepārtraukti uzbrūk tiem, kuri tic Kristum. Brīnumu apskaidroti, daudzi Nīkejas iedzīvotāji kļuva ticīgi, un svētais Andrejs šeit nodibināja baznīcu un iecēla pirmo Nīkejas bīskapu. No Nīkejas Apustulis devās uz Nikomīdiju, grieķu pilsētu Marmora jūras krastā, bet pēc tam savu darbību atkal turpināja daudzās pilsētās Melnās jūras dienvidu krastos. Sinopas pilsētā vietējie pagāni lika viņam pārciest lielas mokas Kristus dēļ, bet ar Dieva svētību sv. Andrejs palika neskarts un vēlāk Sinopas pilsētā sv. Andreju Pirmsaukto ļoti godināja. Vēlreiz apmeklējis Trapesundu, Apustulis atgriezās Jeruzālemē.
Svētajā pilsētā viņš uzkavējās neilgi, jo vēlējās izpildīt sava Dievišķā Skolotāja pavēli, tādēļ savā trešajā ceļojumā viņš devās uz tālajām ziemeļu zemēm. Kopā ar viņu devās arī Apustulis Sīmanis Kānietis. Sasnieguši Melnās jūras krastus, Apustuļi devās uz ziemeļiem un sasniedza Ibērijas zemes, bet pēc tam arī abhāzu apdzīvotās vietas (Abhāziju). Sīmanis Kānietis palika šeit, bet svētais Andrejs kopā ar dažiem mācekļiem turpināja savu ceļu un nonāca Bosforas karaļvalstī, kura atradās pie Azovas jūras un Melnās jūras. Visur vēstot par Augšāmcēlušos Kristu, Apustulis nonāca Krimas dienvidu daļā tajās vietās, kur tika atzīta Romas impērijas vara. Šeit tajā laikā atradās ievērojamā grieķu pilsēta Hersona, kura bija slavena ar saviem amatniekiem un tirdzniecību. Hersonā Apustulis uzturējās ilgāku laiku, uzcītīgi sludinot Dieva Vārdu hersoniešiem un daudzus no viņiem pievēršot Kristum. No šī laika Krimas iedzīvotāji godināja Pirmsaukto Apustuli kā savu apgaismotāju. Hersonā (pilsēta atradās mūsdienu Sevastopoles vietā) sv. Andrejs uzzināja, ka netālu no šejienes ir Dņepras, varenās upes, ieteka, kura plūst no Skitijas vidienes. Apustulis devās grūtā un briesmu pilnā ceļojumā uz šo vietu. Tur, kur Dņepra un Dienvidu Buga ietek Melnajā jūrā, toreiz atradās grieķu tirdzniecības pilsēta Olvija, kurā bija izvietots romiešu garnizons, bet tālāk sākās maz zināma sena zeme – Skitija.
Dodoties augšup pa Dņepru, Apustulis un viņa pavadoņi sasniedza Kijevas kalnus, vietas, kur vēlāk izveidojās Kijevas pilsēta. Šeit viņš sacīja klātesošajiem mācekļiem: „Ticiet man, - teica apustulis saviem mācekļiem, - šajos kalnos atspīdēs Dieva svētība: liela pilsēta šeit būs, Kungs apgaismos šo zemi ar svēto kristību, izveidos šeit daudz baznīcu”. Tad Apustulis Andrejs svētīja Kijevas kalnus un uz viena no tiem Dņepras krastā pacēla krustu. Turpinot savu ceļu pa Dņepru, Apustulis nonāca slāvu apdzīvotajās ziemeļu zemēs pie Ilmeņa ezera, kur vēlāk tika nodibināta Lielā Novgoroda. Sludinājis Novgorodas zemēs, kristījis vairākus vietējos iedzīvotājus, Apustulis pacēla krustu vienā no vietējām apdzīvotajām vietām un atstāja Novgorodas zemē savu zizli. No šejienes pa Volhovu, Lādogas ezeru un Ņevu viņš sasniedza Baltijas jūru un nonāca varjagu zemē. Pēc tam Apustulis Andrejs atgriezās Romas impērijas robežās un, apmeklējis tās galvaspilsētu Romu, atgriezās Melnās jūras krastos. Šeit viņš apmeklēja Kalcedonas pilsētu, kura atradās Bosfora līča aziātu apdzīvotajā krastā, kur sludināja Dieva Vārdu, dibināja kristiešu baznīcu un par šīs pilsētas bīskapu iecēla savu mācekli Tihiku. Nostiprinājis baznīcu Kalcedonā, sv. Andrejs pārcēlās uz eiropiešu apdzīvoto Bosfora otru krastu, kur tolaik atradās neliela pilsēta Bizance. Šai pilsētai, kura kristietības ēras I gadsimtā bija pavisam necila, bija lemts kļūt par diženu pareizticīgo pilsētu Konstantinopoli, Bizantijas Impērijas galvaspilsētu, dievbijīgu valdnieku pilsētu un vietu, kurā apkopoti diženi kristiešu svētumi. Šajā pilsētā Andrejs Pirmsauktais pirmais sludināja Kristus mācību, pievērsa daudzus iedzīvotājus kristietībai un par pirmo Bizantijas bīskapu iesvētīja Stahiju, kuru Baznīcas tradīcija pieskaita 70 apustuļu pulkam. Stahijs bija Bizantijas bīskaps 16 gadus. Jāatzīmē, ka daudzos Apustuļa dzīvesstāstos norādīts, ka sludināšana Kalcedonā un Bizantijā notika pirms viņa ceļojuma uz Skitiju.
No Bizantijas sv. Andrejs devās uz Grieķiju. Pagājis garām Trāķijas un Maķedonijas provincēm, viņš nonāca Ahajas apgabalā Patras pilsētā, kura atradās pie Korintas līča. Šajā pilsētā noslēdzās viņa trešais ceļojums, kura laikā viņš apceļoja visu Eiropu. Svētā Andreja ceļojumos nav nekā neticama, jo jau senais kristiešu zinātnieks Origens liecina par Skitiju kā par sv. Andreja apustulisko novadu, bet tirdzniecības ceļi „no varjagiem uz grieķiem” un „dzintara ceļš”, pa kuriem viņš devās, bija zināmi jau senatnē.
Ceļš „no varjagiem uz grieķiem”, pa kuru Apustulis devās uz ziemeļiem, savienoja Baltijas jūru un Melno jūru. Tas labi zināms no slāvu hronikām un veda caur Kijevas un Novgorodas zemēm. „Dzintara ceļš”, pa kuru Apustulis acīmredzot devās no ziemeļiem uz dienvidiem, savienoja Baltijas jūru un Adrijas jūru. Valstis, kuras atradās Baltijas jūras krastā, jau izsenis bija zināmas grieķu-romiešu pasaulē pie Vidusjūras. Starp Eiropas dienvidiem un ziemeļiem pastāvēja tirdzniecības sakari, bet īpaši vērtīga prece, kuru veda no Baltijas uz dienvidu zemēm, bija dzintars, no šejienes arī nosaukums „dzintara ceļš”. Ilgu laiku galvenais dzintara ieguves avots bija Jitlandes pussala Baltijas jūras rietumos (Dānija), vēlāk dzintars tika vests pārsvarā no Prūsijas – no Baltijas dienvidu piekrastes. Par intensīviem tirdzniecības sakariem liecina bagātīgi atradumi, pārsvarā Baltijas jūras salās un piekrastē, kuros atrastas romiešu monētas un Romas impērijas meistaru izstrādājumi. I gadsimtā romiešu flote divreiz apbrauca Jitlandi un ienāca Baltijas jūrā: pirmo reizi pašā gadsimta sākumā imperatora Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā, otro reizi 60. gadā imperatora Nērona laikā neilgi pirms Baltiju apmeklēja sv. Andrejs. „Dzintara ceļš”, kā uzskata vēsturnieki, sākās apmēram pie Nemunas ietekas, veda uz rietumiem gar jūras dienvidu krastu līdz Vislai, pa Vislu veda līdz tās augštecei, tālāk uz dienvidiem līdz Donavas augštecei, kur jau bija romiešu cietokšņi un sākās impērijas pārvaldītās zemes. Pieņemot, ka, lai atgrieztos Romas valsts robežās, Apustulis izmantoja „dzintara ceļu”, un viņam bija jāpāriet no Ņevas grīvas uz Nemunas ieteku, mēs varam pieļaut, ka viņš apmeklēja arī šodienas Latvijas teritoriju. Visādā gadījumā šādā pieņēmumā nav nekā neticama.
Patrā svētais Andrejs kvēli sludināja Kristus ticību, veica daudz izdziedināšanu un atveda pie Kristus daudzus ļaudis, starp kuriem bija arī Maksimilla, Ahajas apgabala valdnieka sieva, un viņa brālis Stratoklijs. Bet pats valdnieks Egeats bija stūrgalvīgs pagāns un ticīgo vajātājs, jo vairāk tāpēc, ka tajos gados Romas impērijā valdīja nešķīstais imperators Nerons, kurš rīkoja nežēlīgas kristiešu vajāšanas. Reiz saticis prokonsulu, svētlaimīgais Andrejs viņam sacīja: „Tev, ļaužu tiesātāj, būtu jāiepazīst savs Soģis, Kurš mīt debesīs, un iepazinušam, jāzemojas Viņa priekšā, un tam, kurš paklanās patiesajam Dievam, vajadzētu novērsties no viltus dieviem”. Un svētais Andrejs sacīja vēl daudzus pamācošus un pestījošus vārdus, vēlēdamies atgriezt prokonsulu no hellēniešu elkdievības. Bet Egeats nenoticēja viņa runām un pavēlēja viņu iemest cietumā. Naktī pie cietuma sapulcējās ticīgie kristieši, kuru nolūks bija atbrīvot viņu no ieslodzījuma ar varu. Bet Apustulis atturēja viņus no tā, sacīdams: „Ja arī jābaidās no mokām, tad tikai no mūžīgajām. Īslaicīgās ciešanas beidzas, kad dvēsele pamet miesu. Tādēļ esiet gatavi tam, lai caur īslaicīgajām skumjām un ciešanām ieietu mūžīgās dzīves priekā, kur uz mūžu būsiet kopā ar Kristu”. Tā Apustulis mācīja ļaudis, bet sevi stiprināja nākamajām ciešanām. No rīta prokonsuls Egeats izsauca sv. Andreju uz tiesu, nežēlīgi mocīja un pavēlēja piesist krustā. „Es esmu Kristus Krusta vergs un vēlos krusta nāvi”, - izsaucās Andrejs, izdzirdot mocītāja spriedumu. Prokonsula kalpi aizveda svēto uz soda vietu, kur izstiepa viņu pie krusta „X” veidā, nepiesitot ar naglām, bet piesienot, lai paildzinātu viņa mocības. Liels ļaužu pulks sapulcējās soda vietā un sauca: „Netaisni cieš šis svētais vīrs!”. Andrejs joprojām turpināja pārliecināt kristiešus paciest īslaicīgās mocības, mācot, ka nekādas mokas nav nekā vērtas salīdzinājumā ar iespēju tikt atalgotam par tām mūžībā.
Nākamajā dienā ļaudis sapulcējās pie prokonsula mājas un prasīja, lai Apustulis tiktu noņemts no krusta. Tad Egeats nobijās no tautas dusmām un kopā ar saviem kalpiem devās uz soda vietu, lai noņemtu sv. Andreju no krusta. Bet kad kalpi viņu gribēja atraisīt, viņi to nespēja izdarīt, jo svētais Apustulis lūdzās: „Kungs Jēzu Kristu, pieņem manu dvēseli mierā, jo pienācis laiks man doties pie Tevis! Pieņem mani, Labais Skolotāj, un pavēli mani ātrāk nenoņemt no krusta, iekams nepieņemsi manu garu!” Tajā brīdī Apustuli apspīdēja gaisma no debesīm un staroja ap viņu tā, ka ļaudīm bija neiespējami viņu uzlūkot. Gaismas starojums turpinājās apmēram pusstundu, bet pēc tam Apustulis atdeva savu svēto dvēseli Dieva rokās, aizejot no šīs dzīves gaismas apmirdzēts.
Tas notika 67. gada pēc Kristus Piedzimšanas 30. novembrī Patras pilsētā Ahajas provincē Dienvidgrieķijā, nešķīstā imperatora Nerona valdīšanas laikā, kad Romas impērijā notika pirmās kristiešu vajāšanas. Ticīgie ar lielu godu apglabāja Apustuli Patras pilsētā, bet cietsirdīgais valdnieks Egeats drīz gāja bojā.
Jau pašos senākajos laikos kristiešu rakstnieki sastādījuši Andreja Pirmsauktā dzīvesstāstus, kuros tika vēstīts par viņa tālajiem ceļojumiem, apustuliskajiem darbiem un daudzajiem brīnumiem. Par svēto Andreju stāsta arī „Baznīcas vēsture”, kuru IV gadsimtā imperatora Konstantīna I Lielā valdīšanas laikā sastādīja Cēzarejas Eusēbijs (Евсевий Кесарийский). Eusēbijs arī liecina, ka Andrejs Pirmsauktais sludinājis Skitijā. Īpaši skaidru un visu godātu sv. Apustuļa Andreja Pirmsauktā dzīvesstāstu sastādīja IX gadsimta bizantiešu garīgais rakstnieks Epifānijs Mūks (Епифаний Монах), kurš pats ļoti godināja svēto Apustuli. Epifānijs pats izstaigāja svētā Andreja veikto ceļu, ik vietā vācot nostāstus un liecības par viņu. Epifānija izveidoto „Dzīvesstāstu” izmantoja visi nākamie autori, kuri rakstījuši par svēto Andreju. Epifānijs Mūks liecina, ka svētais Andrejs veicis trīs apustuliskos ceļojumus, un, ka viņa piemiņa īpaši tiek godināta tajās vietās, kurās viņš pats sludinājis, tajā skaitā Patras pilsētā - viņa mocekļa nāves vietā un Sinopā, viņa ciešanu vietā. Sinopā IX gadsimtā tika godināta sv. Andreja Pirmsauktā ikona, gleznota uz marmora plāksnes. Epifānija veidotais „Dzīvesstāsts” XI gadsimtā tika pārtulkots slāvu valodā.
Svētā slavējamā un visgodātā Apustuļa Andreja Pirmsauktā relikvijas un krusts, pie kura viņš tika piesiets, ar dievbijību tika glabāts kristīgajā Patras pilsētā un no senākajiem laikiem dievbijīgie kristieši šeit pulcējās, lai godinātu šos svētumus. Pēc imperatora Konstantīna I Lielā pavēles IV gadsimtā jaunajā galvaspilsētā Konstantinopolē tika uzsākta baznīcas par godu svētajiem Apustuļiem – Apustuleona - celtniecība, kam, pēc imperatora domām, bija jākļūst par vietu, kurā atradīsies svēto Apustuļu relikvijas un kas būs pareizticīgo valdnieku atdusas vieta. Baznīcas celtniecība tika pabeigta 337. gadā, kad nomira imperators Konstantīns. 357. gadā uz Apustuleonu tika pārnestas svētā Apustuļa Andreja relikvijas. Relikviju pārnešanas vadība bija uzticēta vienam no godājamākajiem Impērijas karavadoņiem – Artēmijam. Viņš no jaunības gadiem bija viens no Konstantīna Lielā pavadoņiem un dedzīgs kristietis. Ar lielu godu Artēmijs pārnesa svētā Apustuļa Andreja relikvijas uz galvaspilsētu, kur tās tika novietotas svēto Apustuļu baznīcā, bet svētā Andreja galva un krusts tika atstāti Patras pilsētā. Pēc relikviju pārnešanas Artēmijs tika nozīmēts ievērojamajā augustālija amatā Ēģiptē – par tur izvietoto karapulku komandieri. Viņš dedzīgi Ēģiptē stiprināja kristīgo ticību un satrieca pagānu elkus, bet nešķīstā ķeizara Juliāna Atkritēja valdīšanas laikā vīrišķīgi atmaskoja viņa cietsirdību un pagāniskos maldus, par ko tika pakļauts baismīgai spīdzināšanai un sodīts 362. gadā; viņu Baznīca godina kā svēto lielmocekli.
Laika periodā no 536. līdz 550. gadam svēto Apustuļu baznīca tika nojaukta, un tās vietā pēc dievbijīgā imperatora Justiniāna I pavēles tika uzcelta jauna. Šī baznīca izcēlās ar neaprakstāmu skaistumu un tajā atradās daudzi svētumi. Tajā atradās Apustuļa Andreja Pirmsauktā, svētā Apustuļa un Evaņģēlista Lūkas, svētā Apustuļa Timoteja – Apustuļa Pāvila mācekļa, godājamās relikvijas. Šeit atradās arī apustuļiem pielīdzināmo imperatora Konstantīna un ķeizarienes Helēnas relikvijas, Konstantinopoles Svētītāju Jāņa Zeltamutes un Grigorija Teologa relikvijas. Apustuleonā atradās arī Bizantijas imperatoru šķirsti, pēdējo šajā baznīcā apglabāja ķeizaru Konstantīnu VIII, kurš mira 1028. gadā. Apustuleonu sagrāva turki, bet šo seno dievnamu atgādina slavenā sv. Marka katedrāle Venēcijā, kura tika celta pēc Apustuļu baznīcas parauga. Dažādos laikos sv. Apustuļa Andreja relikviju daļas tika sadalītas un novietotas dažādos klosteros un dievnamos Konstantinopolē, bet Apustuļa godājamā galva un viņa krusts palika Patras pilsētā, kurp turpināja doties neskaitāmi svētceļnieki.
1204. gadā, IV krusta gājiena laikā, krustneši ieņēma un izlaupīja Konstantinopoli. Latīņi izlaupīja ne tikai Bizantijas galvaspilsētas dārgumus, bet paņēma arī daudzus svētumus un aizveda uz Rietumeiropu. 1208. gadā katoļu kardināls Kapuānas Pēteris paņēma sv. Andreja relikvijas no Apustuleona un aizveda tās uz Itāliju, uz Amalfijas pilsētu, kur tās atrodas arī vēl šodien. Apustuļa galva, daudzas viņa relikviju daļas un krusts palika pie pareizticīgajiem kristiešiem Grieķijā.
Vēlākajos bizantiešu laikos Peloponēsas pussalā, kur atrodas Patras pilsēta, izveidojās grieķu kņaziste Moreja, kuru pārvaldīja kņazi no valdošās Paleologu dzimtas. 1462. gadā pēdējais Morejas valdnieks Toms Paleologs, pēdējā bizantiešu imperatora Konstantīna XI brālis, bēga uz Itāliju, glābjoties no turku draudiem, un aizveda sev līdzi svētā Apustuļa Andreja Pirmsauktā galvu un krustu. Tā Apustuļa galva un krusts nonāca Romā, kur palika līdz XX gadsimtam. Visu šo laiku Patras pilsēta palika īpaša svētā Apustuļa godināšanas vieta, un pilsētas iedzīvotāji ticēja, ka godājamā Andreja galva atgriezīsies viņa mocekļa nāves vietā. XX gadsimta sākumā Patras pilsētā tika uzsākta jaunas diženas katedrāles par godu svētajam Apustulim Andrejam celtniecība. Katedrāli cēla daudzus gadus un tā kļuva par varenāko dievnamu Balkānos. Katedrāles celtniecību pabeidza tikai 1974. gadā. No Romas Patras pilsētā atgriezās Apustuļa Andreja svētā galva un daļa no viņa krusta, šie svētumi arī šodien atrodas Andreja katedrālē. Apustuļa galva atdusas labajā sānu altārī zem balta marmora pārsega sudraba šķirstā. Katedrālē atrodas Andreja krusts-relikviju glabātuve, kurā glabājas īstā krusta daļas. Daudzas svētā Apustuļa Andreja relikviju daļas vēlākajos viduslaikos tika savāktas vienkopus svētajā Atona kalnā, kurš ievērojams ar tur esošajiem bagātīgajiem svētumiem. Apustuļa relikviju daļas atradās sv. Atonas Atanasija Lielajā Lavrā, sv. lielmocekļa Panteleimona Krievu klosterī, sv. Andreja Pirmsauktā skitā un Elijas skitā, pie tam Panteleimona klosterī atradās svētā Andreja labā pēda, bet Elijas skitā – kreisā, Andreja skitā atradās trīs relikviju daļas – divas no galvas un viena no labās rokas. Šis skits bija pats lielākais un godātākais skits Atonā, XX gadsimta sākumā tur kalpoja 700 mūku. Laika periodā no 1881. līdz 1900. gadam skitā tika uzcelta Apustuļa Andreja Pirmsauktā katedrāle, kurā varēja sapulcēties pieci tūkstoši cilvēku. Šī ir pati lielākā baznīca Atonā un otra diženākā Grieķijā pēc katedrāles Patras pilsētā.
Krievijā svētais Apustulis Andrejs iesākumā tika godināts kā pirmais Krievzemes apgaismotājs, kurš pirmais uz slāvu zemēm atnesis vēsti par Augšāmcēlušos Kristu. Pirmais Krievzemes hronists Nestors stāstu par Apustuļa apmeklējumu Kijevas kalnos un Novgorodas zemēs ievietoja savos „Laicīgo gadu stāstos” ("Повесть временных лет"), bet pēc tam par apustuļa Andreja sludināšanu Krievzemē obligāti tiek minēts visās krievu hronikās un dzīvesstāstu krājumos. Īpaši skaidrs stāsts par sv. Andreja apustulisko ceļojumu caur Krievzemi ievietots Kārtu grāmatā (Степенная книга), kas sastādīta XVI gadsimtā. Jau XI gadsimtā Krievzemē bija uzceltas baznīcas par godu sv Andrejam – Andreja klosteris Kijevā, katedrāle Dienvidu Pereslavļā, baznīca Lielajā Novgorodā. Tajā vietā, kur Andrejs uzslēja krustu „Kijevas kalnos”, tika uzcelta Kunga Krusta Pacelšanas baznīca, kura pastāvēja daudzus gadsimtus. XVIII gadsimtā to nomainīja lielāka un greznāka sv. Andreja Pirmsauktā baznīca. Liela baznīca par godu Apustulim Andrejam tika uzcelta arī Gruzinas ciemā pie Volhovas upes Novgorodas tuvumā, kur, pēc pirmstāsta, Apustulis atstājis savu zizli.
Nelielas sv. Apustuļa Andreja relikviju daļas Krievzemē no Grieķijas tika nogādātas jau sen. Viena no šādām daļiņām kopā ar daudziem citiem svētumiem ielikta senajā paceļamajā krustā no Novgorodas Nikolaja-Vjažiščes klostera. Šo bagātīgi rotāto un izmēros vareno krustu izgatavoja Novgorodas meistari pēc Vjažiščes igumena Ņikifora pasūtījuma 1553. gadā. Uz Maskavu to atnesa pirmais cars no Romanovu nama Mihails Fjodorovičs 1613. gadā pirms savas kronēšanas par caru – t.i. nākamais cars ieradās savā galvaspilsētā ar šo svētumu. No tiem laikiem šis krusts glabājās Labās Vēsts Pasludināšanas Kremļa katedrālē un dievkalpojumos tika lietots tikai divas reizes gadā – Krusta Pacelšanas svētkos un Krusta godināšanas svētdienā. 1699. gadā Labās Vēsts Pasludināšanas katedrālei tika pasūtīts vēl viens krusts ar daudziem svētumiem, tajā skaitā arī ar Andreja Pirmsauktā relikviju daļiņu. Šis augstvērtīgais krusts ieguva nosaukumu „Korsuņas krusts” un katedrālē tika izmantots kā altāra krusts. 1644. gadā grieķu mūki caram Mihailam Fjodorovičam kā dāvanu pasniedza Apustuļa Andreja labo roku. Tā bija pirmā nozīmīgākā Pirmsauktā Apustuļa relikviju daļa, kas nonāca Krievijā. Labā roka sudraba šķirstā tika novietota Kremļa Dievmātes Aizmigšanas katedrālē. Pēc revolūcijas šī relikvija nonāca Maskavas Kremļa muzeju krātuvēs, un ticīgajiem tika atdota Krievzemes Kristīšanas Tūkstošgades gadā. 1988. gada 26. maijā Krievijas Pareizticīgajai Baznīcai atdeva vairākas svētās relikvijas, kuras līdz tam atradās Kremļa muzejos, tajā skaitā arī svētā Andreja labo roku. Šīs svētās relikvijas pēc tam tika nodotas Dieva Parādīšanās Patriarha katedrālei Maskavā. Apustuļa labā roka arī šodien atrodas šajā katedrālē. Pie šīs diženās baznīcas ziemeļu sienas zem senatnīga Golgātas attēlojuma atrodas šķirsts, kurā novietotas Kungs Krusta Koka daļas, sv. Andreja labā roka, Svētītāja Jāņa Zeltamutes galva, Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja un Svētītāja Maskavas Pētera relikviju daļas.
Cars Pēteris I, kurš īpaši godināja svēto Andreju Pirmsaukto, ieviesa sv. Andreja Pirmsauktā ordeni – pirmo un augstāko Krievzemē. Andreja Pirmsauktā ordenis tika apstiprināts 1698. gadā, bet apbalvot ar to sāka no 1699. gada.
No 1699. gada līdz 1917. gadam Krievijā šis augstais apbalvojums tika piešķirts nedaudz vairāk kā tūkstotim cilvēku. Ordenim bija devīze: „Par ticību un uzticību”, bet ordeņa zīmē bija attēlots Andreja krusts ar tajā piesieto Andreju un četri latīņu burti SAPR - Sanctus Andreas Patronus Russiae, kas nozīmēja – Svētais Andrejs Krievijas Aizbildnis. Andreja Pirmsauktā ordenis kā augstākais Krievijas apbalvojums tika atjaunots 1998. gada 1. jūlijā. Viens no pirmajiem, kurš saņēma atjaunoto apbalvojumu, bija Svētīgākais Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs Aleksijs II.
1988. gada 28. decembrī tika izveidots Baznīcas apbalvojums - sv. Apustuļa Andreja Pirmsauktā ordenis, kurš ir augstākais Krievijas Pareizticīgās Baznīcas apbalvojums.
Pētera I laikā Andreja krustu sāka attēlot Krievijas jūras un kara spēku karogā, tādēļ arī šo karogu bieži dēvē par Andreja karogu.
1703. gada 16. maijā, Svētās Trijādības svētkos, Pēteris I ielika jaunās Krievzemes galvaspilsētas Pēterburgas pamatakmeni. Jaunās pilsētas pamatakmenī tika novietots zelta šķirsts ar sv. Andreja Pirmsauktā relikviju daļiņu piemiņā par to, ka reiz Apustulis bijis un sludinājis šajās vietās un par svētību jaunajai pilsētai.
Laika periodā no 1764. līdz 1768. gadam Pēterburgā Vasīlija salā tika uzcelta liela sv. Andreja akmens katedrāle. Bagātīgi rotāta, Andreja katedrāle bija viens no godātākajiem pilsētas dievnamiem. Tā tika slēgta 1938. gadā, bet ticīgajiem atdota 1990. gadā, tajā atkal notiek dievkalpojumi. Nevar nepieminēt vēl vienu pazīstamu Andreja katedrāli – Kronštatē, Pēterburgas tuvumā, kur no 1855. gada līdz 1908. gadam, vairāk kā pusgadsimtu, kalpoja ievērojamais krievu garīdznieks svētais taisnais Kronštates Jānis.
1833. gadā Krievijā tika nogādāta vēl viena ievērojama Svētā Apustuļa Andreja relikviju daļa. To kā dāvanu Svētīgajai Sinodei atsūtīja Jeruzālemes Patriarhs Atanasijs V. Svēto dāvanu Pēterburgā nogādāja viens no Svētās zemes hierarhiem arhibīskaps Jerofejs, nākamais Antiohijas Patriarhs. Šī relikviju daļa līdz revolūcijai glabājās sudraba šķirstā Sinodālajā palātā.
1893. gadā no svētā Atona kalna Krievijā ieradās arhimandrīts Gabriels, Elijas skita pārzinis, lai vāktu ziedojumus. Viņš sev līdzi atveda skita svētumus – brīnumdarošo Vissvētās Dievadzemdētājas ikonu „Barotāja” ("Млекопитательница"), Kunga Dzīvudarošā Krusta Koka daļiņu un sv. Apustuļa Andreja kreiso pēdu. Tā bija trešā nozīmīgākā Apustuļa relikviju daļa, kura tika nogādāta Krievijā. Ar Atona kalna svētumiem arhimandrīts Gabriels apmeklēja daudzas krievu pilsētas, tajā skaitā arī Maskavu, visur saņemot bagātīgus ziedojumus savam klosterim. Tajā laikā Atona kalnu apmeklēja tūkstošiem krievu dievlūdzēju, kuri devās svētceļojumā caur Odesu. Tēvs Gabriels nolēma Odesā dibināt Atona kalna Elijas skita filiāli - klosteri, lai tajā varētu apmesties dievlūdzēji, kuri devās tālāk uz Atona kalnu un Jeruzālemi. Klosteris tika uzcelts laikā periodā no 1894. līdz 1896. gadam, tajā bija plaša Pravieša Elijas baznīca, zvanu tornis un trīsstāvīgi dzīvojamie korpusi dievlūdzējiem. Vienlaikus notika plaši celtniecības un labiekārtošanas darbi Elijas skitā Atona kalnā. Tēvs Gabriels bija mūks, kura dzīve bija patiesas dievbijības piemērs. Viņam bija liela autoritāte Atonā un Krievijā, arhimandrīts viedi vadīja daudzskaitlīgo Elijas skita brālību, bija mīlestības pilns garīgais tēvs daudziem mūku kārtai piederīgajiem un laicīgajiem ļaudīm. 1901. gadā skita pārvaldnieks ar Atona kalna svētumiem ieradās Krievijā pēdējo reizi. Viņa veselība bija pasliktinājusies nepārtrauktajās rūpēs par klosteri, tā plašo saimniecību un daudzskaitlīgajām tā filiālēm un biežajiem jūras braucieniem. 1901. gada 19. oktobrī arhimandrīts Gabriels nomira Novonikolajevas staņicā pie Donas, kur arī bija Atona kalna klostera filiāle. Viņa miesas tika atvestas uz Odesu un apglabātas Pravieša Elijas baznīcas velvē. Pēc Dieva gribas Odesā palika arī Atona kalna svētumi, kurus tēvs Gabriels bija atvedis sev līdzi no Atona kalna. Padomju varas gados Atona kalna Elijas skita filiāle Odesā darbojās kā draudzes baznīca, un ticīgie devās uz turieni, lai godinātu Atona kalna arhimandrīta šķirstu. 1994. gada jūlijā ar Odesas un Izmailas Metropolīta Agafangela svētību tika atvērtas arhimandrīta Gabriela netrūdošās relikvijas, pie kurām bija notikušas vairākas izdziedināšanas. Tajā pašā gadā Ukrainas Pareizticīgās Baznīcas Svētītā Sinode sirdsskaidro Atona Gabrielu iecēla svēto kārtā. 1995. gadā Elijas skita filiāle Odesā tika pārveidota par Elijas vīriešu klosteri Odesā.
XX gadsimtā nozīmīgākais Odesas eparhijas garīgais centrs bija Dievmātes Aizmigšanas vīriešu klosteris, dibināts 1824. gadā. Klosterī bija trīs baznīcas, tas bija varens un labiekārtots. Padomju varas gados klosteris tika slēgts un izlaupīts, bet klostera Dievmātes Aizmigšanas katedrāle – sagrauta. Bet 1942. gadā, rumāņu okupācijas laikā Odesā, Dievmātes Aizmigšanas klosteris tika atjaunots un tajā atjaunojās mūku dzīve (tajā laikā tika atjaunotas daudzas Odesas eparhijas baznīcas un klosteri). Tā kā Dievmātes Aizmigšanas katedrāle bija sagrauta, tad klostera brāļi par godu Dievmātes Aizmigšanai iesvētīja mazāko klostera baznīcu, kura agrāk bija iesvētīta par godu Dievmātes ikonai „Dzīvību Nesošais Avots” ("Живоносный источник"), bet par godu šai ikonai sagrautās katedrāles vietā 1953. gadā tika uzcelta kapela.
Pēckara gados, kad atsākās Kristus Baznīcas vajāšana, gandrīz visi Odesas eparhijas klosteri no jauna tika slēgti, bet Dievmātes Aizmigšanas klosteris saglabājās un bija viens no nedaudzajiem Krievijas Pareizticīgās Baznīcas klosteriem, kurš darbojās visus šos gadus. Tieši šeit, Odesas Dievmātes Aizmigšanas klostera Dievmātes Aizmigšanas baznīcā, tajā laikā atradās Atona kalna svētumi, kurus uz Odesu atveda sirdsskaidrais Atona Gabriels. Šeit arī šodien atrodas godājamā Vissvētās Dievadzemdētājas un Mūžamjaunavas Marijas ikona „Barotāja”. Šai ikonai ir šķirstiņi, kuros glabājas Kunga Rizas un Vissvētās Dievadzemdētājas Rizas daļiņas. Šeit arī atrodas svētā Apustuļa Andreja Pirmsauktā pēda.
Šķirsts ar Apustuļa pēdu pastāvīgi atradās Dievmātes Aizmigšanas baznīcas altārī, no kura tas tika iznests tikai vienreiz gadā – sv. Apustuļa piemiņas dienā.
40-to gadu beigās Odesas Dievmātes Aizmigšanas klosterī izvietojās Maskavas un visas Krievzemes Patriarha vasaras rezidence, 1961. gadā uz šejieni pārcēla Odesas garīgo semināru, bet 1965. gadā – Odesas eparhijas valdošā Virsgana rezidenci. Apustulis Andrejs tiek godināts kā Odesas garīgā semināra debesu aizbildnis, un par godu viņam 1980. gadā tika iesvētīta semināra mājas baznīca.
Svētā Apustuļa Andreja pēda arī mūsdienās atrodas Odesas Dievmātes Aizmigšanas klosterī. Pirms vairākiem gadiem tai tika izveidots jauns, bagātīgi rotāts šķirsts.
Vēstījums par Pirmsauktā Apustuļa ziemeļu zemju apmeklējumu, par kuru lasām mūsu vēstures hronikā, ir atbilstošs senajai bizantiskajai mācībai un senākajiem kristīgajiem vēstījumiem, un arī mēs esam daļa no atmiņas par svēto Apustuli kā Svētās Krievzemes bērni un tās zemes iedzīvotāji, kurus apgaismoja viņa sludināšana.
Svētā Apustuļa Andreja piemiņa Latvijā vienmēr ir godāta, lielākajā daļā baznīcu atrodas viņa ikonas. Šobrīd Siguldā ir Apustuļa Andreja Pirmsauktā pareizticīgo draudze, un Apustuļa piemiņas dienā šajā pilsētā notiek krusta gājiens.
Sv. Apustuļa Andreja vārds atrodams arī Rīgas toponīmikā. Viena no Daugavas salām nosaukta par Andrejsalu un viena no Rīgas ostām tiek dēvēta par Andrejostu.