Apustuļiem pielīdzināmais Nikolajs, Japānas arhibīskaps

Apustuļiem pielīdzināmais Nikolajs,

Japānas arhibīskaps

 

 

            Svētais apustuļiem pielīdzināmais Nikolajs, Japānas arhibīskaps, laicīgajā pasaulē Ivans Kasatkins, dzimis 1836. gada 1. augustā Smoļenskas guberņas Beļskas apriņķa Berjozovas pagastā, kur viņa tēvs Dmitrijs Ivanovičs kalpoja par diakonu. Kad zēnam bija pieci gadi, nomira viņa māte Ksenija Aleksejevna. Diakona daudzbērnu ģimene bija ļoti nabadzīga, un tomēr Ivans tika nodots mācīties Beļskas garīgajā skolā, bet pēc tam Smoļenskas garīgajā seminārā.

            Pēc semināra beigšanas Ivans Kasatkins kopā ar citiem labākajiem audzēkņiem tika nosūtīts mācīties uz Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju, kur viņš mācījās līdz 1860. gadam, uzrādot negaidītas sekmes. Bija paredzams, ka jaunais cilvēks paliks akadēmijā, lai sagatavotos profesora darbam, tomēr lēmums doties uz Japānu pilnībā izmainīja viņa likteni.  Tas tika pieņemts pilnīgi negaidīti. Pēc paša svētītāja Nikolaja liecības, viņam līdz tam laikam nebija pat prātā ienākusi doma par mūka dzīvi. Ielūgums doties uz Japānu kā vēstniecības baznīcas Hakodatā pārzinim sākumā uz viņu neatstāja nekādu iespaidu. Bet dievkalpojuma laikā viņš pēkšņi nolēma, ka viņam jābrauc uz Japānu. Atgriezies no Visnakts dievkalpojuma, viņš dziļā uztraukumā devās pie Augstisvētītā Nektārija un paziņoja viņam par savu vēlēšanos doties uz Japānu, tomēr ne kā precētam garīdzniekam, bet mūka kārtā.

            1860. gada jūnijā akadēmijas Divpadsmit apustuļu baznīcā bīskaps Nektārijs veica Joanna Kasatkina iesvētīšanu mūka kārtā ar vārdu Nikolajs. Apustuļu Pētera un Pāvila piemiņas dienā inoks Nikolajs tika iesvētīts par ipodiakonu, bet nākamajā dienā, kad tika svinēta Divpadsmit apustuļu kopējā piemiņas diena (akadēmijas baznīcas altārsvētki), - par priestermūku.

            Zīmīgi bija bīskapa ceļa vārdi jaunajam inokam: „Ne jau klosterī tev jāaizvada sava dzīve. Tev jāatstāj Dzimtene, jādodas kalpot Kungam uz tālu un neticīgu zemi. Kopā ar garīga varoņdarba veicēja krustu tev jāņem ceļinieka zizlis, līdz ar mūka varoņdarbu tev nāksies veikt apustuļu darbu!”

            Pavadījis trīs dienas ciemā ar saviem tuviniekiem un atvadījies no tiem, 1860. gada jūlijā priestermūks Nikolajs devās ceļā uz savu kalpošanas vietu Hakodatas pilsētā. Sev līdzi viņš paņēma Dievmātes Smoļenskas ikonu, kuru glabāja visu mūžu.

            Ceļš uz Japānu bija tāls un ilgs. Ziemu priestermūks Nikolajs pavadīja Nikolajevskā pie Amūras. Šeit viņš satikās ar ievērojamo Krievzemes Baznīcas svētītāju – Amerikas un Sibīrijas apustuli, Kamčatkas, Kuriļu un Aleutu arhibīskapu (vēlāko Maskavas metropolītu) Inokentiju (Venjaminovu). Arhibīskaps Inokentijs svētīja viņu gaidāmajiem darbiem un deva padomu apgūt japāņu valodu. Redzot priestermūka trūcīgo apģērbu, valdnieks Inokentijs nopirka labu samtu un pats piegrieza jaunu rjasu tēvam Nikolajam, uzlika viņam bronzas krūšu krustu, kuru bija saņēmis par piedalīšanos Krimas kampaņā.

            Pēc gandrīz gadu ilga ceļojuma, 1861. gada jūnijā, priestermūks Nikolajs ieradās Japānas ostā Hokadatā. Iesākumā Evaņģēlija sludināšana Japānā likās pilnīgi neiedomājama. Pēc paša tēva Nikolaja vārdiem „toreizējie japāņi skatījās uz ārzemniekiem kā uz zvēriem, bet uz kristietību kā uz ļaundaru baznīcu, kurai var piederēt tikai nelabojami ļaundari un burvji”. Astoņi gadi pagāja, lai iepazītu valsti: tautu, valodu, tikumus un to paradumus, kuru vidū būs jānes Kristus vēsts. Priestermūks Nikolajs, apmeklējot tautas sapulces, klausījās atbraukušos stāstniekus un budistu sprediķotājus.

            Sākoties 1868. gadam, tēvs Nikolajs jau labi runāja japāniski. Japānas vēsturi viņš zināja labāk par daudziem japāņiem. Šajā laikā tēvs Nikolajs apguva arī angļu valodu, kura kļuva par starptautisko valodu. Uz šo laiku tēva Nikolaja draudzē bija jau divdesmit japāņu, viņu vidū bija arī sievietes. 1869. gada beigās priestermūks Nikolajs (Kasatkins) atbrauca uz Pēterburgu un iesniedza Sinodē ziņojumu par sava darba rezultātiem.

            Ar priestermūka Nikolaja gādību Svētītajā Sinodē tika pieņemts lēmums: „Dieva vārda nešanai japāņu pagānu vidū izveidot īpašu Krievijas Garīgo Misiju”. Tēvs Nikolajs tika iecelts arhimandrīta kārtā un iecelts par šīs Misijas vadītāju. Pēc atgriešanās Japānā nākamais svētnieks nodeva Hakodatas draudzi savam jaunajam kalpošanas biedram priestermūkam Anatolijam, bet pats pārcēla Misijas centru uz Tokiju. Misijas centri izvietojās jau četrās pilsētās: Tokijā, Kioto, Nagasaki un Hakodatā.

            1871. gadā valstī sākās kristiešu vajāšanas, daudzi no viņiem tika pakļauti vajāšanām (tajā skaitā arī vēlāk ievērojamais garīdznieks-misionārs Pāvils Savabe, pirmais pareizticīgais japānis. Savabes un citu arestēto katehizatoru atbrīvošana kļuva iespējama tikai pēc arhimandrīta Nikolaja vēršanās pie augstu stāvošiem valsts ierēdņiem.

            1873. gada sākumā tika izdots likums, kas atcēla pret kristietību vērstos likumus. Vajāšanas mazinājās, un radās iespēja brīvi sludināt kristietību. Tajā pašā gadā arhimandrīts Nikolajs uzsāka baznīcas un skolas 50 cilvēkiem celtniecību Tokijā, bet pēc tam – garīgās skolas celtniecību, kura 1878. gadā tika pārveidota par semināru. Mācības skolā notika japāņu valodā, tomēr īpaša uzmanība tika pievērsta krievu valodas apguvei. Pats tēvs Nikolajs daudzus gadus seminārā pasniedza dogmatisko teoloģiju un vispārējo cilvēces vēsturi.

            1875. gadā Tokijā ieradās Augstisvētītais Pāvils, Kamčatkas bīskaps, lai ieceltu svētkalpotāja kārtā arhimandrīta Nikolaja rekomendētos kandidātus no vietējo iedzīvotāju vidus. Bijušais upuris Pāvils Savabe kļuva par pirmo pareizticīgo garīdznieku. Baznīca turpināja augt. Uz šo laiku pie Misijas Tokijā darbojās četras skolas: katehizatoru, semināra, sieviešu, klēra, - bet Hakodatā darbojās divas skolas – zēniem un meitenēm. 1877. gada otrajā pusē Misijā regulāri sāka iznākt žurnāls „Baznīcas vēstnesis”. Uz 1878. gadu Japānā jau skaitījās 4115 kristiešu, pastāvēja daudzas kristiešu kopienas. Japāņu vidū bija jau 6 garīdznieki, 27 katehizatori un 50 katehizatoru palīgu. Dievkalpojumi kopienās un mācības notika dzimtajā valodā. Sākās garīgi tikumiska satura grāmatu izdošana.

            1880. gadā Svētītā Sinode pieņēma lēmumu par Misijas štatu paplašināšanu un par tās priekšnieka, arhimandrīta Nikolaja, iecelšanu bīskapa kārtā.

            1880. gada 30. martā Ņevas Aleksandra Lavras Trijādības katedrālē notika arhimandrīta Nikolaja bīskapa hirotonija - viņš tika iecelts par Tokijas bīskapu. Vēlāk svētītājs rakstīja: „Hirotonijas noslēpuma laikā liekas, ka jūtas bez cilvēka gribas pārņem viņu, acis kļūst miklas, dvēsele samulst. Visa būtība hierarhu roku ietekmē izjūt pārvērtību. Piecelies pavisam cits, kā esi nometies ceļos altāra priekšā”.

            Atgriezies Japānā, bīskaps Nikolajs ar vēl lielāku dedzību turpināja savus apustuliskos darbus. Viņš pabeidza Kristus Augšāmcelšanās katedrāles celtniecību Tokijā. Kad japāņi prasīja pareizticīgo bīskapam, kāpēc viņš uzcēlis tādu milzīgu baznīcu, valdnieks Nikolajs atbildēja, ka katedrāle liekas liela tagad, bet paies 200 gadu – un tā būs maza. Tāpat bīskaps Nikolajs uzsāka dievkalpojumu grāmatu jaunu tulkojumu, sastādīja japāņu valodā Pareizticīgo teoloģisko vārdnīcu.

            Valdnieks vienmēr cēlās pulksten piecos no rīta. Sešos pie viņa ieradās sekretārs ar ziņojumu. Pulksten septiņos sākās kopējā lūgšana Katehizatoru un dziedātāju skolām. Pēc tam līdz pulksten divpadsmitiem bīskaps Nikolajs lasīja lekcijas teoloģiskajos mācību priekšmetos seminārā un katehizatoru skolā. No pulksten vieniem līdz puspieciem viņš nodarbojās ar administratīvajiem darbiem; izlasīja katru vēstuli, kas bija adresēta viņam, diktēja atbildes sekretāram, pieņēma ziņotājus, rediģēja materiālus iespiešanai. Līdztekus tam viņš paspēja izskatīt japāņu laikrakstus un žurnālus. Pulksten sešos vakarā sākās viņa „otrā darba diena”, pilnībā veltīta Svēto Rakstu un dievkalpojumu grāmatu tulkošanai. Trīsdesmit gadu garumā tieši sešos valdnieka cellē ienāca viņa pastāvīgais līdzstrādnieks tulkošanas darbā, brīnišķīgi izglītots pareizticīgs japānis, apsēdās uz zema krēsla blakus bīskapam un sāka rakstīt viņa diktēto. Vēlāk bīskaps Nikolajs rakstīs, ka tulkošanas darbos „ietverta visa misionārā darba būtība”.

            Ļoti lielu nozīmi bīskaps Nikolajs piešķīra baznīcu un pareizticīgo kopienu apmeklējumam. Pa pilsētu viņš parasti gāja kājām, eparhijas apceļošanas laikā brauca ratos vai jāšus. Par svinīgiem un bagātīgiem braucieniem vispār nebija nekādu runu. Viņa kopienu apmeklējumi visiem bija svētki. Bīskaps Nikolajs apmeklēja kristiešu mājas, pamācīja un mierināja savus garīgos bērnus. Viņš nekad neaizskāra japāņu reliģiskās jūtas, nekad nenosodīja budisma sekotājus, tādēļ pat bonzu (budistu garīdznieku) vidū viņam bija ne mazums draugu.

            Smagi pārbaudījumi skāra svētītāju Nikolaju un viņa draudzi Krievu-japāņu kara laikā 1905. gada laikā. Viņš tos panesa ar godu, tādējādi pārsteigdams japāņus. Bīskaps Nikolajs atrada iespēju palīdzēt krievu karagūstekņiem  viņu smagajā stāvoklī. Par šiem varonīgajiem darbiem viņš tika pagodināts ar iecelšanu arhibīskapa kārtā.

            1911. gadā apritēja pusgadsimts no tās dienas, kad jaunais priestermūks Nikolajs pirmo reizi spēra kāju uz Japānas zemes. Uz šo jubilejas datumu eksistēja jau 266 Japānas Pareizticīgās Baznīcas draudzes, kurās bija 33017 pareizticīgo laju, 1 arhibīskaps, 1 bīskaps, 35 garīdznieki, 6 diakoni, 14  dziedāšanas skolotāji, 116 sludinātāji-katehizatori.

            Pats svētītājs visu savu dzīvi bija patiesa garīgā vadītāja piemērs, pilnībā uzticīgs savai kalpošanai. Tas bija ar neizsmeļamu enerģiju apveltīts cilvēks, kurā apvienojās mērķtiecība un kvēla darba mīlestība. Viņš sacīja: „Misionāram doties atpūtā, ja viņā ir kaut pilītes spēka kalpot savai lietai, - man tas liekas neiedomājami, tādēļ es pat sapņos nekad neesmu centies piemērīt atpūtas halātu. Gribas nomirt tajā vagā, kur Dievišķā Providence lēmusi gan art, gan sēt”. Šajos vārdos ir visa viņa cilvēciskā būtība. Personiskajā dzīvē svētītājs bija ārkārtīgi vienkāršs. Viņš neuzskatīja par pienākumu veikt ārkārtējus varoņdarbus, bet atdeva Kungam visu savu dvēseli. Viņa ceļā bija kārdinājumi gan ar neierobežotu varu, gan pašnovērtējumu, gan nogurums, gan vecuma nespēks. Bet svētītājs ar savu dzīvi visai pasaulei parādīja šo kārdinājumu pārvarēšanas pieredzes piemēru, iemiesojot dzīvē Jēzus Kristus dotos baušļus.

            1912. gada 3. februārī septiņdesmit sestajā dzīves gadā Japānas apgaismotājs arhibīskaps Nikolajs mierā aizgāja pie Kunga. Svētītājs tika apglabāts Tokijā Janakas kapsētā. Viņu pavadīja desmitiem tūkstošu japāņu – kristieši un pagāni, bet šķirsta priekšā tika nesta Dievmātes Smoļenskas ikona „Odigitrija”, kuru viņš bijīgi glabāja visu savu dzīvi, un kura viņam dzīves laikā un noslēgumā bija svētība no Dzimtenes

            Svētītāja vārdu zināja un godināja visa Japāna. Pat 58 gadus pēc viņa nāves, viņa kanonizācijas laikā, kad ticīgie gribēja pārnest viņa relikvijas no kapsētas uz katedrāli, viņiem to neatļāva, sakot, ka svētais Nikolajs pieder visai japāņu tautai neatkarīgi no ticības piederības, un viņa pīšļiem jāpaliek kapsētā.

            Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas Svētītā Sinode Maskavas un visas Krievzemes Patriarha Aleksija II vadībā 1970. gada 10. aprīlī pieņēma lēmumu par arhibīskapa Nikolaja (Kasatkina) iecelšanu svēto kārtā ar vārdu – apustuļiem pielīdzināmais. Japānā svētītājs Nikolajs vēl šodien tiek godāts kā dižens taisns cilvēks un īpašs lūdzējs Kunga priekšā.