Svētā svētmocekļa Kipriāna un svētās mocekles Justīnas dzīve un ciešanas

Svētā svētmocekļa Kipriāna un svētās mocekles Justīnas

dzīve un ciešanas

(piemiņas diena 2./15. oktobris)

 

Decija[1] valdīšanas laikā Antiohijā[2] dzīvoja kāds filozofs[3] un ievērojams burvis[4] vārdā Kipriāns, kura dzimta nāca no Kartāgas[5]. Dzimis pagānu ģimenē un vecāki viņu jau bērnībā veltīja kalpošanai pagānu dievam Apollonam[6]. Septiņu gadu vecumā viņš tika nodots burvjiem, lai tiktu apmācīts burvestību veikšanā un sātaniskās gudrībās. Sasniedzot desmit gadu vecumu, vecāki viņu nosūtīja sagatavoties priestera kalpošanai uz Olimpa kalnu[7], kuru pagāni dēvēja par dievu mājokli; tur atradās neskaitāmi elki, kuros mājoja ļaunie gari. Šajā kalnā Kipriāns iemācījās visas sātaniskās gudrības: viņš apguva dažādas pārvērtības, iemācījās izmainīt gaisa īpašības, uzsūtīt vētras, radīt pērkonu un lietu, sacelt jūras viļņus, nodarīt kaitējumu dārziem, vīnogulāju audzēm un laukiem, uzsūtīt slimības un sērgas ļaudīm, iemācījās postošu gudrību un ļaunuma piepildītas sātaniskas darbības. Viņš tur redzēja neskaitāmus ļauno garu pulkus ar tumsas valdnieku priekšgalā, kura priekšā vieni stāvēja, otri kalpoja, vēl citi skaļi slavēja savu valdnieku, bet vēl citi tika sūtīti pasaulē cilvēku maldināšanai. Tur viņš šķietamos tēlos redzēja pagānu dievus un dievietes un skaidri saskatīja dažādus māņu tēlus un parādības, kuru izsaukšanu viņš mācījās, ievērojot stingru četrdesmit dienu gavēni; viņš ēda pēc saules rieta un arī tad nevis maizi vai kādu citu ēdienu, bet ozola zīles.

Kad viņam apritēja piecpadsmit gadi, viņš sāka klausīties septiņu vareno priesteru mācības, no kurām viņš apguva daudzus sātaniskus noslēpumus. Pēc tam viņš devās uz Argosu[8], kur, kādu laiku kalpojis dievietei Hērai[9], iemācījās daudzus pavedināšanas paņēmienus pie tās priestera. Kādu laiku viņš dzīvoja arī Tauropolē[10], kalpojot Artemīdai, bet no turienes devās uz Lakedemonu[11], kur apguva dažādas burvestības un māņu mākslas izsaukt no kapa mirušos un piespiest tos runāt. Divdesmit gadu vecumā Kipriāns nonāca Ēģiptē un Memfisā[12] apguva vēl lielākas burvestības un buršanas. Trīsdesmitajā dzīves gadā viņš devās pie haldejiem[13] un, apguvis tur zvaigžņu skaidrošanu, pabeidza savas mācības, pēc tam atgriezās Antiohijā, būdams pilnīgs jebkādā ļaundarībā. Tā viņš kļuva par magu, burvi un dvēseļu slepkavu, elles valdnieka draugu un uzticamu kalpu[14], ar kuru sarunājās viens pret vienu, izpelnījies no viņa lielu cieņu, kā viņš pats atklāti apliecināja.

– Ticiet man, – viņš sacīja, – ka es redzēju pašu tumsas valdnieku, jo es iežēlināju viņu ar upuriem; es sveicu viņu un runāju ar viņu un viņa vecākajiem; viņš iemīlēja mani, slavēja manu prātu un visu klātbūtnē sacīja: „Lūk, jaunais Simrijs[15], vienmēr gatavs paklausīt un ar pienācīgu cieņu izturēties pret mums!” Un viņš apsolīja mani iecelt par valdnieku pēc manas iziešanas no ķermeņa, bet zemes dzīves laikā – palīdzēt man it visā; pie tam viņš piešķīra man garu pulku, lai tie kalpotu man. Kad es devos prom no viņa, viņš vērsās pie manis ar vārdiem: „Stiprinies, uzcītīgais Kipriān, celies un pavadi mani: lai visi garu vecākie brīnās par tevi”. Tādējādi arī visi viņa kņazi bija uzmanīgi pret mani, redzot man izrādīto godu. Viņa ārējais tēls bija līdzīgs ziedam; galvu vainagoja vainags, izveidots (ne īstenībā, bet šķietami) no zelta un dārgakmeņiem, un tādējādi izgaismojās arī visa apkārtne, - bet viņa tērps bija apbrīnojams. Kad viņš pagriezās uz vienu vai otru pusi, tā vieta nodrebēja; simtiem dažādu pakāpju ļaunie gari padevīgi stāvēja pie viņa troņa. Toreiz arī es atdevu sevi visu kalpošanā viņam, pakļaujoties jebkādai viņa gribai.

 

Tā par sevi stāstīja pats Kipriāns pēc savas atgriešanās.

No visa iepriekš stāstītā top skaidrs, kāds cilvēks bija Kipriāns: kā ļauno garu draugs viņš veica visus viņu darbus, nodarot ļaunu cilvēkiem un pavedinot viņus. Dzīvojot Antiohijā, viņš daudzus ļaudis pavedināja uz dažādām nelikumībām, daudzus nogalēja ar indēm un burvestībām, bet jaunekļus un jaunavas nodeva par upuri gariem. Daudziem viņš iemācīja savas burvestības: vieniem – lidināties gaisā, citiem – peldēt laivās mākoņos, bet citiem staigāt pa ūdeņiem. Visi pagāni viņu godāja un slavēja kā viņu neģēlīgo dievu galveno priesteri un gudrāko kalpu. Daudzi vērsās pie viņa savās vajadzībās, un viņš palīdzēja viņiem ar sātanisko spēku: vieniem viņš palīdzēja viņu grēcīgajos darbos, citiem dusmās, ienaidā, atriebībā, skaudībā. Viņš pilnībā jau atradās elles dzīlēs un sātana rīklē, bija ugunīgās  elles dēls, ļauno garu darbības un viņu mūžīgās nāves līdzdalībnieks. Bet Kungs, nevēlēdamies grēcinieka nāves, Savas neizsakāmās labestības un cilvēku grēkiem neuzvaramās žēlsirdības dēļ, izvēlējās atrast šo kritušo cilvēku, izvilkt elles dzīlēs iestigušo un glābt viņu, lai parādītu visiem ļaudīm Savu žēlastību, jo nav grēka, kas spētu uzvarēt Viņa cilvēkmīlestību. Un viņš izglāba Kipriānu sekojošā veidā.

Tajā pašā laikā turpat, Antiohijā, dzīvoja kāda jaunava, vārdā Justīne. Viņa bija dzimusi pagānu ģimenē: meitenes tēvs bija elku kalpotājs, vārdā Edesijs, bet māti sauca Kleodonija. Reiz, sēžot pie savas mājas loga, šī jaunava, tolaik jau kļuvusi pilngadīga, netīšām izdzirda pestīšanas vārdus no garāmejoša diakona, kuru sauca Praīlijs. Viņš runāja par mūsu Kunga Jēzus Kristus cilvēcisko dabu – par to, ka Viņš dzimis no Visšķīstās Jaunavas un, paveicis daudzus brīnumus, ļāvies ciest mūsu pestīšanas labad, augšāmcēlās no mirušajiem, pacēlās debesīs, sēdās pie Tēva labās rokas un valda mūžīgi. Šis diakona sprediķis krita auglīgā augsnē, Justīnes sirdī, un ātri vien sāka nest augļus, iznīdējot tajā neticības ērkšķus. Justīne vēlējās labāk un pilnīgāk iepazīt ticību pie diakona, bet, savas jaunavīgās pieticības atturēta, neuzdrošinājās viņu meklēt. Tomēr viņa slepus apmeklēja Kristus baznīcu un, bieži klausoties Dieva vārdu, Svētajam Garam iedarbojoties uz viņas sirdi, noticēja Kristum. Drīz vien viņa pārliecināja arī savu māti, bet pēc tam pievērsa ticībai arī savu tēvu.  Redzot savas meitas saprātu un klausoties viņas viedos vārdus, Edesijs pie sevis sprieda: „Elkus veidojušas cilvēku rokas, un tiem nav ne dvēseles, ne elpas, un tādēļ – kā gan viņi var būt dievi”.  Domājot par to, viņš reiz sapnī, pēc Dievišķās gribas, redzēja brīnumainu parādību: viņš redzēja lielu mirdzošu eņģeļu pulku, bet viņu vidū bija pasaules Pestītājs Kristus, Kurš viņam sacīja:

– Nāciet pie manis, un Es jums došu Debesu Valstību.

No rīta uzcēlies, Edesijs kopā ar sievu un meitu devās pie kristiešu bīskapa, vārdā Ontatu, lūdzot viņu iemācīt Kristus ticībā un kristīt viņus. Viņš pastāstīja savas meitas sacīto un paša skatīto eņģeļu redzējumu. To izdzirdis, bīskaps nopriecājās par viņu atgriešanos un, mācījis viņus Kristus ticībā, kristīja Edesiju, viņa sievu Kleodoniju un meitu Justīni, bet pēc tam, pasniedzis Svētās Kristus Dāvanas, atlaida viņus mierā. Kad Edesijs nostiprinājās Kristus ticībā, tad bīskaps, redzot viņa dievbijību, iecēla viņu par presbiteri (priesteri). Pēc tam, nodzīvojis tikumībā un dievbijībā gadu un sešus mēnešus, Edesijs svētajā ticībā beidza savu dzīvi. Justīne drošsirdīgi mācījās Kristus baušļu ievērošanu un, iemīlot savu Līgavaini Kristu, kalpoja viņam ar uzcītīgām lūgšanām, jaunavību un šķīstību, gavēni un lielu atturību. Bet cilvēku dzimuma ienaidnieks, redzot šādu viņas dzīvi, apskauda viņas tikumus un sāka viņai kaitēt, radot lielas nelaimes un ciešanas.

Tajā laikā Antiohijā dzīvoja kāds jauneklis, vārdā Aglaīds, bagātu un ievērojamu vecāku dēls. Viņš dzīvoja izšķērdīgi, viss nodevies šīs pasaules rosībai un nīcībai. Reiz viņš ieraudzīja Justīni, kad meitene devās uz baznīcu, un sajūsminājās par viņas skaistumu, bet sātans iedvesa nelāgus nodomus viņa sirdī. Iededzies iekārē, Aglaīds visiem spēkiem centās iemantot Justīnes labvēlību un mīlestību un ar kārdinājumu palīdzību novest šķīsto Kristus līgavu līdz viņa nodomātajām neķītrībām. Viņš novēroja visus ceļus, pa kuriem jaunavai bija jāiet, un, saticis viņu, sacīja viņai glaimojošus vārdus, slavējot viņas skaistumu un slavinot viņu, tādējādi izrādot savu mīlestību pret viņu. Ar viltīgi novīto glaimu tīklu viņš centās radīt jaunavā grēcīgas domas. Bet Justīne novērsās un izvairījās no viņa, izjūtot riebumu pret viņu un nevēloties pat klausīties viņa glaimojošās un melīgās runas. Nerimstot savā iekārē par viņas skaistumu, jauneklis sūtīja pie viņas ar lūgumu, lai Justīne piekrīt kļūt par viņa sievu.

Viņa tam atbildēja:

– Mans līgavainis ir Kristus; Viņam es kalpoju un Viņa dēļ glabāju savu šķīstību. Viņš pasargās gan manu dvēseli, gan miesu no jebkādas apgrēcības.

Izdzirdis tādu šķīstās jaunavas atbildi, Aglaīds, sātana kūdīts, vēl vairāk iedegās kaislībā. Nespēdams viņu pavedināt, viņš nolēma to nolaupīt ar varu. Sapulcējis palīgā sev līdzīgus nesaprātīgus jaunekļus, viņš uzglūnēja jaunavai ceļā, pa kuru tā parasti devās uz lūgšanu baznīcā; tur viņš sagaidīja viņu un, sagrābis viņu, ar varu aizvilka uz savu māju. Viņa sāka skaļi kliegt, sita pa viņa seju un spļāva uz viņu. Izdzirdot viņas vaimanas, kaimiņi izskrēja no mājām un izrāva šķīsto jēru, svēto Justīni, no negodīgā jaunekļa rokām kā no vilka rīkles. Bezgoži aizmuka, bet Aglaīds ar kaunu atgriezās savā mājā. Nezinot, ko iesākt tālāk, viņš ar pieaugošu nešķīstu iegribu izlēma paveikt jaunu ļaunprātību: viņš devās pie diženā burvja un maga Kipriāna, elku kalpotāja un, pastāstījis viņam savas bēdas, lūdza viņa palīdzību, apsolot viņam daudz zelta un sudraba. Uzklausījis Aglaīdu, Kipriāns viņu nomierināja, apsolot izpildīt viņa vēlēšanos.

– Es, – viņš sacīja, – izdarīšu tā, ka jaunava pati meklēs tavu mīlestību un izjutīs pret tevi vēl lielāku kaislību kā tu pret viņu.  

Tā nomierinājis jaunekli, Kipriāns viņu atlaida cerību spārnotu. Pēc tam paņēmis savu slepeno zinību grāmatas, viņš paaicināja vienu no nešķīstajiem gariem, par kuru bija pārliecināts, ka tas ātri spēs iekvēlināt kaislību pret šo jaunekli Justīnes sirdī. Gars labprāt apsolīja to izpildīt un lepni sacīja:

– Tas nav nekas grūts, jo es daudz reižu esmu satricinājis pilsētas, saārdījis sienas, sagrāvis mājas, radījis asins izliešanas un tēvu slepkavības, sējis ienaidu un lielas dusmas brāļu un dzīvesbiedru vidū, un daudzus, kas devuši jaunavības solījumu, novedis līdz grēkam; mūkiem, kas apmetušies kalnos un pieraduši pie stingra gavēņa un nekad pat nav domājuši par miesu, es iedvesu grēcīgas vēlmes un iemācīju viņus kalpot miesas kaislībām; ļaudis, kuri bija nožēlojuši un novērsušies no grēka, es atkal pievērsu ļauniem darbiem; daudzus šķīstos es iegrūdu apgrēcībā. Vai tad es nespēšu šo jaunavu pievērst Aglaīda mīlestībai? Ko es te runāju? Es ātri vien parādīšu savu spēku. Lūk, ņem šo dziru (viņš pasniedza ar kaut ko piepildītu trauku), un atdod šim jauneklim: lai viņš ar to apslaka Justīnes māju, un redzēsi, ka manis teiktais piepildīsies.

 

To sacījis, gars pazuda. Kipriāns pasauca Aglaīdu un sūtīja viņu slepus apslacīt Justīnes māju no sātana trauka. Kad tas bija izdarīts, grēcīgais gars iegāja mājā ar aizdegtām miesas kaislības bultām, lai sagūstītu jaunavas sirdi ar apgrēcībām, bet viņas miesu iekvēlināt nešķīstā kaislībā.

Justīnei bija paradums katru nakti pienest lūgšanas Kungam. Un kad viņa, pēc paraduma, piecēlusies trešajā nakts stundā, lūdza Dievu, tad pēkšņi sajuta savā ķermenī satraukumu, miesas iegribu vētru un elles uguns kvēli. Tādā satraukumā un iekšējā cīņā viņa palika diezgan ilgu laiku: viņa atcerējās jaunekli Aglaīdu, un viņā radās sliktas domas. Jaunava izbrīnījās un kaunējās par sevi, sajūtot, ka viņas asinis vārās kā katlā; viņa tagad domāja par to, pret ko vienmēr izjuta riebumu kā nešķīsto. Bet, pateicoties savam saprātīgumam, Justīne saprata, ka šo cīņu viņā radījis sātans; tūlīt viņa tvērās pie krusta zīmes spēka, vērsās pie Dieva ar kvēlu lūgšanu un no sirds dzīlēm sauca uz Kristu, savu Līgavaini:

– Dievs mans Kungs, Jēzu Kristu! – lūk, mani ienaidnieki ceļas pret mani, sagatavojuši tīklus, lai notvertu mani un izmocījuši manu dvēseli. Bet es naktī atcerējos Tavu vārdu un ielīksmojos, un tagad, kad viņi moka mani, es vēršos pie Tevis un ceru, ka mans ienaidnieks neuzvarēs mani. Jo tu zini, Dievs mans Kungs, ka es, Tava kalpone, esmu saglabājusi Tev savas miesas šķīstību un savu dvēseli uzticējusi Tev. Saglabā savu avi, labais Gans, nenodod saplosīšanai zvēram, kas alkst mani norīt; dāvā man uzvaru pār manas miesas ļaunajām iegribām.

Ilgi un uzcītīgi lūgusies, svētā jaunava pievārēja ienaidnieku. Ar viņas lūgšanu uzvarēts, tas ar kaunu bēga no viņas, un atkal iestājās miers Justīnes miesā un sirdī; iekāres liesmas apdzisa, cīņa beidzās, verdošās asinis nomierinājās. Justīne slavēja Dievu un dziedāja uzvaras dziesmu. Gars atgriezās pie Kipriāna ar bēdīgu vēsti, ka viņš neko nav sasniedzis.

Kipriāns viņam vaicāja, kāpēc tas nespēja uzvarēt jaunavu. Gars, kaut arī negribīgi, atklāja patiesību:

– Es nevarēju viņu uzvarēt tādēļ, ka redzēju pār viņu kādu zīmi, no kuras man bija bail.

Tad Kipriāns pasauca daudz ļaunāku garu un sūtīja viņu kārdināt Justīni. Tas gāja un izdarīja daudz vairāk kā pirmais, uzbrūkot jaunavai ar lielu niknumu. Bet viņa bruņojās ar kvēlu lūgšanu un pakļāva sevi vēl lielākam varoņdarbam: viņa ietērpās astru kreklā un mērdēja savu miesu ar atturību un gavēni, baudot tikai maizi un ūdeni. Tādējādi savaldot savas miesas kaislības, Justīne uzvarēja sātanu un padzina viņu ar kaunu. Tas, līdzīgi pirmajam, neko nepanācis, atgriezās pie Kipriāna. Tad Kipriāns pasauca vienu no garu valdniekiem, pavēstīja tam par sūtīto garu vājumu, kuri nespēja uzvarēt vienu jaunavu, un lūdza viņam palīdzību. Tas stingri norāja iepriekšējos garus par viņu nemākulību darbā un par nespēju iekvēlināt kaislību jaunavas sirdī. Iedrošinājis Kipriānu un apsolījis jaunavu pavedināt ar citiem līdzekļiem, garu valdnieks pieņēma sievietes izskatu un iegāja pie Justīnes. Un viņš sāka godbijīgi sarunāties, it kā vēloties sekot viņas tikumiskās dzīves un šķīstības piemēram. Tā sarunājoties, viņš vaicāja jaunavai, kāda var būt balva par tik stingru dzīvi un šķīstības ievērošanu.

Justīne atbildēja, ka balva šķīsti dzīvojošajiem ir liela un neizsakāma, un ir diezgan dīvaini, ka ļaudis nemaz nerūpējas par tik lielu dārgumu kā eņģeļu šķīstība. Tad sātans, atklājot savu bezkaunību, sāka viņu kārdināt ar viltīgām runām:

– Kā gan varētu pastāvēt pasaule? kā gan dzimtu cilvēki? Jo, ja Ieva būtu saglabājusi šķīstību, tad kā vairotos cilvēku cilts? Patiesi labs darbs – laulības dzīve, kuru noteicis Pats Dievs; to slavē ar Svētie Raksti, sakot: „Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta” (Ebr. 13, 4). Un vai tad arī daudzi Dieva svētie nebija devušies laulībā, kuru Kungs devis ļaudīm mierinājuma, lai viņi priecātos par saviem bērniem un slavētu Dievu?

Klausoties šajos vārdos, Justīne pazina viltīgo kārdinātāju-sātanu un meistarīgāk kā Ieva uzvarēja viņu. Neturpinot sarunu, viņa uzreiz steidzās pie Kunga Krusta aizstāvības un apzīmēja ar tā godāto zīmi savu seju, bet savu sirdi pievērsa Kristum, savam Līgavainim. Un sātans uzreiz izgaisa vēl vairāk apkaunots kā pirmie divi gari.

Lepnais garu valdnieks atgriezās pie Kipriāna pavisam samulsis. Kipriāns, uzzinājis, ka arī šis gars neko nav iespējis, sacīja sātanam:

– Vai arī tu, varenais valdnieks un meistarīgākais par citiem tādā darbā, nespēji uzvarēt jaunavu? Kurš no jums spēj jel ko izdarīt ar šo neuzvaramo jaunavas sirdi? Saki man, ar kādu ieroci viņa cīnās ar jums, un kā viņa padara vāju jūsu stipro spēku.

Dieva spēka uzvarēts, sātans negribot atzinās:

– Mēs nevaram uzlūkot krusta zīmi, bet bēgam no tās, tādēļ ka tā kā uguns apdedzina mūs un padzen tālu prom.

Kipriāns sašuta par to, ka sātans viņu apkaunojis un, izsmejot garu, sacīja:

– Tāds vien jūsu spēks, ka pat vāja jaunava uzvar jūs!

Tad sātans, vēlēdamies mierināt Kipriānu, izdarīja vēl vienu mēģinājumu: viņš pieņēma Justīnes izskatu un devās pie Aglaīda cerībā, ka, pieņēmis viņu par īsto Justīni, jauneklis apmierinās savu vēlēšanos, un tādējādi neatklāsies ne viņa vājums, ne Kipriāns tiks apkaunots. Un kad gars iegāja pie Aglaīda Justīnes izskatā, tas neizsakāmā priekā pielēca kājās, pieskrēja pie šķietamās jaunavas, apskāva viņu un sāka skūpstīt, sakot:

– Labi, ka tu atnāci pie manis, brīnišķīgā Justīne!

Bet tikko jauneklis izteica vārdu „Justīne”, gars uzreiz izzuda, nespēdams izturēt pat Justīnes vārdu. Jauneklis stipri izbijās un, atsteidzies pie Kipriāna, pastāstīja viņam par notikušo. Tad Kipriāns ar savām burvestībām piešķīra viņam putna izskatu un, padarījis viņu spējīgu lidot, nosūtīja uz Justīnes māju, iesakot viņam ielidot istabā caur logu. Gara nests Aglaīds putna izskatā atlidoja pie Justīnes mājas un gribēja nosēsties uz jumta. Gadījās, ka Justīne tajā laikā palūkojās pa savas istabas logu. Ieraudzījis viņu, gars pameta Aglaīdu un aizbēga. Vienlaikus izzuda arī Aglaīda šķietamais tēls, kurā viņš likās kā putns, un jauneklis gandrīz vai sasitās, lidojot lejup. Viņš ieķērās ar rokām jumta malā un, turoties tajā, sastinga, un ja negodīgais no turienes netiktu zemē nolaists ar svētās Justīnes lūgšanu, tad  nokristu un nosistos. Tā neko nepanācis jauneklis atgriezās pie Kipriāna un izstāstīja viņam par savu neveiksmi. Redzot sevi apkaunotu, Kipriāns kļuva ļoti noskuma un izdomāja pats aiziet pie Justīnes, cerot uz savu burvestību spēku. Viņš pārvērtās gan par sievieti, gan putnu, bet vēl pat nepaspēja aiziet līdz Justīnes mājas durvīm kā šķietamais skaistas sievietes, vienlaikus putna, tēls izzuda, un viņš atgriezās noskumis.

Pēc tam Kipriāns sāka atriebties par savu apkaunojumu un ar savām burvestībām uzsūtīja dažādas nelaimes Justīnes mājai un visu viņas tuvinieku, kaimiņu un pazīstamo mājām kā reiz sātans taisnajam Ījabam (Īj. 1, 15-19; 2, 7). Viņš nogalināja to lopus, pārklāja viņu vergus ar čūlām, tādējādi radot viņiem pārmēru ciešanas. Viņš pakļāva slimībai arī pašu Justīni, ka viņa gulēja gultā, bet viņas māte raudāja par meitu. Justīne mierināja savu māti ar pravieša Dāvida vārdiem: „Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Kunga darbus” (118, 17).

Aiz sava nevaldāmā naida un lielā apkaunojuma Kipriāns, pēc Dieva pieļāvuma, uzsūtīja nelaimes ne tikai Justīnei un viņas tuviniekiem, bet arī visai pilsētai. Parādījās čūlas uz dzīvnieku ķermeņiem un dažādas slimības ļaužu vidū; un ar sātana palīdzību izplatījās runas, ka varenais burvis Kipriāns soda pilsētu par Justīnes pretošanos viņam. Tad godātākie pilsētas iedzīvotāji ieradās pie Justīnes un ar dusmām mudināja viņu, lai vairāk neapbēdina Kipriānu un iziet pie Aglaīda par sievu, lai pilsēta izvairītos no vēl lielākām nelaimēm viņas dēļ. Bet viņa visus nomierināja, sakot, ka drīz visas nelaimes, kuras nodarījis Kipriāns ar garu palīdzību, beigsies. Tā arī notika. Kad svētā Justīne no sirds pielūdza Dievu, visi garu uzbrukumi tūlīt beidzās; čūlas sadzija un ļaudis tapa dziedināti no slimībām. Kad notika šādas pārmaiņas, ļaudis slavēja Kristu, bet par Kipriānu un viņa burvestībām ņirgājās, tā ka viņš no kauna vairs nespēja parādīties ļaužu vidū un izvairījās tikties pat ar pazīstamiem. Pārliecinājies, ka krusta zīmes un Kristus Vārda spēku nekas nespēj uzvarēt, Kipriāns atjēdzās un sacīja sātanam:

– О, visu pazudinātāj un kārdinātāj, visu netikumu un nešķīstības avots! Šodien es iepazinu tavu nespēku. Jo ja tu baidies pat krusta ēnas un drebi no Kristus Vārda, tad ko tu darīsi, kad Pats Kristus stāsies pret tevi? Ja tu nespēj uzvarēt tos, kuri sevi apzīmē ar krusta zīmi, tad kuru tu izrausi no Kristus rokām? Šodien es sapratu kāda tu esi niecība; tev nav spēka pat atriebties! Paklausījis tev, es, nelaimīgais, padevos kārdinājumam, un noticēju tavai viltībai. Atkāpies no manis, nolādētais, atkāpies, - jo man jālūdz kristieši, lai viņi apžēlojas par mani. Man jāvēršas pie dievbijīgiem ļaudīm, lai viņi mani atbrīvo no bojā iešanas un gādā par manu pestīšanu. Atkāpies, atkāpies no manis, ļaunais, patiesības ienaidniek, visa labā pretiniek un ienaidniek.

To izdzirdis, sātans metās virsū Kipriānam, lai viņu nogalinātu, un uzbrucis sāka viņu sist un žņaugt. Neatrodot nekur aizstāvības un nezinot, kā palīdzēt sev un atbrīvoties no sātana nežēlīgajām rokām, Kipriāns, tikko dzīvs, atcerējās svētā krusta zīmi, ar kuras spēku Justīna pretojās sātana spēkam, un izsaucās:

– Justīnes Dievs, palīdzi man!

Pēc tam, pacēlis roku, pārkrustījās, un sātans tajā pašā brīdī aizlaidās no viņa kā bulta, izšauta no loka. Stiprinājies garā, Kipriāns kļuva drošāks un, piesaucot Kristus vārdu, apzīmēja sevi ar krusta zīmi un neatlaidīgi pretojās sātanam, nolādot viņu un izsakot pārmetumus. Sātans, stāvot no viņa pa gabalu un nespējot pietuvoties, bailēs no krusta zīmes un Kristus Vārda, visādi draudēja Kipriānam, sakot:

– Kristus neatbrīvos tevi no manām rokām!

Pēc tam, pēc ilgiem un nikniem uzbrukumiem Kipriānam, ļaunais gars ierēcās kā lauva un devās prom. Tad Kipriāns paņēma visas savas burvestību grāmatas un devās pie kristiešu bīskapa Anfima. Nokritis pie bīskapa kājām, viņš lūdza izrādīt žēlastību un nokristīt viņu. Zinot, ka Kipriāns ir dižens un baiss burvis, no kura visi baidās, bīskaps nodomāja, ka tas atnācis pie viņa ar kādu viltību, tādēļ atteica viņam, sakot:

– Tu dari daudz ļauna pagānu vidū; jel atstāj mierā kristiešus, lai tu ātri vien neietu bojā.

Tad Kipriāns ar asarām izstāstīja visu bīskapam un atdeva viņam savas grāmatas sadedzināšanai. Redzot viņa pazemību, bīskaps pamācīja viņu un ievadīja svētajā ticībā, bet pēc tam pavēlēja viņam gatavoties kristībām; viņa grāmatas bīskaps sadedzināja visu ticīgo pilsoņu acu priekšā.

Devies prom no bīskapa ar sagrauztu sirdi, Kipriāns raudāja par saviem grēkiem, kaisīja ar pelniem savu galvu un no sirds nožēloja, saucot uz patieso Dievu par šķīstīšanu no savām nelikumībām. Atnācis nākamajā dienā uz baznīcu, viņš klausījās Dieva vārdu priecīgā aizkustinājumā, stāvot ticīgo vidū. Kad diakons pavēlēja ticībā mācāmajiem iziet, sakot: „ticībā mācāmie, izejiet”[16], - daži jau devās prom, bet Kipriāns negribēja iziet, sakot diakonam:

– Es esmu Kristus kalps; neizdzen mani prom no šejienes.

Diakons viņam atbildēja:

– Tā kā tu vēl neesi kristīts, tev ir jāiziet no baznīcas.

Uz to Kipriāns viņam atbildēja:

– Dzīvs ir Kristus, mans Dievs, kurš atbrīvojis mani no sātana, saglabājis jaunavu Justīni šķīstu un apžēlojies par mani; neizdzīsi mani no baznīcas, iekams es kļūšu par pilnīgu kristieti.

Diakons par to pastāstīja bīskapam, bet bīskaps, redzot Kipriāna uzcītību un uzticību Kristus ticībai, paaicināja viņu pie sevis un nekavējoties kristīja Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.

Uzzinājusi par to, svētā Justīne pateicās Dievam, izdalīja daudz žēlastības dāvanu ubagiem un veica ziedojumu baznīcai. Bet Kipriānu bīskaps astotajā dienā  iecēla par lasītāju, divdesmitajā dienā par ipodiakonu, trīsdesmitajā par diakonu, bet pēc gada iesvētīja par priesteri. Kipriāns pilnībā izmainīja savu dzīvi, ar katru dienu vairojās viņa garīgie varoņdarbi un, pastāvīgi apraudot savus agrākos ļaunos darbus, pilnveidojās un kāpa arvien augstāk pa tikumu kāpnēm. Drīz vien viņš tika iecelts par bīskapu un šajā kārtā vadīja tādu svētu dzīvi, ka līdzinājās daudziem diženiem svētajiem; pie tam viņš dedzīgi rūpējās par viņam uzticēto Kristus ganāmpulku. Svēto jaunavu Justīni viņš iecēla par diakonisi, bet pēc tam uzticēja viņai jaunavu klosteri, ieceļot viņu par igumeni citām kristiešu jaunavām. Ar savu uzvedību un pamācībām viņš pievērsa ticībai daudzus pagānus un ieguva viņus Kristus baznīcai. Tādējādi šajā valstī mitējās elku kalpošana, un Kristus slava vairojās.

Redzot svētā Kipriāna stingro dzīvi, viņa gādību par Kristus ticību un cilvēku dvēseļu pestīšanu, sātans dusmās grieza zobus un pamudināja pagānus apmelot viņu austrumu valsts valdnieka priekšā, ka viņš apkaunojis dievus, novērsis no tiem daudzus ļaudis, bet Kristu, kurš naidīgs viņu dieviem, slavē. Un lūk, daudzi bezgoži ieradās pie Evtolmija, kurš pārvaldīja šīs zemes, un apmeloja Kipriānu un Justīni, apvainojot viņus, ka viņi ir naidīgi gan dieviem, gan ķeizaram, gan jebkurai varai, - ka viņi mulsina tautu, apbur un ved sev līdzi, noskaņojot to paklanīties krustā sistajam Kristum. Viņi prasīja pārvaldniekam, lai tas sodītu Kipriānu un Justīnu ar nāvessodu. Uzklausījis prasību, Evtolmijs pavēlēja sagūstīt Kipriānu un Justīni un ieslodzīt viņus cietumā. Pēc tam, dodoties uz Damasku, viņš Kipriānu un Justīni ņēma līdzi, lai tiesātu viņus.  Kad Kristus mocekļus atveda pie viņa uz tiesu, viņš vaicāja Kipriānam:

– Kādēļ tu pārtrauci savu agrāko vareno darbošanos, kur tu biji ievērojams dievu kalps un atvedi pie tiem daudzus ļaudis?  

Svētais Kipriāns pastāstīja valdniekam kā uzzinājis par dēmonu nespēku un kārdinājumiem un iepazinis Kristus spēku, no kura dēmoni baidās un bailēs trīc, izzūdot no godājamā krusta zīmes, kā arī izskaidroja, kādēļ pievērsies Kristum, par Kuru gatavs nomirt, ja nepieciešams. Mocītājs neuzņēma savā sirdī Kipriāna vārdus, bet, nebūdams spējīgs atbildēt tiem, lika svēto pakārt un šaustīt viņa ķermeni, bet svētajai Justīnei sist pa lūpām un acīm. Visā ilgo mocību laikā viņi nepārtraukti apliecināja Kristu un ar pateicību pārcieta visu. Pēc tam mocītājs ieslodzīja viņus cietumā un centās, mīlīgi pierunājot, atkal pievērst viņus elku godināšanai. Kad viņa spēki tam izrādījās par vājiem, tad pavēlēja viņus iemests katlā, bet verdošais katls nenodarīja viņiem nekādu ļaunumu, un Kipriāns ar Justīnu, gluži kā atrazdamies vēsā vietā, slavēja Dievu. Redzot to, kāds elku priesteris, vārdā Afanasijs, sacīja:

– Dieva Asklēpija[17] vārdā es arī metīšos šajā ugunī un atmaskošu šos burvjus.  

Bet tikko uguns viņam pieskārās, tas tūlīt nomira. Redzot to, mocītājs izbijās, un, nevēloties viņus vairāk sodīt, nosūtīja mocekļus pie Klaudija uz Nikomīdiju[18], aprakstot visu, kas ar tiem noticis. Šis valdnieks viņus notiesāja uz nāvi, nocērtot galvas ar zobenu. Tad viņi tika atvesti uz soda vietu, un Kristiāns palūdza sev nedaudz laika lūgšanai, lai vispirms tiktu sodīta Justīne: viņš baidījās, ka Justīne varētu izbīties, redzot viņa nāvi. Tomēr viņa ar prieku nolieca savu galvu zem zobena un devās pie sava Līgavaiņa Kristus. Redzot šo mocekļu nevainīgo nāvi, kāds Feoktists, kurš tur atradās, ļoti iežēlojās par tiem un, sirdī iekvēlojies Kristus mīlestībā, apskāva svēto Kipriānu un, skūpstot viņu, pasludināja sevi par kristieti. Tajā pašā brīdī viņš kopā ar Kipriānu tika notiesāts galvas nociršanai. Tā viņu nodeva savas dvēseles Dieva rokās; viņu miesas sešas dienas gulēja neapbedītas. Daži no tur esošajiem ceļiniekiem slepus paņēma tās un aizveda uz Romu, kur arī atdeva kādai tikumīgai un svētai sievietei, vārdā Rufina, cēzara Klaudija[19] radiniecei. Viņa ar godu apglabāja svēto Kristus mocekļu, Kipriāna, Justīnes un Feoktista, miesas.  Pie viņu šķirstiem notika daudzas dziedināšanas to vidū, kuri vērsās pie viņiem ar ticību. Viņu lūgšanu dēļ lai Kungs dziedina arī mūsu miesas un gara slimības!

 

 

 

[1] Decijs – Romas imperators no 249. līdz 271. gadam

[2] Antiohija – bieži lietots pilsētas nosaukums. Šeit, visticamāk, domāta Feniķijas Antiohija, starp Sīriju un Palestīnu vai arī Pisīdijas Antiohija pie robežas ar Frīģiju Mazāzijas rietumu daļā.

[3] T.i. pagānu gudrais, tādā izpratnē kā zintnieks, viltus gudrais.

[4]  Ar vārdiem „burvji” vai „magi” pagātnē tika apzīmēti gudri cilvēki, kuriem piemita plašas zināšanas, īpaši zināšanas par dabas slepenajiem spēkiem, kas nebija pieejami vienkāršajiem cilvēkiem. Ar šo vārdu saistīti arī tādi jēdzieni kā maģija, burvestības, pesteļošana, pareģošana, noburšana,  dažāda veida mānīšanās un māņticības. Jau no seniem laikiem pagānu vidū buršanās bija ļoti attīstīta; daudzās Svēto Rakstu vietās par to tiek pausta negatīva attieksme. Kā uzskata daudzi Baznīcas skolotāji, šie pagānu burvji veica savas, reizēm brīnišķīgas, burvestības tumsas garu ietekmē un ar to palīdzību.

[5] Kartāga – sena, ievērojama feniķiešu kolonija Āfrikas ziemeļos, kas senatnē sasniedza varenības augstāko pakāpi un tika sagrauta 146.g. pirms Kristus; uz senās Kartāgas drupām pirmo Romas imperatoru valdīšanas laikā radās jaunā Kartāga, kura savā spožumā pastāvēja diezgan ilgu laiku. Kartāgā bija plaši attīstīts pagāniskais grieķu-romiešu kults ar visām tam raksturīgajām māņticībām, burvestībām un „maģisko mākslu”.

[6] Apollons – viens no godātākajiem grieķu-romiešu pagānu dieviem. Apollonu godāja kā saules un prāta apgaismības dievu, kā arī sabiedriskas labklājības un kārtības dievu, likuma sargātāju, nākotnes pareģošanas dievību. Viena no viņa kulta galvenajām vietām, starp citu, bija Tempejas ieleja Ziemeļgrieķijā, kas pletās senatnē ievērojamā Olimpa kalna pakājē. 

[7] Olimps ar savām 52 virsotnēm ir vesela kalnu virkne, kas veido robežu starp Maķedoniju un Tesāliju Ziemeļgrieķijā. Senie grieķi Olimpu godāja kā savu pagānu dievu mājokli.

[8] Argosa – senā grieķu galvaspilsēta Peloponēsas austrumu daļā (Dienvidgrieķija) – Argolīda; netālu no tās atradās ievērojamais pagānu dievietes Hēras templis.

[9] Hēru (Junonu) senie grieķi un romieši godāja kā sava galvenā dieva Zeva māsu un sievu, visvairāk godātu dieviešu vidū; Hēra tika uzskatīta par zemes un auglības dievieti, laulību aizbildni.

[10] Tauropole – templis par godu dievietei Artemīdai (Diānai – mēness dievei, kura godināta arī kā svaigas, ziedošas dabas dzīves aizstāve) Ikaras salā, Egejas jūras (Arhipelāga) dienvidaustrumu daļā. Šīs vieta tā nosaukta tādēļ, ka grieķi,  pielīdzinot Artemīdai seno Taurijas pussalas iedzīvotāju dievieti Orsilohu, nosauca vienu un otru par Tauropoli.

[11] Lakedemona jeb Lakonija – Peloponēsas dienvidaustrumu apgabals (Dienvidgrieķija). Biežāk ar šo vārdu apzīmēta Lakonijas galvenā pilsēta Sparta, no kuras mūsdienās saglabājušās vien nelielas drupas.

[12] Memfisa – senā, varenā visas Ēģiptes galvaspilsēta atradās Vidusēģiptē pie Nīlas starp galveno upi un tās pieteku, kas apskaloja pilsētas rietumu pusi. No senās Ēģiptes varenās galvaspilsētas šodien saglabājušās vien niecīgas atliekas pie Metrasani un Mogannanas ciemiem.

[13] Par haldejiem tika saukti Babilonijas gudrie un zintnieki, kuri nodarbojās ar zinātni, īpaši astronomiju un debesu spīdekļu novērošanu; viņi bija arī priesteri un magi, kas nodarbojās ar slepenām mācbām, zīlēšanu, sapņu tulkošanu u.c. Vēlāk šajā vārdā, īpaši austrumos,  tika dēvēti jebkāda veida burvji, zintnieki un zīlnieki, kaut arī viņi nebija cēlušies no haldejiem, t.i. nebija no Babilonijas.

[14]Pēc Svēto Rakstu mācības ļauno, kritušo garu tumšajā valstībā ir savs galvenais priekšnieks, kuru Raksti bieži dēvē par „garu valdnieku”, kā arī Belcebulu, Beliāru, sātanu utt., skaidri nodalot viņu no citiem ļaunajiem gariem, kuri tiek attēloti kā viņam padoti. Vispār Raksti iedala ļaunos garus pēc viņu kārtām un viņu varas spēka.

[15]  Tādā nozīmē kā jaunais, ļaunprātīgais burvis, zintnieks un paklausīgs sātana kalps. Ar Simriju šeit, acīmredzot, domāts ievērojamais senais ēģiptiešu mags, par kuru zināms no seno klasisko rakstnieku darbiem, kurš kļuvis slavens ar savām neparastajām burvestībām un, pēc Baznīcas tēvu uzskata, atradies savienībā ar tumšajiem spēkiem.

 

[16] Ar vārdiem „ticībā mācāmie” senajā baznīcā apzīmēja pieaugušos, kuri vēlējās kristīties un gatavojās tām, iepazīstoties ar Baznīcas mācību. Viņiem bija tiesības apmeklēt baznīcu, lai klausītos Svētos Rakstus un pamācības, un pat piedalīties Liturģijas sākuma daļā (ticībā mācāmo Liturģijā), bet pirms pašas svarīgākās un būtiskākās Liturģijas daļas – ticīgo Liturģijas – viņiem nekavējoties bija jāiziet no baznīcas, par ko viņiem skaļi pavēstīja diakons uzsaukumā, kas līdz pat mūsdienām saglabājies Baznīcā Liturģijas laikā.  

 

[17] Asklēpijs jeb Eskulaps – grieķu un romiešu ārstniecības dievs.

[18] Nikomīdija – pilsēta Mazāzijā. No senās plaukstošās Nikomīdijas līdz mūsdienām saglabājušās daudzas drupas, kas liecina par tās slaveno pagātni.

[19] Romas imperators Klaudijs II valdīja no 268. līdz 270. gadam. Svēto Kipriāna un Justīnas nāve notika apmēram 268. gadā.