Nekas no tā, ko mēs varam izdarīt, nevar likt Dievam pārstāt mūs mīlēt.
Shiarhimandrīts Joakims (Parrs) 2014.gada 18.martā
Piedāvājam iepazīties ar ierakstu, kas veikts shiarhimandrīta Joakima (Parra) [1]tikšanās vakarā Maskavā Sv.Sofijas Dievišķās gudrības baznīcā 2014.gada 27.janvārī. Sarunas tēma - „Par laulībām“.
Cilvēki ir radīti savstarpējām attiecībām. Tas ir vienīgais mūsu radīšanas iemesls un arī visgrūtākais no tā, ko mēs darām. Mēs visi ļoti slikti veidojam savas attiecības. Viss, kas ir ar tām saistīts, atrodas pilnīgā nekārtībā. Lai kur es brauktu, visur cilvēki sūdzas par savām sliktajām attiecībām: vai nu tās neizdodas izveidot; vai nu to nav vispār; vai arī to bijis ļoti daudz, bet tās visas tikušas pārtrauktas; vai arī runa var būt par vecākiem, kuri nespēj sadzīvot ar saviem bērniem, par bērniem, kuri nevar sadzīvot ar vecākiem.
Bez Viņa es negribu dzīvot
Ja jums nav dzīvu attiecību ar Dievu – jums nav dzīves. Dievs – tā nav ideja. Viņš nav teorija. Viņš nav koncepcija. Dievs ir Personība. Taču lielākā daļa no mums Viņu nekad nav satikusi. Mani vienmēr satrauc tas, ka dzirdu kādu par Dievu runājam tā, it kā Dievs būtu abstrakta filosofiska ideja. Jo tad, kad es to dzirdu, es saprotu, ka viņi nezina, Kas ir Dievs.
Pirms dažiem gadiem pie manis atnāca jauna meitene un teica: “Es gribu kristīties.” Es viņai atbildēju: “Mums tevi jāiemāca ticēt, ir nepieciešams, lai ar tevi aprunātos kāds no draudzes un tevi iemācītu. Viņa man pateica ko ļoti dziļu: “Es dzirdēju par Jēzu Kristu, un es gribu būt ar Viņu. Es gribu tikt kristīta, jo es vēlos, lai manī būtu Jēzus Kristus miesa un asinis, jo tagad es zinu, kas Viņš ir un bez Viņa es negribu dzīvot.” Tai pat nedēļā es viņu kristīju. Visas nepieciešamās zināšanas, kas viņai vajadzīgas, viņa saņems vēlāk, galveno viņa jau zināja. Vai arī jūs Viņu esat šādi iepazinuši?!
Diženais sakraments
Laulības ir dižens sakraments. Reizēm divi cilvēki dzīvē satiekas, tā vien šķiet, ka viņi nekad nekļūs viens otram līdzīgi, un parastā situācijā šādās attiecībās viņi viens otru vienīgi iznīcinātu. Taču tā iemesla dēļ, ka viņi ir gatavi darīt visu, kas nepieciešams, lai mīlētu otru, attiecības izdodas sakārtot. Jo mīlestības un savstarpējo attiecību būtība – uzupurēties otra cilvēka dēļ.
Kad esam jauni, mēs zaudējam prātu. Kad esam jauni, mēs zinām kā ņemt. Mēs neprotam dot, nesaprotam kā dēļ. Citiem mēs atdodam vienīgi to, kas mums palīdzēs kaut ko paņemt atpakaļ. Mēs kaut ko dodam nevis tādēļ, ka mīlam, bet tādēļ, ka vēlamies kaut ko dabūt pretī.
Paskatīsimies, no kurienes sākas visas attiecības. Tās sākas no Dieva. Svētie Raksti mums saka, ka jūs esat spējīgi mīlēt tādēļ, ka Dievs bija jūs mīlējis pirmais. Mēs esam tikai tādēļ, ka Dievs mūs mīl. Bet, kad jūs nezināt, kas ir mīlestība, ko tā nozīmē, šai frāzei nav nekādas jēgas. Lielākā daļa no mums domā, ka mīlēt ir tas pats, kas kaislīgi kaut ko vēlēties. Daudzi no mums domā, ka tā ir iekāre, - tu kādu vēlies. Viss, ko mēs vēlamies, ir kontrolēt, vai arī mēs domājam, ka mīlestība – tā ir atkarība no kāda. Mēs domājam, ka mīlestība ir vajadzība. Taču mīlestībai nav nekā kopīga ar augstākminēto.
Dievs saka, ka mums Viņu jāmīl vairāk par visu citu. Mums sevi pilnībā jāatdod, lai mīlētu Dievu, un pat tuvāko mums jāmīl vairāk par sevi. Diemžēl, mums nevisai veicas šī baušļa ievērošana. Pirms mūsu tikšanās sākuma, kāds pie manis pienāca un jautāja: “Ko lai es daru, kā es varu palīdzēt savam bērnam, kurš nedara to, ko viņam būtu jādara?” Un es atbildēju: “Aiztaisi muti un atver sirdi – tā tu izglābsi sevi un savu bērnu.”
Liela daļa no mūsu attiecībām izjūk mūsu pašu dēļ, jo mēs tās uzsākam vajadzības dēļ – “es gribu!” Es tik bieži dzirdu jautājumu: “Tēvs, kā lai es atrodu ideālu vīru?” Uz ko atbildu: “Kļūstiet par ideālu sievieti – sievu.” Man atbild: “Tas nav iespējams”. Un es saku: “Arī ideāls vīrs nav iespējams.” Divi cilvēki, kuri patiesi mīl viens otru, var palīdzēt otram kļūt labākam. Bet mīlestība nemēdz būt bez pašaizliedzības, pašuzupurēšanās.
Dieva mīlestība ir pilnīga pret katru no mums. Nekas no tā, ko mēs varam izdarīt, Viņu nepiespiedīs pārstāt mūs mīlēt – nekas! Nezinu kādēļ mēs pieļaujam šo domu, bet lielākā daļa cilvēku, ar kuriem runāju, uzskata, ka Dievs ir kāds cietsirdīgs briesmonis, kurš to vien gaida kā mūs aizsūtīt uz elli. Un vienīgais, kas Viņu nodarbina, ir mūs sodīt par pārkāpumiem. Tā nav tiesa. Viņš mūs mīl. Neatkarīgi no tā, ko mēs darām, Viņš mūs mīl. Viņš mūs mīl vairāk nekā visa pasaule spēj mūs mīlēt. Tātad pats galvenais - Viņš mūs mīl vairāk, nekā mēs mīlam paši sevi. Principā, tas mums skan neiespējami, jo mēs nemitīgi domājam vienīgi paši par sevi. Mūsu galvās nemitīgi rosās domas pašiem par sevi, bet Dievs par mums rūpējas vairāk, nekā mēs paši.
Vēlaties zināt, kas nepieciešams, lai attiecības būtu veiksmīgas? Jums jāpiepilda sava dzīve ar Dievu. Jāielaiž savā dzīvē nevis teoriju, bet Jēzus Kristus personību. Pretējā gadījumā attiecības neizdosies izveidot. Un vēl – jums jāseko Viņa baušļiem.
Jauniem cilvēkiem vienmēr esmu teicis: “Ja jūs meklējat mīlestību, bet lielākā daļa jauno cilvēku un arī gados vecākie meklē tieši to, es jums pateikšu, kura ir tā vienīgā vieta, kurā mīlestību nekad neatradīsiet – to nekad neatradīsiet starp palagiem. Nekad!” Lielākā daļa cilvēku tieši tur to meklē. Jādzīvo reāla dzīve. Mēs visu gribam darīt nepareizi, bet gaidām labus rezultātus. Taču tā nekas nesanāks. Ja gribēsiet izcept maizi, tad viss, kas vajadzīgs ir raugs, milti, ūdens, nedaudz sāls un viss. Bet, ja jums būs kilograms miltu, 10 litri ūdens un 1 grams rauga un jūs to visu samaisīsiet kopā, jums izcept maizi neizdosies. Nevis tādēļ, ka jums nebija pareizās sastāvdaļas, bet tādēļ, ka nebija pareizās proporcijas.
Daudziem no jums jau ir pieredze attiecībās, kad tajās klāt nav Dieva, kad Dievs nav klāt jūsu bērnu dzīvē, kad jūs dzīvojat kopā ar cilvēkiem, kurus neieredzat, jo šajās attiecībās nav klāt Dieva, bet sevi jūs noliekat pirmajā vietā. Domāju jūs man atbildēsiet: “Nē, nē, nē, man ir tāda situācija, ka es vienmmēr cenšos ko iesākt.” Ar jūsu atļauju, pastāstīšu par četrām lietām, kas nogalina savstarpējās attiecības. Jūs gribējāt praktisku padomu – te tas būs.
Jums ir attiecības – pieņemsim, ka tā ir laulība, vai tuvas attiecības. Šajā savienībā viens vai abi domā, ka otram kaut kādā veidā būtu jāprot lasīt viņa domas. Pirmais gaida, ka otrs zinās, ko viņš domā, ko jūt, kādēļ ir aizvainots vai sarūgtināts. Ja šis cilvēks to nezina, tad tiks secināts, ka: “Tu mani nemīli.” Cerības uz spēju lasīt domas – lūk kas nogalina savstarpējās attiecības. Daudzi šajā auditorijā zin, par ko es runāju un ir tajā vainīgi.
Otra lieta, kas nogalina attiecības – kad jūs gaidāt savstarpēju revanšu. Ja es kaut ko izdaru tev, tad uzskatu, ka man ir tiesības gaidīt, ka tu to pašu darīsi arī manā labā. Ja tu nedari, tad kaut kas nav kārtībā. Un tad es sāku dusmoties, kļūstu emocionāls, bet tālāk..., jūs jau paši saprotat. Tas ir lielisks ceļš, lai nogalinātu attiecības.
Trešā lieta – doma, ka tu esi kā cienīgs. Es esmu pelnījis mīlestību. Man ir tiesības uz partneri. Tev ir pienākums rīkoties tā, lai es būtu laimīgs. Tev jābūt pret mani godīgam, tev mani jāklausa. Kādēļ tu manī neieklausies? Mēs uzskatām, ka mums uz to ir tiesības.
Un visbeidzot, tas, kas attiecības spēj nogalināt vēl nekļūdīgāk nekā lode – tā ir atkal un atkal atgriešanās pie jautājumiem, par kuriem mums ir atšķirīgi viedokļi. Tā ir garlaicība, čīkstēšana.
Love hurts
Kādēļ neizdodas sakārtot attiecības? Tādēļ, ka jūs tās nekārtojat. Jūs neesat gatavi mirt. Jūs neesat gatavi sevi atdot otram. Jūs neticat sevis ziedošanai.
Man bija kāds draugs. Viņš bija ļoti interesants cilvēks, un viņš bija garīdznieks. Atceros, kā reiz viņš runāja ar jaunu pāri. Viņš palīdzēja viņiem atrisināt radušos sarežģījumus attiecībās. Jaunā meitene teica: “Es vienkārši vēlos gūt baudu no attiecībām, vēlos labi justies šajās attiecībās. Bet priesteris atbildēja: “Ja tas ir tas, pēc kā tiecies, tad vajadzēja iegādāties sunīti nevis vīru.” Laulības dzīves centrs nav attiecību baudīšana. Centrs – ir mīlestība.
Nezinu, vai esat dzirdējuši šo dziesmu, taču, kad esmu Krievijā, vienmēr brīnos par to, ka te cilvēki tik daudz klausās amerikāņu mūziku. Nesaprot ne vārda, taču tā patstāvīgi skan. Pirms četrdesmit gadiem tika sarakstīta dziesma “Love hurts” (Mīlestība sagādā sāpes. Ja tā nesāp, tad tā nav mīlestība). Mīlestība sagādā ciešanas tādēļ, ka mēs nezinam kā mīlēt. Tādēļ, ka mēs kaut ko gaidām priekš sevis, bet tad, kad to nesaņemam, ciešam. Taču mīlestība – tā ir spēja dot, neko negaidot pretī.
Kas tad īsti nav kārtībā ar mūsu attiecībām? Mēs dodam tikai tādēļ, lai saņemtu pretī. Viss it kā tīklā sapinies. Mēs velkam pie sevis vienu pavedienu, cerot saņemt atbildi. Mēs dzīvojam, bet mūs vada mūsu kaislības. Kaislība – tas ir iracionāls spēks, kas mūs saista. Jā, kaislība vienmēr ir iracionāla. Mēs dodam priekšroku seksam nevis mīlestībai. Mēs dodam priekšroku jūtām nevis mīlestībai. Mēs daudz labprātāk izskatāmies labi, nekā uzvedamies labi. Kaut kas ar mums nav kārtībā. Un proti – mēs ticam, ka cilvēka kā grēcīgas būtnes stāvoklis arī ir viņa dabiskais stāvoklis.
Mēs neesam radīti, lai grēkotu, mēs esam radīti, lai būtu svēti. Dievs to gaida, bet mēs atgaiņājamies, sakot, ka tas nav priekš mums. Mēs uzskatām, ka svētums paredzēts vien nedaudziem, bet visiem pārējiem – grēks. Tā nav. Tas nav iemesls, kādēļ mēs esam te.
Atceros kā reiz es jautāju kādam cilvēkam: “Kā tev šķiet, kas ir pats briesmīgākais, kas ar tevi var notikt?” Es domāju, ka viņš atbildēs, ko tādu, ka “nomirs, saslims vai mani pametīs cilvēks, ko es mīlu, nomirs mans bērns”. Bet viņš atbildēja: “Pats briesmīgākais, kas ar mani var notikt ir tas, ka es neiepazīšu Dievu”. Viņam bija taisnība.
Tēvs man vienmēr teica: “Tas, kas ar tevi nav kārtībā, esi tu pats. Lūk, kas ar tevi nav kārtībā.” Un man nekad nepatika šī atbilde. Taču tā arī bija pareizā atbilde. Mūsu problēmu iemesls esam mēs paši. Līdz brīdim, kamēr mēs nesapratīsim, ka vienīgi mēs paši esam iemesls nelaimēm un bēdām savā dzīvē un neviens cits, mēs nemitīgi atgriezīsimies pie vienas un tās pašas problēmas un turpināsim vainot citus. Saprotiet? Mums jāmaina pašiem sevi. Mēs nevaram izmainīt citus. Tas būtu jāpasaka daudziem vīriem un sievām.
“Mans dēls vai meita neiet uz baznīcu. Mans dēls vai meita dzīvo kopā ar kādu, ar ko nav precējušies. Ko man darīt?” Tu neko nevari darīt, viņi pieņem savus lēmumus. Taču tas, kas notika, notika vēl ilgi pirms šie cilvēki sagāja kopā. Jūs viņiem neiemācījāt, jo paši nezinājāt kā veidot labas attiecības.
Tēvs man teica, ka vissliktākais vietniekvārds ir “es”, “man”. Tādēļ, ka “es” ir vientuļš, “es” ir viens, tas ir vienskaitļa vietniekvārds. Tādēļ, ja jūs dzīves notikumos redzat šo “es”, tad jums jāsaprot, ka te sākas problēmas. Bet tad, kad jūs redzat, ka tur ir vairāk kā viens, ka tur ir “mēs”... Es cenšos pateikt, ka ja jūs pirmkārt domājat par sevi, jūs savu dzīvi nodzīvosiet vientulībā – bez citiem.
Pēdējo reizi, kad biju Krievijā, atbildēju uz jautājumiem un teicu, ka, ja kāds jums jautā: “Tu mani mīli?”, - bēdziet no viņa. Bēdziet nevis pie viņa, bet no viņa. Tāds cilvēks izsūks visas tavas dzīvības sulas. Tādēļ, ka tāds cilvēks grib saņemt no tevis visu, bet viņš nedomā par tevi. Vieni mēs to nevaram izdarīt. Mums nevar būt attiecības ar otru cilvēku, kamēr paši nebūsim atraduši savu vietu – trešo šajās attiecībās, un nevis pirmo.
Ja jūs laulājaties ar sievieti, un viņa saka: “Es nevēlos mainīt savu uzvārdu – man ir sava dzīve. Es to visu nevēlos zaudēt, bet es ar tevi dzīvošu un mums būs `personīgo”, sakiet viņai: “Uz redzēšanos, dārgā. Labi, ka mēs ar Tevi aprunājāmies. Tev ir sava dzīve. Dzīvo to.” Nemuļķojieties.
Tas nenozīmē, ka Baznīca svētī šo šķiršanos. Tā jums vienkārši saka: dārgais Baznīcas dēls, tev nesanāca. Un pēc tam jums Baznīca uz kādu laiku var iedot epitīmiju, šķirt no Svētā Vakarēdiena, lai jūs varētu saprast, cik nopietni jāuztver notikušais, kas jums nav izdevies, nav sanācis, un lai jūs tā vairs negrēkotu.
Pēc šī epitīmijas laika Baznīca tad arī jums atļaus otrreiz stāties laulībā. Tas nav tādēļ, ka Baznīca jums it kā saka: pimā laulība neizdevās, mēģiniet vēlreiz. Bet Baznīca ir iecietīga pret jūsu cilvēcīgo vājumu un grēcīgumu. Lai neļautu jums grēkot vēl vairāk, piekopjot kaut kādas nesakārtotas attiecības, Baznīca jums ļauj otrreiz stāties laulībā. Taču daļa no laulību rituāla šādā gadījumā tiek izlaista, lai jūs saprastu, ka tas nav gluži tas pats, kas pirmajā reizē. Un pēc tam cilvēki jautā: “Un kā ar trešajām laulībām?” Es atbildu: “Trešās laulības? To dēļ jūs vajadzētu sterilizēt, bet garīdznieku ielikt cietumā”. Tas ir iespējams, bet tas ir neprāts. Ja kļūdījāties divas reizes, tad arī trešajā reizē ies tāpat.
Ņujorkas centrā ir liels parks. Reiz es apciemoju savas draudzes sievieti (pavecu kundzi) un aizvedu viņu uz šo parku, lai viņa varētu nedaudz pasēdēt saulē. Parkā ir vairāki celiņi, pa kuriem nevar pārvietoties ne ar kādiem transporta līdzekļiem. Var vienīgi sēdēt. Mēs sēdējām uz soliņa, bet otrpus celiņam uz sola viena pati sēdēja četrgadīga meitenīte. Viņa gandrīz jau sāka raudāt, lūpas jau drebēja. Es jau gribēju meitenītei pieiet klāt, parunāties, bet tad sapratu, ka šādā paskatā viņu, droši vien, līdz nāve pārbiedēšu. Arī apkārtējie padomās: ko tas vecais vīrs dara meitenītei? Kamēr es tā prātoju, kāda 50 gadus veca sieviete pienāk pie meitenītes, nosēžas viņai līdzās, lai meitenīte nenobītos, dod viņai savu roku, apskauj, un nodod savu mieru un spēku bērnam, sakot: “Neuztraucies, maziņā, es esmu te, nebaidies”. Un kamēr viņa runāja ar bērniņu, atskrēja viņas mamma.
Lūk, ko mēs darām ar bērniem – mēs viņus ietveram savā dzīvē, mēs viņiem sniedzam piederības un drošības sajūtu. Tas ir viss, kas viņiem nepieciešams. Viņiem nav vajadzīga nauda, rotaļlietas un citas mantas. Viņiem ir nepieciešama mīlestība un stabilitāte, ticība, mūsu dzīves pieredze. Viņiem nevajag, lai mēs pļāpātu, viņiem vajag, lai mēs viņus ietvertu, iesaistītu savā dzīvē. Tādēļ, ja jūs mīlat Dievu un savu vīru, mīliet visus ne tikai sevi, tad ļoti daudz vietas atliks arī bērniem. Un šī mīlestība jums dos to, kas nepieciešams. Par visu pārējo nav jāuztraucas.
Kāds man reiz jautāja: “Kā izprast Dieva gribu?” Cilvēki nemitīgi uzdod šo jautājumu. Kā zināt vai es rīkojos pareizi? Pirms visa cita, Dieva griba ir mīlestība. Dieva griba ir atrodama bauslī: “Mīli Dievu no visa sava prāta.” Un ja jūs gribat zināt, vai mīlat Dievu ar visu savu prātu – pamēģiniet viņam lūgties. Un pavērojiet, kur tajā brīdī atrodas jūsu prāts, kur tas ceļo. Tas pieder visam, izņemot Dievu. Tātad, galvenokārt jūs nepildat šo bausli.
Tālāk, jums jāmīl Dievs no visas savas sirds. Bet jūsu sirdī ir nosodīšana, dusmas un iegribas. Jūs nemīlat Dievu no visas sirds, no visas dvēseles – kas nozīmētu, ka visas Tavas vēlēšanās ir vērstas uz Dievu. Un tālāk – mīli Dievu no visa spēka un pēc tam mīli tuvāko kā sevi pašu. Lūk, ko vēlas Dievs.
Un tātad, kā tu to dari? Kā to darīt? Tas ir otršķirīgs jautājums, atkarībā no tā, ko tu dari. Tas, ko jūs darāt savā dzīvē nav tik svarīgi kā tas, kādēļ jūs to darāt. Ja mans darbs ir slaucīt ielas, bet tavs darbs – vadīt augstskolu, bet es mīlu Dievu un mīlu savu tuvāko, bet tu pilnībā mīli tikai sevi – tu esi zaudētājs, es esmu uzvarētājs, bet es esmu tikai sētnieks. Nozīme ir nevis tam – ko, bet – kādēļ. Tātad, Dieva griba ir skaidra. Jautājums ir – cik ļoti jūs gribat pildīt Dieva gribu un cik tālu esat gatavi iet, lai izpildītu Dieva gribu. Ja vienīgais, kas jums rūp esat jūs pats, tad jūs jau esat zaudējuši.
Iespējams, ka kādi no klātesošajiem ir mīlējuši vēl kādu bez sevis. Un kad mēs domājam, ka patiešām kādu mīlam, mēs vēlamies viņam dāvāt dāvanu, kas izteiks visu, ko mēs jūtam. Un mēs nedomāsim, cik tā maksā. Mēs neiesim uz veikalu un nejautāsim: “Kas jums te ir vislētākais, ko es varu nopirkt?” – lai mums nebūtu pārlieku jātērējas šī cilvēka labā. Mēs domāsim: “Ceru, ka man ir pietiekoši daudz, lai varētu dabūt to, ko vēlos. Kad mēs sākam skaitīt, cik mums izmaksā Dieva gribas pildīšana – mēs Dievu nemīlam. Un mēs neizpildīsim Viņa gribu. Kad mēs sakam: “Tas ir par dārgu. Tas ir par smagu. Tās ir pārlieku augstas prasības”, - mēs Viņa gribu neatradīsim, to neizpildīsim. Mēs esam pārāk egoistiski un tas ir viss, kas mums ir. Tā ir mūsu dzīve. Padomāsim par to.
Grūtības un problēmas neatnāk no tā, kas gadās vai arī notiek mūsu dzīvē. Grūtības un problēmas rodas no tā, kā mēs reaģējam uz notiekošo. Tas, kā mēs reaģējam, padara mūs par to, kas mēs esam. Nevis tas, kas notiek, bet tas kā mēs pret to izturamies.
Un tātad, runa ir par to, ko mēs daram ar savām tieksmēm. Kāds jums iesit pļauku. Jūs varat šo cilvēku nolādēt, jūs varat viņam iesist, nogalināt, izsaukt policiju, varat pret viņu just žēlumu, lūgties par viņu, mīlēt viņu un piedot. Rīcība ir viena un tā pati, bet tā iegūst atšķirīgas nozīmes, atkarībā no mūsu atbildes. Un šī atbilde maina mūs. Šī atbilde mūs padara par to, kas mēs esam. Cilvēks, kurš mīl, jūt žēlumu pret otra cilvēka ļaunumu. Viņš piedod otra cilvēka vardarbību, bet tas, kurš nemīl, atbild ar ļaunprātību, iesaistās karā. Viss ir mūsu rokās. Mēs veidojam dzīvi, kuru dzīvojam.
Man jums jāpastāsta par Volteru. Mēs dzīvojām vienā pilsētā. Uz leju no jostasvietas viņš bija paralizēts. Viņam bij neattīstījušās kājas. Tās bija maziņas un ļoti trauslas. Māte viņu pameta, kad zēns bija trīs gadus vecs un kad viņa saprata, ka dzīve kopā ar viņu būs ļoti sarežģīta. Kamēr viņš bija bērns, Volters tika pārvadāts no vienas slimnīcas uz citu. Taču neskatoties uz visu, viņš bija viens no laimīgākajiem cilvēkiem, ko es savā dzīvē esmu saticis.
Atceros, kā reiz es redzēju viņu braucam pa ielu savos invalīdu ratiņos. Lija stiprs lietus. No miskastes maisiem viņš bija sev uzmeistarojis improvizētu lietusmēteli. Es viņam uzsaucu: “Volter, nāc iekšā mājā, ārā līst lietus.” Viņš man atbildēja: “Dievs man vienkārši atgādina, ka es šonedēļ neesmu mazgājies.” Un viņš smaidīja. Iedomājieties sevi šādā situācijā: par ko tas Dievs ar mani tā izrīkojas? Bet viņš pateicās Dievam par lietu.
Volters nāca palīdzēt baznīcā. Mēs pārvietojām kaut kādas kastes, bet viņš neko nevarēja nest. Tad viņš teica: “Piesieniet kastes pie mana krēsla, tad es tās varēšu pārvadāt. Es gribu kaut ko Dievam atdot, tādēļ ka Viņš man devis tik daudz.” Kauns mums. Jo mēs žēlojamies arī tad, kad mums nav par ko žēloties. Kauns par to, ka esam nepateicīgi, kad domājam, ka kaut kas nav kārtībā. Kauns par to, ka mēs uzdrošināmies jautāt Dievam, kur Viņš ir, kur ir Viņa žēlsirdība, tai pat laikā, kad Viņš mūs par grēkiem nav izdeldējis. Lūk, te ir Dievs. Ja jūs Viņu šeit neredzat, tad jūs Viņu neredzat nekur. Ja jūs tagad nevarat Viņam pieskarties, jūs Viņu nekad neieraudzīsiet.
Savā dzīvē esmu saticis ļoti valdonīgu cilvēku, garīgi autoritatīvu cilvēku. Un tādā situācijā, piemēram, kā šajā diskusijā, viņš būtu pārtraucis sarunu un pajautājis: “Tu Viņu redzi? Tu vari Viņu redzēt?” Un visi jautā: “Par ko tu runā?” Bet viņš sacīja: “Redzi?” Un arī es jums jautāju: “Vai jūs Viņu redzat? Ja tagad neredzat – nekad neieraudzīsiet”. Jūs jautājat: “Kur ir Dievs?” Viņš tagad ir šeit. Un jūs Viņu neredzat. Kas gan ir nepieciešams, lai ieraudzītu?
Baznīcā bija viens jauns cilvēks, labas miesasbūves, izskatījās pēc atlēta. Ļoti krievisks. Vienmēr pareizi paklanījās – lielisks jauns cilvēks. Labi ģērbies, skaistos zābakos, ar lielu pulksteni. Liturģija pie mums svētdienās sākas 7:30. Viņš stāv priekštelpā un ir ļoti apmierināts ar sevi. No ielas ienāk bezpajumtnieks. Viņš ienāk un skatās apkārt. Jauneklis stāv un lūdzas, bet bezpajumtnieks nostājas viņam līdzās. Jaunais cilvēks uz viņu paskatās un sāk virzīties sāņus, tai pat laikā turpinot lūgties. Bet es, saprotams, to redzēju, kaut arī būtu vēlējies neredzēt. Pēc liturģijas es jautāju: “Tu Viņu redzēji?” – “Ko, tēvs, ko?” – “Viņu redzēji?” – “Es nesaprotu par ko tu runā.” – “Bet es zinu, ka tu nezini. Dievs bija atnācis un stāvēja Tev līdzās, bet tu pagāji nostāk tikai tāpēc, ka Viņš neizskatījās tā, kā tu domāji, kā Viņam jāizskatās. Viņš gribēja tev parādīt to, ko tu nezināji, bet tu nevēlējies to dzirdēt.”
Pavisam nesen uz manu draudzi atnāca cilvēks, kura uzvedība visiem lika domāt, ka viņš ir homoseksuālists. Kāds pienāca pie manis un jautāja: “Vai jūs zināt to cilvēku, kurš šodien bija atnācis uz baznīcu?”. Es nesapratu: “Par ko jūs runājat?” – “Nu vai tad jūs neredzat viņa orientāciju? Viņam te nevajadzētu būt.” Es atbildēju: “Baznīca ir domāta grēciniekiem, šī iemesla dēļ jūs esat te. Baznīca ir liekuļiem, tādēļ te esat jūs. Baznīca ir tiem, kuri ir nomaldījušies, noklīduši, šī iemesla dēļ tad arī jūs te esat. Kādēļ viņš jādzen prom šī paša iemesla dēļ?”
Mēs esam traki. Mūsu bērni nekad nebūtu pametuši Baznīcu, ja mēs patiesi būtu tās daļa. Bet mēs neesam daļa Baznīcas, mēs vienkārši ejam uz baznīcu. Mēs neesam kristieši. Vai varat iedomāties, lai cilvēki uz mani neapvainojas, bet es nekad nepateicos, kad viņi kaut ko ziedo baznīcai. Es nekad nepasludinu: tāds un tāds ir veicis ziedojumu. Nekad viņiem nesūtu pateicības vēstules un nekad neko nelūdzu. Mēs nekad neejam apkārt ar ziedojumu trauku. Priekštelpā esam nolikuši kastīti ar uzrakstu “Dodiet - ja jums ir, ņemiet – ja jums nav.” Cilvēki dod un cilvēki ņem. Mēs nekad nejūtam trūkumu. Bet kad cilvēki saka: “Tēvs, vai jūs saņēmāt naudu, ko lūdzu jums nodot?” Es jautāju: “Jūs man iedevāt naudu? Bet es domāju, ka jūs to devāt Dievam! Nu, ja reiz man – labi, paldies, tad es to paturēšu. Dievs jums pateiksies, ja devāt Viņam. Bet mana pateicība jums nav nepieciešama”.
Vai esat gana traki, lai mīlētu Kristu, lai patiesi būtu kristieši? Vai arī jūs esat novilcis robežu, kas nosaka, ka visam, ko jūs darāt, jābūt kādai jēgai? Nevar neko nemaksāt, nevajag justies komfortabli. Šodien šeit kā minimums desmit cilvēku pienāca un teica, ka viņiem ir problēmas ar narkotikām. Viņi nezina, kā tālāk dzīvos, vai vispār izdzīvos, ka viņu dzīves pamats ir satricināts. Viņi ir jūsu brāļi un māsas, bet jums tas nerūp. Un viņi nejūtas gana droši, lai vērstos pie jums pēc palīdzības, jo baidās, ka jūs viņus nosodīsiet un novērsīsieties.
Bet uzminiet, no kura novērsās? – No jums. Dievs no jums novērsās, jo jūs nebijāt gatavi palīdzēt. Ja jūs – mīlestības kopiena, jūs mīlat tos, kuriem mīlestība visvairāk nepieciešama. Esmu pārliecināts, ka jūs negribēsiet pēdējā dienā dzirdēt: “Ej prom no manis. Es tevi nepazīstu. Kad biju izsalcis, tu mani nepabaroji. Kad biju vientuļš, tu mani neapmeklēji.” Un ticiet, mēs to izdzirdēsim. Laiks veikt pārmaiņas tagad. Vai jūs Viņu redzat? Varat Viņu ieraudzīt? Paskataties apkārt, Viņš ir šeit.
No krievu valodas tulkoja Aleksandra Kļaviņa
.
[1] Shiarhimadrīts Joakims (Parrs) – laicīgajā dzīvē Džons Parrs, angl. John Gary Parr, dzimis 1936. gadā ASV. Dzimis katoļu ģimenē, 1954. gadā pieņēmis mūka kārtu benediktīniešu ordenī. Veicis misionāro kalpošanu Kalkutā. 70-tajos gados svt. Šanhajas Jāņa darbības un sprediķu iespaidā pieņēmis pareizticību, dzīvojis Svētajā Atona kalnā. Ar Krievzemes Pareizticīgās Ārzemju Baznīcas vadības svētību pārcēlies uz dzīvi ASV, kur aktīvi nodarbojas ar bezpajumtnieku dzīves organizēšanu, kā rezultātā 1993. gadā izveido sirdsskaidrās Ēģiptes Marijas vīriešu klosteri, kļūst par tā pārzini. 2001. gadā kopā ar klosteri tiek uzņemts Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas AV Patriarha draudžu sastāvā. Tiek iecelts arhimadrīta kārtā. Bieži apmeklē Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu, kur uzstājas ar priekšlasījumiem.