Svētītājs Lūka (Voino-Jaseņeckis)
„Par ģimeni un bērnu audzināšanu“
Un divi būs viena miesa
Par vīra un sievas savstarpējām attiecībām laulībā svētais apustulis Pāvils ir teicis nozīmīgus vārdus: Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. Bet kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi un pats sevi tās labā ir ziedojis. Tāpat arī vīriem pienākas mīlēt savas sievas kā savu miesu, - tas, kas mīl savu sievu, mīl sevi pašu, jo neviens jau nenīst savu paša miesu, bet gan to baro un lolo tāpat kā Kristus savu draudzi – mūs, kas esam viņa miesas locekļi. Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; te es runāju par Kristu un draudzi, tomēr arī jūs ikviens mīliet savu sievu kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru (Ef. 5, 22-25, 28-32).
Lūk, kā apustulis Pāvils godā laulību! Vai iespējama vēl augstāka laulības mēraukla kā tās pielīdzinājums Kristus un Baznīcas savienībai? Tas vīrieša un sievietes laulības saišu svētumu paceļ līdz nesasniedzamam augstumam. Dievs vainago Baznīcu tāpat kā galva vainago mūsu ķermeni, jo tajā atrodas smadzenes, svarīgākais no visiem ķermeņa orgāniem. Ar savu dzīvības sulu Kristus, tāpat kā sakne koku, uztur visus Baznīcas locekļus. Viņā ir mūsu dzīvība. Tādēļ arī Baznīca ir svēta. Un arī laulības dzīvē no vīra, kā no ģimenes galvas, nāk viss labākais, viss, kas nepieciešams, lai ģimene būtu stipra.
Mīlestības veidi ir dažādi: ir vīra mīlestība pret sievu, sievas mīlestība pret vīru, vecāku mīlestība pret bērniem un bērnu mīlestība pret vecākiem. Pastāv arī augstāka mīlestības forma – pret visiem cilvēkiem, jo ikkatrā cilvēkā mums jāredz Dieva atspulgs. Bet vispilnīgākā mīlestības forma, pati augstākā un svētākā – mīlestība pret Dievu.
Ikvienā lietā pilnību varam sasniegt pakāpeniski, virzoties no vienkāršākā uz sarežģītāko, uz augstāko. Tādēļ laulība mums var kļūt par skolu, kurā mācīties mīlēt. Mīlestība laulībā ir vieglāk sasniedzama, jo tā balstās uz spēcīgu, abpusējo pievilkšanos. Vīrieša un sievietes ķermeņi viens otru savstarpēji papildina, no kā pasaulē rodas jauna dzīvība. Taču ne jau ķermeniskā mīlestība ir laulības mērķis. Laulības mērķis ir apgūt augstāku mīlestību: sieva jāmīl ne viņas miesas, bet dvēseles tīrības un labās sirds dēļ. Sievai ir tas, kā nav vīram, viņa vīru garīgi papildina un otrādi – vīrs papildina sievu. Tādēļ laulāto starpā ar ārkārtīgi lielu spēku var izpausties tās gara, prāta un sirds īpašības, kas piemīt vienīgi vīrietim un vienīgi sievietei.
Laulībā vīrietis vislabāk var īstenot savas būtības piepildījumu, pateicoties sievai atrast un pilnveidot savas dvēseles bagātības. Vīrieša sirds raupjumu papildina viņa sievas sirds maigums un tīrība, jo sievietes sirds ir daudz smalkāka, atsaucīgāka uz garīgu mīlestību.
Bet sievai jāatceras, ka jau no iesākuma Dievs vīrietim deva vairāk fiziskā spēka nekā viņai, arī vīrieša spriestspēja vairumā gadījumu pārspēj sievietes spējas. Savienībā ar vīru viņa kompensē savu spēka, loģiskās domāšanas dziļuma un stiprās gribas deficītu. Laulībā vīrietim un sievietei jākļūst par vienu miesu un vienu garu. No viņu laulības jādzimst kam augstākam, apvienojot visu labo un dižo, kas ir katrā no viņiem. Vai tā nav bagātināšanās?! Vai tā nav Dieva svētība?! Vai tad tajā nav viss laulības noslēpums, laulāto savienības dziļākā nozīme?
Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva. Tas nozīmē, ka sievai jābūt mīlošā, klusā, brīvā pakļautībā vīram. Kad mēs runājam par pakļautību, lepni cilvēki, bet jo īpaši lepnas sievietes, uzreiz iedegas sašutumā. Viņi pat nevēlas neko dzirdēt par pakļaušanos mīlestībā, bet pieprasa pilnīgu vienlīdzību vīrieša un sievietes starpā.
Arī mūsu zemē, kas ir tik atšķirīga no citām zemēm, pateicoties tajā pieņemtajiem likumiem un tradīcijām, sieviete visā ir līdzvērtīga vīrietim. Viņai ir dotas visas tiesības: politiskās, pilsoniskās, ģimeniskās. Vai tas ir labi, ka sieviete ieguvusi pilnīgu brīvību? Svētīga ir sievietes absolūtā garīgā brīvība, bet vai šai brīvībai nav nepieciešami nelieli ierobežojumi? Pat sievietes un vīrieša ķermeņu uzbūves ir atšķirīgas. Sievietes anatomiskās un fizioloģiskās īpašības lielā mērā nosaka arī viņas garīgās īpašības.
Dievs, kurš sievieti radīja pēc vīrieša, viņai deva uzdevumu kļūt par vīra palīdzi. Sievietei, atbilstoši viņas ķermeņa uzbūves fundamentālākajām īpašībām, ir piešķirta nozīmīga misija, kuras nav vīrietim, - radīt pēcnācējus un, sekojoši, arī audzināt bērnus. Jo nedrīkst radīt bērniņu un viņu pamest; uz vecākiem, bet pirmkārt uz māti, gulstas svētākais pienākums – izauklēt bērniņu un viņu audzināt. Šis pienākums ir sievietes grūtākais uzdevums.
Savas dzīves centrā jānoliek viss tas nozīmīgākais, diženākais un svētākais. Tādēļ ir nepieciešams, lai sievietes dzīvē pirmo vietu ieņemtu šis svarīgais uzdevums. Par bērnu audzināšanu sieviete nes atbildību valsts un sabiedrības priekšā. Vēl vairāk, no šī pienākuma viņa nevar un nedrīkst atteikties, jo tas ir smags grēks. Sieviete var nodarboties ar zinātni un visiem grūtajiem pienākumiem tāpat kā vīrietis, bet tai pat laikā viņa nekad nedrīkst aizmirst par savu galveno uzdevumu.
Diemžēl par spīti sievietes un vīrieša vienlīdzības uzstādījumam visās jomās, gan fiziskajās, gan garīgajās, bērnu audzināšana ģimenēs atrodas nožēlojamā stāvoklī. Skola nevar aizvietot tik būtisko audzināšanu ģimenē.
Kas tad audzina bērnus tajās ģimenēs, kur gan māte, gan tēvs ir sabiedriski aktīvi, ieņem atbildīgus amatus, no rīt līdz vakaram ir darbā un nevar atrast ne laiku, ne spēkus, ne iespējas audzināt savus bērnus? Lielākoties – neviens. Labi, ja par audzinātāju var kļūt vecā, labā auklīte. Bet ne katrā ģimenē ir šāds dievbijīgs cilvēks. Taču ģimene, kurā nevienam nav laika nodarboties ar bērnu audzināšanu, nevar veidot vienotu garīgo veselumu, no kā nevar rasties labklājība ne sabiedrībā, ne valstī. Valsts ir stipra tikai tad, kad to veido stipras, morāli veselas ģimenes. Tā pat kā cilvēka ķermenis, kas sastāv no atsevišķām šūnām, tikai tad var dzīvot pilnvērtīgi, kad ir veselas un funkcionē visas tā šūnas. Tā pat ir arī ar sabiedrību, ko veido daudzas atsevišķas ģimenes. Ja daļa šo šūnu būs traumētas, tas neizbēgami atspoguļosies visā organismā.
Nav pareizi, ja sieviete ģimenē uzņemas pildīt vīrieša lomu, atsakoties no tiem svētajiem pienākumiem, kurus viņai uzticējis Pats Dievs. Ja jau laulība ir tik nozīmīga, ka pat svētais apustulis to pielīdzina Kristus un Baznīcas savienībai, vai tad tai nav nepieciešams gūt arī Dieva un Baznīcas svētību? Vai tad nav nepieciešams, lai dižākais no cilvēka uzdevumiem – laulības savienība starp vīrieti un sievieti – balstītos uz pilnīgu paļāvību Dievam? Tie cilvēki, kuri sevi pilnīgi nodod Dieva gribai, jūt nepieciešamību katru savu soli, darbu pavadīt ar Baznīcas svētību, lūgšanu un Sakramentiem.
Slēgt laulību baznīcā vairs nav neviena cilvēka pienākums, un daudzas ģimenes dzīvo savu savienību reģistrējot vien civilā ceļā. Vai tad jums, kristiešiem, kuri sper savas dzīves nozīmīgāko soli, stājoties laulībā, nav nepieciešams saņemt Baznīcas svētību? Vai tad nav nepieciešams, lai jūsu savienību svētītu Laulības Sakraments?
Senatnē Israēla tauta pret laulībām izturējās ar lielu bijību, ne tā kā šodien. Cilvēkiem pat prātā nevarēja ienākt doma par laulībām, kuras nepavada lūgšana. Kad mūsu ciltstēvs Ābrahāms meklēja cienīgu līgavu savam vienīgajam dēlam Īzakam, viņš sūtīja savu mīļoto kalpu uz to tālo zemi, no kuras pats reiz bija cēlies un izgājis sekojot Dieva aicinājumam, lai tur, savā dzimtā, atrastu sievu dēlam (1.Moz. 24).
Viņš lūdza Dievu savam kalpam līdzi sūtīt eņģeli, lai Dievs viņu sargā un vada. Mīļotā dēla laulību Ābrahāms nodod Dieva rokās. Nonākot Mezopotāmijā, kur dzīvoja Ābrahāma radinieki, kalps apstājās pie akas, lai padzirdītu savus kamieļus, un vērsās pie Dieva ar neparastu lūgšanu: Dievs, Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, liec, lai man šodien veicas, un parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam. Lūk, te es stāvu pie ūdens avota, un pilsētas iedzīvotāju meitas nāks smelt ūdeni. Tad lai notiek, ka tā meita, kurai es teikšu: Padod savu trauku, es gribu dzert, un tā sacīs: Dzer, un es padzirdīšu arī tavus kamieļus, būtu tā, kuru Tu esi novēlējis savam kalpam Īzakam, un pēc tā es zinātu, ka Tu esi žēlastību parādījis manam kungam (1.Moz. 24, 12-14).
Kalps vēl nebija pabeidzis lūgšanu, kad pie akas pienāca Rebeka un izpildīja visu, ko viņš bija lūdzis Dievam. /16/ Viņš to pieņēma kā norādi, ka šī meitene arī ir Dieva izredzētā līgava Īzakam. Rebeka Ābrahāma kalpu uzaicināja uz sava tēva Bertuēla un brāļa Lābana namu atpūsties no ceļa. Tur viņš atklāja sava ceļojuma iemeslu. Kalps izstāstīja, ka Dievs uzklausījis viņa lūgšanu, norādot uz to, ka Rebeka ir Īzaka izredzētā līgava. Uz To Bertuēls un Lābans atbildēja: No Tā Kunga tas ir nācis, - mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu. Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir tava kunga dēla sieva, kā tas Kungs to ir gribējis (1.Moz. 24, 50-51). Lūk, kā slēdza un svētīja laulības senatnē.
Paturot to prātā, salīdzināsim israēliešu pilnīgo bijību un paļāvību uz Dievu, slēdzot laulības, un mūsdienās valdošo attieksmi pret savienību, kas reģistrēta civilā ceļā. Kādi ir to laulību rezultāti, kurām tiek liegta Dieva svētība?
Cik bieži tagad par ieganstu laulībai ir vienīgi iegriba, savstarpējā vīrieša un sievietes ķermeniskā pievilkšanās, bez jebkādas morālās atbildības, bez dziļākas izpratnes par laulības nozīmi. Bet Dievs ar Savu klātbūtni svētīja laulību Galilejas Kānā (sk. Jņ. 2, 1-11). Ja Viņš Pats uzskatījis, ka nepieciešams to darīt, vai arī mums visiem nevajag svētīt savu laulību ar vareno Laulības Sakramentu?
Reiz pie Dieva pienāca farizeji un jautāja, vai ir atļauts vīram atlaist sievu kura katra iemesla dēļ? Jēzus tiem atbildēja: “Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs jau no iesākuma viņus radīja kā vīrieti un sievieti un sacīja: tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa. – Tā, ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt. 19, 3-6 ). Lūk, kas ir laulības savienība Dieva acīs. Viņš pavēl nešķirties, izņemot vienīgi gadījumu, kad laulība tiek pārkāpta.
Bet cik daudz tagad mūsu starpā ir nelaimīgu laulības pārkāpēju. Cik daudz bezsirdīgu vīriešu, kuri, lai apmierinātu savu iegribu ar citu netīru sievieti, savas sievas un bērnus pamet likteņa varā.
Arī jums nelaimīgie laulības pārkāpēji būs jāatbild Dieva priekšā par tām asarām, kuras izlējusi jūsu pamestā sieva. Jo ar sievām jūs bija savienojis Dievs. Jaunās, neko ļaunu nenodarījušās meitenes, jums atdeva pašu dārgāko, kas viņām bija - savu nevainību, ķermeņa un sirds tīrību, tiekšanos pēc mīlestības, ne tikai ģimeniskās, bet arī augstākās – Dievišķās Mīlestības.
Viņas gaidīja un joprojām gaida, kad jūs kļūsiet par viņu sargātājiem, lai palīdzētu iet pa svētuma un šķīstības ceļu. Kopā ar viņām jums vajadzēja iet visu mūžu pa akmeņainu ceļu, kas ved uz Debesu Valstību. Taču tā vietā jūs aizgājāt uz netikles māju. Vai jūs patiesi nekad neesat dzirdējuši apustuļa Pāvila vārdus: Laulība lai ir pie visiem godā, un laulības gulta lai ir neaptraipīta. Netiklos un laulības pārkāpējus Dievs tiesās (Ebr. 13, 4).
Kā gan jūs uzdrošināties ar kājām mīdīt sievietes sirds tīrību!? Ko gan jūs darāt, aizmirsuši, ka Dievs jūs un jūsu sievu ir padarījis par vienu miesu!? Ko darāt jūs, kurus Dievs iecēlis par ģimenes galvām? Vai tiešām jūs, kas pametat savas sievas, neredzat, kādas šausmas notiek ar jūsu bērniem!? Vai tiešām jūs paši neredzat zemu nolaistās un drūmās bērnu acis, neredzat bērnu sirds ciešanas: “Kā tas var būt, ka mans tētis ir pametis manu mammu!?” Viņi raud un mokās, bet pēc tam nocietina savas sirdis un, mācoties no tēva sliktā piemēra, vieglāk pievēršas arī citiem netikumiem: klīst pa ielām, tirgu un tur apgūst visus iespējamos netikumus, sevi nolemjot mūžīgai nāvei.
Vai jūs tiešām nebiedē gaidāmā Tiesa? Tagad jūs, iespējams, tā vēl nebiedē, jo nespējat to iedomāties visā tās varenībā. Taču tad, kad nostāsieties Tiesas priekšā, jūsu sirds bailēs sarausies. Jūs nolādēsiet netikli, kuras dēļ, savas iekāres dzīts, aptraipījāt laulības gultu, kuru jums bija sagatavojis Dievs. Ja arī mani vārdi jums, bojā ejošie, nešķiet uzmanības vērti, tad iespējams jums liks attapties un atturēs no krišanas Svēto Rakstu vārdi, paša Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus vārdi: ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt! – bīstieties Dieva Tiesas.
Apzinieties savu atbildību, pirmkārt jau Dieva, bet pēc tam arī valsts un sabiedrības priekšā, kas uz jums tiek likta, uzņemoties atbildību par savu laulību. Atminieties vārdus par laulības nozīmi un veidojiet to tā, lai tā kļūtu par savienība, kuru svētī Pats Dievs, Kuram pienākas visa slava un vara mūžīgi mūžos! Āmen.
Par saviem bērniem mums būs jāatbild Dieva priekšā
Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt (Mt. 18, 10).
Vai atceraties šos Kristus vārdus, vai apzināties, ka tie tieši un nepastarpināti attiecas arī uz jums?
Vai jums apkārt mazums šādu mazo, par kuriem būt jāparūpējas? Vai jums maz meitu un dēlu, kuru dēļ lejat rūgtas asaras? Vai maz izvirtušu meitu un dēlu – noziedznieku? Daudz, daudz asaru jūs lejat viņu dēļ. Kādēļ? Tādēļ, ka neatceraties šos Kristus vārdus: Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt.
Kad jums kļūst smagi no tā, ko dara jūsu bērni, tad jūs raudat un lūdzat Dievu, lai viņš jums palīdz. Taču jūsu lūgšana paliek neauglīga. Kādēļ neauglīga? Tādēļ, ka Dievam nevar uzvelt mūsu personīgo atbildību. Tādēļ, ka jums pašiem bija jārūpējas par saviem bērniem un viņi jāaudzina, nevis jāgaida ka jūsu bezrūpības dēļ to darīs Dievs.
Ja jūsu kalps nedara to, kas viņam uzticēts, bet gaida, ka jūs paši to izdarīsiet, vai tādēļ sāksiet strādāt viņa vietā, vai tad nebūsiet dusmīgs uz bezrūpīgo kalpu? Ko gan jūs gaidāt no Dieva, ja paši nerūpējaties par saviem bērniem?
Par vecākiem, kuri neaudzina savus bērnus, Svētais Jānis Zeltamute ir teicis skarbus vārdus: “Vecāki, kuri nerūpējas par savu bērnu kristīgu audzināšanu, ir sliktāki par bēru slepkavām. Slepkava nošķir ķermeni no gara, bet netikumīga audzināšana bērna dvēseli lemj mūžīgām mokām.”
Skarbs, skarbs liktenis sagaida ikkatru, kurš nerūpējas par bēru audzināšanu.
Vecajā derībā, 1.Ķēniņu grāmatā tiek stāstīts par dievbijīgo virspriesteri Ēli, kurš vairāk kā 40 gadus bija Israēla tautas soģis. Viņa klātbūtnē Šīlo kalna templī, kalpojot Dievam, uzauga viens no lielākajiem Israēla tautas praviešiem – Samuēls. Vēl esot bērnam, Dievs viņam lika brīdināt virspriesteri, ka viņu gaida Dieva sods, par to, ka viņam nerūp dēlu netikumīgā dzīve (sk. 1.Sam. 3, 10-14).
Ēļa dēli bija vecās derības priesteri, kuri ar savu dzīvesveidu saniknoja tautu un to novērsa no Dieva. Kad ebreji kā upuri Dievam pienesa dzīvnieku gaļu, šie virspriestera kalpi – Ēļa dēli, sev izlasīja labākos gabalus, vēl pirms tie tika upurēti. Atnācējiem viņi atņēma jēlo upura gaļu, bet uz iebildēm, ka iesākumā jāveic rituāls – kvēpināšanai jāiededzina tauki, un tikai pēc tam priesteri pārējo var ņemt sev, jo viņiem bija tiesības pārtikt no svētajiem upuru pienesumiem, Ēļa dēli atbildēja ar draudiem: “Ja nedosi, tad savu tiesu ņemšu ar varu”. To redzot, tauta atteicās no upuru pienešanas (sk. 1.Sam. 2, 12 – 17).
Par tādu necieņu Dievs sodīja ne tikai abus Ēļa dēlus, bet arī pašu virspriesteri. Tas notika israēliešu un filistiešu kara laikā. 98 gadus vecais virspriesteris sēdēja pie pilsētas vārtiem un gaidīja jaunumus no kaujas lauka uz kuru bija nogādāts Derības Šķirsts. Atnākušais vēstnesis viņam paziņoja: “Abi tavi dēli ir miruši un ienaidnieki paņēmuši Dieva Šķirstu.” To izdzirdot virspriesteris nokrita, salauza mugurkaulu un mira mokpilnā nāvē. Dievs sodīja visu virspriestera Ēļa dzimtu, tādēļ, ka viņš dēlus nebija atturējis no briesmīgiem grēkiem (sk. 1.Sam. 4, 10 21). Lūk, redziet, cik tas ir skarbi.
Šāds liktenis draud piemeklēt katru, kurš nerūpēsies par savu bērnu audzināšanu. Bet par tiem, kuri savus bērnus cenšas tikumīgi audzināt, jūs variet dzirdēt katrā Liturģijā, kad tiek lasīts 102. (103.) Psalms: Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam dzīva tajos, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība uz bērnu bērniem. Tajos, kas Viņa derību sargā, neaizmirst Viņa baušļus un cenšas tos pildīt.
Padomājiet, kādu smagu atbildību nesat Dieva priekšā, ja savus bērnus neaudzināt kristīgajos tikumos. Kāds gan liktenis sagaida jūsu nelaimīgo meitu, kura jaunībā ļausies izvirtībai, bet pēc tam apprecēsies un radīs bērnus? Vai ar viņu un viņas ģimeni būs Dieva svētība? Nē. Tā aug netikumīga un neticīga tauta.
Mūžīgi mūžos Dieva svētība ir ar tiem, kuri savus bērnus audzina dievbijībā. Kā tad viņi jāaudzina?
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos kristieši savus bērnus jau no mazotnes radināja pie lūgšanas, baznīcas, gavēņa un Svētajiem Sakramentiem. Lasīt bērni mācījās no Svētajiem Rakstiem. Viņi nekad bērnam neļāva sēsties pie galda un ēst, pirms tam nenoskaitot lūgšanu. Viņi mācīja bērniem, ka ikvienu darbu kristietis uzsāk, sevi apzīmējot ar krusta zīmi un lūgšanu.
Kad kristieši mācīja savus bērnus, tad rūpējās ne vien par viņu vispārējo izglītību, laicīgo gudrību, zināšanām par filozofiju vai muzikālo un māksliniecisko prasmju izkopšanu. Pamatā bērniem tika mācīts kas cits. Audzinot savus bērnus, viņi vadījās pēc fundamentālā, svētā likuma: uz tādu, kurš zina visu, bet nepazīst Dievu, skatījās kā uz nelaimīgāko no cilvēkiem, bet par svētlaimīgu uzskatīja tādu, kurš pazīst Dievu, kaut arī nezina neko citu.
Nedomājiet, ka tādēļ jūs nedrīkstiet bērniem mācīt visas laicīgās zināšanas. Nebūt nē. Arī lielākie baznīcas tēvi un skolotāji jaunībā cītīgi apguva humanitārās un eksaktās zinātnes, to skaitā filozofiju. Svētītāji Vasīlijs Lielais, Gregorijs Teologs, Jānis Zeltamute bija ieguvuši savam laikam izcilu izglītību. Arī jūsu bērniem pienākas iegūt labu izglītību. Taču vēl svarīgāk ir tas, lai viņu izglītošana un audzināšana neaprobežotos vienīgi ar laicīgās gudrības iegūšanu. Ārkārtīgi svarīgi ir tas, lai līdztekus viņi iepazītu arī augstāko patiesību un taisnību, lai viņi apgūtu ticības mācību un Kristus baušļus, dzīvotu tikumīgi, lai arī apgūstot zinātnes, viņi vienmēr atcerētos par Dievu, Dieva baušļiem, par Kristus ceļu. Tad un tikai tad viņi neapmaldīsies uz cilvēcīgās gudrības ceļa. Vienīgi tad par viņu augstāko mērauklu kļūs kristīgā gudrība un Dieva iepazīšana. Tā pienākas audzināt savus bērnus.
Taču kā jums būtu jāaudzina bērni, atbilstoši augstākajai kristīgajai morālei? Pirmkārt ar jūsu pašu piemēru, jo bērni mācās no saviem vecākiem. Jebkādas mutiskas pamācības, pedagoģiskā māksla ir vien tukša skaņa, salīdzinot ar to paraugu, ko bērniem rāda viņu vecāki.
Sakiet lūdzu, vai bērni, kuriem vecāki rāda visnetikumīgāko piemēru, izaugs par šķīstiem un labiem cilvēkiem? Vai jūsu meitas būs tīras un tikumīgas, ja jūs paši viņām rādāt laulības pārkāpšanas piemēru? Vai jūsu bērni būs šķīsti un nezags, ja jau no bērnības viņiem nemācīsies būt godīgiem?
Kad dēli apzog svešus dārzus, negaidot, kad tajos nobriedīs augļi, un dārzu saimnieki nāk par to sūdzēties, viņu mātes bieži atbild: “Bērni vēl ir mazi, ko no viņiem var prasīt?” Dievs prasīs no viņām. Prasīs atbildēt, kādēļ ļāva bērniem zagt jau no bērnības, kādēļ nemācīja Dieva baušļus, kādēļ nemācīja ienīst zagšanu un huligānismu?
Dieva priekšā jums būs jāatbild par ik katru kārdinājumu, ko jūsos redz bērni, par visiem strīdiem, rāšanos, tukšvārdību, kautiņiem, kas notiek viņu acu priekšā. Ja jau paši tā rīkojaties, tad ko jūs iemācīsiet saviem bērniem?
Viens no lielākajiem baznīcas tēviem un skolotājiem svētītājs Jānis Zeltamute par vecākiem, kuri saviem bērniem nemāca labo, bet viņus pamudina dzīvot, sekojot sliktajiem ieradumiem, iegribām un kaislībām, ir teicis: “Jūs it kā mērķtiecīgi cenšaties pazudināt savus bērnus, liekot viņiem darīt to, ko darot glābšanās nav iespējama. Vai jums, - ir rakstīts, - kas tagad smejaties (Lk. 6, 25), - bet jūs bērniem sniedzat neskaitāmus iemeslus smiekliem; vai jums bagātiem (Lk. 6, 24), - taču jūs pēc tā vien tiecaties, lai viņi kļūtu bagāti; vai jums, kad visi cilvēki par jums teic labu (Lk. 6, 26), - taču jūs nereti izšķiežat savus līdzekļus, cilvēcīgās slavas dēļ; un atkal: “Ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai” (Mt. 5, 22), - taču tos, kuri klusējot pacieš, ka viņus apvaino, jūs uzskatāt par vājiem un gļēviem.
Kristus mums māca izvairīties no savstarpēja naida un nesaskaņām, taču jūs pastāvīgi savus bērnus turat šajā ļaunajā atmosfērā. Kas mīl savu dzīvību, - ir teicis Pestītājs, - tas to zaudēs (Jņ. 12, 25), - taču jūs nemitīgi liekat bērniem to mīlēt; ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, - Viņš saka, - tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos (Mt. 6, 15), bet jūs pat pārmetat bērniem, ja viņi nevēlas atriebties saviem pāri darītājiem. Kristus ir teicis, ka tie, kuri tiecas pēc pasaulīgās slavas – vienalga vai viņi gavē, lūdzas vai dod žēlastības dāvanas – visu darba velti (Mt. 6, 1); taču jūs pēc tā vien tiecaties, lai bērni kļūtu slaveni.
Slikti ir ne tikai tas, ka bērnus audziniet pretrunā ar Dieva baušļiem, bet arī tas, ka zākājat visu labo, pieticību pielīdzinot neizglītotībai, pacietību – gļēvumam, godprātību – vājumam, pazemību – verdziskumam, maigumu – bezspēcībai. Jūs savus bērnus pievēršat tādām lietām, uz kurām Kristus norādīja kā uz neizbēgamu bojāeju; viņu dvēseles jums nemaz nerūp, kā kaut kas nevērtīgs, bet par to, kas patiesi ir lieks, jūs rūpējaties kā par kaut ko nepieciešamu un svarīgu.
Jūs darāt visu, lai dēlam būtu kalps, zirgs un pats labākais apģērbs, bet par to, lai arī viņš pats būtu labs, par to pat domāt negribat. Nē, - visas savas rūpes veltot kokiem un akmeņiem, dvēselei neatstājat nemazāko daļu savas uzmanības. Visu darāt tā dēļ, lai mājas priekšā stāvētu grezna statuja un jumts būtu pārklāts ar zeltu, taču, lai pats dārgākais – dvēsele būtu no zelta – par to pat domāt nevēlaties”.
Tā vairāk kā pusotru tūkstoti gadu atpakaļ runāja svētais Jānis Zeltamute, taču šos vārdus jums ir vērts dzirdēt arī tagad, jo vai gan joprojām savus bērnus neaudzināt tik pat bezrūpīgi, nemācot viņiem bijāt Dievu? Vai joprojām vispirms nerūpējaties par to, lai saviem bērniem nodrošinātu labāku dzīvi, lai viņi būtu līdzvērtīgi varenajiem, bagātajiem un stiprajiem? Vai tad neiegalvojat viņiem, ka naudā ir spēks, ka jātiecas pēc labākām zināšanām, kas nodrošina lielāku labklājību, bezrūpīgu un patvaļīgu dzīvi? Bet vai tad tas ir nepieciešams?
Nepieciešams ir gluži pretējais. Bērniem jāiemāca nevis mīlēt naudu, bagātību, slavu vai augstu stāvokli sabiedrībā. Viņiem jāiemāca mīlēt dvēseles tīrību, svētumu, dievbijību. Bet tas ir tieši tas, par ko jūs rūpējaties vismazāk.
Bērnus jāsāk audzināt jau kopš piedzimšanas, jo visvieglāk audzināšanai viņi pakļaujas vien pašā mazākajā vecumā. Viņu dvēseles ir maigas kā vasks, tajās iespiežas viss: kā jūsu sliktie piemēri, tā labie vārdi un katrs tīrais un gaišais piemērs.
Senie kristieši bērnus jau no agras bērnības pieradināja pie lūgšanas un Svēto Rakstu lasīšanas. Turpretim tagad saka: “Vai tad tas bērnam ir pa spēkam – lasīt psalmus? Tas jādara mūkiem un veciem cilvēkiem, bet bērniem nepieciešama jautrība un prieks”.
Jūs aizmirstat to, ko tik vienkārši pateicis svētais Aizdonas Tihons: “Kurā virzienā nolieksi mazu kociņu, tajā tas arī augs; jauns trauks izdalīs tādu smaržu, ar kādu to būsit piesūcinājis, lejot tajā vai nu smakojošu vai arī aromātisku un tīru šķidrumu”.
Lūk, ja maza bērna dvēselīti jūs pildīsiet ar dažādiem sārņiem, tā arī pati kļūs smakojoša. Ja to pildīsiet ar smaržīgo Kristus aromātu, tad arī jūsu bērni smaržos cilvēku priekšā un būs jums pašiem par prieku un mierinājumu. Bērnus audziniet ar savu piemēru. Lieliskais krievu izcelsmes sludinātājs Harkovas arhibīskaps Ambrozijs par to ir labi pateicis: “Kad neviens ģimenes loceklis nevar palikt bez vakara un rīta lūgšanām, - kad tēvs neiziet no mājas savās darīšanās, nepalūdzies svēto ikonu priekšā, bet māte neko neuzsāk, neapzīmējot sevi ar krusta zīmi, kad arī mazam bērniņam neļauj pieskarties pie ēdiena, pirms viņš nav pārkrustījies, - vai tā bērni netiek mācīti vienmēr un visā lūgt Dieva palīdzību un svētību un ticēt, ka bez Dieva palīdzības dzīvē nav drošības, bet bez Viņa svētības darbiem nav panākumu?
Vecāku ticība nevar palikt neauglīga un neiemājot arī bērnos, kad viņi kaut arī nabadzībā ar asarām acīs saka: “Ko darīt? Lai notiek Dieva griba”. Briesmu gadījumā: “Dievs ir žēlsirdīgs”. Grūtībās: “Dievs palīdzēs”. Priekos un panākumos: “Slava Dievam, Dievs sūtīja”. Šeit vienmēr un visur izpaužas Dieva labsirdība, Dieva griba, Dieva taisnība. Māte, kas bērnam ir visas mīlestības un maiguma avots, ar godbijīgu sejas izteiksmi stāv un lūdzas Pestītāja ikonas priekšā. Bērns skatās te uz viņu, te uz ikonu, - un viņam nav nepieciešami gari paskaidrojumi, ko tas nozīmē. Lūk, pirmā klusējošā Dieva iepazīšanas stunda.” Lūk, pirmā un pati svarīgākā godbijības mācība. Šādas stundas arī jūs vienmēr un par visu varat dot saviem bērniem, un ir pat nepieciešams to darīt.
Jums jācenšas savus bērnus pasargāt no visa, kas ir nešķīsts, slikts. Jācenšas meitas pasargāt no vieglprātīgu, saldkaislu romānu lasīšanas, jāprasa, lai viņas rūpīgi izvēlas savu lasāmvielu, jāattur no tukšām izklaidēm, neļaut bez pārtraukuma izklaidēties un skraidīt pa kino un teātriem. Viņas jāradina pie klusas un saimnieciskas mājas ikdienas.
Bet vēl jūs nedrīkstat aizmirst, ka nevar izaudzināt bērniņu, viņu nekad nesodot. Atcerieties, ka liela ir to vecāku kļūda, kuri iemīlējušies savos mazajos bērnos, priecājas par viņiem, visu piedod un nekad nesoda. Par tādiem vecākiem gudrais Zālamans ir teicis: Lutini savu bērnu un viņš Tevi sāks biedēt (Sīr. 30, 9).
Lūk, ko saka mūsu lielais svētītājs Aizdonas Tihons: “Bērnībā nesodītie pieaugot kļūst līdzīgi nemācītiem un mežonīgiem zirgiem. Tādēļ kristietis soda savus bērnus, viņus mīlot. Labāk, lai maziem esot nedaudz cieš viņu miesa, nekā viņiem pieaugot cieš tava sirds. Labāk, lai viņi raud tevis dēļ, nekā vēlāk liek raudāt tev par viņiem un viņu dēļ. Mērenība ir nepieciešama un slavējama vienmēr un visā”.
Svētītājs uzsver, ka arī sodot nepieciešams ievērot mēru. Bērnus nedrīkst sodīt dusmu karstumā, ar niknumu, ar naidu. Sodam jānāk mierīgi, ar mīlestību; tad arī bērni jutīs šo mīlestību un rūpes, viņi jutīs, ka ir pelnījuši sodu, tikai tad sods nesīs labumu un kalpos viņu izlabošanai.
Par tādu bērnu sodīšanu daudzi no jums pat nedomā un atstāj nesodītus ne tikai mazus, bet arī smagus pārkāpumus – to skaitā zādzības, huligānismu, jaunu meiteņu izlaidīgo dzīvi...
Vai redzat, kādi lieli uzdevumu stāv jūsu priekšā attiecībā uz bērnu audzināšanu? Vai redzat, cik svēti ir mātes pienākumi? Mātei nav lielāka pienākuma, nav lielākas atbildības Dieva priekšā kā labi izaudzināt savus bērnu. Ja nerūpēsieties par savu bērnu audzināšanu, tad Dieva priekšā atbildēsiet ne vien par viņiem, bet arī par saviem pēcnācējiem, kurus var skart Dieva sods. Un vēl esot uz zemes, cietīsiet un raudāsiet, skatoties uz viņiem.
Un tātad: Skatieties un neniciniet nevienu no šiem vismazākajiem. Vienmēr rūpējaties par viņiem, vienmēr viņiem rādiet tīru, svētu dievbijības piemēru, tad Dieva svētība būs pār jums un jūsu bērniem mūžīgi mūžos.
No krievu valodas tulkojusi Aleksandra (Santa) Kļaviņa