Protopresbiters Georgijs Metallinoss. Apliecinātais svētums.

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

Apliecinātais svētums.

(Kas ir svētais?)

Kad mēs, pareizticīgie, runājam par svētumu, tad pieskaramies Baznīcas dzīves kā „jaunas radības” kodolam. Jo Baznīca pastāv pasaulē, lai iesvētītu visu radību pēc Kunga vārdiem: „Esiet svēti.”[1] Baznīca kā Kristus Miesa ir iesvētīšanas un dievišķošanas kopiena. Tā pastāv pasaulē, „lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, lai tā veidotos Kristus Miesa līdz, kamēr mēs visi sasniegsim vienotību ticībā un atziņā uz Dieva Dēlu, līdz sasniegsim vīra briedumu, Kristus pilnības mēru”[2]. Šie svarīgie apustuļa Pāvila vārdi atklāj dzīves mērķi Baznīcā: vispārēja vienotība ticībā. Bet ticība šeit nozīmē Svētā Gara klātbūtni sirdī. Jo tikai Svētajā Garā mēs nonākam pie Kristus atziņas un kļūstam par patiesiem baznīciskās miesas locekļiem. Tā ir cilvēka „darbība” Kristū; tā ir vienāda ar viņa „kristīgo esamību”. Bet kā jāsaprot šo pārmaiņu? Vai tā tikai tiecas uz morālo pilnveidošanos vai aizskar visas cilvēciskās esamības jomas?

Viens no pašiem satraucošākajiem mūsdienu simptomiem – pakāpenisku teoloģisko kritēriju izmaiņu auglis – ir skats uz pestīšanu, un līdz ar to arī uz svētumu, ētiskā plāksnē, cilvēka tikumīgu pūļu un pilnveidošanās robežās. Tā kā šodien arvien vairāk pārsvaru gūst humānistiskie un morālistiskie kritēriji, tad arī dievišķošanos uztver kā ētisku, nevis ontoloģisku[3] parādību – nevis kā cilvēka dabas un visas pastāvēšanas izmainīšanos „ar svētību”. Tomēr pēc tradicionālajiem pareizticīgajiem priekšstatiem „neizsakāmā dievišķošanās” padara tajā iesaistītos „neradītus, bez iesākuma un neaprakstāmus [..] kaut arī pēc savas dabas viņi būtu radīti no nebūtības” (sv. Maksims Apliecinātājs[4]). Caur dievišķošanos, savienību svētībā ar Dievu, pēc sv. Grigorija Palamas[5] vārdiem, „pilnīgais Dievs pārvietojas pilnīgi cienīgajos[6], bet pilnīgi svētie pārvietojas pilnīgajā Dievā”. Isihastisko[7] kritēriju zaudēšana vai mazināšana noveda pie garīguma nomainīšanas ar moralizēšanu, bet svētuma – ar humānistisko tikumību. Turklāt šī ir ne tikai rietumu, bet arī austrumu kristietības problēma, vismaz plašākajā nozīmē.

A. Kas ir svētais?

Pareizticīgajā svēto tēvu tradīcijā par svētiem cilvēkiem uzskata tos, kuri pagodināti ar dievišķošanos, un to apliecina vēsture. Pēc sv. Jāņa Damaskieša vārdiem mēs par svētajiem godājam kā tos, kuri „labprātīgi savienojās ar Dievu un pieņēma Viņu par savu siržu Iemītnieku, un, piedaloties Viņā, kļuva ar svētību par to, kas Viņš īsti ir pēc dabas”. Svētie būtībā ir „dzīvi Dieva tempļi, dzīvi Dieva miesiskie mitekļi”; „caur prātu[8] Dievs mājoja arī viņu miesās”[9].

Sirdsskaidrais Jānis Damaskietis (kurš 8. gs. koncentrētā formā izklāstīja visu svēto tēvu mantojumu) tādējādi uzskatīja, ka dzīvi Baznīcas locekļi ir tikai tie, kuri atrodas dzīvā dievsaskarsmē, kuri izgājuši visas garīgās pilnveides pakāpes un pēc savām uzņemšanas iespējām ir Dieva neradītās svētības līdzdalībnieki. Tieši viņi būtībā ir svētie, īstenie Kristus Miesas locekļi, kuri sasniedza to, ko apliecina apustulis Pāvils: „Tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.”[10] Mūsdienu kristietim to ir grūti saprast tāpēc, ka viņš dzīvo pārliecībā, ka kristība, ko viņš ir saņēmis, ir pilnībā pietiekoša viņa kristīgajai esamībai. Tādēļ viņš arī necenšas saglabāt uzticību Kristum visās dzīves situācijās[11]. Svētais Simeons Jaunais Teologs[12] apliecina, ka tikai ar kristību nepietiek, lai būtu par Baznīcas locekli. Tam par priekšnoteikumu jau atkal ir „stingra ticība” (t. i., Svētā Gara klātbūtne sirdī). Tādā veidā pastāv potenciālie Baznīcas locekļi („ar iespējamību”), kuri vēl tikai veic cīņu ar kaislībām[13], un ir tās īstenie locekļi („pēc darbiem”) - „dievišķoti”, svētie. Visiem svētajiem ir vienāda pieredze Svētajā Garā tāpēc, ka viņi vienā Garā tiek vadīti[14].

Svētums nav tikumīga, bet gan ontoloģiska[15] parādība. Tā būtība ir nevis vienkārša rakstura uzlabošana, ne tas, ka cilvēks paliek labdarošs, „labs” „paraugpilsonis”, bet tas ir viņa dabas ontoloģiska izmaiņa ar svētību. Svētie tēvi māca mums, ka viss radītais ir saistīts ar Dieva neradīto enerģiju. Materiālā radība ir līdzdalīga Dieva esamību dodošajai enerģijai, dzīvā radība - esamību dodošajai un dzīvinošajai enerģijai, bet cilvēki - esamību dodošajai, dzīvinošajai un gudrību dāvājošajai Dieva enerģijai; turklāt eņģeļi un svētie piedalās vēl arī Viņa dievišķojošajā enerģijā. Kas Dievs ir „no dabas”, tādi ir svētie „ar svētību”.

Iesvētīšanās ir grēkā krišanas pretstats. Kā cilvēku dzimtas grēkā krišanas dēļ cilvēciskā daba saslima (sabojājās: „Mūsu daba sasirga,” saka sv. Aleksandrijas Kirils[16]), tā līdz ar iesvētīšanos - dievišķošanos tā sevi realizē. „Jo iznīcīgajam ir jātērpjas neiznīcīgajā un mirstīgajam ir jātērpjas nemirstīgajā.”[17] Mūsu daba nevis vienkārši atgriežas pie „senajā, labajā”[18] stāvoklī pirms grēkā krišanas, bet paceļas ar svētību uz dievišķošanos, kura arī ir mūsu vienīgais uzdevums.

Tādējādi kļūst skaidrs, kāpēc vienīgā īstenā dzīve ir dzīve Kristū, kurā piedalās visi svētie. Visi īstenu dzīvi Kristū dzīvojošie pagodinās ar visas savas esamības jeb pastāvēšanas pārveidošanos[19]. Viņu gars, dvēsele un miesa saglabāsies visā veselumā, kā par to ir teikts 1. Vēstulē Tesaloniķiešiem[20]. Ar dievišķošanos ticīgais sasniedz „dievlīdzību”, savas dabas pilnību[21], kļūst par Dieva bērnu[22], „pagodinās”[23]. Pēc sv. Dionīsija Aeropagīta[24] teiktā: „Dievišķošanās ir maksimāli sasniedzamā līdzināšanās Dievam un savienība ar Dievu.” Svētītājs Grigorijs Palama, runājot par apustuļa Pāvila personību, pasvītro viņa izmaiņas Kristū un viņa aizraušanu līdz trešajām debesīm, t. i., viņa dievišķošanos: „Kamēr Pāvils dzīvoja dzīvi, radītu pēc Dieva pavēles no nekā, viņš bija radīts. Bet, kad viņš sāka dzīvot ne šo dzīvi, bet to, kura tiek dāvāta ar Dieva iemājošanu cilvēkā, viņš kļuva neradīts caur svētību.” Tomēr dievišķošanos, pat šajā pasaulē, viņš neaprobežo tikai ar apustuļa Pāvila vai citu apustuļu piemēriem; viņš pasvītro, ka „katrs, kurš iemantojis Dievu Vārdu, dzīvu un darbīgu”, nonāk līdz tam pašam. Tāpēc mums ir saprotams, kāpēc Bībelē visi Vecās un Jaunās Derības svētie nosaukti par Dieva draugiem[25] un Dieva bērniem (nevis „Dieva kalpiem”)[26]: viņi top par Dieva tempļiem[27]. Kļūst skaidrs, kāpēc mums, pareizticīgajiem, pastāv visu svēto (praviešu, apustuļu, svēto tēvu) teoloģijas (mācības par Dievu) vienotība. Viņu savstarpējā saskaņa pamatota kopējā sirds pieredzē, vienotajā Kristū, Kurš Svētajā Garā dzīvo viņos. Bet no šīs vienotības ticībā neizriet, ka viņu kopējās pieredzes izpausme bija vienāda. Katrs dievišķotais svētais izteica teoloģiju (t. i., savu garīgo pieredzi) savā valodā un vienmēr savā veidā. Tāpēc visi, kuriem nav pazīstamas svētuma pazīmes no Svētajiem Rakstiem un svētajiem Tēviem (vai pat tie, kas tos noliedz), pavisam maldīgi uzskata (esot apmulsuši no valodas dažādības), ka it kā katram pravietim, apustulim un svētajam Tēvam ir pašam sava teoloģija. Tomēr saskaņā ar mūsu svētajiem tēviem visu svēto teoloģijai ir raksturīga vienotība, jo dievišķošanās pieredze viņiem arī ir kopīga. Visi Vecās Derības pravieši nosaukti par „redzošajiem”, kas nozīmē – dievredzošie. Bet dievredzoši ir arī apustuļi un svētie tēvi. Tādējādi visi viņi ir viena Svētā Gara apgaismoti[28] un liecina par to, ko viņi redzēja[29]. Visi svētie būtībā ir Dievišķās Gaismas dzīvie stari. Tieši šī iemesla dēļ ikonās ap svēto galvām attēlo neradīto Dieva Gaismu, kurā viņi dzīvo un virzās.

Pastāv svētuma tradīcija, kura norisinās abos periodos, pirms un pēc Kristus, caur Veco un Jauno Derību. Tas nozīmē, ka pastāv arī pestīšanas - dievišķošanās sasniegšanas metodes pēctecība. „Atskaites punkts” ceļā uz svētumu ir Jēzus Kristus, nemiesiski klātesošs Vecajā Derībā un miesā – Jaunajā Derībā, kristīgajā Baznīcā. Kristus kā Dievcilvēks ir visu svēto, praviešu, apustuļu, visu laikmetu Tēvu un Māšu sākums un beigas (mērķis). Jūdaisko uzticību monoteismam nedrīkst saprast tikai kā uzticēšanos viena Īstenā Dieva reliģijai; tā iekļauj sevī arī dievišķošanās sasniegšanas metodes pēctecību. Visi Vecās Derības pravieši un taisnie darbojās kā pareizticīgo kristiešu klosteru vecajie[30], t. i., kā savu garīgo bērnu siržu ārsti. Arī Vecajā Derībā garīgās dzīves mērķis bija cilvēka sirds attīrīšana no kaislībām, lai cilvēks spētu sasniegt ar svētību apgaismību. Šī tradīcija īpaši spilgti atainota 50. psalmā, kurš Baznīcas dievkalpojumos ieņem īpašu vietu starp pārējiem psalmiem: „Radi manī, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī taisnu garu”. No svēto tēvu viedokļa „taisns gars” ir Svētais Gars, t. i., Viņa neradītā svētība. Šī tradīcija nosaka arī Vecās un Jaunās Derības darbības vienotību. Izraēla pārpalikums[31], t. i., Dieva tauta Vecajā Derībā glabāja šo tradīciju dzīvu un nesagrozītu. Un tikai Izraēla tautas sekularizētā daļa, farizeju, saduķeju, rabīnu aprindas, citiem vārdiem, tas slānis, kurš oficiāli veica sabiedrības garīgo un teoloģisko vadību, pazaudēja šo tradīciju un pārvērtās kārtā, kura profesionāli un formāli nodarbojās ar reliģiju bez jebkādas garīgās saiknes ar to dvēselē. Par to liecina Jesajas vārdi, kurus Kristus atkārtoja, apstiprinot to, ka šī sekularizētā grupa ir vienmēr pastāvējusi visos jūdu vēstures laikos: „Šī tauta godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis.”[32]

Īstenais Israēls, pravietotais pārpalikums, saudzīgi glabāja šo sirds tuvināšanās Dievam pieredzi caur askētisko metodi – sirds šķīstīšanu no kaislībām un pastāvīgu Dieva vārda piesaukšanu. Šajā tradīcijā dzīvoja visi, kuri atzina Kristu par gaidīto Mesiju[33] un pieņēma Viņu kā Dievu un Pestītāju[34]; tādā veidā, šajā pieredzē atradās visa īsteni dievbijīgā tauta, kuru nicināja „profesionālie” teologi[35]. Pie šīs tradīcijas piederēja arī visi apustuļi. Tieši tāpēc viņi bija Kristus izvēlēti, nevis vienkārši tādēļ, ka viņi bija tādi „labi” un piemēroti. Visi apustuļi piederēja pie dievbijīgā pārpalikuma, kurš, kā mēs redzam Nātanaēla piemērā, dzīvoja Mesijas gaidās[36]. Šī Izraēla daļa šķīstīja savas sirdis, lai gaidāmais[37] Pestītājs ienāktu tajās. Tieši to sludināja arī pravietis un Kunga Priekštecis Jānis Kristītājs: „Sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas!”[38]: Jēzus kļuva par Savu mācekļu garīgo tēvu un aizveda viņus citu pēc cita pie sirds vienotības[39], pie apgaismības un pie dievišķošanās (Piecdesmitdienas jeb Svētās Trijādības svētkos[40]). Tas notika caur Viņa mācību, caur Viņa brīnumaino apskaidrošanos (pārveidošanos)[41], ciešanām, augšāmcelšanos, debesīs pacelšanos[42] un visbeidzot caur Piecdesmitdienas notikumu, mūsu pašu augstāko garīgo pieredzi mūsu pasaulē. Piecdesmitdienas notikumā piedalās visos laikos visi dievišķotie svētie un tādā veidā apvienojas ar apustuļiem un praviešiem vienā Jēzus Kristus Miesā.

Arī mūsu Kunga Vissvētā Māte un Kunga Priekštecis Jānis Kristītājs piederēja pie tās pašas pravietiskās tradīcijas. Šīs divas personības sevī izpauž visas Vecās Derības svētuma kalngalu. „Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju,”[43] tā runāja Pats Kungs par Priekšteci. Kā „cienījamu augstāk par Ķerubiem un slavējamu daudz augstāk par Sērafiem” Vissvēto Dievmāti godā Kristus Miesa, mūsu Baznīca. Viņi bija baznīciskā nozīmē askēti[44], t. i., „isihasti”, nostājušies uz visiem svētajiem kopīgā dievišķošanās ceļa, kuru shematiski var iedomāties šādi: šķīstīšanās – apgaismošanās – dievišķošanās. Tāpēc arī viņi tika atzīti pareizticīgajā tradīcijā par askētu aizbildņiem, parādīdami īstenas askēzes piemēru. Tas ir arī attēlots ikonostasā[45], pa labi un pa kreisi no Kristus attēloti Dievmāte un Jānis Kristītājs, ikonogrāfijā to sauc par „deisis”.

Sv. Grigorijs Palama Dievmāti sauc – dabiski, ka saistībā ar Viņas Dievmātes īpašību – par „lielo visuma brīnumu”. Bet Dievmātes ievešanas templī svētku dievkalpojumā Viņa nosaukta pat „vispasaules Brīnumu”[46], jo Viņa kļuva par Neietilpināmā ietilpību, un, ieejot svētākajā no svētajām vietām[47], bija pagodināta ar dievredzēšanu. Viņa „vienīgā ir tāda kā robeža starp radīto un neradīto dabu”[48]. Pareizticība bez jebkādiem sholastiskiem pārspīlējumiem pieraksta Viņai ne vairāk kā to, ko Viņa saņēma no Dieva ar svētību, kad Viņš iemājoja Viņā, pēc kā Viņa kļuva par Dieva Māti. Trīs gadu vecumā Marija tika Svētā Gara apgaismota un arī pēc tam pastāvīgi Viņā atradās. Tas atklāts sv. Grigorija Palamas vārdos: „Viņa bija nevis vienkārši ievesta svētākajā no svētajām, bet bija it kā Dieva pieņemta, lai dzīvotu ar Viņu ne mazums gadu.”[49] Piekopjot tādu dzīvesveidu, Viņa bija „augstāk ne tikai par visādu miesisko netīrību, bet arī augstāk par visādām netīrām iedomām”[50]. Tāpēc mēs saucam Dievmāti par visu isihastu paraugu. Viņa atrodas tiešā saiknē ar tradīciju, kura zina cīņu ar iedomām un to pārvarēšanu. To pašu sv. Grigorijs Palama vēsta par Kunga Priekšteci Jāni Kristītāju: „Viņš bija ne tikai Kristus, bet arī Viņa Baznīcas, un... mūsu dzīvesveida Priekštecis.”[51] Par viņu arī teikts, ka viņš ir „lielākais no visiem mūžam bijušajiem praviešiem, sirdsskaidrajiem un taisnajiem”, ka viņš ir „brīnumu brīnums”[52].

Svētais Jānis Damaskietis, vispārinot svēto tēvu Mantojumu, norāda pamatus, uz kuriem balstoties, mēs godājam dažādas mūsu svēto kārtas: mūsu Baznīca godina Dievmāti „kā Dieva Māti īstā nozīmē un patiesībā”, Jāni Kristītāju kā „Priekšteci un Kristītāju, un Apustuli, un mocekli”, apustuļus kā „Kunga brāļus un Viņa ciešanu aculieciniekus un kalpotājus”, mocekļus kā „Kristus kareivjus, [..] kā Viņa ciešanu un slavas biedrus”, un, visbeidzot, svētos (askētus) tā godā kā „izturējušus ļoti ilglaicīgu un ļoti grūtu sirdsapziņas moceklību”[53].

Kas, dabiski, šokē racionālo kristīgo saprātu, kas nosliecas uz sholastisko domāšanu, tas ir fakts, ka svēto cienīšanai svēto tēvu tradīcijā ir arī raksturīga pielūgšana. Tas pamatots tajā, ka visi svētie būtībā ir Kristus Miesa. Kristum taču paklanās kā Dievcilvēkam. Svētos, vispirms Dievmāti, ciena kā dievišķotus cilvēkus, t. i., kā dievus un neradītus, bet ar svētību, nevis no dabas [kā tas ir ar Dievu]. Tajā pašā laikā viņu personā pielūdz Pašu Dievu, Kuram viņi ar svētību tapuši līdzīgi. Pēc sv. Hieronīma[54] vārdiem „mēs pagodinām svētos, lai šī pagodināšana paceltos pie Dieva”[55].

B. Apliecinātais svētums

Lūk, jautājums, kas var viegli rasties: kā Pareizticīgajā Baznīcā notiek svēto „atzīšana” un viņu iekļaušana Baznīcas kalendārā? Kādi kritēriji un principi tajā ir noteicošie?

Ne vienreiz vien skaidrots, ka pareizticīgajā tradīcijā „Dieva pagodinātu cilvēku atzīšana, t. i., to, kuros Viņa labvēlība, un viņu pieskaitīšana pie svēto pulka tika veikta, notiek un notiks caur visbaznīcas ganu un draudzes locekļu apziņu [..] bez jebkādas iniciatīvas un oficiālās iejaukšanās no vadošās garīdzniecības puses”. Vienlaikus ir fakts, ka svētuma spontāna un vispārēja atzīšana nekad nav notikusi patvaļīgi; tā arī nav ņēmusi sev par pamatu šīs personības „labo godu” vai augsto tikumību, bet vienmēr tikai acīmredzamas un saskatāmas liecības, t. i., no augšas nosūtītos norādījumus par dievišķošanās īstenumu. Jauno laiku teologs Jevgēnijs Vulgariss (1716-1806), runājot par svēto godināšanu, raksturīgi atzīmē: „Slavēts Dievs, Kurš Savu patiesību neatstāj uz zemes bez liecības.”[56] Gan Vulgariss, gan mūsu Baznīcas teologi līdz viņam jautājumā par svētuma atzīšanu atsaucas uz ap. Pāvila vārdiem: „Ne tas ir atzīstams, kas pats izceļas, bet tas, ko izceļ Kungs.”[57] Atbilstoši gadsimtiem ilgajai Baznīcas praksei, svētos pagodina, nevis pamatojoties uz morālistiskajiem, socioloģiskajiem un iekšpasaulīgajiem kritērijiem, bet tikai pēc tā, kā Pats Dievs neapstrīdamās parādībās atklāj dotās personas svētumu, kas iztur jebkādu kritiku un atceļ jebkādas šaubas. Tādējādi oficiālā pieskaitīšana svēto pulkam Pareizticīgajā Baznīcā nenozīmē ne kaut kādu pagodinājumu, ne morālo atmaksu par noteiktiem nopelniem; tas drīzāk ir dievišķošanās patiesuma apliecinājums.

Kanonisko tiesību speciālisti ir vispārinājuši Pareizticīgajā Baznīcā pielietojamos priekšnoteikumus kanonizācijai kā:

1. piederība Baznīcai („caur Svēto Kristību”);
2. moceklība par kristīgo ticību;
3. visos aspektos svēta dzīve;
4. „izcili nopelni kristīgās reliģijas un Baznīcas labā” (piem., Konstantīns Lielais[58]) un, visbeidzot,
5. „apliecināti brīnumi, kurus Dievs veicis un veic pēc svētā lūguma viņa dzīves laikā un pēc tās”.

Visi šie punkti pēdējās desmitgades pastāvīgi atkārtojas jaunu svēto kanonizācijā, pieskaitot viņus Baznīcas kalendāra svēto pulkam.

Ja nerunājam par moceklību „Kristus dēļ” tiešā nozīmē, kura jau pati kā tāda ir dievišķošanās liecība, tad „visos aspektos svēta dzīve” ir kā pierādījums svētumam – un šajā saistībā to vajag obligāti vēlreiz pasvītrot – var apliecināt tikai tie, kuri paši atrodas Svētā Gara apgaismības stāvoklī, „Turpretī garīgais cilvēks izdibina visu, bet viņu neviens nevar izdibināt.”[59] „Garīgie”, t. i., tie, kuri ir Svētā Gara apgaismoti un spēj atšķirt gara nesējus un tādējādi spriest par sirds svētumu. Ar ārējo godināšanu vai, tagadējā izpratnē, ar sabiedrības viedokli šeit nepietiek.

Bet pats vājākais un vienlaicīgi pats bīstamākais kanonizācijas kritērijs ir „izcili nopelni” Baznīcas priekšā. Attiecīgi skaidrojot, to var ļaunprātīgi izmantot dažādiem mērķiem. Grieķu Baznīcas stingrība, kas nošķir mocekļus par ticību un mocekļus par tēvzemi, skaidri liecina par mēru pārkāpumiem un pat ļaunprātīgu izmantošanu, pie kuras var novest šī kritērija izmantošana, sevišķi tad, ja to īpaši izceļ, noniecinot citus kritērijus.

Svētie tēvi bija pastāvīgi un nelokāmi pārliecībā, ka svētumam jātiek atzītam, pamatojoties uz Paša Dieva atklāsmi caur patiesu brīnumu veikšanu. Šis kritērijs baznīciskā plāksnē ir pats uzticamākais un ir pārsvarā pareizticīgajā agioloģijā[60]. Jeruzālemes Patriarhs Nektārijs (1660-1669) nedaudzos vārdos apraksta šo Baznīcas pieredzi: „Trīs punktus jāuzskata par patiesa svētuma liecību starp cilvēkiem: tīra Pareizticība, visu labdarbību[61] iemantošana [..] un, visbeidzot, pārdabisko zīmju un brīnumu darbība, kas nāk no Dieva. Pirmais ir pilnīgi nepieciešams, lai glābtos, otrais – lai sasniegtu svētumu, bet arī trešais ļoti nepieciešams, un tieši kā pierādījums”. Šis teksts uzrakstīts, atbildot uz kādu provokatīvu Rietumu izlēcienu, un ir ļoti svarīgs, jo tam piemīt teoloģiska pilnība un skaidrība. No vienas puses, tas atdala īstenu svētumu no iespējamā, bet no otras puses – nodod svētuma apliecinājumu Dievam, nevis cilvēkiem.

Sirdsskaidrais Nikodēms Svētkalnietis[62], ievadot šos Patriarha Nektārija vārdus, atgriežas pie šīs tēmas un, kā mēs uzskatām, dod galīgu baznīcas prakses formulējumu savā „Jaunajā martirologā”[63]. Viņš raksta: „Saskaņā ar mūsu Baznīcas skolotājiem, netiek godātas par svētām askētu relikvijas, ja Dievs caur tām neveic brīnumus vai kaut vai neapzīmogo tās ar aromātu tāpēc, ka viņu slēptā ticība un mīlestība pret Dievu nav atklātas cilvēkiem.” Viņš turpina: „Mocekļu relikvijas godina par svētām bez jebkādiem brīnumiem un aromāta tāpēc, ka visiem ir atklāta viņu ticības pilnība un viņu mīlestības pilnība uz Dievu, kas izpaudās moceklībās varoņdarbā. Visbeidzot, brīnumi būtībā ir zināmas pilnīgas ticības un mīlestības sekas, kas mocekļiem acīmredzami piemita pirms tam, un tāpēc kā liecības tiek uzskatītas gandrīz vai liekas”. Tādā veidā, brīnumi ir tieši saistīti ar svētumu. Mocekļu kanonizēšanā tiem nav sevišķas nozīmes kā svētuma pierādījumiem tāpēc, ka pati moceklība jau apstiprina dievišķošanās īstenumu. Turklāt īsteno svēto patiesās relikvijas pašas ir nepārejošs brīnums, jo tās nav pakļautas dabiskajam sadalīšanās procesam, trūdēšanai un šūnu sairšanai. Bet te vajag pasvītrot, ka daudzos gadījumos brīnumi apstiprina moceklības īstenumu, t. i., ka tā ir pieņemta Kristū un Svētā Gara svētībā.

Pirmās pakāpes un īpašas nozīmes piešķiršana „godam no Dieva” svētuma atklāsmē vienmēr ir bijusi mūsu Baznīcas tradīcijā un tāpēc gadsimtu gaitā pārgāja tās teoloģiskajā literatūrā (piem., sv. Spiridons, 4. gs.). Bet aprobežošos ar sv. Grigorija Palamas piemēru, kuru augsti ciena visa Pareizticīgā Baznīca. Svētītāja Grigorija Palamas kanonizācija (1359.g.) Pareizticības vēsturē bija pirmā, ko veica ar Svētās Sinodes lēmumu, kurš tādējādi izteica kafolisko[64] Baznīcas Miesas pilnības izpratni. Bet raksturīgi, ka pat Grigorija Palamas kanonizācija pamatojās nevis viņa teoloģiskajos darbos vai askētiskajā virzībā, bet pilnībā konkrētos viņa brīnumos. Viņa māceklis un agiogrāfs Filofejs (Kokins) (Vispasaules patriarhs (1345-55; 1364-70)) raksta: „[..] es mīlu un cienu viņu kā svēto brīnumu dēļ, ar kuriem viņš šeit strādāja Dievam pēc savas aizmigšanas nāvē, jo savas kapenes padarīja par izdziedināšanas avotu”.

Arī pēc Konstantinopoles krišanas (1453.g.) šī pozīcija palika nemainīga. Brīnumiem kā svētuma pierādījumiem sāka piešķirt pat vēl lielāku nozīmi. Patriarha pavēlē par svētās mocekles Atēnu Filofejas godināšanu Baznīcā mēs lasām: „Tā kā acīmredzami bija parādīts, ka svētās Filofejas dievišķā miesa [..] piepildīta ar aromātu un pastāvīgi izdala mirres un, turklāt sniedz veselību un dziedināšanu visiem pie viņas pienākušajiem slimajiem un ar vajadzībām [..], mums bija patīkami... [..]”. Par sv. Kefalonijas Gerasimu Patriarha pavēlē teikts: „[..] tā kā Dievam mūsdienās bija tīkami padarīt svētu un Dievam tīkamu dzīvi dzīvojušo [..] dievišķo Gerasimu par dzīves piemēru pēc Kristus un Dievišķās labdarbības iemiesojumu, jo par viņa par labdarbībām un veikumiem dzīves laikā jūsmoja ne tikai cilvēki, un par tiem zinošie it visur to izpauda, bet arī Dievs vēl bija apstiprinājis un apzīmogojis daudz ko citu caur pastāvīgiem brīnumiem, kas veikti Gara dāsnajā žēlastībā un laipnuma piepildītā [..]”.

Bet atgriezīsimies mūsdienās: patriarha pavēlē par svētā Eginas Nektārija kanonizāciju, bez visa pārējā teikts: „[..] kā dzīves laikā, tā arī pēc nāves ir bijis no Dieva pagodināts ar svētīgām brīnumdarīšanas dāvanām [..],” un: „[..] ņemot vērā šī svētā cilvēka svēto dzīvi un svēto aizmigšanu, kā arī brīnumus, kuri notika un joprojām notiek caur viņu”. Tieši tādu pašu brīnumu izcelšanu mēs sastopam arī sv. Maksima Grieķa[65] kanonizācijā, kuras dēļ bija izveidots attiecīgs dokuments un nosūtīts Grieķu Baznīcas Svētajai Sinodei („Piedāvājums”): „Viņš kļuva par apliecinātāju un bija izslavēts ar brīnumiem.”

Kritērijs „izcili nopelni” Baznīcas labā nekad nav stāvējis savrup Baznīcas praksē. To pierāda neapklustošā pareizticīgās apziņas balss, pareizticīgais kults. Bet arī šajā gadījumā Baznīcas apziņa pieprasa svētuma apstiprinājumu no augšas. Visraksturīgākais piemērs šajā ziņā ir, šķiet, Konstantīns Lielais. Vissvarīgākais arguments viņa kanonizācijai bija, saskaņā ar svētku himnogrāfiju, viņa dievredzēšanas pieredze (Krusta redzēšana), kas bija liecība par viņa dievizredzētību: „Tava Krusta veidu debesīs redzēdams.” Un tālāk: „[..] kā Pāvils titulu ne no cilvēkiem saņēmis”[66]. Vienlaicīgi tiek doti uzskatāmi pierādījumi par viņa svētumu: „[..] no viņa [relikviju] šķirsta izdziedināšana izlīst.”[67]

Turklāt der pievērst uzmanību tam, ka tautas dievbijības lokā, kura, kā zināms, saglabā savā vēsturiskajā atmiņā, kā arī savā praksē, daudzus isihasma elementus, ticība svētuma atklāsmē caur brīnumiem ļoti nostiprinājusies vēstures gaitā. Piemēram, pareizticīgajā tautā ir plaši izplatīta pārliecība, ka „brīnumus neveicošs svētais, nav pagodināts”. Tā ir paruna, kuru mēs dažādos variantos sastopam tiešā un pārnestā nozīmē ne tikai starp grieķiem, bet arī citās pareizticīgajās tautās, pat Rietumos, kas norāda uz šīs pārliecības senumu un tās dziļo iesakņošanos tautas dievbijīgajā dzīvē.

Mūžampieminamais t. Georgijs Florovskis[68] runāja par to, ka kristietība ir vēsturnieku reliģija, un pasvītroja kristīgās reliģijas vēsturiskumu. Bet ar „vēsturiskumu” tiek domāts reālisms un pieredze. Un tas arī izpaužas attiecībā uz svētajiem. Viņu dievišķošanās ir uztverei pieejama pieredze, bet arī viņu atzīšana par dievišķotiem balstās uz acīmredzamiem pierādījumiem. Tāpēc pareizticīgam cilvēkam ir konkrēta liecība par to, kas ir viņa dzīves mērķis, un viņš pastāvīgi samēro savu garīgo pieredzi ar svēto dzīvi, kas kalpo viņam par piemēru. Ejot pa šo taku „ar visiem svētajiem”[69], viņš ir pārliecināts, ka virzās pa vienīgo drošo un pārbaudīto ceļu uz savu dievišķošanos.

No krievu val. tulkoja Armands Aleksandrs Kalniņš