Krusta gājiens uz Valgundes klosteri
Svētceļojums dzīves garumā
Guntis Elija Dišlers
Svētceļnieki Krusta gājienā uz Valgundes klosteri 2008. gada augustā.
D.Sedova foto
Doties svētceļojumā uz kristiešiem nozīmīgām piemiņas vietām – tā ir sena tradīcija. Ne visiem lemts dzīvot Svētajā zemē, ne visi piedzimuši tajā pašā pilsētā, kurā savu kalpošanu mūža garumā vadījis kāds svētais. Tāpēc cilvēki labprāt dodas šīs vietas apmeklēt, rūpīgi gatavojas un nepacietīgi gaida, kad varēs doties tālajā ceļā.
Taču ticīgam cilvēkam svētceļojums nav tikai «pārvietošanās no punkta A uz punktu B». Mūsdienu iespējas ļauj pārvarēt tūkstošiem kilometru pāris stundās un vairs nav vajadzīgas nedēļas, mēneši vai pat gadi, lai, piemēram, no Rīgas ierastos Jeruzalemē vai Ēģiptes tuksnesī, kur lūgušies Austrumu tēvi. Tagad to viegli izdarīt, ja tik ir nauda. Tomēr svētceļojums nav tas pats tūrisms, patīkama laika pavadīšana atvaļinājumā «siltajās zemēs», kad pa ziemu sakrātā nauda aiziet biļešu iegādei, labas viesnīcas rezervēšanai, auto īrei utt. Svētceļojumā dodas, lai lūgtos, attīrītos no liekā, izmeklētu savu sirdi un dvēseli. Ceļa grūtības labprātīgi uzņemoties, ticīgais daudzus kilometrus noiet kājām, noplēsdams apavus, noberzdams jēlas kājas. Bet saņemtais gandarījums nav izskaidrojams ar ceļošanas komfortu, tam ir cita dimensija.
Svētajos rakstos stāstīts, ka svētceļnieki mērojuši tālu ceļu uz vienīgo Dzīvā, Visvarenā Dieva templi Jeruzalemē israēļu ķēniņa Salamana laikā 10. gadsimtā pirms Kristus. Jau drīz pēc Kunga Kristus nāves un augšāmcelšanās pirmie kristieši devās uz Svēto zemi, lai lūgtos; kopš tiem laikiem Jeruzalemē stāv Golgātas baznīca, Betlēmē – Piedzimšanas baznīca, bet Galilejā pie Ģenecaretes ezera ar mīlestību iekoptas vietas, kur risinājušies evaņģēlijos aprakstītie Svētās vēstures notikumi (Nācaretē, Kapernaumā, mācekļu aicināšanas vietās, kā arī Pētera klints, ļaužu brīnumainās paēdināšanas vieta, Tabora kalns u.c.). Visur tur var sastapt cilvēkus, kas no visas pasaules turp devušies ar savai garīgajai dzīvei neatliekamām vajadzībām. Senatnē pirmos svētceļniekus iedvesmoja sv. Hieronīma mudinājumi mērot tālo ceļu, lai apciemotu un pagodinātu tās vietas, kur Pestītājs cilvēka miesā bijis starp saviem mācekļiem, mācījis, darījis zīmes un brīnumus, cietis un augšāmcēlies. Vēlāk visā tālaika Romas impērijā svētceļojumos devās uz vietām, kas saistītas ar Dievmāti, apustuļiem, mocekļiem.
Kristietība nav ticība «pasaules garam», «kosmiskajai apziņai», tā ir reālistiska un dzīva, un ir izaugusi no Baznīcas tiešās pieredzes. Jēzus saviem mācekļiem neslēpa, ka Viņam jāiet uz Jeruzalemi, lai tur mirtu, Viņš nevairījās no tā uzdevuma, kura vārdā bija nācis pie cilvēkiem. Tikai tā, neslēpjoties, bija iespējams izpildīt cilvēces atpestīšanas misiju. Savukārt mums svētceļojums ir maza daļiņa no tā krusta, kuru svētceļnieks ņem savos plecos, sekodams Pestītāja aicinājumam: «Ņem savu krustu un seko Man.» Piedāvājam Kalendāra lasītājam nelielu ieskatu dažu mūsu brāļu un māsu ceļojumos uz tuvākām un tālākām vietām, kurās Kristus ir ticis pagodināts un kuras tāpēc mums nozīmīgas nevis kā eksotiskas un interesantas apskates vietas, bet dzīvas ticības mājas. Labi, ka šādas vietas un šādi cilvēki ir arī pie mums Latvijā. Meklējot atbildi uz svētceļojuma jēgu mūsu laikmetā, kas tik bagāts ar dažādām tehniskām, t.sk. ceļošanas iespējām, nāk prātā Jēzus vārdi: «Ko tas tev līdz, ka tu iemanto visu pasauli, bet pazaudē dvēseli?» Var dzīvot Svētajā zemē un palikt vienaldzīgs, un var doties svētceļojumā uz Lazdonu tepat Latvijā, kur savu bērnību vadījis svētmoceklis, Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis Pommers. Par to visu – šajos iespaidos no svētceļojumiem.