Dāvids Balodis – latviešu Mozus
Guntis Elija Dišlers
Dāvids Balodis – latviešu Mozus
Bez pārspīlējuma var teikt, ka Vidzemes zemnieku pāriešana pareizticībā 1840. gados ir viens no aizgājušā gadsimta svarīgākajiem jautājumiem latviešu ticības dzīvē un nācijas formēšanās procesā. Pati pāriešana ir gan ekonomisku, gan sociālu un, galu galā, reliģisku motīvu ierosināta. Tā neradās tukšā vietā, bet loģiski turpināja latviešu (un igauņu) zemnieku izmisuma pilno cīņu par savām pastāvēšanas tiesībām. No otras puses, šīs masveida pāriešanas rezultāti ir atstājuši paliekošu iespaidu uz vairākām latviešu tautas turpmākās garīgās dzīves pusēm, un šīs sekas jūtamas vēl šodien.
Sākot ar 1840. gadu Madlienas zemnieks Dāvids Balodis bija visu to notikumu centrā, kurus vēsturnieki saista ar 19. gadsimta vidus nemieriem Vidzemes guberņā, šajā cariskās Krievijas nomalē. Tā kā Baltijas vāciešiem Vidzemē bija nodrošinātas īpašas privilēģijas, cara administrācijas tiesības iejaukties bija ierobežotas. Atcerēsimies – tas bija laiks pirms jaunlatviešu kustības, tātad pirms latviešu nacionālās atmodas pirmā lielā viļņa. Grāmatu bija maz, skolas šauras un skaitā nedaudz. Latvieši bija tikko brīvlaisti, dzimtbūšanu atcēla 1817./19. gadā. Brīvie līgumi ar muižu, kad zemnieki bija spiesti vergot kungiem, kuriem piederēja zeme un tiesas, atstāja nomācošu iespaidu uz latviešiem. Gadsimta vidū lēnām tuvojās norietam arī hernhūtiešu kustība, kas iepriekšējā gadsimtā bija radusies lielā mērā kā latviešu neapmierinātība ar baltvācu auksto, muižnieciski orientēto luterisko baznīcu. Viens no hernhūtiešu sludinātājiem bija arī Dāvida Baloža tēvs Andrejs, saukts par Veco Krekstiņu (pēc mājas nosaukuma, mājas vārds saglabājies arī šodien), un arī Dāvids pats savas darbošanās sākumā Madlienā, pēc tam Rīgā, bija hernhūtietis. Faktiski Balodis bija pirmās paaudzes latviešu zemnieks, kas uz savas ādas izjuta dzimtbūšanas atcelšanas faktisko traģēdiju. Gaidīto atvieglojumu vietā zemnieki saņēma t.s. putna brīvību, bet pazaudēja zemi. Viņi bija pilnīgi atkarīgi no muižas, viņiem nebija tiesību atstāt pagasta robežas, ja bija iekrājušies parādi – tādā gadījumā pagasta tiesa neizdeva vajadzīgo pasi. Bēguļojošos nežēlīgi sodīja un sūtīja atpakaļ uz ienīsto pagastu. 19. gadsimta pirmajā pusē Vidzemē sākās jauns verdzības cēliens, kad vācu muižnieki burtiski plēsa zemniekiem ādu pār acīm. Kā paši atzina – «Tagad mēs esam pilnībā pabeiguši Vidzemes iekarošanu,» un pēc kāda trāpīga raksturojuma Vidzeme bija «paradīze muižniekiem, bet elle zemniekiem». Nospiedošs zemniekiem bija viss – zemes trūkums, pienākums strādāt muižas labā, savu saimniecību atstājot pavisam novārtā, praktiska nespēja sūdzēties tiesā par nodarītajām netaisnībām, svešā un muižas pusē nostājusies luterāņu baznīca, kas nedeva mierinājumu, nedeva spēku, bet audzināja draudzi ar lamām un demagoģiju, kas pavisam sagroza Kristus Evaņģēliju kā mācību par paklausību kungiem.
Dāvida Baloža dzimta, hernhūtieši, izeju no smagā ekonomiskā, sociālā un reliģiskā stāvokļa meklēja kristīgā ceļā. Tie bija tālaika «spēles noteikumi». Latviešu kultūras un baznīcas vēsturē ir vispārzināms, cik hernhūtei ir bijusi ļoti liela loma latviešu nacionālās pašapziņas modināšanā. Brāļu draudzēs, kas darbojās visur Vidzemē, pulcējās apzinīgākie, inteliģentākie, tikumīgākie zemnieki, tās paspārnē attīstījās t.s. sātības kustība (atturēšanās no alkohola). Brāļu draudzēs latviešu mācījās ne tikai Dievu lūgt kopā ar savējiem, viņi mācījās arī stāties pretī muižas un mācītāju uzkurinātām vajāšanām. Evaņģēlijā viņi meklēja – un atrada – argumentus, kurus likt pretī ienīsto kaklakungu demagoģijai.
Par kādu strīdu ar Madlienas mācītāju stāsta Indriķis Straumīte savās atmiņās «Pareizticīgā latvieša piezīmes» (1913).
«Tās draudzes mācītājs /Madlienā/, kur Balodis dzīvoja, bija karsts cilvēks un nikns ernuteru /t.i., hernhūtiešu/ ienaidnieks. Redzēdams, ka viņa kanceles sprediķi neatstāj nekādu iespaidu klausītājos, viņš vienreiz pēc dievkalpošanas baznīcā pats atskrēja /hernhūtiešu/ lūgšanas namā un sāka izgāzt savas dusmas. Viņu apturēja un ļoti mierīgi aizrādīja, ka še nepienākas strīdēties, tāpēc ka daudz ļaužu un ielūdza viņu istabā. Tiklīdz mācītājs pārkāpa slieksni, tā sāka kājām sist pie zemes un kliegt; bet viņu atkal; palūdza būt mierīgākam un lēnākam un piemetināja: «Bez trokšņa, bez dusmām jūs varat runāt visu; mēs visu uzklausīsim un dosim atbildi.» – Iesākās sacīkstes.
Mācītājs: «Kā jūs iedrošinājāties sprediķot? Kas jums deva uz to tiesības?»
Balodis: «Tāpat, kā arī jūs, tas pats, kas jums. Parādiet, kur ir sacīts, ka jums ir tiesības, bet mums aizliegts – še jums Bībele.»
M.: «Kas jūs ir izvēlējis un iecēlis šai amatā?»
B.: «Tie paši, kas jūs. Jūs esat izvēlēti, arī mūs viņi ir izvēlējuši sev par mācītājiem un jums par palīgiem.»
M.: «Man tādi palīgi nav vajadzīgi, nemaz nav vajadzīgi; vai tad es pats nesprediķoju?»
B.: «Ja jums nav vajadzīgi, tad viņiem ir vajadzīgi. Paskatieties, cik ļaužu! Iekams mēs nebijām, cik reizes gadījās, ka baznīca bija tukša, bet krogi bija pilni! Paskatieties tagad: viņi mums paklausa mīļāk, nekā jums. Jūs aicinājāt baznīcā, kliedzāt, lamājāt, lādējāt un ļaudis tomēr nenāca; bet tagad atnāk pat šurp uz rīta dievkalpošanu, gan baznīcā pasēž, gan atkal atnāk še uz vakara dievkalpošanu. Tas nozīmē: mēs esam vajadzīgi, ja ne jums, tad viņiem. Jūs sprediķojat, tas tiesa, bet ļoti reti un lielākoties mūs lādat; par ko tad?»
M.: «Kāpēc jūs nepaliekat baznīcā? Tur jūs varētu arī mācīt.»
B.: «Ja jūs arī no šejienes dzenat mūs ārā, vai tad jūs ciestu mūs baznīcā?»
M.: «Jūsu sapulces ir netikļu sapulces.»
B.: »Runājiet, mācītāja kungs, bet runājiet apdomīgi! Jau sen mēs dzirdam apvainojumus, ka mēs esot netikli, dzirdam no tiem, kas paši ieslīguši netiklībā un kurus apvaino viņu pašu darbi. To pašu apvainojumu mēs esam dzirdējuši arī no jums no kanceles un to mēs novērojam no tā, ka jūs bijāt lielās dusmās. Tagad mēs stāvam vaigs pret vaigu un runājam no mutes mutē; parādiet nu vainīgos, nosauciet viņu vārdus un uzvārdus un miniet pret viņiem pierādījumus. Sakiet mums: cik jums ir nācies nokristīt ārlaulības bērnu, kurus mēs esam piedzīvojuši, kas apmeklē mūsu sapulces? Jūs to nesacīsiet. Mēs pildām baznīcas ļaudīm, bet jūs tos dzenat ārā. Pie mums pieaugušie un bērni mācās atzīt Dievu, lasīt un dziedāt, bet baznīcās to aizmirst pat tas, kas mācēja. Kā bērni labāk māk lasīt: vai to bērni, kuri mūs lamā, vai to, kas še sanāk? Bet jūs- mēs to labi zinām: jūs ļaudis pret mums sakaitināt, nolādat un nozvērināt šurp nenākt, saceļat pret mums tos jaunos ļaudis, kurus mācāt savā mācībā, citu starpā sarīdāt pret mums vecākiem mūsu pašu bērnus! Tas jums ir grēks un liels grēks! Jūs mērdējat ticību un par to, ka mēs viņu atdzīvinām, jūs vajājat mūs kā Sauls.»
Strīds vēl ilgi vilkās; beigās mācītājs izskrēja, aizsizdams sev pakaļ durvis; bet nevarēja Balodim piedot viņa uzvaru un par to Balodim bija dārgi jāsamaksā.»
Šajā pretestībā vācu spiedienam labāk saprotama latviešu pirmās inteliģences veidošanās un darbības mērķi. Par šo satraucošo periodu plaši stāsta jau 19. gadsimta autori – gan krievi, gan Baltijas vācieši, vēlāk arī latvieši. Tā kā šīs trīs grupas – vācieši, krievi, latvieši – pārstāv katra savas intereses, palaikam atšķirīgas, avotus jālasa ar kritisku aci, jo ikviens notikumus atstāsta ar savu politisko nolūku. Vidzeme atradās Krievijas impērijas sastāvā, bet to pārvaldīja Baltijas vācieši ar īpašām privilēģijām (autonomiju daudzos pārvaldes jautājumos), tāpēc šo periodu abas pretējās nometnes skaidro atšķirīgi, nemaz nerunājot par latviešiem pašiem. Tā ir cīņa par vēstures notikumu «pareizo» izpratni. Vēl vairāk – tā ir cīņa par Vidzemes guberņas nākotni un latviešu tautas tiesībām pastāvēt tās vai citas lielvaras tiešajā iespaidā. Vācieši nelabprāt uzklausīja cariskās administrācijas reformu ieteikumus, cenšoties saglabāt Vidzemē nedalītu kundzību, balstoties uz savām t.s. iekarotāju tiesībām. Tāpēc jautājums par latviešu masveida pāriešanu pareizticībā 1840. gados skatīts kā vācu – vai krievu – valdības intriga, atkarībā no vēsturnieka partijiskās piederības. Vācieši uzskatīja, ka krievu pareizticības ienākšana Vidzemē ir organizēta, lai apdraudētu vācu muižnieku tiesības, un otrādi – cariskā administrācija izdarīja secinājumu, ka latviešu pāriešana pareizticībā faktiski ir bēgšana no necilvēcīgajiem apstākļiem, kādos viņi velk savu smago jūgu «vācu paradīzē». Zemnieki centās pāriet pareizticībā ar cerību, ka «labais cars» viņus aizstāvēs, jo visiem būs «viena ticība». Līdz ar to latviešiem tas bija arī pirmais mēģinājums «pārkodēt» savu nacionālo identitāti krievu gaumē. «Raug’, latviešos izcēlās beidzot pārliecība, ka pasaulē neesot ļaužu labāku par krieviem, neesot ļaužu sliktāku, lepnāku, bezkaunīgāku, kauslīgāku, netaisnīgāku par vāciešiem. Krievi ir labi ļaudis un viņu ticība ir svēta, pati vecākā, lai gan grūta,- to mēs zinām. Mūsu ticība ir pati jaunākā, vāja, jebšu gan – arī viegla,» zemnieku domas atstāsta Indriķis Straumīte.
Lai gūtu vispārēju priekšstatu par gadsimta norisēm Vidzemes un Krievijas politikā – ārējā un iekšējā, iesakāma izcilā latviešu vēsturnieka Arvēda Švābes 19. gadsimta Latvijas vēsture. Hernhūtiešu un pirmo latviešu pareizticīgo gaitas latviešu inteliģences vēsturē ierakstījis Antons Birkerts «Latviešu inteliģences vēsturē» (1927). 19. gadsimta pirmā puse sīkāk izgaismota vairākos darbos, kas veltīti šaurākiem tematiem. Diemžēl šī literatūra nav viegli pieejama, tā ir izdota pasen un nelielās tirāžās. Centrā lielākoties izvirzīts zemes jautājums jeb t.s. agrārās tiesības, jo tieši zeme ir tas, kas nodrošina tautas labklājību, tā ir visu labumu devēja, inteliģences šūpulis, savas tautas un dzimtenes sajūtas vienotāja. Latvieši – zemnieku tauta. Sevišķi laikā pirms otrā pasaules kara parādījās virkne darbu ar šādu ievirzi: Benno Āberta «Agrārais jautājums» (1936), N. Vīksniņa «Apgaismotāji un Vidzemes agrārais jautājums» u.c., kas sniedz labu ieskatu juridiskajos jautājumos, kā arī palīdz kliedēt pārlieku vienkāršotus mītus par «ļaunajiem vāciešiem». Proti, diskusijas par zemnieku jautājumu Eiropā un Krievijā sākās jau 18. gadsimtā. Šie autori sniedz plašu ieskatu gan tiesību teorijās, kā arī precīzi raksturo zemnieku ekonomisko un sociālo stāvokli Vidzemē un Eiropā, ļaujot lasītājam salīdzināt viņu stāvokli. Šāds salīdzinājums arī ļauj izdarīt argumentētus secinājumus par baltvācu muižniecības «atpalicību» vai «nevēlēšanos» ieklausīties progresa balsīs. Latviešu vēsturnieks Jāņa Krodznieks aprakstījis «Vidzemes zemnieku nemierus» darbā, kam nav analoga vēstures literatūrā, diemžēl šī grāmata atkārtoti nav izdota, lasītājiem pieejamais vienīgais izdevums ir grūtāk lasāmajā t.s. vecajā drukā. Tomēr šis darbs parāda pašu zemnieku izmisumu un pretošanos jūgam, lai kāds būtu bijis vācu muižnieku un mācītāju progresa līmenis.
Par hernhūtiešu kustību Vidzemē precīzas uzziņas atrodamas Gvido Straubes «Brāļu draudžu diārijā» (2000). Monogrāfijā izsekots brāļu draudžu attīstībai pa novadiem, lasītājam nepaslīdēs garām, ko autors fiksējis tieši Madlienā, stāstot par Krekstiņu saiešanas namu – tās bija Dāvida Baloža dzimtās mājas.
Savukārt par Pareizticīgās Baznīcas eparhijas Rīgā nodibināšanu stāsta Latvijas Universitātes vēstures profesora A.Gavriļina monogrāfiju «Očerki istorii Rižskoi eparhii (19 vek)» (1999) (diemžēl grāmata pieejama tikai krievu valodā, un arī tā kļuvusi par bibliogrāfisku retumu). Uz plaša arhīva dokumentu bāzes autors restaurējis notikumus visos sīkumos, iedziļinoties tieši Baznīcas darbības specifikā, kas atšķiras no jebkuras laicīgas iestādes darbošanās paņēmieniem.
No pretējām pozīcijām uz notikumiem raugās vācu autors fon Harless un Maskavas slavofils Jurijs Samarins. Abi ir 19. gadsimta rakstnieki un, kur viens runā par «krievu propagandu», otrs saka – kāda gan propaganda bija iespējama, kad ticības lietās tā bija aizliegta uz visstingrāko? Vācu nolūks bija latviešu pāriešanu iztulkot kā krievu propagandas rezultātu, lai notušētu pašu ekonomiskās un sociālās noziedzīgo dabu, par ko liecina zemnieku bēgšana no šīs «Vidzemes paradīzes».
Pārlasot šos dažādo autoru darbus par 19. gadsimta pirmo pusi Vidzemē, galvā rosās vairākas pārdomas. Kādi bija šīs vērienīgās pāriešanas kustības cēloņi? Vai tie bija tikai ekonomiski un sociāli? Kāda loma šajā konversijas kustībā ir bijusi tieši garīgās piederības meklējumiem laikā, kad hernhūtiešu kustība jau sāka pārdzīvot savu norietu? Ticības (vai konfesijas) maiņa ir satricinošs apvērsums ticīga cilvēka dzīvē, kas aizved pie pavisam citiem paradumiem, uzskatiem un attiecībām ar Dievu un cilvēkiem. Konfesijas maiņa nav tikai «reliģiskās pieredzes» šaurs jautājums, tā atstāj iespaidu uz ģimenes dzīvi, draugu izvēli, stāju ikdienā un Baznīcā, citiem vārdiem sakot, reliģiskā pārliecība izplatās, pārņemot savā varā arvien plašākus cilvēka dzīves novadus. Tā liek pārvērtēt līdzšinējo ceļu, uzdot nopietnus jautājumus par tālāk ejamo, galu galā tā ir uzdrošināšanās vēlreiz noticēt, kad līdzšinējā ticība ir sagādājusi vilšanos. Latviešu 19. gadsimta pirmās puses – vidus masu kustības jautājums nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās, kad tāpat daudzi latviešu kristieši pārgājuši no protestantisma pareizticībā, kas liecina par līdzšinējās pārliecības satura kritisku noraidīšanu (2008. gada beigu statistika liecina, ka apm. vienāds skaits cilvēku ir aizgājuši no luterāņiem un kļuvuši par pareizticīgajiem; konfesiju dinamika Latvijā ļauj spriest, ka tā nav tikai vēsture, bet savā ziņā arī tagadne).
2006. gadā Latvijas Kristīgajā akadēmijā N.Selicka (Brazovska) aizstāvēja maģistra darbu teoloģijā par Vidzemes zemnieku pāriešanu pareizticībā,. Darba aizstāvēšana izraisīja diskusiju par kustības cēloņiem – toreiz un tagad. Tas ir tikai likumsakarīgi, ka starp pāriešanu pareizticībā pirms 150 gadiem un tagad tiek vilktas paralēles. Specifiski garīgie cēloņi, kā izrādījās, nemaz tik ļoti nav mainījušies, jo nemainīgi ir palikuši galvenie «spēlētāji» abās pusēs – kristīgās konfesijas. Lai arī daudz kas mainījies sociālajā un ekonomiskajā jomā, baznīcas savu izskatu saglabā. Tomēr ir viena atšķirība: saimnieciskie un sociālie motīvi mūsdienās atkāpušies otrā plānā. Un kā gan citādi – mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēks nav piesaistīts savai zemei kā dzimtcilvēks, viņš nepieder nevienam kā īpašums. Maģistra darba autore atklāti oponēja vēsturnieku aprindās izplatītajam uzskatam, ka pāriešanas cēloņi 19. gadsimtā bijuši vienpusēji sociāli ekonomiskas dabas. Regulāra neraža 1840. gadu sākumā izraisīja badu, bet latviešu zemnieku un muižas attiecības, saimniekošanas veids muižā – baltvācu «paradīzē» nesolīja neko labāku arī nākotnē. Saimniekošanas metodes bija atpalikušas, zemnieki nebija ieinteresēti strādāt labāk, jo darba augļi viņiem nepienācās – visu paturēja kungs. Pat vistas izdēto olu zemniekam nebija tiesību pārdot tirgū, kur nu vēl rīkoties ar kustamo vai nekustamo mantu! Un zemnieki izmisumā dumpojās, kā nu mācēdami – cituviet ar mietiem un dakšām mezdamies pārmācīt muižniekus, kā savulaik Kauguros 1802. gadā, vēlāk Veselavā un Bebros 1841. gadā, kā to apraksta Indriķis Straumīte un Jānis Krodznieks. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas parādījās jauna protesta forma – zemnieku došanās uz Rīgu, lai pieteiktos izceļošanai uz Krievijas dienvidiem, uz Jeisku pie Azovas jūras, kur, kā baumoja, varot saņemt zemi. Pārliecībā, ka «cars ir labs, bet vācu muižnieki slikti», zemnieki pieteicās «cara ticībā», tā cerot uz stāvokļa uzlabošanos. Protams, mūsdienās ar pāriešanu pareizticībā (vai jebkurā citā ticībā) netiek saistīti šādi saimnieciskas dabas jautājumi, neviens tāpēc nav kļuvis bagāts un būtu smieklīgi, ja kāds konfesijas maiņu skaidrotu ar cerībām labāk nopelnīt. Mūsdienās ir sākusies cita latviešu masveida izceļošana uz Rietumiem, uz t.s. labklājības zemēm, bet šī kustība ar ticības lietām nav saistīta.
Oponējot pieņēmumam, ka zemnieki pārgājuši pareizticībā tikai ekonomisko un sociālo spaidu dēļ, N. Selicka savā maģistra darbā lielu uzmanību pievērš konversijai, garīgam apvērsumam cilvēka dvēselē, kas liek meklēt citu virzienu kristīgajā ticībā. Liek atrast tādu Baznīcu, kas audzina, veido, disciplinē, novērš subjektīvu patvaļu, nepieļauj savienot grēku un pestīšanu. Kas ir Dievs? Ko Dievs grib no cilvēka? Kā tas parādās Baznīcas dzīvē? Nevar taču būt, ka Dievs ir gribējis tādu baznīcu, kuras durvju priekšā stāv ieraksts kauna stabs ar dzelzs važām un rīkstēm. Gadsimta vidū latvieši jau gana daudz bija izlasījuši Bībelē, lai šāds baznīcas izskats viņu vērtējumā neatbilstu Evaņģēliju stāstiem. Konfesijas maiņas gadījumi, novēršoties no pretīgas baznīcas izskata, ir zināmi gan kristīgās vēsturē Latvijā un pasaulē, gan, protams, daudziem kalendāra lasītājiem mūsu dienās. Daudziem tā ir personiska pieredze. Konversijas gadījumi ir aprakstīti Evaņģēlijā. Piemēram, apustulis Pāvils, kurš savā agrākajā dzīvē bija Kristus draudzes ienaidnieks, kā pats teica, „farizejs no farizejiem”, tieši viņš uzraudzīja pirmā kristiešu mocekļa Stefana nomētāšanu ar akmeņiem (lasiet Apustuļu darbu grāmatā!). Konversija jeb grieķu valodā metanoia ir viens no kristīgās ticības stūrakmeņiem. Vēlāk apustulis par savu līdzšinējo pieredzi teica skarbi – «es to visu esmu atzinis par mēsliem». N. Selicka savu darbu rakstījusi pārliecībā, ka šādi pārdzīvojumi bijuši arī zemniekiem, tāpēc pāriešanas kustība vērtējama garīgā ziņā daudz iejūtīgāk, ne tikai kā saimnieciskās dzīves uzlabošanas mēģinājums naivā un tam laikam raksturīgā ceļā. Lūk, Indriķis Straumīte atstāsta jaunības atmiņas par iesvētes mācību nometni laukos Madlienas pusē: vācu mācītāju organizētās nometnes patiesībā bijušas izlaidības un puišu un meiteņu netiklības skolas, mācītāju sprediķiem nav bijis pamācoša satura, bez kārtīgas samaksas mācītājs ne kristī, ne laulā… Tā arī pats Dāvids Balodis vēlāk atzinis, atbildot uz jautājumu, kas viņu novedis līdz pareizticībai: «Iesāka Madaļas /t.i., Madlienas/ mācītājs Šulcs, bet beidza ? Rīgas sv. Jāņa baznīcas mācītājs/ Treijs.»
Kā to pierādīt – šo pārvērtību? Kā piekļūt cilvēka dvēseles slēptākajiem kambariem, kurus pazīst vienīgi Dievs? Jautājums patiešām nozīmīgs, sevišķi, ja mērķis ir izprast lielas masu kustības cēloņus. Vai vilšanās vāciskajā luterāņu baznīcā vien varēja piecelt kājās 100 000 latviešu un igauņu zemniekus? Vienīgā autentiskā liecība no tā laika ir zemnieku pratināšanas protokoli, kas sastādīti žandarmērijas cietumā Rīgā, Citadelē (ēka pretī Pētera un Pāvila baznīcai, kur tagad atrodas koncertzāle «Ave Sol», ir saglabājusies, tajā mājvietu atradušas dažādas komerciestādes). Tā kā atstāt savu pagastu zemniekiem bija aizliegts, ja viņi nebija saņēmuši šim nolūkam paredzētu speciālu pasi, «bezbiļetniekus» tvarstīja, publiski sodīja un sūtīja atpakaļ uz mājām. Kad sākās zemnieku masveidīga bēgšana (slepus) uz Rīgu ar mērķi pieteikties cara ticībā, zaldātu patruļas stāvēja uz visiem nozīmīgajiem ceļiem un Rīgā pie Citadeles un pie bīskapa Irinarha rezidences toreizējās Aleksija baznīcas pagalmā (tag. Romas katoļu Marijas Magdalēnas baznīca pie Saeimas). Tomēr kaut ko noskaidrot tuvāk par bēgšanas iemesliem šajos protokolos tikpat kā nav iespējams, to atzīst visi autori, kas ar tiem iepazinušies arhīvā. Proti, notvertos zemniekus bez žēlastības meta cietumā un sodīja ar nežēlīgiem rīkšu un nūju sitieniem. Pratināšanā, baidīdamies no miesas sodiem, zemnieki teica visu, ko no viņiem prasīja. Turklāt protokoli tika rakstīti viņiem nesaprotamajā krievu valodā. Zemnieki parakstīja, paši nezinādami, ko, un daudzi no viņiem vispār neprata ne lasīt, ne rakstīt. Uz šo protokolu zemo vērtību norāda gan Maskavas slavofils J. Samarins 19. gadsimta otrajā pusē, gan mūsu laikabiedrs vēsturnieks prof. A. Gavriļins savā Eparhijas vēsturē. Zemnieku pašu stāsti, liecības, ticības pārdzīvojumu apraksti, ja vien tādi ir bijuši, līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Materiāla trūkums liedz izdarīt secinājumus, balstoties uz pašu zemnieku liecībām.
Liecības par ticības motīviem nav atstājuši arī Visaugstisvētītā bīskapa Irinarha kancelejas darbinieki, kuriem tieši kontaktēja ar zemniekiem, kuri drūzmējās pie Aleksija baznīcas ieejas. Gan «pierakstīšanās» laika sākumā 1841. gada pavasarī un vasarā, gan vēlāk viņi pieņēma un nodeva tālāk tikai pēc noteiktas formas uzrakstītus lūgumus dot atļauju izceļot uz Jeisku, kuros nekādu ticības izklāstu nebija. Kāds zemniekiem bija iestāstījis, ka bīskaps varētu šādu atļauju dot, tad nu visi steidzās «pierakstīties», lai nenokavētu. Vēlāk zemniekiem tika piekodināts lūgt vienīgi uzņemt viņus pareizticībā, nekādus ekonomiskas vai sociālas dabas jautājumus neminot. Reliģisko un ekonomisko un sociālo jautājumu apvienošana Pareizticīgās Baznīcas darbiniekiem draudēja ar lielām nepatikšanām. Vēlāk tieši tāpēc bīskapu Irinarhu no Rīgas atsauca – vācieši apgalvoja, ka viņš te ieradies ar slepenu mērķi izraut zemniekus no vācu rokām un pārcelt krievu rokās. Par zemnieku ticības pārdzīvojumiem nav ziņojis arī pats bīskaps savos ziņojumos Sv. Sinodei.
N. Selicka izmanto netiešus pierādījumus tam, ka latviešu un igauņu zemnieki patiešām mocījušies garīgā badā. Viena šāda liecība ir luterāņu baznīcas krīze. Vāciskās baznīcas mācītāji 19. gadsimta pirmajā pusē arvien vairāk atsvešinājās no baznīcēniem latviešiem. Un kā gan citādi – plaisa auga pēc tam, kad luterāņu baznīca konsekventi nostājās muižas pusē. Faktiski baznīca bija tāda pati muiža – arī tai zemnieki pildīja klaušas, maksāja nodokļus. Pie ieejas baznīcā stāvēja biedējošais kauna stabs ar rīkšu bunti augšā un dzelzs ķēdēm. Asiņainais moku rīks neļāva aizmirst, kas draud sliņķiem, ja viņi klaušas nepildīs apzinīgi. Nežēlīgajā sišanā, kurā piedalījās arī pats mācītājs, vajadzēja noskatīties pēc tam, kad no kanceles bija izskanējušas lamas, draudi ar elles mokām, pamācības dzīvošanā utt. Par ledaino aukstumu, kas dveš no kanceles, stāsta arī Indriķis Straumīte «Pareizticīgā latvieša piezīmēs». Vācieši ir cietsirdīgi, uzpūtīgi, bet tas, ko zemniekam vajag, ir – sirsnība, iejūtīga pretimnākšana viņa bēdās un grūtajā ikdienā. Var būt, ka šāda «iejūtīga pretimnākšana un sirsnība» viņa stāvokli neuzlabos, bet vieglāk kļūs gan – tādas latviešu emocijas labi saprotamas. Labi zināms, cik ļoti palīdz arī līdzjūtība un vienkārša sirsnība. Pat ja tā nedod taustāmu labumu, tomēr dvēseli atveldzē. Starp citu, tieši šo sirsnību Indriķis Straumīte izceļ kā vienu no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc latvietim tuvāki ir krievu tirgotāji, krievu priesteri – jo krievs ir laipns, sirsnīgs, brālīgs, nāk palīgā un apvaicājas, kā iet, palīdz pastumt smago vezumu utt.
Var strīdēties, kas nomoka briesmīgāk, maizes bads vai «sirsnības trūkums». Lai remdētu maizes badu, vajadzēja mainīt saimniekošanas sistēmu Vidzemē. 1830. gadu beigu neraža, aukstās un slapjās vasaras tikai vēl vairāk saasināja stāvokli. Vācu autori krīzes cēloņus saskata dabas apstākļos, krievu autori – ka bads nebūtu bijis tik liels, ja saimniekošanas sistēma lietderīgi apietos ar cilvēku resursiem un vispār ekonomiskās attiecības laukos būtu bijušas organizētas saprātīgi.
Ar draudzību un laipnību vien gara maizi no debesīm nedabūsi. Un tomēr dvēseles stīgas ieskanēšanās daudziem bija tas drošais ceļa rādītājs, kur meklēt citu ceļu uz Baznīcu. Tādu Baznīcu, kas nevis pazemo un izlamā, izsūc spēkus – fiziskos un garīgos, bet piepilda un padzirdina, paēdina, un piepilda ar svētību un aizstāv.
Pievēršanās pareizticībai zemniekiem šķita vilinoša vairāku iemeslu dēļ. Vispirms – piederība tai pašai ticībai, kuru par savējo apliecina pats ķeizars, it kā sola dot labumu. Krievi – pareizticīgie, vācieši – luterāņi. Tas, ko zemnieki gribēja, izsakāms vienā vārdā – aizmugure, atbalsts pret vācu muižniekiem. Latvieši jau bija sapratuši, ka Baltija ieņem īpatnu stāvokli Krievijas impērijā. Baltvācu «korporācija», lieliskie sakari ar cara galmu, īpašās privilēģijas Vidzemē bija kā Ķīnas mūris pret jebkādām izmaiņām. Vācieši varēja nekontrolēti valdīt savās muižās un nelikties zinis par impērijas kontroli un ieteikumiem situāciju mainīt. Baltija – tā bija savdabīga kabata, pa kuru vācieši dzīvoja, neviena netraucēti un nevienam atļauju neprasīdami. Vidzemes landtāgā, augstākajā likumdevējā orgānā, vienīgie spriedēji bija t.s. imatrikulētie muižnieki, pārējās kārtas pie valsts lietu kārtošanas pielaistas netika. Tā nu zemnieki nebija savu tiesību subjekti, viņi tikai noklausījās, ko mācītājs no kanceles lauzītā latviešu valodā, kroplīgā tulkojumā nolasīja, un uzzināja par jauniem spaidiem un nodokļiem. Gaidīt uz pārmaiņām no augšas nebija jēgas, atlika vien pašiem meklēt izeju. Pāriešana krievu ticībā izskatījās pēc īpatnēja politiskā manevra ar Baznīcas līdzekļiem. Apejot vāciešus, zemnieki cerēja gūt kādu labumu no fakta, ka tagad viņi ir pavalstnieki nevis vasalim, bet pašam augstākajam – pareizticīgajam caram. «Šī kustība ir badā mirstošu zemnieku nenovēršams nemieru uzliesmojums aiz izmisuma. Bet viena lieta ir skaidra: tā ir ļoti spilgta masu kustība. Ekspluatētie klaušu ļaudis meklē izeju no sava nepanesamā stāvokļa. Šajā cīņā tautas masai vēl trūka idejiskas vadības. Bet, ka viņa pēc tādas slāpa, par to liecina pieķeršanās pareizticībai, tāpat arī muižniecības un luterāņu garīdzniecības bailes, ka šajā masā neiekrīt sociālisma un komunisma ideju sēkla,» raksta latviešu inteliģences vēstures pētnieks A.Birkerts.
Sava loma te bija arī hernhūtiešu «augsnei» – tajā ieauguši, latviešu zemnieki jau bija mācījušies iebilst vāciešiem uz evaņģēliskiem pamatiem. Šis fakts devis vairākiem autoriem izteikt viedokli, ka hernhūte ir līdzīgi upei ieplūdusi pareizticībā (tā raksta Indriķis Straumīte). Tomēr šis apgalvojums tikai daļēji atzīstams par īstenību, jo, piemēram, Gvido Straubes pētījumi rāda: pareizticībā pārgājušo zemnieku centri nav tie paši, kuros bija attīstīta un kupli pārstāvēta hernhūtiešu kustība. Vai varēja būt, ka zemnieki hernhūtieši vairākos gadījumos, gluži pretēji, iebilda pāriešanai pareizticībā? Ka tās bija divas nometnes?
Iekļaušanās pareizticībā veicināja ciešu iesakņošanos kristīgajā pasaules uzskatā un dzīvesveidā. Tas gan atklājās vēlāk, kad Pareizticīgā Baznīca pie latviešiem sāka reāli darboties. Pareizticīgo septiņi sakramenti valda pār visu cilvēka dzīvi no šūpuļa līdz aiziešanai mūžībā. Tādas svētdzīvei nozīmīgas lietas kā privātā bikts un grēku atlaides pasludinājums, svaidīšana ar mirrēm, laulības derība, mirstošā svaidīšana – luterāņiem nav pieejamas. Vēlāk, 20. gadsimta sākumā priesteris Jānis Jansons piebilda, ka luterāņi gan uzdodas par Baznīcu, bet tādi nav, jo viņiem trūkst t.s. apustuliskās sukcesijas – īpaša, no paša Kristus nākoša pilnvarojuma («Ko jūs siesiet uz zemes, tas tiks siets arī debesīs, un tas, ko jūs atraisīsiet uz zemes, tiks atraisīts arī debesīs»). Vienvārdsakot – Pareizticīgā Baznīca uzņem cilvēku savā klēpī ar visām dzīves daudzveidīgajām norisēm. Tur ir daudzveidīgi svētki, gavēņi, nenoplicināta liturģija, sveces, ikonas, un priesteris draudzi iesaista kopīgā visas Baznīcas lūgšanā un Dieva slavēšanā. Šāda pilnība nebija pa spēkam līdz gara nabadzībai un galīgai muļķībai noreducētajam luteriskajam dievkalpojumam, kas no kanceles zināja draudēt ar elles sodiem, bet tepat aiz durvīm – ar rīkstēm un siekstu. Turklāt piebildīsim – bija atnācis jauns laikmets, masu kustību laikmets. Tas nozīmē, ka 19. gadsimta vidū bija sākusies sociāli ekonomisko jautājumu risināšanas ēra, kad krīzi atrisināt nebija iespējams tikai ar morālētisko jautājumu kārtošanu vien, ko labākajā gadījumā piedāvāja senilais vecais vācu luterisms. Ieiešana pareizticībā šķietami solīja pārmaiņas, kuras atnesīs cara iejaukšanās Vidzemes liktenī.
* * *
Dāvids Balodis (1804 – 1865; diemžēl nav zināma neviena viņa fotogrāfija, kas tolaik bija retums) nāk no Madlienas klaušu bezzemnieka ģimenes un pēc A. Birkerta vārdiem šī saime ir viena no visinteresantākajām latviešu inteliģencē. Tēvs Andrejs (Vecais Krekstiņš) bija hernhūtietis, dēls Dāvids sākumā hernhūtietis, vēlāk pareizticīgo priesteris, bet Dāvida dēls kļuva par Krievijā labi zināmu revolucionāru. Tāda, lūk, iedzimtība. Jau ar pirmajām lappusēm viņa dzīvesstāstā uzzinām par dumpīgu, taisnu un principiālu raksturu, turklāt veiklu runātāju. Tādiem vīriem ir autoritāte. Dāvids Balodis bija izcila harizmātiska personība. Viņu kā paraugu jauniešiem minējis pat Imants Ziedonis savā Madlienas likteņstāsta grāmatā «Tik un tā», kas iznāca padomju laikos, kad jebkādu ticīgu cilvēku piemēru piesaukšanu komunistiskā cenzūra svītroja.
Dāvida Baloža darbības pirmais posms, 1828 – 1840, ir no tā laika, kad pašā Vidzemes sirdī Madlienā nodibinājās pirmā hernhūtiešu draudze. Tas bija Vecā Krekstiņa saiešanas namā. Pats Dāvids jau tad kļuva par hernhūtiešu saiešanu vadītāju, viņš bija lielisks sprediķotājs – asprātīgs, improvizējis, pēc vārdiem nav bijis kabatā jālien, turklāt drosmīgs un izaicinošs. Dāvids agri iemantoja autoritāti un trīs gadus darbojās arī kā pagasta vecākais. Indriķis Straumīte savās «Piezīmēs» atstāsta Baloža strīdu ar vietējo luterāņu mācītāju jautājumā par to, kas viņam devis tiesības sprediķot. Uz mācītāja lamām Balodis esot atteicis, ar roku pamādams uz sapulcētajiem zemniekiem: «Paskatieties, cik daudz ļaužu! Iekams mūsu (hernhūtiešu saiešanu) nebija, cik reizes gadījās, ka baznīca bija tukša, bet krogi bija pilni! Paskatieties tagad: viņi mums paklausa mīļāk nekā jums. Jūs aicinājāt baznīcā, kliedzāt, lamājāt, lādējāt, un ļaudis tomēr nenāca, bet tagad atnāk i šurp uz rīta dievkalpošanu, i baznīcā pasēd, i atkal sanāk še uz dievkalpošanu.»
Par savu taisnprātību, principialitāti un godīgumu Balodis tika ievēlēts Madlienā pagasta vecākā amatā. Tajā laikā jau bija šāda kārtība, ka arī no pašiem zemniekiem varēja izvirzīt personas pagasta pārvaldē. Taču ar šo amatu Balodim iznāca nepatikšanas. Un kā gan citādi! Bada gados, kad zemnieki lūdza aizdevumus graudā no pagasta rezervēm, t.s. labības magazīnas, paņemto pēc ražas novākšanas vajadzēja atdot. Likums attiecās vienādi gan uz nabadzīgajiem, gan turīgajiem saimniekiem. Līdz Baloža laikiem bija pierasts, ka pagasta amatvīri aizlienēto labību neatdod vis, bet, izmantojot savu augsto kārtu, šo likumu vienkārši ignorē. Balodis uzdrošinājās teikt acīs patiesību. «Ja kādam latvietim vaicā: Vai pie jums ir zagļi? – tad viņš bez sevišķas apdomāšanās atbild: Nē, pie mums visi zagļi ir iecelti pagasta amatos, izvēlēti par vecākajiem un tiesas vīriem. – Laiks tam darīt galu.» Tā Balodis panāca, ka aizdevumu atdod visi, vai bagāts, vai nabags, bez atšķirības. To viņam nepiedeva. Balodi amatā atkārtoti neievēlēja un vēlāk, pēc tēva nāves, izlika no mājām. Tā viņš aizgāja dzīvot uz Rīgu.
Rīgā 1840 – 1845 gadā Balodis mitinājās Pēterburgas priekšpilsētā, pelnījās ar galdnieka darbiem. Jau tajā laikā viņš kā izcils sprediķotājs bijis pazīstams tālu apkārt, un rīdzinieki esot ļoti priecājušies par viņa atnākšanu. Sākumā Balodis pulcinājis ap sevi hernhūtiešus, bet tad sācies ass konflikts ar Rīgas sv. Jāņa baznīcas mācītāju vācieti R. Treiju (latviešu avīzes „Latviešu Draugs” redaktoru un izdevēju, arī latviešu jaunā censoņa Anša Līventāla no Piņķiem pabalstītāju). Strīds nebija ne vienlīdzīgs, ne godīgs, tas acīmredzot bija saistīts ar tajā laikā oficiāli aizliegtās brāļu draudzes pulcēšanos sv. Jāņa baznīcas telpās. Treijs kā jau miermīlīgs cilvēks negribēja to savā paspārnē pieļaut un, visādi izmēģinājies tikt no Baloža vaļā, beigās ķērās pie sāncenša apmelošanas. Policija hernhūtiešu sapulces slēdza – lai gan labi saprata, ka apsūdzība ir nepatiesa. Tā beidzās otrais posms Baloža darbībā Rīgā. Tas rāda Baloža temperamentu, pārliecību par savu lietu un uzdrošināšanos palaist muti vācu kungu priekšā. Pirms liktenīgās šķiršanās Balodis esot gari izrunājies ar Treiju par Bībeles jautājumiem, tomēr savu taisnību nav panācis.
Par to, kad īsti Balodis pārgājis pareizticībā, autoriem nav skaidrības. Šķiet, ka tas notika 1844. gada beigās, bet visdrīzāk 1845. gada sākumā. Savu pāriešanu pats Balodis skaidroja ar nepatiku pret vācu luterāņu mācītājiem un viņu opozīciju: «Madaļiņas mācītājs N. Iesāka mani dzīt pareizticībā, un mācītājs Treijs pabeidza.» Tie, kas pirmie pievienojās Balodim, bija dažādu aprindu ļaudis. Vācu autors Harless raksta, ka tie bijuši fabriku strādnieki, vēl tur droši vien bija «krievos» jeb cara armijā dienējušie un tagad atvaļinātie karavīri. Īpaši šiem pareizticība nebija sveša, jo cara armijā «cara ticības» ievērošana, protams, bija obligāta. Pēc satikšanās ar bīskapu Irinarhu Balodis saņēma atļauju pulcēties Pokrova (jeb latviski Dievmātes Patvēruma) draudzes kapsētas koka baznīcā (tagad nodegusi un tās vietā uzcelta jauna, no akmens). Sākumā Balodis savējiem esot tāpat sludinājis hernhūtiešu idejas, lai gan zem pareizticības maskas. Lai nu kā tas bija, šim notikumam izrādījās postošas sekas. Baloža priekšzīmei sekoja vispirms pāris desmiti, tad simti un beigās jau tūkstošiem ļaužu visā Vidzemē. Pāriešanas izraisītos sarežģījumus pamatoti var uzskatīt par izcilāko notikumu 19. gadsimta vidū. Bija pagājusi viena paaudze kopš dzimtbūšanas atcelšanas, tagad latvieši un igauņi gluži kā Ēģiptes vergi, kurus Mozus pēc Dieva pavēles izvedis brīvībā, cerēja uz «apsolīto zemi». Pareizticībā kopumā tajā laikā pārgāja ap 100 000 bijušo luterāņu jeb viena astotā daļa no visiem Vidzemes zemniekiem. Ģenerālgubernators Golovins 1845. gada 21. jūlijā nosūtīja Vidzemes bruģu tiesām rakstu, kurā konstatēja, ka viņam ir ienākušas ziņas par Valkas apriņķī izplatītām baumām, it kā pāreja pareizticībā ir savienota ar materiāliem labumiem. Viņš lika noskaidrot, «lai zemnieki, pārejot pareizticībā, negaida nekādu atsvabināšanu no nodokļiem un klaušām, un ka viņiem atkrīt tikai tās nodevas, kas dodamas evaņģēliski luteriskajiem mācītājiem par viņu baznīcas darbības izpildīšanu». Savukārt vācietis Harless piebilst kāda aculiecinieka atziņu: «Ja patiešām ar pāreju pareizticībā būtu bijuši saistīti vērtīgi labumi, tad pie luterāņu baznīcas paliktu gan tikai kāda desmitā daļa.» Kā lai to visu nesalīdzina ar israēļu iziešanu no verdzības! Arī Bībelē tā bija došanās uz «zemi, kur piens un medus tek», lai tur kalpotu savam Dievam.
Bet kas notika tālāk ar zemnieku, kurš, sajūsmas pārņemts vai izmisuma dzīts, pārgājis pareizticībā? – Viņš tika atbrīvots tikai no tām nodevām, kas līdz šim bija jāmaksā luteriskajai baznīcai. Pārējās klaušas saglabājās. Zemnieki gan cerēja, gan tikai līdz brīdim, kad tiks izskatīti «pierakstīšanās» dokumenti. Tad visi, kuri paguvuši pierakstīties, tiks aicināti celties un iet – uz Jeisku, uz pareizticību, bet katrā ziņā prom no ienīstās muižas un vācu baznīcas. Bet kas notika ar Balodi, tiklīdz viņš 1846. gadā kļuva par priesteri? Priesteris ieņēma citu stāvokli sabiedrībā, salīdzinot ar iepriekšējo. «Pārejot no pareizticības garīgā kārtā, persona tika izslēgta no pagasta sabiedrības, tātad arī no nodokļu maksātāju skaita. Pēc likuma vajadzēja, lai persona būtu bez sabiedrības – un privātparādiem. Pārejot garīgā kārtā, persona nāca tiešā garīgā resora atkarībā un līdz ar to izšļuka no vācietības rokām.. Vācieši visiem spēkiem centās pāreju kavēt. Tā, piem., tikko dabūja zināt, ka kāds lūgumu iesniedzis, lika viņu nopērt, jo arī sodītiem durvis uz pāreju bija aizslēgtas. – Balodim nevarēja nekur pieķerties,» raksta A.Birkerts. Tātad Balodis ir bijis krietns vīrs, kuru nekādā ziņā nevarēja pieskaitīt vieglas maizes tīkotājiem slaistiem, no kuriem tā baidījās pareizticīgo garīdzniecība. Viņi centās nodrošināties pret to, ka pareizticībā tiktu uzņemti cilvēki, kam vairāk par ticību rūp iespēja izvairīties no darba. Tā nu iznāk, ka, pārgājuši pareizticībā, zemnieki nesaņēma neko. Uz Jeisku neviens viņus neaicināja, privilēģijas nepiešķīra. Interesantu liecību no tālaika jukām atstājis latviešu rakstnieks un mācītājs Juris Neikens stāstā «Bāris». Puisis, audzis bez tēva, kļūst par liekēdi un mīkstčauli, kas radis citiem tupēt uz kakla un nestrādāt, līdz iepinas zagļu bandā. Par noziegumu viņu ietupina cietumā. Sodu izcietis, viņš kautrējas atgriezties pie vecās mātes, un aizbrauc uz Jeisku. Svešumā izrādās, ka tā patiesībā ir malārijas apsēsta vieta, viņš zaudē redzi un mirst vientuļš un pamests, prom no dzimtenes. Acīmredzot šāds liktenis bija tipisks pirmajiem «neskarto zemju» apguvējiem 19. gadsimta vidū, kad dzīšanās pēc vieglas peļņas prom no dzimtenes likās nicināma. Mēs diemžēl nezinām šo cilvēku vārdus, tikai retais atrodams pieminēts arhīvu dokumentos. Pareizticība Latvijā ienāca, vieglas dienas tā arī nesagaidot, par to tika maksāta dārga cena – ar veselību, ar cietumu un važām, ar pātagu cirstām un neizdziedināmām rētām, ļaužu apsmieklu.
Ir zināms, ka 1846. gada aprīlī Balodis ieradās Ļaudonā un uzsāka pildīt pareizticīgo priestera pienākumus. Ļaudonā Balodis kalpoja līdz mūža beigām. Tur Balodim bijušas darba pilnas rokas. Pārgājis «krievu ticībā», viņš nekādā ziņā nezaudēja saites ar savu tautu, tāpēc tā nebija privāta lieta, bet it kā virziena rādītājs daudziem, pa kuru ceļu iet, lai, kas zina, izkļūtu arī no saimnieciskā posta. Tomēr cerētie materiāli labumi nesekoja. Kas gan – zemniekiem tad vairs nebija jāklausās vācu mācītāju muldēšana no kanceles. «Vēsts par Baloža pāriešanu zibens ātrumā izpaudās par Vidzemi un Igauņzemi,» saviļņoti raksta Indriķis Straumīte. «Tā izložņāja pašas apslēptākās vietas, mežus un purvus, kuri, kā izrādījās, bija pavisam atšķirti no pasaules, un ielīda pat tādos dzīvokļos, kuros nekad nebija iespīdējuši saules stari. Tās iespaids bija satricinošs Visi citi rūpesti uz kādu laiku apklusa, un ļaudīm nebija nekādu citu runu, kā vien par Dāvida Baloža piebiedrošanos jeb, kā latvieši teica, pārkristīšanos. Pie tam tas ir vērā liekams, ka nevienam ne uz minūti neienāca prātā uzskatīt šo lietu par nejaušu un vienīgu parādību, proti, kā tādu lietu, kas attiecas personīgi uz Balodi vienu pašu; bet visi, nesarunājušies savā starpā, uzreiz sajuta tajā vispārīgas kustības iesākumu un it kā kādu krīzi savā pašu liktenī.» Tie izrādījās pravietiski vārdi. Līdz ar Dāvidu Balodi Latvijā ienāca Pareizticīgā Baznīca. Nevis vācu izkropļotā baznīcas karikatūra, bet paša Kunga Kristus Baznīca. Lai kādi, palaikam juceklīgi ir bijuši masu pārejas cēloņi, galvenais ieguvums nebija ne zeme zemniekiem, ne nodokļu atlaides, ne atbrīvošanās no vācu kaklakungiem, bet gan tieša piekļuve Pareizticīgajai Baznīcai un tās svētnoslēpumiem. «Te nu latvieši pirmo reizi dabūja zināt jeb sāka nojaust, ka pasaulē ir taisnība un vara, par muižnieku varu augstāka,» viņš nobeidz savās „Piezīmēs”.
Dāvida Baloža darbība Ļaudonas draudzē ir plašs jautājums. Tā nebija viegla, Balodis konfliktēja gan ar vietējo luterāņu mācītāju, gan baznīcas priekšnieku un muižnieku. Pēc arhīva ziņām Balodis jau 1846. gadā pievienojis pareizticīgajai draudzei 3849 cilvēkus, 1847. gadā – 547, bet pa abiem gadiem kopā, ieskaitot bērnus, 6683 personas. Viņš kristīja, mācīja, laulāja, izvadīja mūžībā. Tika nodibinātas draudzes: Saikavā, Odzienā, Kalsnavā, Mārcienā, Sausnējā un Lazdonā. Ļaudona bija centrs, no kura izauga pārējās draudzes. Dāvida Baloža kalpošanas darbs Vidzemē turpinās līdz šai dienai. Lai arī ienākusi sarežģītos ekonomiskajos un sociālajos apstākļos, Latvijā bija ienākusi Pareizticīgā Baznīca. Lai arī šo ienākšanu pavada daudzi blakus strāvojumi un palaikam diskutabli dažu iesaistīto cilvēku mērķi, latviešiem tika dota iespēja atrast Baznīcu, kādu to bija dibinājis Kristus un apustuļi, kādu bija nostiprinājuši Baznīcas koncili. Dāvids Balodis ir mūsu pirmais un izcilais paraugs, modinot tautas brāļus no gadsimtu padevības un miega, viņš ar pilnām tiesībām ir saucams par latviešu Mozu.
Dāvida Baloža kaps Ļaudonas vecajos pareizticīgo kapos.
G..Dišlera foto
Dāvida Baloža personība ir viena no spilgtākajām mūsu inteliģences vēsturē, pie tam jauna parādība pie latviešiem – viņš ir pareizticīgo priesteris, pirmais tāds. Reliģiskā, t.i., ticības dzīvē Balodis it kā izbeidza līdzšinējo hernhūtiešu padevības mācību, uzsākdams aktīvu pretošanos apspiedējiem vāciešiem, vai tie būtu mācītāji vai muižnieki. Sociālā laukā Balodis atzīmējams, jo viņš aktīvi un sirsnīgi līdzi darbojās saviem tautasbrāļiem grūtā laikā bada gados. Balodis ir pirmais mums zināmais tautas masu organizētājs un vadītājs. Arī politikā viņam sava vieta – Balodis ir pirmais latviešu inteliģents, kurš orientējās uz Krievijas pusi un, izmantojot sev pieejamo valsts aparātu, cīnījās par savas tautas labklājību. Visbeidzot, nacionālā ziņā Balodis izcils ar to, ka organizēja savus brāļus. Ar baznīcas priekšniekiem, t.sk. Pareizticīgās Baznīcas vadītājiem, viņš konsekventi sarakstījās latviski, tāpat kā ar vāciešiem. Balodis salauza veco, verdzisko padevības garu, dzimtļaužu gļēvo pasivitāti, tā vietā iedams cīņas ceļu ar gluži nelatvisku sparu, iesaistīdams šajā kustībā milzīgas ļaužu masas. Iebraukuši Ļaudonā, aizejiet līdz vecajiem kapiem Beļavas ceļa labajā pusē, atrodiet viņa kopiņu pašā augšā ar lielo krustu (kapa vieta tiek joprojām ar mīlestību kopta, tur vienmēr ir ziedi un iedegtas sveces!) un pielūdziet Dievu par viņa dvēseles ceļu mūžībā.