Svētītāja Nikolaja, Likijas Mirru arhibīskapa, Brīnumdarītāja relikviju pārnešana uz Bari
Svētītāja Nikolaja, Likijas Mirru arhibīskapa, Brīnumdarītāja
relikviju pārnešana uz Bari
Svētītājs Nikolajs piedzima III gs. otrajā pusē Pataras pilsētā, Likijas apgabalā Mazāzijā. Viņa vecāki Teofans un Nonna bija augstdzimuši un visai turīgi ļaudis, kas viņiem neatraucēja būt dievbijīgiem kristiešiem, žēlsirdīgiem pret nabagiem un dedzīgiem uz Dievu.
Līdz dziļam vecumam viņiem nebija bērnu; nepārtrauktā dedzīgā lūgšanā viņi lūdza Visaugsto dot viņiem dēlu, apsolot veltīt viņu kalpošanai Dievam. Viņu lūgšana tika uzklausīta: Kungs viņiem dāvināja dēlu, kuru svētajā Kristībā nosauca par Nikolaju, kas grieķu valodā nozīmē „tautu uzvarošs”.
Jau pirmajās savas bērnības dienās svētītājs Nikolajs parādīja, ka ir novēlēts īpašai kalpošanai Dievam. Saglabājies mantojums, ka kristību laikā, kad kristību kārta bija ļoti ilgstoša, viņš, neviena nepieturēts nostāvēja kristību traukā trīs stundu garumā. Jau no pirmajām dienām svētītājs Nikolajs sāka stingru svētcīnītāja dzīvi, kurai palika uzticīgs līdz kapam.
Visa bērna neparastā uzvedība parādīja vecākiem, ka viņš kļūs par lielu Dieva kalpu, tādēļ viņi pievērsa īpašu uzmanību viņa audzināšanai un centās, vispirms iemācīt dēlam kristietības patiesības un virzīt viņu uz taisnu dzīvi. Pusaudzis drīz aptvēra grāmatu gudrību, pateicoties bagātajām dāvanām, ko deva Svētais Gars.
Gūstot sekmes mācībās, pusaudzis Nikolajs tāpat guva sekmes arī dievbijīgā dzīvē. Viņu neaizrāva tukšas vienaudžu pļāpas: lipīgais biedriskuma piemērs, kas ved slikto, viņam bija svešs.
Bēgot no pasaulīgām, grēcīgām izklaidēm, jauneklis Nikolajs atšķīrās ar priekšzīmīgu tiklību un bēga no visādiem grēcīgiem nodomiem. Gandrīz visu laiku viņš pavadīja lasot Svētos Rakstus, gavēņa varoņdarbā un lūgšanā. Pret Dieva namu izjuta tādu mīlestību, ka pavadīja tur dažreiz pat veselas dienas un naktis dievaiedvesmotā lūgšanā un lasot dievišķas grāmatas.
Jaunā Nikolaja dievbijīgā dzīve drīz kļuva zināma visiem Pataras iedzīvotājiem. Par bīskapu šajā pilsētā bija viņa tēvocis, kuru arī sauca Nikolajs. Pamanījis, ka jauneklis izceļas citu jaunu cilvēku vidū ar žēlsirdību un stingru svētcīnītāja dzīvi, viņš sāka pierunāt vecākus atdot jaunekli kalpošanai Dievam. Viņi labprāt piekrita, jo jau pirms dēla dzimšanas deva tādu solījumu. Svētītāja Nikolaja iesvētīšanas dienā, bīskaps, Svētā Gara piepildīts, pravietiski teica tautai Dieva kalpa lielo nākotni: „Lūk, brāļi, es redzu jaunu sauli, lecošu pār zemes galiem, kura parādīsies par mierinājumu visiem skumstošajiem. Svētlaimīgs tas ganāmpulks, kurš būs tāda gana cienīgs! Viņš labi ganīs noklīdušo dvēseles, ēdinot tās dievbijības ganībās; un visiem, kas bēdās, esot silts palīgs!”
Pieņēmis priestera kārtu, svētītājs Nikolajs sāka vadīt vēl daudz stingrāku svētcīnītāja dzīvi. Ar dziļu pazemību viņš veica savus gara varoņdarbus vienatnē. Bet Dievam bija nodoms, ka svētītāja tikumīgā dzīve virzītu arī citus uz patiesības ceļa.
Tēvocis bīskaps devās uz Palestīnu, bet savas eparhijas pārvaldīšanu uzticēja jaunajam priesterim. Viņš ar visu dvēseli nodevās grūto bīskapa pienākumu pildīšanai. Daudz laba viņš darīja savam ganāmpulkam, izrādot plašu labdarību. Uz to laiku nomira viņa vecāki, atstājot viņam bagātu mantojumu, kuru visu viņš izmantoja lai dotu palīdzību nabagiem. Nākamais gadījums liecina arī par viņa dziļo pazemību. Patarā dzīvoja kāds nabadzīgs cilvēks, kuram bija trīs skaistas meitas. Viņš bija tik nabadzīgs, ka viņam nebija par ko izdot savas meitas pie vīriem. Nelaimīgo tēvu vajadzība noveda pie briesmīgas domas – upurēt savu meitu godu un no viņu skaistuma dabūt līdzekļus, nepieciešamos viņu pūram.
Bet par laimi, pilsētā bija labais gans, svētītājs Nikolajs, modri sekojošs sava ganāmpulka vajadzībām. Saņēmis no Kunga atklāsmi par tēva noziedzīgajiem nodomiem, viņš nolēma atbrīvot viņu no miesīgās nabadzības, un tādējādi glābt viņa saimi no garīgās bojāejas. Viņš nolēma izrādīt labdarību tā, lai neviens par to nezinātu, kā par labdari, pat tas, kam viņš dara labu.
Paņēmis lielu saini ar zeltu, pusnaktī, kad visi gulēja un neko nevarēja redzēt, viņš piegāja pie nelaimīgā tēva būdas un caur logu iemeta zeltu, bet pats steidzīgi atgriezās mājās. No rīta tēvs atrada zeltu, un nevarēja uzminēt, kurš bija viņa noslēpumainais labdaris. Nolēmis, ka Pats Dievs sūtījis viņam palīdzību, pateicās Kungam un drīz varēja izdot vecāko meitu pie vīra.
Kad svētītājs Nikolajs redzēja, ka viņa labdarība ir nesusi vajadzīgos augļus, viņš nolēma to novest līdz galam. Kādā no nākošajām naktīm viņš tāpat slepeni caur logu būdā iemeta citu maisu ar zeltu.
Tēvs drīz apprecināja otru meitu, stiprā cerībā, ka Kungs tādā pat veidā izrādīs žēlastību arī trešajai meitai. Bet viņš, lai ko tas arī maksātu, gribēja uzzināt savu slepeno labdari un pienācīgi viņam pateikties. Tādēļ viņš naktīs negulēja, gaidot viņa atnākšanu.
Viņam nenācās ilgi gaidīt: drīz arī trešo reizi atnāca labais Kristus gans. Izdzirdējis nokritušā zelta šķindoņu, tēvs steidzīgi izgāja no mājas un panāca savu slepeno labdari. Atpazinis viņš svētītāju Nikolaju, viņš krita pie viņa kājām, skūpstīja tās un pateicās viņam par glābšanu no garīgās bojāejas.
Pēc tēvoča atgriešanās no Palestīnas, svētītājs Nikolajs, pats posās uz turieni. Ceļā ar kuģi viņš parādīja dziļu apgaismības un brīnumdarīšanas dāvanu: iepriekš pavēstīja par briesmīgu tuvojošos vētru un ar savas lūgšanas spēku to nomierināja. Drīz tepat uz kuģa veica lielu brīnumu, augšāmceļot jaunu matrozi, kurš nokrita no masta uz klāja un sasitās līdz nāvei. Ceļā kuģis bieži piestāja krastā. Svētītājs Nikolajs visur pielika pūles ārstējot vietējo iedzīvotāju kaites: vienus izdziedināja no nedziedināmām slimībām, no citiem izdzina viņus mokošos ļaunos garus, citiem deva mierinājumu bēdās.
Pēc ierašanās Palestīnā svētītājs Nikolajs apmetās netālu no Jeruzalemes Beit-Žala ciemā (Bībelē Eifrata), kurš atradās pa ceļam uz Betlēmi. Visi šī svētītā ciema iedzīvotāji – pareizticīgie; tur atradās divas pareizticīgo baznīcas, no kurām viena, svētītāja Nikolaja vārdā, uzcelta tajā vietā, kur alā dzīvoja svētītājs.
Saglabājies Baznīcas mantojums, ka Palestīnas svēto vietu apciemošanas laikā, svētītājs Nikolajs kādu nakti vēlējās lūgties baznīcā; piegāja pie durvīm, aizslēgtām ar slēdzeni, un durvis ar brīnumainu spēku pašas atvērās, lai Dieva izredzētais varētu ieiet dievnamā un izpildīt savas dievbijīgās dvēseles vēlēšanos.
Liesmojot mīlestībā uz Dievišķo Cilvēkmīļotāju, svētītājam Nikolajam bija vēlēšanās palikt Palestīnā, aiziet no ļaužu pūļiem un slepenībā darboties Debesu Tēva priekšā. Bet Dievam bija tīkams, ka tāds ticības gaismeklis nepaliktu tuksnesī, bet apspīdētu Likijas apgabalu. Un lūk, pēc Visaugstākā gribas, dievbijīgais priesteris atgriezās dzimtenē.
Vēloties nošķirties no pasaulīgās kņadas, svētītājs Nikolajs devās nevis uz Pataru, bet uz Sionas klosteri, ko dibināja viņa tēvocis bīskaps, kur brāļi viņu pieņēma ar lielu prieku. Klusajā mūka celles nošķirtībā viņš domāja palikt uz visu mūžu. Bet pienāca laiks, kad lielajam Dieva kalpam vajadzēja kļūt par Likijas Baznīcas vadītāju, lai apgaismotu ļaudis ar evaņģēliskās mācības un savas tikumīgās dzīves gaismu.
Kādu dienu, stāvot lūgšanā, viņš izdzirdēja balsi: „Nikolaj! Tev jāiet kalpošanā tautai, ja gribi saņemt vainagu no Manis!” Svētas šausmas pārņēma priesteri Nikolaju: ko tieši viņam pavēl darīt brīnumainā balss? „Nikolaj! Šis klosteris nav tā druva, kurā tu vari nest augļus, kurus Es no tevis gaidu. Aizej no šejienes un ej pasaulē, pie cilvēkiem, lai tevī tiek izslavēts Mans vārds!”
Paklausot šai pavēlei, svētītājs Nikolajs devās prom no klostera un par dzīves vietu izvēlējās nevis savu pilsētu Pataru, kur visi viņu pazina un izrādīja viņam godu, bet lielo pilsētu Mirru, Likijas zemes galvaspilsētu un metropoliju, kur, neviena nepazīts, viņš varēja izbēgt no pasaulīgas slavas. Viņš dzīvoja kā nabags, bez vietas kur galvu nolikt, bet neizbēgami apmeklēja visus baznīcas dievkalpojumus. Par cik Dieva kalps pazemojās, par tik Dievs, kurš pazemo lepnos un paaugstina pazemīgos, paaugstināja viņu. Nomira visas Likijas zemes arhibīskaps Jānis. Lai izvēlētu jaunu arhibīskapu, Mirras pilsētā sapulcējās visi vietējie arhiereji. Daudzi gudri un taisni vīri tika piedāvāti izvēlei, bet kopīgas vienotības nebija. Kungs solīja šī amata ieņemšanai daudz cienīgāku vīru, kā tie, kas atradās viņu vidū. Bīskapi sirsnīgi lūdza Dievu, lūdzot parādīt daudz cienīgāku personu.
Vienam no vecākajiem bīskapiem redzējumā parādījās vīrs, ko ieskāva nezemes gaisma, un pavēlēja šajā naktī nostāties baznīcas priekštelpā un skatīties, kas pirmais atnāks uz baznīcu uz rīta dievkalpojumu: tas arī ir Kungam tīkamais vīrs, kuru bīskapiem jāieceļ par savu arhibīskapu; tika atklāts viņa vārds – Nikolajs.
Saņēmis šo dievišķo atklāsmi, starecs paziņoja par to citiem, kuri cerībā uz Dieva žēlastību, vēl vairāk pastiprināja savas lūgšanas.
Ar nakts iestāšanos starecs bīskaps nostājās baznīcas priekštelpā, gaidot Kunga izredzētā ierašanos. Svētītājs Nikolajs, piecēlies pusnaktī, atnāca uz baznīcu. Viņu apstādināja starecs un jautāja viņa vārdu. Viņš klusi un kautrīgi atbildēja: „Mani sauc Nikolajs, tavas svētības kalps, valdniek!”
Pēc vārda un dziļās pazemības starecs pārliecinājās, ka tas ir Dieva izredzētais. Viņš paņēma viņu aiz rokas un aizveda uz bīskapu koncilu. Visi ar prieku viņu pieņēma un nolika dievnama centrā. Neskatoties uz nakts laiku, vēsts par brīnumaino izredzēšanu izplatījās pa pilsētu; savācās liels daudzums ļaužu. Starecs bīskaps, kas bija cienīgs redzēt atklāsmi, vērsās pie visiem ar vārdiem: „Pieņemiet, brāļi, savu ganu, kuru jums svētījis Svētais Gars un kuram viņš uzdevis jūsu dvēseļu vadīšanu. Ne cilvēku koncils, bet Dieva Tiesa viņu ir nolikusi. Lūk, tagad mums ir tas, kuru gaidījām, pieņēmām un iemantojām to, kuru meklējām. Zem viņa gudrās vadības mēs droši varēsim cerēt stāties Kunga priekšā Viņa slavas un soda dienā!”
Stājoties Likijas Mirras eparhijas pārvaldīšanas amatā, svētītājs Nikolajs, pats sev teica: „Tagad, Nikolaj, tava kārta un tavs amats uzliek, lai tu dzīvo ne sev, bet citiem!” Tagad viņš vairs neslēpa savus labos darbus ganāmpulka un Dieva vārda slavas labā; bet bija, kā vienmēr, ar lēnprātīgu un pazemīgu garu, labsirdīgs, svešs visādai augstprātībai un savtīgumam, ievēroja stingru atturību un vienkāršību: nēsāja vienkāršu apģērbu, ēda vienkāršu barību reizi dienā – vakarā. Visu dienu lielais virsgans veica dievbijības un gana kalpošanas darbus. Viņa mājas durvis bija atvērtas visiem: katru viņš pieņēma ar mīlestību un viesmīlību (sirsnību), bija bāreņiem tēvs, nabagiem – barotājs, raudošiem – mierinātājs, apspiestajiem – aizstāvis. Viņa ganāmpulks zēla.
Bet tuvojās pārbaudījumu dienas. Kristus Baznīca tika pakļauta imperatora Diokletiāna (258-230) vajāšanām. Tika grauti dievnami, dievkalpošanas un dievišķās grāmatas tika dedzinātas; bīskapi un svētkalpotāji tika mesti cietumos un nodoti mocībām. Visi kristieši tika pakļauti visāda veida apvainojumiem un mocībām. Vajāšanas nonāca arī līdz Likijas Baznīcai.
Svētītājs Nikolajs šajās grūtajās dienās uzturēja ticību savā ganāmpulkā, skaļi un atklāti sludināja Dieva vārdu, par ko viņš tika ieslēgts cietumā, kur nepārstāja stiprināt ticību starp ieslodzītajiem un stiprināja viņus stingrā Dieva apliecināšanā, lai viņi būtu gatavi ciest par Kristu.
Diokletiāna pēctecis Galerijs pārtrauca vajāšanas. Svētītājs Nikolajs, pēc iziešanas no cietuma, atkal ieņēma Mirras Likijas katedru un ar vēl lielāku dedzību nodevās savu augsto pienākumu pildīšanas. Viņš tika izslavēts par īpašu centību Pareizticības stiprināšanā un pagānisma un herēžu izskaušanā.
Īpaši stipri Kristus Baznīca cieta IV gadsimta sākumā no Ārija herēzes (viņš noliedza Dieva Dēla dievišķību un neatzina Viņu, kas ar Tēvu vienādas būtības). Vēloties Ārija herēzes maldu mācības satricinātajā Kristus ganāmpulkā ieviest mieru, apustuļiem līdzīgais imperators Konstantīns sasauca Pirmo Vispasaules Koncilu 325. gadā Nīkejā, kur imperatora vadībā sanāca kopā 380 virsgani; šeit tika nosodīta Ārija un viņa sekotāju mācība.
Īpaši aktīvi šajā Koncilā darbojās svētītājs Aleksandrijas Afanasijs un svētītājs Nikolajs. Citi svētītāji aizstāvēja Pareizticību ar savas izglītības palīdzību. Svētītājs Nikolajs aizstāvēja ticību ar pašu ticību – to, ka visi kristieši, sākot no Apustuļiem, ticēja Jēzus Kristus dievišķībai.
Kā vēsta Baznīcas Mantojums, vienas koncila sēdes laikā neizturējis Ārija Dieva zaimošanu, svētītājs Nikolajs iesita šim herētiķim pliķi. Koncila tēvi uzskatot šādu rīcību par pārmērīgu dedzību, atņēma svētītājam Nikolajam virsgana kārtas privilēģiju – omoforu un ieslēdza viņu cietuma tornī. Bet drīz viņi pārliecinājās par svētītāja Nikolaja taisnīgumu, pie tam daudzi no viņiem redzēja redzējumu, kas viņu acu priekšā Kungs Jēzus Kristus deva svētītājam Evaņģēliju, bet Vissvētā Dievmāte uzlika viņam omoforu. Viņi atbrīvoja viņu no ieslodzījuma, atgrieza viņam iepriekšējo kārtu un izslavēja viņu kā lielu Dieva kalpu.
Vietējais Nīkejas Baznīcas mantojums ne tikai uzticīgi glabā piemiņu par svētītāju Nikolaju, bet arī krasi izceļ viņu no 380 tēvu skaita, kurus visus uzskata par saviem aizstāvjiem. Pat turkiem-musulmaņiem ir dziļa cieņa pret svētītāju: tornī viņi līdz šim laikam saudzīgi glabā to cietuma telpu, kur bija ieslodzīts šis lielais vīrs.
Pēc atgriešanās no Koncila svētītājs Nikolajs turpināja savu svētīgo gana darbu Kristus Baznīcā: stiprināja ticībā kristiešus, vērsa pie patiesās ticības elku kalpus un veda pie prāta herētiķus, glābjot viņus no bojāejas.
Rūpējoties par sava ganāmpulka garīgajām vajadzībām, svētītājs Nikolajs nenicināja arī viņu miesīgās vajadzības. Kad Likijā bija liels bads, labais gans, lai glābtu izsalkušos, veica jaunu brīnumu: kāds tirgotājs piekrāva kuģi pilnu ar maizi un iepriekšējā vakarā pirms došanās kaut kur uz rietumiem ieraudzīja sapnī svētītāju Nikolaju, kurš lika viņam nogādāt maizi Likijā, jo viņš nopirks visu kravu un dod viņam ķīlā trīs zelta monētas. Pamodies, tirgotājs ļoti izbrīnījās, atrodot savā rokā trīs zelta monētas. Viņš saprata, ka tā bija pavēle no augšienes un aizveda maizi un Likiju, un salkstošie bija glābti. Šeit viņš izstāstīja par redzējumu, un pilsētnieki pēc viņa apraksta pazina savu arhibīskapu.
Vēl savas dzīves laikā svētītājs Nikolajs tika izslavēts kā naidnieku samierinātājs, nevainīgi notiesāto aizstāvis un pasargātājs no veltīgas nāves.
Svētītājs savas dzīves laikā palīdzēja ļaudīm, pat tādiem, kas par viņu neko nezināja. Kādu dienu kuģi, kurš peldēja no Ēģiptes uz Likiju, pārsteidza stipra vētra. Tam tika saplēstas buras, nolauzti masti, viļņi bija gatavi aprīt kuģi, kas bija nolemts nešaubīgai bojāejai. Nekādi cilvēcīgi spēki to nevarēja novērst. Viena cerība – lūgt palīdzību svētītājam Nikolajam, kuru neviens no šiem jūrniekiem nekad nebija redzējis, bet visi zināja par viņa brīnumaino aizstāvību. Slīkstošie jūrnieki sāka karsti lūgt, - un, lūk, kuģa pakaļgalā pie stūres parādījās svētītājs Nikolajs, sāka vadīt kuģi un veiksmīgi to nogādāja ostā.
Pie viņa vērsās ne tikai ticīgie, bet arī pagāni un svētītājs atsaucās ar savu uzticamo palīdzību visiem, kas to meklēja. No miesīgām bēdām glābjamos viņš noskaņoja grēknožēlai un vēlmei mainīt savu dzīvi.
Pēc svētā Krētas Andreja vārdiem, svētītājs Nikolajs parādījās cilvēkiem, kurus apgrūtināja dažādas nelaimes, deva tiem palīdzību un glāba no nāves: „Ar saviem darbiem un tikumīgo dzīvi svētītājs Nikolajs spīdēja Mirrās kā rīta zvaigzne starp mākoņiem, kā skaistais mēness savā pilnbriedā. Kristus Baznīcai viņš bija spoži spīdoša saule, kas To rotā, kā lilija pie avota, bija Viņai smaržojošas mirres!”
Kungs darīja cienīgu nodzīvot Savu lielo kalpu līdz dziļam vecumam. Bet pienāca laiks, kad arī viņam bija jāatdod kopīgais cilvēka esamības parāds. Pēc neilgas slimības viņš mierā nomira 324. gada 6. decembrī, un tika apglabāts Mirras katedrālē.
Savas dzīves laikā svētītājs Nikolajs bija cilvēku labdaris; viņš nepārstāja par to būt arī pēc nāves. Kungs darīja cienīgu viņa svēto miesu ar netrūdēšanu un īpašu brīnumdarīšanas spēku. Viņa pīšļi sāka – un vēl šodien turpina – izdalīt smaržīgās mirres, kurām ir brīnumdarīšanas dāvana.
Pagāja vairāk kā septiņsimt gadi pēc Dieva kalpa nāves. Mirru pilsētu un visu Likijas zemi izpostīja saracēņi. Sagrautās baznīcas drupas un svētītāja kapenes bija nolaistas un tās apsargāja daži dievbijīgi mūki.
1087. gadā svētītājs Nikolajs parādījās sapnī kādam pilsētas Bari (Dienviditālijā) priesterim un pavēlēja viņa pīšļus pārnest uz šo pilsētu.
Presbiteri un dižciltīgie ļaudis aprīkoja šim mērķi trīs kuģus un tirgoņu izskatā devās ceļā. Šī piesardzība bija vajadzīga, lai aizmidzinātu venēciešu modrību, kuriem uzzinot par Bari iedzīvotāju gatavošanos, bija mērķis viņus apsteigt un atvest svētītāja pīšļus uz savu pilsētu.
Pa apkārtceļu, caur Ēģipti un Palestīnu, piestājot ostās un tirgojoties, kā parasti tirgoņi, viņi beidzot ieradās Likijas zemē. Aizsūtītie izlūki paziņoja, ka nekādas sardzes pie kapenēm neesot un to apsargā tikai četri veci mūki. Barieši atnāca uz Mirrām, kur nezinot precīzu kapeņu atrašanās vietu, centās uzpirkt mūkus, piedāvājot tiem trīssimts zelta monētas, bet viņu atteikuma dēļ pielietoja spēku: sasēja mūkus un draudot mocīt, piespieda vienu mazdūšīgāko parādīt viņiem kapeņu atrašanās vietu.
Brīnumaini saglabājies baltā marmora sarkofāgs tika atvērts. Tas izrādījās līdz malām piepildīts ar mirrēm, kurās tad arī bija iegremdēti svētītāja pīšļi. Nespēdami paņemt lielo un smago sarkofāgu, barieši pārlika pīšļus sagatavotajā šķirstā un devās atpakaļceļā.
Ceļojums ilga divdesmit dienas un 1087. gada 9. maijā viņi ieradās Bari. Bari iedzīvotāji ar aizdegtiem gaismekļiem rokās un dziedot svētku dziedājumu, sagaidīja diženo svētumu. Godājamās relikvijas uz laiku tika novietotas svētā Pravieša Jāņa (pēc citām ziņām – svētītāja Gregorija Lielā) baznīcā.
Pirmajās dienās pēc relikviju pārnešanas pie tām notika daudzi dziedināšanas brīnumi. Pēc kāda laika svētītāja Nikolaja relikvijas tika pārnestas uz klosteri, kur glabājās svētā mocekļa Eustātija baznīcā līdz laikam, kad 1089. gadā Bari iedzīvotāji izveidoja tām domātu pazemes baznīcu (kriptu). Svētītāja Nikolaja relikvijas tika svinīgi ieliktas marmora sarkofāgā.
Šī otrreizējā relikviju pārnešana arī notika 9. maijā. No tiem laikiem kļuva par paradumu ik gadus svinīgi atzīmēt šo piemiņas dienu.
Krievzemes Pareizticīgajā Baznīcā svinības par godu relikviju pārnešanai 9. maijā sāka svinēt drīz vien pēc 1087. gada Kijevas metropolīta Jāņa II valdīšanas laikā (1077-1089). Tajā pašā laikā parādījās arī vēstījuma par relikviju pārnešanu krieviskā redakcija un tika sastādīta svētku dievkalpojuma kārta par godu šim notikumam.
Par godu svētītājam Nikolajam Krievzemē tika uzceltas neskaitāmas baznīcas un klosteri. Svētītāja godināšanai Krievzemē ir īpašs raksturs. Katrā pareizticīgo dievnamā noteikti atrodas svētītāja ikonas – godājami un brīnumdaroši tēli, kas liecina par svētītājam Nikolajam izrādīto godu un mīlestību.